Janovna
ir palikusi uzticīga kollijiem
ilgus gadus, neskatoties uz šķirnes popularitātes
kritumiem un uzplaukumiem.
Irisa
Janovna, no kura laika jūs sākāt nodarboties ar suņu audzēšanu?
Tas
aizsākās piecdesmito gadu sākumā. Interesi par suņiem esmu
mantojusi. Ar suņu audzēšanu nodarbojās mana mamma. Mūsu ģimenē
tolaik bija medību suņi - spanieli, ar kuriem tēvs devās medībās.
Vēlāk mamma iepazinās ar cilvēkiem no DOSAAF (Dienesta suņkopības
klubs) un iegādājās vācu aitu suni - meitenīti. Kopš tā
brīža mūsu mājās bija spaniels un aitu suns. Es tolaik mācījos
pirmajā vai otrajā klasē. Mamma mani ieinteresēja un iesaistīja
nodarbībās ar suņiem, ņēma mani līdzi uz suņu apmācības
laukumu un klubu. Tā es pamazām iepazinu kluba darbu, cilvēkus
un suņus. Mana mamma bija aktīviste, pabeidza visus kursus un
vēlāk kļuva par sekcijas vadītāju. Tā bija "dažādu
šķirņu suņu sekcija".
Atgriežoties
vēsturē, piebildīšu, ka DOSAAF klubs tika nodibināts 1946.
gadā. To vadīja Jakovs Stepanovičs Poltovcevs, kurš kara
gados nodarbojās ar suņu apmācību. Viņš bija armijnieks,
diemžēl tagad vairs neatceros viņa militāro dienesta pakāpi.
Pēc kara viņu nozīmēja par kluba vadītāju. Līdz tam brīdim,
kad mana mamma iestājās klubā, tajā bija ļoti spēcīga vācu
aitu suņu sekcija (tad vēl viņus sauca par vācu aitu suņiem).
Vēlāk tika nodibināta spēcīga bokseru sekcija, kuru vadīja
ļoti zinoši cilvēki, un "dažādu šķirņu suņu
sekcija". Tajā bija daži kolliji, vācu dogi, pūdeļi un
pat foksterjeri.
Tad
mana mamma Biruta pabeidza dažādus kursus -
"tehminimumu", instruktoru-kinologu (apmācība un
vaislas darbs), nokārtoja eksāmenus, stažēšanos un viņu
iecēla par sekcijas vadītāju. Pateicoties mammai, arī es sāku
interesēties par suņiem.
1958.
gadā man nopirka pirmo suni - kolliju Negusu. Tolaik kollijs
bija ļoti liels retums. Klubā bija ļoti labs suns (kā vēlāk
izrādījās - mana Negusa tēvs), kurš bija ļoti labi apmācīts
un ar panākumiem piedalījās sacensībās. Es vienmēr jutu viņam
līdzi. Negusu iepriekšējie saimnieki nolēma pārdot laika trūkuma
dēļ, sunim visu laiku nācās pavadīt piesietam. Vecāki man
Negusu uzdāvināja, kad viņam bija viens gads, bet man nebija
pat 16. Neguss kļuva par manu privātīpašumu. No sākuma bija
dīvaina sajūta (jo mēs bijām pieraduši pie vācu aitu suņiem),
jo suns nemaz nerēja - tas bija pavisam savādāks raksturs.
Kopā ar Negusu mēs sākām nodarboties ar apmācību. Sākumā
bija problēmas, jo man nebija pieredzes, taču vēlāk viss
izdevās. Pateicoties tam, ka Neguss bija ļoti paklausīgs,
starp mums izveidojās ļoti laba sapratne. Pamazām Neguss kļuva
par lielisku sacensību suni, piedalījāmies arī
paraugdemonstrējumos. Neguss pat spēlēja lomu tā laika
Krievu drāmas teātrī - izrādē "Viņi nenolieca
galvu". Man radās ļoti liela interese par apmācību un
treniņiem. Tā aizsākās mans ceļš kopā ar kollijiem -
skotu aitu suņiem. Vēlāk no Ļeņingradas tika atvesta
kollija kucīte, no Negusa viņai bija vienīgais kucēnu
metiens Latvijā. Pamazām kolliju šķirne Latvijā sāka attīstīties.
Sešdesmito gadu sākumā mana mamma kļuva par vācu aitu suņu
sekcijas vadītāju, bet es sāku vadīt "dažādu šķirņu
suņu sekciju". Mums bija savi aktīvisti, šie cilvēki vēl
joprojām ir pazīstami suņkopības nozarē (Ingrīda Cīrule,
Regīna Zariņa u.c.) un katrs no viņiem nodarbojās ar savu
šķirni.
1966.
gadā mums piepulcējās vēl vairāki kolliji - katru gadu bija
vairāki kucēnu metieni. Es pabeidzu visus kursus un stažēšanos.
Paralēli mācījos Latvijas Universitātē. Šajā pat gadā
tika nolemts izveidot atsevišķu kolliju sekciju, par kuras vadītāju
es kļuvu.
Padomju
laikā Latvijas kolliji bija vieni no labākajiem Padomju Savienībā.
Kā jums tas izdevās?
Iespējams,
tādēļ, ka mums bija izveidojušies ļoti labi kontakti ar
Maskavu un Ļeņingradu - ar ļoti zinošiem kolliju speciālistiem,
kurus pazinām personīgi. Viņi redzēja, ka mēs vēlamies
nodarboties ar kvalitatīvu kolliju audzēšanu, un mums ļoti
palīdzēja, deva mums arī ļoti labus suņus. Mēs ļoti daudz
ievedām kolliju kucēnus, bet savas kuces pārošanai sūtījām
uz citām padomju pilsētām pie labākajiem suņiem. Mums radās
iespēja ievest suņus arī no ārzemēm. Padomju laikā ievest
suni no ārzemēm bija praktiski neiespējami, to varēja darīt
tikai dažas valsts audzētavas, tāda kā "Sarkanā
zvaigzne" un citas. Kad mums šāda iespēja radās, mēs
to tūlīt izmantojām. Es pieprasīju, lai centrālais DOSAAF
klubs dotu atļauju ievest kollijus un dobermaņus. Tā mums
izdevās ievest Latvijā pirmo kolliju no Vācijas Demokrātiskās
republikas -
Morries von Sirius, un dobermani Borisu. Morries
bija pirmais Padomju Savienībā ievestais kollijs. Vēlāk caur
mūsu "kollistiem" nodibinājām kontaktu ar "Zlata
Jalny" audzētavu Prāgā. Viņi braukāja uz Čehiju
komandējumā un varēja atvest trīs kucēnus - Dermont
ze Zlate Jalny,
Dorian un Ditta z Trebešinskeho ranče.
Tas bija pirmais kolliju ievedums no Čehijas. Tikai tad, kad
Maskavas kolēģiem palīdzēju ar kontaktu dibināšanu, arī
viņi beidzot varēja ievest pirmos kucēnus.
Kādus
kritērijus jūs izvirzījāt un izvirzāt, piemeklējot pāri
vaislas darbam?
Pirmkārt,
lai suņi atbilstu eksterjeram. Ja atgriežamies vēsturē, varu
apgalvot, ka nodarboties ar vaislas darbu nebija viegli, jo no
kinoloģiskās sekcijas prasīja pārošanas plānu - bija norādījumi
no Maskavas, kādus suņus pārot un kādus nē. Vajadzēja ne
tikai atlasīt pārus, bet sadalīt suņus grupās, t.i., izvēlēties
izcilu suni un ar šo grupu strādāt tālāk. Piemēram, izvēlamies
kādu nebūt Reksi - tā ir viena suņu grupa, bet Trezoru - tā
būs cita. Visi plāni tika apstiprināti Maskavā. Centāmies
šajās grupās iekļaut arī citus labus suņus, bet tas bija
ļoti sarežģīti. Kad sākām ievest suņus no Vācijas, Čehijas,
pēc tam - no Somijas, es centos pie šiem suņiem vai viņu dēliem
sūtīt mūsu kuces. Ievestie suņi tomēr kvalitātes ziņā atšķīrās
no mūsējiem. Kad no Morries ieguvām pirmos pēcnācējus,
atbraukušie eksperti viņus izcēla no pārējiem kā suņus ar
labāku eksterjeru. Pirmajiem mūsu kollijiem galvas bija lielākas
un ausis - stāvošas, bet vajag, lai ausu galiņi ir nedaudz
noliekti uz leju. Tādēļ centāmies iegūt kollijus, kuriem ir
elegantas galvas un šķirnei raksturīgas ausis. Bija arī cita
problēma - zobu trūkums (premolāri). Mums šī problēma,
tiesa, nebija tik izteikta, bet pašā sākumā, kad kolliju
bija ļoti maz, vaislai tika izmantoti arī suņi ar šādiem trūkumiem.
Vēlāk tas tika aizliegts. Pēc tam sākām pievērst uzmanību
kažokam - lai uzlabotu vilnu. Ar kolliju ķermeni un ekstremitātēm
problēmu nebija. Taču var gadīties arī tā, ka, cenšoties
kaut ko uzlabot, kaut ko nākas arī zaudēt. Jo nav ideālu suņu,
lai gan visi cenšas uzlabot tos. Visām šķirnēm ir vērojama
tendence atgriezties pie vidēja līmeņa, t.i., visi cenšas pārot
labākos ar labākajiem, bet rezultātā tiek iegūti viduvēji
suņi. Ļoti reti gadās izteikti teicami suņi. Ideāla
eksterjera suni komplektā ar ideālu raksturu iegūt ir ļoti
grūti.
DOSAAF
klubā prasības pret kollijiem bija tādas pašas kā pret
dienesta suņiem. Vispārējās apmācības kurss bija obligāts.
Par cik pati nodarbojos ar suņu apmācību, man tika uzticēts
apmācīt Negusa pēcnācējus - tā bija mana pirmā grupa. Kad
kļuvu par kolliju
sekcijas vadītāju,
centos apmācības grupā iekļaut visus kollijus. Vēlāk jau
sekcijā tika izaudzināti citi speciālisti, kuri darbojās,
izmantojot manas apmācību metodes. Kolliju apmācībā nevar
izmantot tās pašas metodes, kādas lieto, apmācot vācu aitu
suņus. Kolliji pēc sava rakstura ir maigi suņi, pārāk
stingras metodes, apmācot viņus, pielietot nedrīkst. Īpaši
jau sardzes-aizsardzības dienesta apmācībā, šajā apmācības
veidā kollijus apmācīju tikai es pati, jo zinu, ka jebkuru
kolliju var apmācīt, taču viņi nav sardzes-aizsardzības
dienesta suņi. Suņus vajadzēja apmācīt, izmantojot rotaļu
metodi. Kolliji nav agresīvi suņi, kaut gan mēdza būt izņēmumi
- divi agresīvi kolliji. Es pati apģērbos aizsargtērpā, lai
gan mums tas bija speciāls, ne tiks ciets un raupjš, kā vācu
aitu suņiem; uz aizsargtērpa bija uzšūti drānas gabaliņi.
Tā es "rotaļājos" ar suņiem, viņi arī to uztvēra
kā spēli, un kollijiem tā ļoti patika.
Mūsu
DOSAAF sekcijā tika veikts ļoti plašs darbs ar skolēniem.
Tika nodibinātas aģitbrigādes, organizējām arī sacensības.
Bija pat rajonu komandas, kuras savā starpā sacentās. Daudzi
no šiem skolēniem vēlāk kļuva par suņu audzētājiem un
ekspertiem. Mums bija pieredze darbā ar jaunatni. Būtu labi,
ja tā notiktu arī mūsdienās.
Kādi
kolliji jums ir tagad?
Mani
pēdējie kolliji ir ievesti no Anglijas, pēc skaita 14. un
15., kas dzīvo pie manis. Pirms viņiem man bija kollijs no Ungārijas.
Kad viņš bija sasniedzis gandrīz trīs gadu vecumu, viņu
noindēja. Līdz pat šim brīdim man ir ļoti grūti par to runāt,
kaut gan pagājuši jau pieci gadi. Diemžēl no viņa paspējām
iegūt tikai vienu kucēnu metienu. Ja es tolaik nebūtu
ievedusi kollijus no Anglijas, nezinu, kā es būtu to pārdzīvojusi.
Kad suņi ieradās, man bija tāds stāvoklis, ka likās, es uz
visu skatos it kā no malas. Tik smagi es to pārdzīvoju.
Pateicoties saviem paziņām, man izdevās ievest divus kollijus
no Anglijas. Viņi abi ir no vienas audzētavas, bet dažādiem
vecākiem - Danfrebek
Drill Sergeant
un Danfrebek
De-Anna.
Puika šobrīd mums ir galvenais vaislas suns. Diemžēl šobrīd
kolliji nav tik populāri kā agrāk. Deviņdesmitajos gados mēs
praktiski zaudējām visus suņus, kuri mums bija. Viss mūsu
ilgo gadu darbs bija vējā. Šobrīd, kad strādājam pie šķirnes
attīstīšanas, no tā laika suņiem palikuši tikai daži, un
arī ne tie paši labākie. Tas saistīts ar daudzu jaunu šķirņu
ievešanu, suņu mode mainās. Ļoti sāpīgi, bet situācija ir
tāda.
Kā
jūs kā eksperte vērtējat - vai ir atšķirība starp astoņdesmito
gadu un mūsu laika kollijiem?
Uzreiz
grūti atbildēt. Man gribētos, lai suņi tiktu apmācīti vispārējai
paklausībai. Kollijiem ļoti patīk strādāt. Arī mani suņi
ir nokārtojuši vispārējās apmācības kursa eksāmenus un
ļoti vēlas, lai ar viņiem nodarbotos. Šobrīd diemžēl vispārējā
paklausība nav obligāta prasība. Tolaik suņi uz apmācību
laukumu devās ar lielu prieku: viņi jau laikus gatavojās
nodarbībām, kad redzēja mani uzvelkam treniņam domātās drēbes.
Tagad man liekas, ka mēs suņus esam apdalījuši šajā jomā.
Tieši apmācību laukumā nostiprinās suņa un saimnieka
kontakts. Kolliji ļoti ātri visu apgūst un darbojas ar
prieku, taču viņi nevēlas strādāt par "pliku
velti". Kolliji ir viltīgi, bet par gabaliņu kāruma
gatavi darīt visu. Apmācīt kolliju varētu katrs, ja vien
cilvēkam būtu laiks un vēlēšanās.
Padomju
laikā kollijiem bija cits standarts, pēc starptautiskā
standarta kollijs ir mazāks augumā. Kas attiecas uz kažoku,
tad jau tajos laikos, pateicoties mūsu ievestajiem suņiem,
tika iegūti kolliji ar ļoti bagātīgu un kvalitatīvu
apmatojumu. Ir kāda nianse: mēdz gadīties, ka kollijs ir ļoti
bagātīgi apmatots, bet viņa vilna ir mīksta - tas pēc
standarta nav vēlams. Kollija vilnai jābūt raupjai. Sunim jābūt
labi "apģērbtam", bet ar raupju vilnu (angļu valodā
"rough" nozīmē "raupjš", nevis
garspalvains - Kolliju
portāla
piezīme).
Nedaudz
retorisks jautājums - ko jums nozīmē kolliji?
Kolliji
- tā ir visa mana dzīve. Mūsu ģimenē ir bijuši aitu suņi,
spanieli, seteri un pat erdelterjeri, bet kollijs ir man vistuvākais
gan rakstura, gan intelekta ziņā, gan pēc visiem citiem rādītājiem
- skaistums, elegance, inteliģence. Pat tas kollijs, kas maz
atbilst savam eksterjeram, tomēr ir kollijs - ar savu kollija
raksturu un uzticību cilvēkam. Kolliji man - tā ir mīlestība
visas dzīves garumā: no bērnības līdz pat vecumam.
Vai
jums ir vēl kāds vaļasprieks?
Es
ļoti daudz fotografēju kollijus. Šī aizraušanās man ir jau
no bērnības. Tādēļ man ir gan visu manu suņu fotogrāfijas,
gan viņu pēcnācēju, sākot ar Negusu. Ir daudz fotogrāfiju
no mūsu rīkotajiem pasākumiem. Es, protams, neesmu profesionāls
fotogrāfs, taču atmiņas šajās fotogrāfijās ir saglabājušās.
Kādi
ir jūsu nākotnes plāni?
Mūsdienās
ir grūti izvirzīt plānus, viss atkarīgs no pašiem cilvēkiem.
Mēs cenšamies piesaistīt jaunus kolliju īpašniekus, cenšamies,
lai mūsu cilvēkiem būtu interesanti, lai nezaudētu šos suņus
no redzesloka. Darbs ar cilvēkiem tagad ir ļoti grūts. Cilvēki
ir mainījušies, mainījušās arī ir viņu intereses. Agrāk
vairāk kontaktējāmies, tagad cilvēks iegādājas kucēnu un
pat nepiezvana, lai pastāstītu, kā klājas. Pēdējā laikā
ir vairojies kolliju šķirnes entuziastu pulciņš, arvien vairāk
kolliju īpašnieku apmeklē mūsu rīkotās izstādes. Tas
priecē un liek domāt, ka gadu gaitā paveiktais darbs nav
velts un nepazudīs. Mums ir saliedēts un draudzīgs kolektīvs
- apmēram 30-40 cilvēki, kuri tiekas izstādēs un sacensībās.
Gribu pateikt lielu paldies Kolliju
portālam
par šķirnes popularizēšanu, viņi ir ļoti daudz izdarījuši
mūsu labā.
Jūsu
novēlējumi kolliju īpašniekiem un tiem, kuri varbūt domā
par kollija iegādi?
Kā
jau visiem suņu īpašniekiem - mīlēt savus četrkājainos
audzēkņus, nodarboties ar viņiem, nekautrēties piedalīties
izstādēs. Neteikt: "Ai, es esmu jau vecs, ko es tur ringā
darīšu, es neprotu izstādīt suni!", bet nākt un sagādāt
prieku gan sev, gan sunim un, protams, mums. Ļoti gribētos,
lai ieguldītajam darbam būtu kāda atdeve. Lai izaudzētu
suni, izstādītu viņu izstādēs, iegūtu titulus, pēc tam
sapārotu ar atbilstošu indivīdu (nereti mērojot ceļu uz
citu pilsētu vai valsti), ir vajadzīgs gan laiks, gan nauda.
Un audzētājs, ieguldot ne tikai savu naudu, bet arī dvēseli,
sapņo par labiem kucēniem. Bet cilvēks iegādājas kvalitatīvu
kucēnu (turklāt pieprasot, lai tas maksātu pēc iespējas lētāk,
bet kucēna vecāki lai obligāti būtu izstāžu čempioni) un
pazūd, jo viņam nav vēlēšanās un laika nodarboties ar
suni. Tas ļoti sāpina. Tavs darbs un bezmiega naktis ir iztērētas
veltīgi. Reizēm pat nolaižas rokas.
["AmberDog",
2007, Larisa Blaževiča, foto: Jolanta Beinaroviča]
|