Iekšlietu
ministrijas Preses centra vadītāja. Kopā ar Lauru, Frediju,
Šagiju un Abiju devāmies uz jūru Garciemā. Laura bija
mazliet nobažījusies, kā Fredijs uzvedīsies, jo šī būs
viņa pirmā pastaiga jaunajās mājās, taču Fredijs
turējās pie sava bara, visu laiku priecīgi rēja un
centās kaut ko mums pastāstīt.
Pirms nedēļas tavās mājās ieradās
Fredijs. Kas tevi pamudināja
dot pajumti bez īpašnieka palikušam sunim?
Par
Frediju
uzzināju, apmeklējot Dzīvnieka
drauga mājaslapu. Regulāri aplūkoju patversmēs esošo
dzīvnieku fotogrāfijas, turklāt suņi un kolliji jo īpaši ir
mana lielā mīlestība. Neesmu no tiem cilvēkiem, kam ir svarīgi
audzēt tieši šķirnes suņus vaislai
un izstādēm, tādēļ arī izvēlos dot jaunas mājas patversmē
esošam dzīvniekam tas ir tas, ko es reāli varu darīt šo
cilvēka pievilto būtņu labā. Papildus stimuls bija tas, ka
Fredijs ir kā ūdens pile līdzīgs mūsu
vecajam
suņukam, kurš šopavasar nomira neviens no mūsu ģimenes
nebūtu varējis šo suni atstāt savam liktenim.
Man
šķiet, neviens suns nebūs savam saimniekam tik uzticīgs, kā
šāds patversmes atradenis viņi saprot, ka cilvēks ir viņam
darījis labu, un ir gatavs par to atdot sevi visu.
Šis
nav pirmais patversmes suns, kuram tu esi devusi pajumti savās
mājās.
Fredijs
ir jau otrais. Arī pirmais ir kollijs, pareizāk sakot, kollija
jauktenis Šagijs. Par viņa nonākšanu mūsu mājās stāsts
ir šāds - pirms trim gadiem mums apzaga māju. Kad to uzzināju,
pamatīgi saskaitos un nolēmu, ka mums nepieciešams liels,
dusmīgs sargsuns. Piezvanīju uz Dzīvnieku drauga
patversmi un apjautājos, vai viņiem gadījumā nav kāds suns
šādam amatam un saņēmu atbildi, ka esot gan ļoti
mīlīga Kaukāza aitu suņa šķirnes kucīte. Aizbraucu uz
patversmi, lai klātienē iepazītos ar potenciālo mājas
sargu, notupos un vēlējos iepazīties tuvāk. Sune pienāca,
apostīja mani un pēc neilga pārdomu mirkļa ar saviem milzu
žokļiem tieši man sejā
teica: Am! Uzreiz
sapratu -
ja pieņemšu šo kucīti, tās būs beigas manam
bērnam, manam kaķim, vistām un visiem pārējiem
dzīvniekiem. Tāpēc palūdzu patversmi, lai man parāda citus
suņus. Izstaigājām visus voljērus, taču vienā suni
nemanīju. Painteresējos, vai tajā neviens nedzīvo. Dzīvojot
gan, bet tas man galīgi nederēšot, atteica patversmes
darbiniece, pēc tam ilgi labināja un sauca tukšā voljēra
iemītnieku, līdz parādījās bailīga un nelaimīga kollija
galva. Tai pašā brīdi sapratu, ka man šis suns jāņem.
Sākumā
ar Šagiju gāja grūti. Viņš bija ļoti bailīgs,
nobadināts, šitik tievs (rāda), viņam pat nebija sava
vārda! Neklausīja nemaz, plēsās ar mūsu veco kolliju, kuram
tajā laikā bija jau 11 gadi. Brīžam šķita, ka nekas
nesanāks būs jāved Šagijs atpakaļ, taču pamazām
viņš pierada pie jaunajiem apstākļiem, saprata, ka šeit
viņam būs mājas.
|
Vai
tev bija zināms Šagija dzīvesstāsts?
Tikai
tas, ka ticis atrasts Ulbrokā pie kapiem. Uz patversmi
bija piezvanījuši cilvēki un pavēstījuši, ka tur
ilgu laiku guļot pavisam nobadināts kollijs. Tajā
laikā viņam bija apmēram 1,5-2 gadi. Pēc suņa
izturēšanās mēs sapratām, ka viņa mūžs ir bijis
ļoti traģisks Šagijs ļoti baidījās no
cilvēkiem, īpaši vīriešiem, ķermenis bija rētās.
Varēja redzēt, ka viņš ticis smagi sists. No sākuma
bija jāizvairās no straujām kustībām, jo tas viņu
biedēja un lika mukt projām. Pagāja ilgs laiks, līdz
mēs viņu atkopām un pieradinājām, tagad viņš ir
pašapzinīgs mājas sargs, bet vēl joprojām
piesardzīgs saskarsmē ar svešiniekiem.
Vai
par Fredija likteni ir zināms kas vairāk?
|
Ditirgeits
Blessfains [2003] |
Patversmes
darbinieki stāstīja, ka atņēmuši suni čigānu
bērniem. Fredijs arī bija ļoti nobadināts, varēja
saskaitīt visas viņa ribas. Tomēr, spriežot pēc
Fredija ārējā izskata un tā, cik viņš ir komunikabls
un draudzīgs, var secināt, ka viņš ir bijis mājas
suns kādreiz audzis ģimenē, kurā ticis mīlēts un
kopts.
|
Kā
Fredijs
nedēļas laikā ir iejuties jaunajos apstākļos?
Fredijs
ir iejuties labi, bet
Šagijs
gan ir greizsirdīgs. Pirmajā dienā
viņš
Frediju
uztvēra kā ciemiņu, kas ieradies uz laiku
paviesoties. Otrajā jau varēja manīt, ka
Šagijs
droši vien
pie sevis domā: Vai tad nu tu vienreiz iesi prom vai nē?
Trešajā, kad ciemiņš vēl bija tepat, sākās dažādi
kašķi un pat kautiņi. Mēs
Šagijam
stāstām un skaidrojam, ka
Fredijs
ir tāds pats, kāds viņš savā laikā bija, un aicinām
atcerēties, ka viņu šeit neviens nesagaidīja ar atņirgtiem
zobiem. Cerams, ka pamazām abi saradīs. Šobrīd abi suņi
izturas ļoti neitrāli viens pret otru. Jāņem vērā, ka
Fredijam, kā jau sunim gados, ir izveidojušies savi paradumi.
Piemēram, vakarā ap 22.00 viņam pienāk guļamlaiks, un tad viņš
kļūst ļoti nīgrs, ja
|
Laura un Ditirgeits [1992] |
kāds traucē viņa mieru.
Šagijam
arī
ir savi paradumi, vietiņas, kur gulēt...
Kā abi suņi sadala teritoriju?
Pagaidām naktī mēs viņus nošķiram vienu no otra - Šagijs
nakšņo mūsu guļamistabā, bet Fredijs uz dīvāna lielajā
istabā. Galvenais teritorijas dalīšanas objekts ir bļodas ar
ēdamo. Ja
kāds no suņiem pieiet tuvāk otra bļodai, tad otrs ar aizdomām
vēro, vai tikai kaimiņam nav ļaunprātīga nolūka
attiecībā
uz viņa ēdamo, un ja nu visam pa vidu vēl jaucas kaķis
Visproblemātiskākā vieta ir šaurais priekšnams, kur nākas
samainīties. Tur gadās, ka suņi demonstrē viens otram zobus. Problēma
ir arī bumba, jo abiem gribas ar to spēlēties, un, protams,
apsveicināšanās procedūra, kad vakarā pārbraucam mājās, jo
abiem gribas būt pirmajam uz samīļošanu.
|
Vai
Šagijs un
Fredijs ir kādu pieņēmis par savu
saimnieku?
Šagijs
sākumā, kad viņu pārvedām uz šejieni, neatkāpās no
manis ne soli un uzskatīja mani par saimnieci. Laikam tāpēc,
ka zināja, kas viņu ir paglābis no ciešanām. Taču mūsu
ģimenē galvenais gaļas griezējs ir vīrs, un tādēļ
ar laiku viņš Šagijam ir kļuvis svarīgāks, īpaši
vakariņu laikā. Kad atvedu Frediju, pirmajās dienās
Šagijs
|
Laura un Ditirgeits [1991] |
bija ļoti apvainojies uz mani, pat nenāca apsveicināties,
kad ierados mājās pēc darba. Tagad Fredijs man staigā
ik uz soļa pakaļ, kā savulaik Šagijs.
Vai var nojaust, kurš no abiem suņiem
būs barvedis?
Domāju,
ka tas būs
Šagijs. Pirmkārt, tāpēc, ka
viņš
šeit dzīvo ilgāk, otrkārt, tā ir viņa māja, teritorija. Treškārt,
Fredijs ir pārāk mierīgs pēc rakstura, lai viņam izdotos izcīnīt
sev dominējošo lomu, man šķiet, viņš pēc tās nemaz
nealkst. Šagijs turpretī vienmēr vēlas būt pats svarīgākais
un,
ja tā nenotiek, tad viņš kļūst ļoti apvainojies - to var
redzēt pat pēc purna izteiksmes.
|
Kā
abi suņi satiek ar citiem dzīvnieciņiem?
Mūsu
mājās laikam ir tāda aura, kad visi saprot, ka otru
aiztikt nedrīkst. Bez abiem suņiem mums vēl ir kaķis,
divas jūrascūciņas, divas šinšillas un vistas, kas brīvi
staigā pa dārzu. Mēs dažkārt smejamies paši par sevi
citiem vistas un suņi dzīvo iežogojumos, lai
neizbradā dārzu, bet mums otrādi gurķi aug aplokā,
lai netraucētu vistām. Šagijs |
Abija un
Fredijs |
pirmajās dienās gan
gribēja apēst kaķi, bet kaķis ļoti ātri parādīja,
ka nekādas kaķu ēšanas šajās mājās nenotiek,
ka kaķi prot aizstāvēties. Fredijs ar citiem grib
draudzēties, arī ar kaķi, taču kaķis
pagaidām met kūkumu.
Kāds bija Fredija vispārējais stāvoklis, kad viņš
nonāca pie tevis?
Suns
acīmredzami nebija kopts ļoti ilgu laiku, bet, spriežot pēc viņa
attieksmes pret kopšanu, var redzēt, ka kādreiz viņš ir gan
ķemmēts, gan mazgāts. Bažījos, ka būs problēmas ar mazgāšanu
un iecelšanu vannā, bet
Fredijs
visu procedūru uztvēra ļoti
mierīgi.
|
Viņš
bija ļoti sapinkojies, pie kakla vilnas savēlumi bija
cieti, pat sakaltuši pagāja visa nedēļa, kamēr kažoku
puslīdz savedām kārtībā, bet arī tagad tur vēl ir
ko ķemmēt un ķemmēt. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju,
sunim bija ļoti iekaisušas ausis, aizpūžņojušas un
iekaisušas acis. Fredijam ir bojāta viena acs, domājams,
ka suns ar to neredz vai arī redz ļoti vāji. Skatoties
viņš pagriežas ar vienu pusi.
Problēmas
radās arī ar kastrāciju.
|
Fredijs |
Lai gan pēc operācijas
viņam visu laiku bija apkakle, viņš kaut kādā veidā
pamanījās brūces sakošļāt un sakašāt. Radās
strutojošs iekaisums.
Liels
paldies jāsaka saprotošajiem patversmes Dzīvnieku
draugs
darbiniekiem, kas pēc mana lūguma ārstēja suni
un ļāva viņam uzturēties patversmē līdz
izveseļošanās
brīdim. Iepazīstināšanas un saradināšanas process ar
citiem mājas iemītniekiem ir pietiekami sarežģīts, un ja nu
vēl suns ir slims un slikti jūtas...
Tagad
Fredijs ir sprigans un vesels, ļoti rotaļīgs. Viņam patīk
spēlēties.
|
Vai abi kolliji nerotaļājas savā starpā?
Pagaidām
nē. Fredijs jau droši vien gribētu, bet otrs ir ļoti
atturīgs. Šagijs pēc savas būtības tāds ir. Vienīgā
rotaļa, kura viņam patīk, ir jau pieminētā bumba.
Fredijam savukārt ļoti patīk ķert kociņu, purināt
lupatu. Telpās viņš spēlējas ar kaķa rotaļlietu
peli. Fredijs ir ļoti sabiedrisks, viņam patīk cilvēki.
Vai esi atklājusi kādu īpašu kārumiņu, kas patīk
Fredijam?
|
Laura
un Fredijs |
Neesam
gan atklājuši, jo pagaidām cenšamies abus suņus barot ar kaut
ko tādu, ko var ātri apēst, lai abi suņi žigli paēd un
nerodas strīdi barības dēļ. Kā jau sunim, kurš ir
piedzīvojis badu, viņam ir tieksme visu
aprīt pēc iespējas ātrāk un skatīties, vai kaut kur vēl nav
kas ēdams.
Šagijs turpretim nekad neko neaiztiek, kas nav viņa.
Protams, kaķa bļodas izlaupīšana ir svēta lieta, taču ēdienu
uz galda
varam atstāt droši, viņš to neaiztiks. Fredijs, savukārt, jau
pamanījās nočiept siera gabalu, tad sapratām, ka būs jāmaina
ēdamlietu glabāšanas ieradumi.
|
Pirms šiem abiem suņiem tev arī bija kollijs. Pastāsti par viņu.
Suņi
mūsu mājās vienmēr ir bijuši, taču kollijs bija mans pirmais
apzinātais suns, kuru es gribēju. Vecākiem bija iebildumi, jo
mums tajā laikā jau bija viens suns privātmājā. Taču es pati
sakrāju tiem laikiem ļoti milzīgu summu 800 rubļus, izgāju
toreizējos DOSAAF kursus, kas bija obligāti, lai varētu turēt
suni, un vecākiem vairs nebija |
Fredijs
ar kociņu |
argumentu, lai es otru suni neiegādātos.
Kad es atvedu kucēnu, mans tēvs gan pateica, ka viņa istabā
suns savu kāju nespers. Taču tēva istaba bija tā, caur kuru
bija jāiet, lai tiktu ārā (smejas). Tad es kucēnu ņēmu klēpī
un
nesu
ārā, lai viņš tēva istabā nespertu savu kāju. Mūsu Dikirs
jeb Dikirgreits Blessfains bija ļoti perspektīvs kollija kucēns
no perspektīva metiena (kucēna tēvs Jutans Mamive!
Kolliju
portāla
piezīme). Taču es tajā laikā biju pārāk jauna
un arī toreizējais klubs gandrīz neko nedarīja, lai piesaistītu
un veicinātu suņa eksponēšanu izstādēs un tas tiktu
izmantots vaislas darbā, tā arī mēs no šīs izstāžu aprites
izstājāmies. Tas gan nebūt nemazināja suņa kā drauga un ģimenes
locekļa vērtību.
Viņš
nodzīvoja 14 gadus un šī gada pavasarī nomira. Tas bija visai
mūsu ģimenei ļoti liels pārdzīvojums. Gāja smagi, cīnījāmies
par viņa dzīvību, un tad nācās pieņemt smagāko lēmumu
vai viņš dzīvos pie sistēmas vēl kādu laiciņu, vai arī
atvieglot viņa mokas un eitanazēt. Tagad urna ar viņa pīšļiem
tēva istabā stāv uz plauktiņa. Droši vien viņš skatās, kā
mēs te runājam...
Dikirs
prata smaidīt, šie abi neprot.
|
Vai
Fredijs atšķiras ar saviem paradumiem?
Jā,
viņam ir daži paradumi, kādi mūsu iepriekšējiem suņiem
nav bijuši. Viņš, piemēram, savu bļodu grabina tik
ilgi un skaļi, kamēr panāk savu. Vēl viņš prot atvērt
durvis, kas pašreizējā trauslā sadzīvošanas līdzsvara
apstākļos mums rada zināmas problēmas.
Fredijam
viņa vārds nāca līdzi pūrā. Kā tu izvēlējies
vārdu Šagijam?
|
Fredijs
un Laura |
Fredijam
vārds tika dots jau patversmē. Mazliet žēl, jo tik
cēlam sunim šis, mūsuprāt, nav īsti piemērots
vārds. Savukārt Šagijam vārdu izdomāja mans dēls
kad grasījos vest Šagiju mājās, piezvanīju dēlam un
teicu, lai izdomā, kāds varētu būt jaunā suņa
vārds. Viņš
bija izprātojis, ka varētu būt vai nu Reksis vai Šagijs, bet,
kad ieraudzīja suni, atzina, ka pēc Rekša šis nu galīgi
neizskatās! Tā nu mums ir Šagijs.
|
Vai taviem kollijiem patīk gulēt gultā?
Vecais
kollijs negulēja gultā, viņam bija milzīgi biezs kažoks un
gultā par karstu.
Šagijam
un
Fredijam
patīk.
Šagijs
pat kāpj
klēpī gulēt.
Kad tu saprati, ka kolliji ir šķirne, kas tev vislabāk patīk?
Kad
iegādājos Dikiru, par kollijiem daudz neko nezināju, izņemot,
protams, ka ir Lesija. Lai tolaik (1990. gadā) iegādātos
kucēnu, vajadzēja pierakstīties rindā. Kad |
Fredijs
un Laura |
pienāca mūsu
kārta, mums piedāvāja izvēli starp Maskavas sargsuni un
kolliju. Man patika abi divi, taču izvēlējos pēdējo
tagad pat vairs nezinu, kāpēc. Kad
bija jāiziet dresūras kurss, jāatzīst, brīžiem nožēloju,
ka man ir kollijs. Es ar sajūsmu skatījos, kā strādā, piemēram,
vācu aitu suņi vai rotveileri un cīnījos ar savējo, kurš
negribēja ne kāpt pa kāpnītēm, ne lēkt pāri barjerai, jo
viņam, redz, ir pašam savs funktieris par to, ko darīt
un ko ne.
|
Visiem
kollijiem, kas man ir bijuši, ir kaķa raksturs. Es
saku, ka kollijs ir kaķu suns viņam ir sava
domāšana, darīšana, viņš vispirms padomās, vai viņam
ir izdevīgi darīt to vai ko citu, un tad rīkosies. Taču,
no otras puses, tieši šī kollija rakstura īpašība,
viņa patstāvība un neatkarība ir viņa vērtība.
Kollijs nav kalps, viņš ir tavs draugs, tavs partneris.
Tu
bērnībā skatījies Lesiju?
|
Šagijs |
Kurš
tad to neskatījās? Kad
Šagijs stāv pie pagalma vārtiem un iet garām cilvēki,
bieži vien izskan komentāri: Skaties, kāda Lesija!
Tad no krūmiem izlumpačo otrs suns, un dzirdu: Ai!
Vēl viena Lesija!
Vai
tu esi domās vilkusi kādas paralēles starp saviem kollijiem
un Lesiju? Vai ir kāda līdzība?
Manuprāt,
tēls, kas sabiedrībā valda par kollijiem, neatbilst īstenībai.
Kollijs it nemaz nav vienkāršs suns, kas piemērots katram
cilvēkam. Tas ir maldīgs uzskats, ka kollijs pēc dabas ir šausmīgi
mīlīgs un draudzīgs, ka viņam ļoti patīk bērni drīzāk
viņš pacieš cilvēka sabiedrību un izturas ar rūpēm un pašcieņu
pret cilvēka bērniem, jo zina, ka tā vajag, ka tā ir pareizi.
|
Kollijs
ir gudrs, izcils un ārkārtīgi inteliģents suns, bet
visas šīs īpašības viņš izmanto pēc sava, nevis
cilvēka prāta, tāpēc arī apmācīt viņu nemaz nav
viegli kollijam ir jāsaprot, KĀPĒC viņam jāizpilda
komanda, viņš nekad to nedarīs mehāniski. Kollijs ir
personība! Man ļoti patīk citāts no kolliju šķirnes
vēstures Kolliju portālā:
"Kollijs
- suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes |
Šagijs |
manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos
starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti
saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas,
stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir
pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā
veidā." Tas perfekti izsaka vismaz manu kolliju būtību.
Kādas ir tavas domas par suņu patversmēm?
Patversme,
manuprāt, ir tāda kā stacija pieturvieta dzīvniekam
starp viņa nelaimīgo pagātni un
brīdi,
kad viņš nonāk mājās. Par maz mums ir šādu
|
patversmju, taču tas darbs ko viņi dara, ir apbrīnas
cienīgs. Diemžēl mūsu sabiedrība vēl īsti neprot to
novērtēt, cilvēkiem šķiet, ka patversmei ir pienākums
dot mājas dzīvniekiem, kas cilvēkam kļuvuši lieki. Nē,
tas nav pienākums, tā ir mūsu, pārējo cilvēku, ļauno
darbu nasta, ko patversmes ir uzņēmušās nest. Līdzīgi
kā dieva dēls Jēzus patversmes izpērk visas cilvēces
grēkus dzīvnieku
|
Fredijs
ar kociņu |
priekšā. Izklausās patētiski, taču
tieši tā es to uztveru un nožēloju, ka man ir tik maz
iespēju kaut ko palīdzēt reizēm iemest kādu santīmu
ziedojumu
urnā
Paldies
par interesanto stāstījumu! Tava rīcība, glābjot
pamestus suņus, ir sajūsmas vērta. Lai
tā kalpo par piemēru arī citiem!
P.S.
Pēc kāda laika Laura nodibināja organizāciju, kas palīdz
nelaimē nokļuvušiem dzīvniekiem - "Dzīvnieku
SOS",
kuru tautā dēvē par "ātrās reaģēšanas rotu".
|