Jūs jau 30 gadus esat kopā ar kollijiem. 20 no tiem nodarbojaties ar kolliju audzēšanu vienā no slavenākajām Eiropas audzētavām – Nyitramenti. Kāda ir šīs audzētavas vēsture? Kā tā attīstījusies?

Nyitramenti kolliju audzētavu 1984. gadā nodibināja mans vīrs Janošs Balažovits, kad viņa suņiem Abahazi Andi un Natasakerti Bell piedzima pirmais kucēnu metiens. Tajā brīdī Janošam pat nebija tāda konkrēta mērķa - audzēt augstas kvalitātes izstādes suņus. Pirmā metiena kucēni neguva ievērojamus panākumus izstādēs, bet viņi bija veselīgi, standartam atbilstoši kolliji, kuri priecēja savus jaunos saimniekus ilgus gadus.

Audzētavas nosaukums radās nejauši. Reģistrējot kucēnu metienu Ungārijas kennel klubā, vajadzēja norādīt audzētavu. Visi mūsu piedāvātie nosaukumi, kuri bija saistīti ar mūsu pilsētiņu, no kluba puses tika noraidīti, jo, izrādās, ka iepriekš reģistrētas jau daudzas dažādu šķirņu suņu audzētavas, kuru nosaukumā bija mūsu pilsētas vārds. Tad Janošam ienāca prātā doma izmantot netālu esošās Slovākijas pilsētas nosaukumu Nitra, kuru viņš tajā laikā bieži apmeklēja. Tā radās nosaukums Nyitramenti, kas ļoti patika kennel kluba darbiniekiem, un tas tika piereģistrēts. Mums pašiem arī ļoti patīk šis nosaukums, jo tas nav pārlieku garš vai īss, tas ir visai neparasts un tajā pat laikā viegli izrunājams daudzās pasaules valodās.

Apmēram tajā pat laikā "izstāžu drudzis" tomēr skāra arī Janošu un viņš nolēma iegādāties kolliju izstādēm un tālākajam vaislas darbam. Janošs necentās pētīt ciltsrakstus un vaislas līnijas, jo uzskatīja, ka tas aizņems pārāk daudz laika un nebūs nekādas garantijas, ka tiks izdarīta pareizākā izvēle. Viņš iepazinās ar pasaules līmeņa kolliju speciālisti Odriju Čatfīldu un palūdza viņai padomu. Misis Čatfīlda ieteica Janošam iegādāties kucēnu no Claredawn audzētavas, kas pieder Robinsonu ģimenei. Šī audzētava nebija pārāk populāra, bet Čatfīlda paskaidroja, ka tajā var iegādāties kvalitatīvus kucēnus. Janošs iegādājās kucīti vārdā Claredawn Stars In Her Eyes, un šis pirkums izrādījās "trāpījums desmitniekā". Tieši pateicoties šai izvēlei, mēs sasniedzām visaugstākās virsotnes. Līdz pat šai dienai mēs esam ļoti pateicīgi Čatfīldas kundzei un Karlam un Elizabetei Robinsoniem par šo kucīti.

Kāda bija jūsu pieredze?

Mēs ar Janošu iepazināmies 1988. gadā, bet 1989. gadā mijām laulību gredzenus. Tālāk arī kopīgi nodarbojāmies ar Nyitramenti kolliju audzēšanu.

Līdz aizbraukšanai uz Ungāriju man bija pašai savs ceļš suņkopībā.

mēs izgājām visus apmācības kursus. Viņš saņēma diplomus gan vispārējā apmācībā, gan sardzes-aizsardzības dienestā. Kollijs bija ļoti populārs mūsu pilsētiņā, kurā ilgu laiku bija garas un sniegiem bagātas ziemas, tādēļ nodarbojāmies arī ar tādu disciplīnu kā slēpotāja vilkšana. Mēs abi bijām pastāvīgi sacensību dalībnieki un bieži vien uzvarējām. Protams, kopā ar Narru piedalījāmies arī izstādēs. Atmiņā palikusi pirmā izstāde, kad Narru bija gads, bet man 12. Jauno suņu ringā bija 7 suņi, Narru tika piešķirta septītā vieta. Es jutos ļoti sarūgtināta un pēc izstādes nolēmu, ka vajag ar suni nodarboties vēl vairāk un iemācīties skaisti un pareizi izstādīt suni, iemācīties uzvarēt. Pateicoties regulārām nodarbībām, trīs gadu vecumā Narru saņēma novērtējumu "teicami" un sāka plūkt laurus izstādēs.

Apmēram tajā pašā laikā es iestājos vietējā suņkopības klubā un sāku apgūt visu, kas saistīts ar suņiem. Literatūras krievu valodā par suņiem tolaik bija ļoti maz. Pat tās grāmatas, kas bija izdotas, iegādāties bija ļoti grūti. Tādēļ katru grāmatu uzskatīju par milzīgu ieguvumu un dāvanu, tās izlasīju vairākas reizes pēc kārtas. Mūsu klubā bieži tika rīkotas lekcijas un visdažādākie kursi. Mēs apguvām anatomiju un fizioloģiju, mācījāmies, kā pareizi barot un audzināt suni, ieguvām zināšanas suņu apmācībā un vaislas darbā. Es pabeidzu pilnīgi visus kursus! No 14 gadu vecuma strādā par instruktora palīgu mūsu suņu skolā, bet 16 gadu vecumā man jau uzticēja patstāvīgi vadīt apmācību nodarbības. Mūsu pilsētiņas kolliju kluba biedri ievēlēja mani kluba komitejā. Es sāku ļoti nopietni pievērsties kolliju audzēšanai.

Suņu vaislas darbs bijušajā Padomju Savienībā bija unikāls, nekas līdzīgs nekad nav noticis kādā citā valstī un nenotiks. Tagad, kā jau visu padomisko, ir pieņemts kritizēt. Es negribu apgalvot, ka toreizējā sistēma darbojās bez kļūdām. Es tajā pavadīju 15 gadus un nu 18 gadus vēroju suņu audzēšanu Eiropā. Nevaru teikt, ka kāda no sistēmām ir labāka.

kucēnus 4 un 6 mēnešu vecumā, aizpildīja dokumentāciju un izpētīja statistiku. Tas bija ļoti nopietns, atbildīgs un interesants darbs. Mēs visi bijām ļoti draudzīgi, katra kluba biedra problēma bija visu mūsu problēma, kopīgi dalījāmies iegūtajā pieredzē. Kamēr es dzīvoju Krievijā, man nekad nebija piederējusi kucīte, taču es lieliski zināju, kā vajag palīdzēt dzemdībās, kā barot un izaudzināt kucēnus, kāda ir pareiza kucēnu attīstība, kā viņiem jāizskatās katrā konkrētā augšanas periodā. To visu man iemācīja pieredzējušākie biedri. Suņkopība un mīlestība pret dzīvniekiem man nebija vienkārši aizraušanās. Pēc skolas beigšanas es iestājos Veterinārajā institūtā, kur pamatīgi apguvu dzīvnieku anatomiju un fizioloģiju.

Kļuvu par veterinārārsti. Kad sasniedzu divdesmit gadu vecumu (vecumu, kas pēc padomju laika suņkopības klubu noteikumiem ļāva cilvēkam kļūt par tiesnesi), izgāju kārtējos kursus un nokārtoju eksāmenu, lai varētu strādāt gan par eksterjera, gan suņu darbspēju tiesnesi. Tālākajos gados ar suņu apmācību nodarbojos arvien mazāk, ierodoties Ungārijā iesniedzu dokumentus un nokārtoju eksāmenu, kas man ļauj būt par FCI sistēmas suņu eksterjera tienesi.

Tāds bija mans ceļs līdz Nyitramenti. Uzskatu to par lielu veiksmi, ka satiku Janošu, bez parastas mīlestību mūs vieno arī mīlestība pret kollijiem.

Vai ciltsdarba uzsākšanai suņus iegādājāties Anglijā?

Mēs iegādājāmies septiņus kollijus Anglijā (vienu suni un sešas kucītes), kā arī vienu Īrijā. Šie suņi kļuva par mūsu audzētavas pamatu.

Cik kolliju Jums patlaban pieder?

Šobrīd mums ir deviņi pieauguši kolliji, viens pusaudzis un vairāki kucēntiņi, kuri vistuvākajā laikā dosies pie saviem jaunajiem saimniekiem.

Cik lielam, pēc Jūsu domām, optimāli jābūt suņu skaitam audzētavā?

Es nevaru viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Tas atkarīgs no apstākļiem, kā ierīkota audzētava, teritorijas izmēra un tā, cik cilvēku var daudz laika veltīt, kontaktējoties ar suņiem un kopjot tos. Uzskatu, ka viens cilvēks  var pilnvērtīgi parūpēties par, lielākais, sešiem suņiem. Arī teritorijas lielumam ir ļoti būtiska nozīme. Ja tā ir nepietiekami liela, suņu starpā radīsies dažādas problēmas.

Jūsu audzētava ir kļuvusi par vienu no Eiropas kolliju audzētavu etaloniem. Kā Jūs to sasniedzāt?

kritērija. Kaut gan suņu ekspertīzē var novērot arī subjektīvo faktoru.

Mēs ļoti daudz mācījāmies. Pirmām kārtām jāiemācās atšķirt kvalitatīvu un labu suni no mazāk kvalitatīva, lai gan pēdējais var izskatīties visai efektīvi. Mēs izstrādājām sev precīzu kollija tēlu, kādu mēs vēlētos izstādei. Tālāk ciltsdarbā mēs izvēlējāmies tikai tādus suņus, kas šim etalonam atbilst, vai arī tādus, kuriem ir daudzas šī tēla raksturīgās pazīmes. Atteicāmies no izmantošanas ciltsdarbā suņus, kuriem ir vērojami kādi trūkumi (pat ja šiem suņi ir ļoti populāri), kas traucētu uzvarēt tiem izstādēs. Ciltsdarbam allaž esam izvēlējušies tikai pašas labākās kuces. Mēs esam pārliecināti, ka kuces ir nozīmīgākas vaislas darbā, nekā suņi. Tādēļ ciltsraksti ir jāpārzina ļoti labi, lai nākotnē nesagaidītu kādus nevēlamus pārsteigumus (pat līdz 4. vai 5. paaudzei). Tā ir viena no būtiskākajām jauno audzētavu īpašnieku kļūdām - savu vaislas suņu senču nezināšana.

Ļoti milzīga nozīme "skaistuma čempiona" izaudzēšanā ir barošanai, pareizai suņa turēšanai un kopšanai, un apmācībai. Ilgus gadus esam sekojuši neskaitāmu kucēnu attīstībai un esam konstatējuši, ka nepareiza suņa turēšana var pazudināt visperspektīvāko kucēnu.

Vai būt par audzētavas īpašnieku ir grūti? Pastāstiet, lūdzu, par savu ikdienu!

Jā, turēt daudzus suņus ir ļoti grūti, taču pie ikdienas darbiem ir jāpierod. Savus pieaugušos suņus barojam reizi dienā, uzskatām, ka to labāk darīt vakarā. Lielāko dienas daļu suņi pastaigājas pagalmā, viņu rīcībā ir ļoti liela teritorija. Gandrīz katru dienu kopā ar suņiem dodamies pastaigās uz mežu, gar upīti. Teritorijas sakopšana arī ir ikdienišķs darbs, suņu apkopšanu veicam tik bieži, cik nepieciešams. Kolliji nav bieži jāmazgā, sevišķi, ja suņi dzīvo tīrā un sakoptā teritorijā, taču kažoka ķemmēšana ir jāveic regulāri, sevišķi apmatojuma maiņas periodā.

Vai varat saskaitīt, cik kolliju Jūsu audzētava ir dāvājusi pasaulei?

Pirmie kucēni Nyitramenti audzētavā piedzima 1984. gadā. No šī laika reģistrēti 293 kucēni ar prievārdu Nyitramenti. No šī skaita 35 kucēni netika izaudzināti šeit uz vietas, bet gan pie mūsu partneriem Krievijā, Ukrainā un Dienvidslāvijā. Tas bija tajā laikā, kad šīs valstis nebija FCI sistēmā. Ungārijā tika izaudzēti 258 kucēni.

Kādās pasaules valstīs no Jūsu audzētavas ir nokļuvuši kolliji?

Ungārija, Vācija, Šveice, Itālija, Spānija, Azoru salas, Beļģija, Īrija, Dānija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Polija, Slovākija, Čehija, Serbija, Bosnija un Hercogovina, Slovēnija, Bulgārija, Rumānija, ASV.

No Jūsu audzētavas suņiem ļoti daudzi ir guvuši starptautiskus panākumus, kļūstot par Interčempioniem un Pasaules čempioniem. Cik liels skaits kolliju ir nopelnījuši šādus titulus?

No mūsu suņiem (ar prievārdu Nyitramenti) četri ir ieguvuši Pasaules čempiona titulus, astoņi - Eiropas čempiona titulus, bet divdesmit vienam sunim piešķirts Interčempiona tituls.

Jūs ar saviem kollijiem piedalāties dažādās izstādēs. Kādi ir Jūsu personīgie panākumi? Kādās valstīs esat pabijuši?

Ļoti daudzās. Varu minēt tās, kuras palikušas atmiņā visspilgtāk. Pasaules čemiponāts Bernē 1994. gadā un Briselē. Bernē mēs ar Raisu (Roclynn Kings Minstrel) ieguvām Pasaules Jaunā čempiona titulu, bet Briselē ar šo pašu suni - Pasaules čempiona titulu, Raiss tika atzīts arī par labāko šķirnes pārstāvi.

Nākamajā Pasaules čempionātā, kas notika Budapeštā, mēs ar Nyitramenti Pastoral kļuvām par labāko šķirnes pārstāvi, tiesa, Pasaules čempiona titulu viņš saņēma kopā ar savu saimnieku, izstādīju suni tikai BOB.

Itālijā 1998. gadā mēs ar Nyitramenti Barrister izcīnījām Eiropas Jaunā čempiona titulu. Šajā pašā izstādē ar citu suni - Nyitramenti Your Majesty Of Snow Hills ieguvām Eiropas čempiona titulu un BOB. 1999. gadā Tulonā es izstādīju Sharidon Ayleen Carrow Spicer - saņēmām Eiropas čempiona titulu. Bet 2003. gadā ar viņas dēlu Nyitramenti Captain Blood Dortmundē ieguvām Pasaules čempiona titulu. Tā bija milzīgākā konkurence! Šādas izstādes atmiņā paliek ilgi. Tajā pašā 2003. gadā Bratislavā kopā ar Nyitramenti Little Miss (pieder mūsu Bulgāru draugiem Dimitroviem) saņēmām Eiropas Jaunā čempiona titulu. Mūsu draugi bija tik lepni!

Atmiņā spilgti palikusi uzvara BIS lielākajā Eiropas kolliju specializētajā izstādē, ko organizē Holandes kolliju klubs. Izstādē piedalījās vairāk kā 200 kolliju. Es izstādīju Nyitramenti Igneos Lace, jo viņas saimniece nevarēja tikt uz izstādi. Kucīte tika atzīta par labāko kuci, tad - labāko šķirnes pārstāvi, visbeidzot guva uzvaru BIS.

Eiropas čempionātā Barselonā mēs ar Ranger von Belvedere izcīnījām Eiropas čempiona titulu, bet nākamajā gadā čempionātā Austrijā mēs piedalījāmies ar Nyitramenti Dandy un Nyitramenti Navigator. Abi suņi saņēma gan Eiropas Jaunā čempiona, gan Eiropas čempiona titulus.

Ko jums nozīmē kollijs?

Kolliji ir manas dzīves sastāvdaļa, pie tam, - ļoti svarīga. Viņi nospēlēja galveno lomu manas profesijas izvēlē, ar viņu palīdzību es iepazinos ar Janošu, pateicoties kollijiem, esmu ieguvusi ļoti daudz draugu.

Kolliji ir ļoti pievilcīgi, pirmkārt, jau ar savu krāšņo izskatu. Kollija galvas forma ir unikāla, kas raksturīga tikai šai šķirnei. Graciozas kustības, labas manieres - viss liecina par inteliģenci. Kollijs - tas ir aristokrāts suņu pasaulē.

Ar ko būtu jārēķinās cilvēkam un kas jāzina, izvēloties sev par draugu kolliju?

Kollijiem ir brīnišķīgs raksturs. Viņi ir aktīvi (taču ne hiperaktīvi), ļoti ātri mācās. Kollijam noteikti patīk atrasties uzmanības centrā, tādēļ viņi mēdz būt pārāk "pļāpīgi". Ļoti labi kompanjoni un sargi, lieliskākais biedrs bērniem.

Izvēloties kolliju, nākamajam īpašniekam vajadzētu pārzināt aitu suņu un, sevišķi, kolliju rakstura īpašības. Šie suņi ir patstāvīgi un gudri. Viņiem nav raksturīgs kucēnu infantīlisms, kas diezgan ilgi vērojams daudzām citām suņu šķirnēm. Apmācot kolliju, ļoti svarīga ir konsekvence.

Austrumeiropā par kollijiem interese ir krietni mazinājusies. Vai Ungārijā ir līdzīgi? Kāda tendence ir vērojama citās pasaules valstīs?

Interese par kollijiem samazinājās apmēram 8-10 gadus atpakaļ. Pēdējos 3-4 gados vērojama lielāka interese, varbūt tā pat palielinās. Taču domāju, ka priecāties ir pāragri - kucēnu "fabrikas" strādā nepārtraukti un drīz vien pieprasījums tiks apmierināts.

Jūs esat personīgi pazīstama ar daudzu valstu vadošajiem kolliju audzētājiem, tostarp arī ar Latvijas kolliju “krustmāti” Irisu Stepi. Ko Jūs varat pateikt par viņu?

Irisu Stepi pazīstu jau no astoņdesmito gadu sākuma. Viņa ir ne tikai mans domubiedrs, es viņu vienmēr esmu uzskatījusi par savu skolotāju. Viņa ir cilvēks, kas vienmēr man kalpo par piemēru, kuram es gribu līdzināties. Man ļoti žēl, ka lielais attālums mums liedz iespēju biežāk satikties. Ar siltumu sirdī atceros mūsu kopīgi pavadīto laiku, kad braucu uz Rīgu. Tolaik Rīgā bija ļoti lielas suņu izstādes, tajās piedalījās liels skaits lielisku kolliju. Tas bija neaizmirstams laiks.

Mūsu kolliju klubam pērn apritēja 40 gadi. Ko Jūs novēlētu kolliju īpašniekiem Latvijā?

Latvijas "kollistiem" vēlos novēlēt visu to labāko. Ļaudis Latvijā vienmēr ir mīlējuši suņus, īpaši kollijus. Novēlu, lai šī tradīcija turpinātos. Tam ir vajadzīgs spēcīgs klubs ar draudzīgu domubiedru grupu.

Paldies!

[Kolliju portāls, 2007. gada vasara]

.