Iekšlietu ministrijas Preses centra vadītāja. Kopā ar Lauru, Frediju, Šagiju un Abiju devāmies uz jūru Garciemā. Laura bija mazliet nobažījusies, kā Fredijs uzvedīsies, jo šī būs viņa pirmā pastaiga jaunajās mājās, taču Fredijs turējās pie sava “bara”, visu laiku priecīgi rēja un centās kaut ko mums pastāstīt.

Pirms nedēļas tavās mājās ieradās Fredijs. Kas tevi pamudināja dot pajumti bez īpašnieka palikušam sunim?

Par Frediju uzzināju, apmeklējot “Dzīvnieka drauga” mājaslapu. Regulāri aplūkoju patversmēs esošo dzīvnieku fotogrāfijas, turklāt suņi un kolliji jo īpaši ir mana lielā mīlestība. Neesmu no tiem cilvēkiem, kam ir svarīgi audzēt tieši šķirnes suņus vaislai un izstādēm, tādēļ arī izvēlos dot jaunas mājas patversmē esošam dzīvniekam – tas ir tas, ko es reāli varu darīt šo cilvēka pievilto būtņu labā. Papildus stimuls bija tas, ka Fredijs ir kā ūdens pile līdzīgs mūsu vecajam suņukam, kurš šopavasar nomira – neviens no mūsu ģimenes nebūtu varējis šo suni atstāt savam liktenim.

Man šķiet, neviens suns nebūs savam saimniekam tik uzticīgs, kā šāds patversmes atradenis – viņi saprot, ka cilvēks ir viņam darījis labu, un ir gatavs par to atdot sevi visu.

Šis nav pirmais patversmes suns, kuram tu esi devusi pajumti savās mājās.

Fredijs ir jau otrais. Arī pirmais ir kollijs, pareizāk sakot, kollija jauktenis – Šagijs. Par viņa nonākšanu mūsu mājās stāsts ir šāds - pirms trim gadiem mums apzaga māju. Kad to uzzināju, pamatīgi saskaitos un nolēmu, ka mums nepieciešams liels, dusmīgs sargsuns. Piezvanīju uz “Dzīvnieku drauga” patversmi un apjautājos, vai viņiem gadījumā nav kāds suns šādam “amatam” un saņēmu atbildi, ka esot gan – ļoti mīlīga Kaukāza aitu suņa šķirnes kucīte. Aizbraucu uz patversmi, lai klātienē iepazītos ar potenciālo mājas sargu, notupos un vēlējos iepazīties tuvāk. Sune pienāca, apostīja mani un pēc neilga pārdomu mirkļa ar saviem milzu žokļiem tieši man sejā teica: “Am!” Uzreiz sapratu -  ja pieņemšu šo kucīti, tās būs beigas manam bērnam, manam kaķim, vistām un visiem pārējiem dzīvniekiem. Tāpēc palūdzu patversmi, lai man parāda citus suņus. Izstaigājām visus voljērus, taču vienā suni nemanīju. Painteresējos, vai tajā neviens nedzīvo. Dzīvojot gan, bet tas man galīgi nederēšot, atteica patversmes darbiniece, pēc tam ilgi labināja un sauca tukšā voljēra iemītnieku, līdz parādījās bailīga un nelaimīga kollija galva. Tai pašā brīdi sapratu, ka man šis suns jāņem.

Sākumā ar Šagiju gāja grūti. Viņš bija ļoti bailīgs, nobadināts, šitik tievs (rāda), viņam pat nebija sava vārda! Neklausīja nemaz, plēsās ar mūsu veco kolliju, kuram tajā laikā bija jau 11 gadi. Brīžam šķita, ka nekas nesanāks – būs jāved Šagijs atpakaļ, taču pamazām viņš pierada pie jaunajiem apstākļiem, saprata, ka šeit viņam būs mājas.

Patversmes darbinieki stāstīja, ka atņēmuši suni čigānu bērniem. Fredijs arī bija ļoti nobadināts, varēja saskaitīt visas viņa ribas. Tomēr, spriežot pēc Fredija ārējā izskata un tā, cik viņš ir komunikabls un draudzīgs, var secināt, ka viņš ir bijis mājas suns – kādreiz audzis ģimenē, kurā ticis mīlēts un kopts.

kāds traucē viņa mieru. Šagijam arī ir savi paradumi, vietiņas, kur gulēt...

Kā abi suņi sadala teritoriju?

Pagaidām naktī mēs viņus nošķiram vienu no otra - Šagijs nakšņo mūsu guļamistabā, bet Fredijs – uz dīvāna lielajā istabā. Galvenais teritorijas dalīšanas objekts ir bļodas ar ēdamo. Ja kāds no suņiem pieiet tuvāk otra bļodai, tad otrs ar aizdomām vēro, vai tikai kaimiņam nav ļaunprātīga nolūka attiecībā uz viņa ēdamo, un ja nu visam pa vidu vēl jaucas kaķis… Visproblemātiskākā vieta ir šaurais priekšnams, kur nākas samainīties. Tur gadās, ka suņi demonstrē viens otram zobus. Problēma ir arī bumba, jo abiem gribas ar to spēlēties, un, protams, apsveicināšanās procedūra, kad vakarā pārbraucam mājās, jo abiem gribas būt pirmajam uz samīļošanu.

	Vai Šagijs un Fredijs ir kādu pieņēmis par savu saimnieku? Šagijs sākumā, kad viņu pārvedām uz šejieni, neatkāpās no manis ne soli un uzskatīja mani par saimnieci. Laikam tāpēc, ka zināja, kas viņu ir paglābis no ciešanām. Taču mūsu ģimenē galvenais gaļas griezējs ir vīrs, un tādēļ ar laiku viņš Šagijam ir kļuvis “svarīgāks”, īpaši vakariņu laikā. Kad atvedu Frediju, pirmajās dienās Šagijs
Laura un Ditirgeits [1991]

bija ļoti apvainojies uz mani, pat nenāca apsveicināties, kad ierados mājās pēc darba. Tagad Fredijs man staigā ik uz soļa pakaļ, kā savulaik Šagijs.

Vai var nojaust, kurš no abiem suņiem būs barvedis?

Domāju, ka tas būs Šagijs. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš šeit dzīvo ilgāk, otrkārt, tā ir viņa māja, teritorija. Treškārt, Fredijs ir pārāk mierīgs pēc rakstura, lai viņam izdotos izcīnīt sev dominējošo lomu, man šķiet, viņš pēc tās nemaz nealkst. Šagijs turpretī vienmēr vēlas būt pats svarīgākais un, ja tā nenotiek, tad viņš kļūst ļoti apvainojies - to var redzēt pat pēc purna izteiksmes.

	Kā abi suņi satiek ar citiem dzīvnieciņiem? Mūsu mājās laikam ir tāda aura, kad visi saprot, ka otru aiztikt nedrīkst. Bez abiem suņiem mums vēl ir kaķis, divas jūrascūciņas, divas šinšillas un vistas, kas brīvi staigā pa dārzu. Mēs dažkārt smejamies paši par sevi – citiem vistas un suņi dzīvo iežogojumos, lai neizbradā dārzu, bet mums otrādi – gurķi aug aplokā, lai netraucētu vistām. Šagijs
Abija un Fredijs

pirmajās dienās gan gribēja “apēst” kaķi, bet kaķis ļoti ātri parādīja, ka nekādas “kaķu ēšanas” šajās mājās nenotiek, ka kaķi prot aizstāvēties. Fredijs ar citiem grib draudzēties, arī ar kaķi, taču kaķis pagaidām met kūkumu.

Kāds bija Fredija vispārējais stāvoklis, kad viņš nonāca pie tevis?

Suns acīmredzami nebija kopts ļoti ilgu laiku, bet, spriežot pēc viņa attieksmes pret kopšanu, var redzēt, ka kādreiz viņš ir gan ķemmēts, gan mazgāts. Bažījos, ka būs problēmas ar mazgāšanu un iecelšanu vannā, bet Fredijs visu procedūru uztvēra ļoti mierīgi.

Lai gan pēc operācijas viņam visu laiku bija apkakle, viņš kaut kādā veidā pamanījās brūces sakošļāt un sakašāt. Radās strutojošs iekaisums.

Liels paldies jāsaka saprotošajiem patversmes „Dzīvnieku draugs” darbiniekiem, kas pēc mana lūguma ārstēja suni un ļāva viņam uzturēties patversmē līdz izveseļošanās  brīdim. Iepazīstināšanas un saradināšanas process ar citiem mājas iemītniekiem ir pietiekami sarežģīts, un ja nu vēl suns ir slims un slikti jūtas...

Tagad Fredijs ir sprigans un vesels, ļoti rotaļīgs. Viņam patīk spēlēties.

Vai abi kolliji nerotaļājas savā starpā? Pagaidām nē. Fredijs jau droši vien gribētu, bet otrs ir ļoti atturīgs. Šagijs pēc savas būtības tāds ir. Vienīgā rotaļa, kura viņam patīk, ir jau pieminētā bumba. Fredijam savukārt ļoti patīk ķert kociņu, purināt lupatu. Telpās viņš spēlējas ar kaķa rotaļlietu – peli. Fredijs ir ļoti sabiedrisks, viņam patīk cilvēki. Vai esi atklājusi kādu īpašu kārumiņu, kas patīk Fredijam?

Laura un Fredijs

Neesam gan atklājuši, jo pagaidām cenšamies abus suņus barot ar kaut ko tādu, ko var ātri apēst, lai abi suņi žigli paēd un nerodas strīdi barības dēļ. Kā jau sunim, kurš ir piedzīvojis badu, viņam ir tieksme visu aprīt pēc iespējas ātrāk un skatīties, vai kaut kur vēl nav kas ēdams. Šagijs turpretim nekad neko neaiztiek, kas nav viņa. Protams, kaķa bļodas izlaupīšana ir svēta lieta, taču ēdienu uz galda varam atstāt droši, viņš to neaiztiks. Fredijs, savukārt, jau pamanījās nočiept siera gabalu, tad sapratām, ka būs jāmaina ēdamlietu glabāšanas ieradumi.

argumentu, lai es otru suni neiegādātos. Kad es atvedu kucēnu, mans tēvs gan pateica, ka viņa istabā suns savu kāju nespers. Taču tēva istaba bija tā, caur kuru bija jāiet, lai tiktu ārā (smejas). Tad es kucēnu ņēmu klēpī un 

nesu ārā, lai viņš tēva istabā nespertu savu kāju. Mūsu Dikirs jeb Dikirgreits Blessfains bija ļoti perspektīvs kollija kucēns no perspektīva metiena (kucēna tēvs – Jutans Mamive! – Kolliju portāla piezīme). Taču es tajā laikā biju pārāk jauna un arī toreizējais klubs gandrīz neko nedarīja, lai piesaistītu un veicinātu suņa eksponēšanu izstādēs un tas tiktu izmantots vaislas darbā, tā arī mēs no šīs izstāžu aprites izstājāmies. Tas gan nebūt nemazināja suņa kā drauga un ģimenes locekļa vērtību.

Viņš nodzīvoja 14 gadus un šī gada pavasarī nomira. Tas bija visai mūsu ģimenei ļoti liels pārdzīvojums. Gāja smagi, cīnījāmies par viņa dzīvību, un tad nācās pieņemt smagāko lēmumu – vai viņš dzīvos pie sistēmas vēl kādu laiciņu, vai arī atvieglot viņa mokas un eitanazēt. Tagad urna ar viņa pīšļiem tēva istabā stāv uz plauktiņa. Droši vien viņš skatās, kā mēs te runājam...

Dikirs prata smaidīt, šie abi neprot.

Fredijam vārds tika dots jau patversmē. Mazliet žēl, jo tik cēlam sunim šis, mūsuprāt, nav īsti piemērots vārds. Savukārt Šagijam vārdu izdomāja mans dēls – kad grasījos vest Šagiju mājās, piezvanīju dēlam un teicu, lai izdomā, kāds varētu būt jaunā suņa vārds. Viņš bija izprātojis, ka varētu būt vai nu Reksis vai Šagijs, bet, kad ieraudzīja suni, atzina, ka “pēc Rekša šis nu galīgi neizskatās!” Tā nu mums ir Šagijs.

pienāca mūsu kārta, mums piedāvāja izvēli starp Maskavas sargsuni un kolliju. Man patika abi divi, taču izvēlējos pēdējo – tagad pat vairs nezinu, kāpēc. Kad bija jāiziet dresūras kurss, jāatzīst, brīžiem nožēloju, ka man ir kollijs. Es ar sajūsmu skatījos, kā strādā, piemēram, vācu aitu suņi vai rotveileri un cīnījos ar savējo, kurš negribēja ne kāpt pa kāpnītēm, ne lēkt pāri barjerai, jo viņam, redz, ir pašam savs „funktieris” par to, ko darīt un ko ne.

Visiem kollijiem, kas man ir bijuši, ir “kaķa raksturs”. Es saku, ka kollijs ir “kaķu suns” – viņam ir sava domāšana, darīšana, viņš vispirms padomās, vai viņam ir izdevīgi darīt to vai ko citu, un tad rīkosies. Taču, no otras puses, tieši šī kollija rakstura īpašība, viņa patstāvība un neatkarība ir viņa vērtība. Kollijs nav kalps, viņš ir tavs draugs, tavs partneris. Tu bērnībā skatījies Lesiju?

Šagijs

Kurš tad to neskatījās? Kad Šagijs stāv pie pagalma vārtiem un iet garām cilvēki, bieži vien izskan komentāri: “Skaties, kāda Lesija!” Tad no krūmiem izlumpačo otrs suns, un dzirdu: “Ai! Vēl viena Lesija!”

Vai tu esi domās vilkusi kādas paralēles starp saviem kollijiem un Lesiju? Vai ir kāda līdzība?

Manuprāt, tēls, kas sabiedrībā valda par kollijiem, neatbilst īstenībai. Kollijs it nemaz nav vienkāršs suns, kas piemērots katram cilvēkam. Tas ir maldīgs uzskats, ka kollijs pēc dabas ir šausmīgi mīlīgs un draudzīgs, ka viņam ļoti patīk bērni – drīzāk viņš pacieš cilvēka sabiedrību un izturas ar rūpēm un pašcieņu pret cilvēka bērniem, jo zina, ka tā vajag, ka tā ir pareizi.

	Kollijs ir gudrs, izcils un ārkārtīgi inteliģents suns, bet visas šīs īpašības viņš izmanto pēc sava, nevis cilvēka prāta, tāpēc arī apmācīt viņu nemaz nav viegli – kollijam ir jāsaprot, KĀPĒC viņam jāizpilda komanda, viņš nekad to nedarīs mehāniski. Kollijs ir personība! Man ļoti patīk citāts no kolliju šķirnes vēstures Kolliju portālā: "Kollijs - suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes
Šagijs

manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas, stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā veidā." Tas perfekti izsaka vismaz manu kolliju būtību.

Kādas ir tavas domas par suņu patversmēm?

Patversme, manuprāt, ir tāda kā stacija – pieturvieta dzīvniekam starp viņa nelaimīgo pagātni un brīdi, kad viņš nonāk mājās. Par maz mums ir šādu

	patversmju, taču tas darbs ko viņi dara, ir apbrīnas cienīgs. Diemžēl mūsu sabiedrība vēl īsti neprot to novērtēt, cilvēkiem šķiet, ka patversmei ir pienākums dot mājas dzīvniekiem, kas cilvēkam kļuvuši lieki. Nē, tas nav pienākums, tā ir mūsu, pārējo cilvēku, ļauno darbu nasta, ko patversmes ir uzņēmušās nest. Līdzīgi kā dieva dēls Jēzus patversmes izpērk visas cilvēces grēkus dzīvnieku
Fredijs ar kociņu

priekšā. Izklausās patētiski, taču tieši tā es to uztveru un nožēloju, ka man ir tik maz iespēju kaut ko palīdzēt – reizēm iemest kādu santīmu ziedojumu urnā…

Paldies par interesanto stāstījumu! Tava rīcība, glābjot pamestus suņus, ir sajūsmas vērta. Lai tā kalpo par piemēru arī citiem!

P.S. Pēc kāda laika Laura nodibināja organizāciju, kas palīdz nelaimē nokļuvušiem dzīvniekiem - "Dzīvnieku SOS", kuru tautā dēvē par "ātrās reaģēšanas rotu".

	Šagijs
	Fredijs
	Fredijs
	Fredijs