Kā Latvijā ganīja aitas?

.

No sendienām
.
Lai gan Latvija nekad nav bijusi aitkopības lielvalsts, tomēr mūsu tautas ganīšanas tradīcijas ir senas. Par dažādu lopiņu, tai skaitā pat cūku ganīšanu ir ne mazums liecību gan senajās pasakās, gan cita veida tautas foklorā. Ja vairāk papētam seno laiku latviešu literatūru, var pat rasties priekšstats, ka gans jeb ganītājs senāk bijusi viena no visizplatītākajām profesijām Latvijā, un nevis tur kaut kāds IT speciālists!
Tādēļ prātā dzimst doma, pareizāk sakot, pirmais jautājums - kādēļ ar ganīšanas tradīcijām tik bagātā valstī nav tikusi izveidota un izkopta arī kāda aitu un ganu suņu šķirne? Teiksim, Latvijas aitu suns...
Nākamais jautājums - daudzviet varam lasīt cilvēku bērnības atmiņas, kurās tiek apgalvots, ka "neviens ganu suņus pat nemācīja, viņi paši bija gudri". Droši vien varu piekrist, ka šiem lauku suņiem piemita vairāk vai mazāk izteikts ganīšanas instinkts, taču neviens mani nespēs pārliecināt, ka šie suņi spēja bez speciālas apmācības izpildīt dažādas komandas un virzīt ganāmpulku!
Žēl, ka līdz mūsdienām gandrīz nav saglabājušās liecības, kādas komandas tad lietoja senie gani. Latvijas suņkopības vēstures pētnieki nav pievērsušies ganīšanai, tikai dienesta suņiem, taču mēs zinām, ka bija komanda "Cui!" un "Puci!" Ko tās nozīmēja un vai vienu un to pašu, vairs nav skaidrības. Iespējams, ka abas varētu būt versijas ganīšanas uzsākšanas komandām "Gani!" vai "Go in!"

.

Nedaudz no dainām...

.

Nav dzirdēts, ka mūsdienu ganītāji pļavā, īsinot laiku, sacer dažādas tautas dziesmas, dzojolīšus vai haikas par ganīšanu un sūro ganiņa ikdienu, bet, pašķirstot latviešu tautasdziesmas, šādas rindiņas sendienās ir tapušas. Interesanti, vai gani tās iekala no galvas un cits citam pļavā deklamēja, vai arī pierakstīja savos bērza tāss blociņos?

.

Sunīšam maizes devu

Pa lielam gabalam,

Tas piedzina to telīti,

Kas palika pakaļā.

.

Kad es gāju ganiņos,

Es sunīti līdzi ņēmu.

Pate kāpu kalniņā,

Sunīt' laidu lejiņā.

.

Krancīti sunīti,

Iesim abi ganos;

Tu lopiņus apvaktēsi,

Es brūtgānu apmeklēšu.

.

Labāk devu sunim maizi,

Nekā ciema puisēniem:

Sunīts manas govis gana,

Puisēns mani kaitināja.

.

Puci, puci, gana suni,

Meitu zaglis krūmiņos;

Tas nebija meitu zaglis,

Tas bij' kazu precinieks.

.

Sunīšam maizi devu

Pa lielam gabalam.

Sunīts manim avis gana

Šādu garu vasariņu.

.

Sunīšam maizi devu

Dižan' daiļu gabaliņu,

Sunīts man pasacīja,

Kas guļ kārklu krūmiņā:

Vaj guļ vilks, vaj guļ lācis,

Vai laiskais tēva dēls.

.

Sunīts rēja, sunīts rēja,

Ganu meita parīdīja.

Paga, paga, ganu meita,

Norauš' tavu vainadziņu.

.

Viena pate ganos gāju

Ar raibo kucēniņu.

Grib' tautiņas ko darīt -

Urza, urza, kucēniņ.

.

No augstākminētajām tautas dainām skaidri saprotams, ka bieži viens viss ganīšanas darba smagums tika uzgrūsts tieši sunim, kamēr ganu meitas apmeklēja brūtgānus vai uzvaktēja tēva dēlus, kas apkārt pa krūmiem slaistījās. Varam secināt, ka arī speciālās barības ganu suņiem nebija, tiem atdeva pusi no savas maizes.

.

Kolektīvo lopu ganīšana

.

Kad viensētas tika apzināti iznīcinātas un ļaudis kopā ar saviem lopiņiem brīvprātīgi vai pret savu gribu tika apvienoti kolhozos, sovhozos un padomju saimniecībās, pašiem mājās vairs nebija, ko ganīt, un pamazām izzuda arī ganu suņi. Vēlāk gan kolektīvajās fermās parādījās oficiāla vakance - "gans", taču šis amats netika uzskatīts par prestižu. Tieši otrādi - par ganiem bieži vien kļuva gados paveci cilvēki vai gatavie pļēguri, tādēļ nav brīnums, ka, vācot materiālus šim rakstam, man neizdevās sazināties ar kaut vienu cilvēku, kas padomju laikā ganījis lopus - visi jau miruši. Būtu interesanti bijis viņus izvaicāt un iemūžināt viņu liecības, taču esmu nokavējis.

.

Atdot kollijiem nozagto

.

Pēc padomju valsts sabrukšanas sagāzās arī kolhoznieku ēkas un kūtis, kādreizējais kolektīvais īpašums - inventārs, lopi un tehnika - tika izvazāts, dzelži nodoti uzpirkšanas punktos un nauda nodzerta, bet fermu šīfera jumti izandelēti jaunsaimniekiem.

Arī par aitu ganīšanu bija jāaizmirst, jo to skaits bija neskaitāmas reizes sarucis un fermeru vidū izplatītais mīts, ka tagad elektriskie gani var aizstāt ganu suņus, ieguvis plašus apmērus.

.

.

Aitu gans no Variebas.

.

Bet ko par to tagad saka paši iesaistītie?

.

Vecais Kollijs: "Uzreiz atzīšos, ka mums ar Ievu nekad nebija ienākusi prātā vēlme nodarboties ar aitkopību vai kazkopību, gribējās vien iepazīstināt kollijus ar aitām mūsu "Kollimpiādē ®". Pēc divu nedēļu ilgušām neveiksmīgām sarunām ar Latvijas aitkopjiem, kļuva skaidrs, ka neviens mums savas aitas neizīrēs, tādēļ Ieva pieņēma pārdrošu lēmumu iegādāties aitas pašiem. Tā pie mums no Alūksnes puses 2010. vasarā atceļoja pirmās trīs aitas - Bēka, Ķēka un Mēka.

Par aitu ganīšanas pionieriem varētu uzskatīt mūs un Ģirtu Eldmani, jo viņš Ogres pusē šajā pašā gadā uzbūvēja pirmo apaļo aitu ganīšanas apmācību aploku, bet mēs ar Ievu, trijām aitām, četriem kollijiem un pāris zirgiem devāmies uz savu jauno dzīvesvietu Variebā. Man ļoti gribējās atdot kollijiem to, kas viņiem vēsturiski ticis nozagts - iespēju ganīt aitas, tādēļ mūsu Lejas pļavā jau 2011. gadā tika uzbūvēts Latvijā otrais ganīšanas "aplis" un nopirktas vēl desmit aitas.

Pie mums parasti ar aitām dažādos lauku izklaides un sporta pasākumos iepazinās tieši kolliji, bet šo suņu saimnieku interese apsīka visai ātri un daļēji pamatoti - no apmēram trīsdesmit kollijiem turpināt šo nodarbi ikdienā būtu vērts vien 5-6 suņiem. Citu šķirņu suņu saimnieki par iespēju pie mums paganīt aitas neizrādīja interesi un reizēm kā iemesls tika minēta mūsu neatkarība un nepiederība valsts galvenajai kinoloģiskajai organizācijai.

Esmu visai skeptisks par šo nodarbi kā sporta veidu mūsu valstī, jo aitu ganīšana nav svētdienas izklaide, bet gan dzīvesveids."

.

Ģirts Eldmanis: "Pārvācoties no dārziņu rajona uz lauku viensētu, radās iespēja kaut ko noorganizēt šajā jomā. Vienojāmies ar Vladislavu Akimovu, ka viņa sagādās treneri, bet es uzbūvēšu aploku 31 m diametrā. Aitas tika noīrētas, jo nebiju gatavs par tām uzņemties ilgtermiņa atbildību.

Jau 2010. gada maijā tika noorganizēts pirmais aitu ganīšanas seminārs, kuru apmeklēja gandrīz 20 interesentu. Šī bija vēsturiska iespēja pārbaudīt suņu instinktus un... uztaisīt bildes. Bija vairāki suņi, kuri no aitām baidījās un nesanāca pat tas. Vēlāk piedāvājām treniņus, taču tos apmeklēja ļoti mazs skaits cilvēku. Atkārtojām visu 2011. gadā, taču tad interese bija sarukusi vēl mazāka. Arī kinoloģiskajām organizācijām tolaik nebija intereses par to, lai šādus ganu instinktu testus veiktu paralēli uzvedības testiem un vispār ieviest kādu prasību darba suņiem strādāt vai nodarboties ar kādu sporta veidu. Dažus gadus aploks stāvēja neizmantots, pēc tam to demontēju. Pirmo pasākumu formāli rīkoja "Latvijas Ganu suņu sporta klubs", bet vēlāk tas tapa pārprofilēts un pārdēvēts par "Zemu lidojošiem suņiem", tā biedri nodarbojās ar frīsbija attīstību Latvijā."

.

Vladislava Akimova: "Lai tiktu attīstīta aitu ganīšana, jābūt entuziastiem un "lokomotīvei", kas šo nodarbi pavilks. Citās valstīs aitu ganīšana tomēr attīstās kā sporta veids un kļūst par prestiža jautājumu - nokārtots ganu instinkta tests, eksāmens. Aitu ganīšana var būt perspektīva vienīgi tad, ja ir pieejamas regulāras nodarbības. Mums nav profesionālu instruktoru, ir tikai entuzisati."

.

Ganīšana kā sports reiz sākās ar to, ka lauku gadatirgos tika rīkotas atraktīvas sacensības fermeru - aitkopju suņiem. Tajās piedalījās īsti aitu gani, kas strādā ikdienā. Tad tam ir jēga. Diez vai ar viņiem jebkad spēs konkurēt pilsētas suņi, kuriem dažās nodarbībās iemācītas atsevišķas ganīšanas komandas... Lai gan to dēvē arī par sporta veidu, tas nebūtu īsti pareizi. Arī aitu cirpēji un govju slaucēji sacenšas savās prasmēs lokālajos lauku tingeltangeļos, taču cirpšanas un slaukšanas sporta veidu nav.

Jāpiebilst, ka gan Vladislava Akimova, gan Ģirts Eldmanis ir piedalījušies mūsu vēsturiskajos pasākumos "Kollimpiāde ®" un "Rančo kollijs ®" kā aitu ganīšanas nodarbību vadītāji un vērtētāji.

.

Bēdīgs iznākums

.

Laika posmā no 2013. līdz 2015. gadam notika mēģinājums aitu ganīšanu attīstīt kādā no Limbažu puses saimniecībām. Tika sarīkoti vairāki semināri, notika interesantu apmācības, taču viss beidzās bēdīgi - pasākumu laikā dažādu iemeslu dēļ nomira vairākas aitas un saimniecības īpašniece vairs nevēlējās turpināt. Kad gatavoju šo materiālu, sazinājos ar minēto personu un lūdzu viņai komentēt senos notikumus, taču viņa nevēlējās par to visu runāt.

Ziņa par bēdīgo aitu ganīšanas apmācību Limbažos drīz vien kļuva izplatīta starp Latvijas aitkopjiem un neviens kategoriski vairs nevēlējās dzirdēt par kaut kādu iespējamu ganīšanas apmācību suņiem. Arī es saņēmu brīdinājumu neielaisties ar suņu īpašniekiem, ja nu kāds sagribēs "Straumēos" paganīt mūsu aitas.

Piecus gadus Latvijā nebija iespējas mācīties ganīt aitas un daži entuziasti šajā laikā ar saviem suņiem reizēm devās uz Lietuvu un Krieviju, kur šad tad notika izglītojoši semināri un ganu instinkta testēšana.

.

Jauns sākums vai īss turpinājums

.

Kad 2020. gada pavasarī Inga Petrova mani centās pārliecināt, ka mums "Laimīgo kolliju zemē ®" atkal vajag uzbūvēt apaļo ganīšanas apmācību aploku, jo ir saradies ļoti daudz interesentu, biju ļoti skeptisks, taču pēc ilgas apdomāšanās piekritu. Ja nesanāks ganīšana, būs man vismaz apaļš aploks veļasmašīnu "Rīga" krāsošanai un šī procesa pasargāšanai no lopiņiem. Arī Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) sastāvā esošās biedrības "Latvijas Aitu un Ganu suņu audzētāju klubs" (LAGSAK) valdes priekšsēdētāja Svetlana Kravčenko apgalvoja, ka viss jau sen ir mainījies - pa šiem gadiem stipri audzis ganītgribētāju pulks un arī attieksme pret to, ka ne paši, ne mūsu kolliji, ne aitas nav reģistrētas minētajā organizācija, problēmas vairs neradīs.

2020. gada vasarā jaunajā aplokā vairrākkārt notika ganīšanas nodarbības Svetlanas Kravčenko vadībā, bet šī paša gada rudenī sapulcēju arī savu pirmo apmācāmo iesācēju grupu.

.

Vai šobrīd aitu ganīšanas apmācība ir kļuvusi aktuāla?

.

2020. gada vasarā "Straumēnu" lielajā siena šķūnī Svetlana Kravčenko teica: "Es uzskatu, ka mūsu aitu un ganu suņiem ganīšanas instinktam ir jāpiemīt un tādēļ es vēlētos, lai šādi instinkta pārbaudes testi tiktu apstiprināti un ieviesti obligāti. Šo testu rezultāti tiktu ņemti vērā vaislas darbā. Esmu patīkami pārsteigta, ka gandrīz visiem suņiem, kuri tagad piedalās mūsu nodarbībās, šie instinkti ir izteikti. Arī cilvēku interese par šādām nodarbībām ir liela."

.

Šīs personas sākotnējais optimisms un lielā apņemšanās ieviest vislatvijas ganīšanas apmācību, obligātos instinkta testus, seminārus un pat sacensības "Straumēnu" pļavās gan noplaka vienas vasaras laikā un tikai laiks rādīs, vai kompānijas "Boston Dynamics" pārstāvjiem izrādīsies taisnība, ka ganu suņus drīzumā pļavās varēs aizstāt ar suņiem - robotiem.

2021. gada pavasara un vasaras periodā "Straumēnos" vairākārt notika gan grupu, gan individuālas nodarbības, bet Kravčenko organizēja ko līdzīgu Salacgrīvas pusē, taču 2022. gada pavasarī jau bija skaidrs, ka Latvijas aitu un ganu suņu īpašnieku interese par ganīšanu ir ne tikai sarukusi, bet beigusies pavisam. Pie mums pāris reizes ieradās daži ganītgribētāji, bet Salacgrīvas pusē par ganīšanas nodarbībām šajā gadā vispār netika dzirdēts. Acīmredzot visi, kas vēlējās šo lauku nodarbi izmēģināt, pusotra gada laikā ir to realizējuši. Lai kaut kas mainītos, laikam būs jāgaida nākamie desmit gadi un varbūt cita attieksme no oficiālajām kinoloģiskajām organizācijām, kas gan diez vai ir iespējams.

.