Ar ko sākās jūsu aizraušanās ar suņiem?

Tas notika daudz ātrāk, nekā es to pati spēju apzināties - esmu izaugusi kopā ar suņiem. Kad pirmais suns parādījās mūsu mājās, man nebija pat gadiņa. Manam brālim, kurš ir 15 gadus vecāks par mani, vecāki nopirka kucēnu. Es augu kopā ar suni un savādāku dzīvi nemaz nevarēju iedomāties. Mani pirmie suņi bija

Austrumeiropas aitu suņi. Brālis Jurijs Gapaņuks ļoti aktīvi nodarbojās ar suņu audzēšanu - apmācības, sacensības un izstādes. Tajā laikā viņš bija aktīvs DOSAAF kluba biedrs, ar pirmo suni pat milicijā strādāja. Man arī ļoti gribējās nodarboties ar suņiem, tādēļ brālis mani ņēma līdzi uz nodarbību laukumu jau no sešu gadu vecuma. Cēlos 6.00 no rīta, devos viņam līdzi uz treniņiem, uzturējos tur stundām ilgi, visbiežāk sēžot uz šķēršļiem, jo suņi mani gāza peļķēs. Var teikt, ka esmu izaugusi ringā. Visu šo laiku es vēlējos savu suni, kuru varētu apmācīt pati.

Kad man bija 12 gadi un viens no mūsu suņiem nomira vecuma dēļ, brālis man no Daugavpils atveda kucēnu un teica: "Tagad tas ir tavs suns!".

Uz to visu raudzījos ļoti nopietni: pati gāju uz apmācībām, nokārtoju eksāmenus. Kad man palika 14 gadi, manam sunim piedzima pirmais metiens. Sākumā mani negribēju uzņemt klubā mana vecuma dēļ, bet tad izdarīja izņēmumu - kļuvu par kluba biedru 14 gadu vecumā. Suņu audzēšana bija mana dzīve, kaut arī bez šīs nodarbes es ļoti labi mācījos, dejoju un interesējos (vēl aizvien interese nav zudusi) par zirgiem.

Man ļoti patika visas aktivitātes ar suņiem, it sevišķi pievilcīga likās militarizētā suņu daudzcīņa. Šajā sporta veidā biju ieguvusi 1. kategoriju, ar suni bijām čempioni noziedznieku aizturēšanā, šaušanā. Jāpiebilst, ka mana mamma - vēstures skolotāja - iebilda pret to visu. Viņa vienmēr atgādināja, ka galvenais ir mācīties, un uzskatīja, ka nodarbības ar suņiem varētu tam traucēt. Tādēļ man visu laiku nācās apliecināt, ka tieku ar visu galā. Skolu pabeidzu ar medaļu. Jāsaka, ka es pret visu attiecos ar atbildības sajūtu: ja kaut ko daru, tad ļoti labi, vai arī nedaru to nemaz.

Vai brālis vēl joprojām nodarbojas ar suņiem?

Jā, brālis turpina darboties ar aitu suņiem. Viņš ir lielisks psihologs un suņu apmācības instruktors - vienmēr spēj atrast vajadzīgo pieeju jebkuram sunim. Vēl tagad reizēm lūdzu viņam padomu, ja rodas grūtības ar jaunu suņu apmācību. Brālim visvairāk interesē tieši paša kontaktēšanās ar suņiem.

Mani visvairāk vilināja audzētājas darbs, izstādes un tiesāšana. Likumsakarīgi nonācu līdz kinoloģijas kursiem. 16 gadu vecumā pabeidzu skolu un uzreiz iestājos Lietuvas Veterinārajā akadēmijā.

Es centos izvēlēties turpmāko izglītību starp bioloģiju un veterināriju, bet tas apstāklis, ka akadēmija atrodas Kauņā, atviegloja manu izvēli. Turpmākajā darbā vienmēr ļoti palīdzēja teorētiskā sagatavotība. Kinoloģijas kursus pabeidzu 18 gadu vecumā un ieguvu 3. kategorijas eksperta nosaukumu. Tagad varēju vērtēt suņus jau patstāvīgi.

Kā jūsu dzīvē ienāca kolliji?

Kollijs dzīvoja mums kaimiņos. Mēs mitinājāmies pirmajā stāvā, bet otrajā dzīvoja kaimiņi, kuriem bija kollijs. Viņa saimnieki bieži uzticēja mums savu suni, ja pašiem bija kaut kur jādodas. Jāsaka, ka uzreiz pamanīju atšķirību - Austrumeiropas aitu suns - darba suns, kurš precīzi izpilda komandas, bet kollijs - tas ir intelekts, inteliģence un iedzimts aristokrātisms. Tieši šīs īpašības mani savaldzināja. Ne reizi vien lūdzos mammu, lai nopērk man kolliju, bet viņa vienmēr atteica: "Pabeigsi skolu - nopirkšu kolliju." Par cik dzīvojām dzīvoklī, tas ierobežoja arī suņu skaitu.

1987. gadā sāku darboties DOSAAF kolliju sekcijā. Kauņā tajā laikā nebija atsevišķas sekcijas kollijiem, viņi bija kopā ar erdelterjeriem. Šo sekciju vadīja mana ļoti laba paziņa. Viņa mani pamudināja pievērsties šai šķirnei.

Gada laikā ievedu ļoti daudz kucēnu. Kauņā tolaik bija tikai viens kolliju kucēnu metiens trijos gados, līdz ar to nebija iespēja apmierināt gribētāju pieprasījumu pēc kucēniem. Rinda izveidojās "pieklājīga", cilvēki gaidīja gadiem, bet es viena gada laikā vien ievedu vairāk nekā trīsdesmit kucēnus. 1988. gadā mūsu izstādēs piedalījās jau 40-50 kolliju. Lūk, tā iznāca - man mājās bija Austrumeiropas aitu suns, bet sāku nodarboties ar kolliju audzēšanu.

Kad kļuvu akadēmijas studente, no Vācijas atvedu sev šeltiju. Viņš nodzīvoja ar mani gandrīz 17 gadus, un nekad neesmu nožēlojusi, ka izdevu par viņu milzīgu naudu. Tas bija unikāls suns!

1990. gadā no Igaunijas audzētas "Lucky Star" atvedu savu pirmo kollija kucīti. Var teikt, ka par kollijiem sāku interesēties vēl pirms iegādājos savu pirmo kolliju.

Laikam var secināt, ka kolliju skaits klubā visvairāk bija atkarīgs no jūsu intereses par šo šķirni?

Par kollijiem sāku interesēties 1987. gadā, bet sev pirmo kolliju nopirku 1990. gadā. Šeit atkal laikam lomu nospēlēja mans skrupulozums - ar visu nodarboties kārtīgi, nevis virspusēji. Man ir ļoti laba atmiņa, mana galva ir pilna ar informāciju par suņiem. Es ļoti daudz interesējos par šķirnes attīstību citos klubos un citās valstīs, vadāju kuces uz pārošanu Igaunijā, kur tai laikā mita galvenie audzētāji.

ģimenei. Es nevēlos šobrīd apspriest kolliju tipus un patreizējās šķirnes tendences. Tas, tāpat kā skaistums, ir relatīvs jēdziens. Jāpiebilst, ka patlaban šķirnē novērojamas ļoti lielas problēmas.

Kollijs ir ļoti proporcionāls, ar skaistu siluetu un apmatojumu. Tas suni padara krāšņāku. Kollija kažoks, var teikt, ir skaista vakarkleita, kura jums labi pieguļ un izceļ jūsu skaistumu un eleganci. Tas nav bezformīgs apģērbs, kura dēļ nav iespējams nojaust jūsu figūru. Kollijam jābūt ar noturīgu temperamentu, viņš nedrīkst būt pārāk uzbudināms. Viņš ir uzticams un maigs, saprot jūs no pusvārda. Mans pirmais kollijs, piemēram, pēdējo pusotru savas dzīves gadu bija kurls, bet mēs to nemanījām: viņš darīju visu, kas nepieciešams, uztverot manas sejas vaibstus un izmantojot savu intuīciju. Kollijs ir ļoti uzticīgs savam saimniekam, man nekad nebija jāskatās, kur palikuši mani suņi, - viņi vienmēr mani vēroja.

Kollija gaita - ļoti skaista un viegla. Šķiet, ka suns var kustēties veselu mūžību bez jebkādas piespiešanas. Kollijam ir ļoti patīkama "sejas" izteiksme - tā vien liekas, ka viņš visu laiku smaida.

Vai kollijs jums nozīmē vairāk funkcionālu šķirni vai tomēr vairāk dekoratīvu?

Protams, ka sākotnēji kollijs ir funkcionāls. Katra kollija ķermeņa daļa ir funkcionāla, piemēram, ausu un acu novietojums, galvas forma, apmatojuma īpašības. Tas viss nav tikai tādēļ, ka "ir skaisti", bet tieši funkcionāls. Ķermenis, kustības, pat temperaments - to visu var izskaidrot no funkcionalitātes pozīcijas.

Mierīgs un līdzsvarots, kollijs nerada aitām stresu. Sākotnē kollija funkcija bija aitu ganīšana un ganāmpulka pieskatīšana. Patlaban man ir arī gludspalvainais kollijs. Garspalvainais un gludspalvainais kollijs - tās ir "debesis pret zemi"! Gludpslvainais kollijs ir pavisam cita šķirne, kura tika radīta ganāmpulku pārdzīšanai. Šie suņi veiksmīgi spējīgi vadīt arī liellopu ganāmpulkus.

Šo suņu atšķirība nav tikai kažokā, bet arī temperamentā. Gludspalvainais kollijs ir ļoti drosmīgs un bieži vien rīkojas ļoti patstāvīgi, pēc saviem ieskatiem. Viņš ir spējīgs tikt galā ar auniem un pat agresīviem buļļiem. Šim sunim ir piemērots pavisam cits dzīvesveids - tam jābūt ļoti aktīvam. Garspalvainā kollija kucēnu ar mierīgu sirdi varu atdot jebkurai ģimenei - ar pieredzi, bez pieredzes, ar bērniem, veciem cilvēkiem -, viņš visur jutīsies labi, jo spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Gludpslvainajam ir nepieciešams ļoti daudz kustību, vairāk aktivitātes, citādi ir garlaicīgi. Viņam iet pie sirds jebkura nodarbošanās. Ja šāds dzīvesveids netiek pienācīgi nodrošināts, galu galā gludspalvainais kollijs ir spējīgs "izārdīt" jūsu māju.

Kam jūs visvairāk pievēršat uzmanību, izvēloties pārus?

Teiksim tā: gēnus ar pirkstiem sataustīt nevar. Ciltsrakstus ir jāizpēta obligāti un ļoti rūpīgi! Var gadīties, ka jums patīk kāds konkrēts vaislas suns, esat nolēmuši to izmantot, bet viņa ciltsraksti jums neko neizsaka vai pat rada izbrīnu: kā no šādiem viduvējiem vecākiem ir radies tāds suns. Es personīgi tādus vaislas suņus neizmantotu. Un otrādi. Jāizpēta suņa fenotips, mums jāierauga, kas ir bijis sākotnēji, un kādas īpašības ir iegūtas audzējot un audzinot suni. Ja kādas iegūtās īpašības cēlonis ir vienkārši slinks saimnieks, kurš nespēja pienācīgi nodarboties ar suni, tad uz to varētu pievērt acis un vadīties pēc ciltsrakstiem, ja tieši šī suņa "asinis" ir vēlamas. Taču, ja ir pamanāmi kādi nopietni trūkumi, kas šķirnē nav vēlami (un kas šobrīd ir visai izplatīti), es šādu suni tālākam ciltsdarbam neizmantotu.

Cik suņu ir jūsu audzētavā?

Mājās patlaban man ir seši garspalvainie kolliji un veca gludspalvainā kollija kucīte. Ļoti daudz manu suņu atrodas kopīpašumā Somijā. Šī gada Eiropas Čempions, piemēram, šobrīd ceļo pa Eiropu kopā ar savu audzētāju. Viņš atgriezīsies tikai pēc Krafta izstādes (Lielākā suņu izstāde Eiropā, Anglijā. - Kolliju portāla piezīme.). Par cik pati esmu ļoti aizņemta, ir skumji, ka mani suņi izstādes apmeklē visai maz. Un, lai kaut nedaudz to kompensētu, esmu suņus uzticējusi labiem draugiem, kuri viņus izstāda izstādēs. Ne jau katram uzticēšu savu suņus!

Cik kucēnu metienu ir jūsu audzētavā gada laikā?

Parasti gadā mums ir kādi 3-4 metieni.

Jūsu audzētavas nosaukums ir "Fantazija". Ar ko tas saistīts?

Saskaņā ar noteikumiem, audzētavas nosaukumam jābūt lietuviskam. Izvēloties nosaukumu, primāri vadījos no tā, lai nosaukums būtu labskanīgs, tai pašā laikā saprotams ārzemniekiem un nebūtu pārāk garš. Sākumā gribēju to saistīt ar fantastiku, bet vārds "fantāzija" nozīmē cenšanos ieviest kaut ko ideālu realitātē, dzīvē. Suņu audzēšana ir daudz vairāk nekā vienkārši zināšanas, pareiza kopšana un audzināšana.

Kādas īpašības jūs kā eksperte kategoriski negribētu saskatīt šķirnē un kādas varat pieņemt?

Es kategoriski nespēju pieņemt tādu kollija ķermeņa uzbūvi, kas neatbilst viņa funkcionalitātei - nepareizi locītavu leņķi, nepareiza ķermeņa virsējā līnija, saīsināts kakls un ķermenis, augstu novietota aste. Uz muguras gredzenā salikta aste kā laikai kolliju pārvērš pavisam citā šķirnē. Tāpat nespēju pieņemt nepareizu gaitu un kāju stāvotni. Vēl varu pieminēt patlaban ļoti izplatīto parādību, kad kollijs ringā negrib kustēties, sevišķi slēgtās telpās. Ļoti liela nozīme ir kollija "sejas" izteiksmei. Taču es nekādi nevērtēšu galvu, ja mani neapmierinās suņa ķermeņa uzbūve un kustības. It sevišķi tagad, kad ir izplatīti tik daudz tipi un sabiedrībā notiek diskusijas par to. Daži audzētāji uzskata, ka galva - tā ir kollija galvenā ķermeņa daļa. Bet tā vienkārši ir tipiskākā ķermeņa daļa šai šķirnei. Viennozīmīgi. Ļoti svarīga daļa, jo, ja tās nav, kollijs kļūst par vienkāršu "suni". Taču es nekad neizmantošu vaislai suni, kuram ir skaista galva, bet novērojami trūkumi citās ķermeņa daļās.

Cik valstīs dzīvo jūsu izaudzētie kucēni?

Vienpadsmit vai divpadsmit valstīs. Ar visiem īpašniekiem es kontaktējos, kaut gan daži no manis nedaudz baidās tāpēc, ka esmu ļoti kategoriska savos vērtējumos. Es viņus nerāju, bet gan saku viņiem taisnību. Varbūt reizēm tas izdodas pārāk stingri, bet tas vajadzīgs, lai viņi noreaģētu. Dažus īpašniekus reizēm nākas riktīgi "sapurināt", lai viņi sāktu kaut ko darīt, lai viņus "pamodinātu". Man ir ļoti žēl, ja ar perspektīvu kucēnu kaut kas nav kā vajag. Vienmēr saku: labāk pajautājiet man! Jūs mani ar to nekad neapgrūtināsiet. Ja pati nevarēšu palīdzēt, noteikti ieteikšu kādu speciālistu. Labāk pavaicājiet, bet nepieļaujiet kļūdas! Man ir ļoti svarīga komunikācija ar manu kucēnu īpašniekiem.

Kādu grupu eksperte jūs esat?

Gadu atpakaļ ieguvu "olraundera" kategoriju (Var vērtēt visus suņus. - Kolliju portāla piezīme.).

Vai jums ir mīļākā grupa?

Protams! Pirmā, otrā un desmitā. (Pēc FCI klasifikācijas: 1 - aitu un ganu suņi; 2 - pinčeri, šnauceri, molosi, kalnu un Šveices ganu suņi; 10 - kurti. - Kolliju portāla piezīme.). Kāpēc? Pirmā grupa tādēļ, ka pati to pārstāvu; otrajā ir ļoti daudz funkcionālu suņu šķirņu, man arī ļoti patīk temperamentīgi suņi; desmitā tādēļ, ka kurti man liekas garīgi radniecīgi. Tieši kurta gars man visvairāk simpatizē garspalvaino kolliju šķirnē - viņu inteliģence un aristokrātisms.

Vai jums ir viegli izvēlēties ringa līderi?

Reizēm viegli, reizēm - grūti.  Parasti ir tā, ka līderis ir pamanāms uzreiz. Gadās - suns ienāk ringā, un man skudriņas skrien pār muguru! Es, tāpat kā daudzi mani kolēģi - eksperti, esmu ne vienu vien reizi novērojusi, ka pirmais iespaids par suni ir arī tas pareizākais. Pēc tam, rūpīgi apskatot suni, viņa labās īpašības jau redzamas daudz detalizētāk - anatomija, kustības un kaut kas varbūt vēl. Gadās arī, ka tā ir vienkārši šī suņa "diena". To esmu novērojusi arī saviem suņiem. Tādā dienā suns jūtas kā zvaigzne un atbilstoši prot sevi pasniegt. Taču gadās arī dienas, kad sunim nav noskaņojuma. Tad, vērtējot viņu, šķiet, ka kaut kā pietūkst - kādas dzirkstelītes. Es nekad iepriekš nevaru pateikt, kas manā ringā uzvarēs, pat, ja zinu, ka ringā dosies "superuzvarētājs" un čempions. Man ļoti patīk vērtēt labus suņus, gūstu baudījumu no tā.

Kā jums šķiet, vai ringā ir svarīga hendlera loma?

Man ļoti patīk vērtēt profesionāli sagatavotu un izstādītu suni. Augstu vērtēju labu sagatavotības līmeni. Pati vienmēr ļoti rūpīgi gatavoju suņus izstādei, tādēļ reaģēju ļoti negatīvi, ja uz izstādi atved netīru un neķemmētu suni, kurš turklāt apstrādāts ar neatbilstošu kosmētiku, kas maina apmatojuma struktūru. Nākas smērēt savas rokas un apģērbu! Uzskatu, ka slikti vai nevērīgi sagatavots suns - tā ir necieņa pret ekspertu. Protams, ka šādā gadījumā profesionāla suņa izstādīšana nespēs notušēt nepilnības, es tās vienalga pamanīšu. Labi un pareizi sagatavots suns atvieglo eksperta darbu un padara to tīkamu. Suņa kondīcija ir svarīgāka. Izstādēs, kurās vērtēju suņus, nekad neuzvarēs labs hendlers ar sliktu suni, priekšroka tiks sliktākam hendleram ar labu suni. Labs suns un labs hendlers - tas vienmēr ir patīkams skats!

Kādās valstīs jūs vērtējat suņus?

Gandrīz visās Rietumeiropas valstīs, Izraēlā, Īrijā, daudzās Austrumeiropas valstīs, regulāri esmu Skandināvijā. Esmu jau saņēmusi uzaicinājumu no Austrālijas, Jaunzēlandes un Kanādas.

Kurā valstī, jūsuprāt, ir vislabākais izstāžu organizēšanas līmenis?

Es vienmēr lepojos un slavēju Baltijas valstīs rīkotās izstādes. Ļoti lepojos ar mūsu, Lietuvas izstādēm. Arī lielās izstādes Skandināvijas valstīs tiek rīkotas ļoti profesionāli. Domāju, ka mūsu reģionā Skandināvijas izstādes ir vienas no vislabāk organizētajām.

Vai suņu izstādītāju attieksme pret ekspertu visās valstīs ir vienāda?

Visaudzinātākie ir skandināvieši. Vēl varētu piekaitīt baltiešus. Vairāk kolorītas un emocionālākas ir izstādes dienvidu valstīs. Taču objektīvu un pareizu vērtēšanu tur uztver normāli. Visi lieliski apzinās, ka ir vienas komandas spēlētāji. Kā eksperte, hendlere un audzētāja es ļoti labi pārzinu ringu no "visām pusēm". Nespēju saprast ekspertus, kuri Centrālās un Austrumeiropas valstīs gandrīz visiem suņiem piešķir novērtējumi "teicami" - neatkarīgi no suņa kvalitātes. Pēc tam nākas dzirdēt suņu izstādītāju pretenzijas: kāpēc mums netika piešķirts tituls? Man nav limita novērtējumam "teicami", ja suns atbilst tā nosacījumiem. Jāatceras, ka novērtējums "ļoti labi" un "labi" arī ir pozitīvs. Eksperta uzdevums ir noteikt labāko.

Kāda no publikācijām varēja lasīt, ka eksperts ir atbildīgs par suņu šķirnes līmeni. Vai, jūsuprāt, tas atbilst patiesībai?

Pilnīgi piekrītu. Domāju, ka tieku pieskaitīta pie tiem ekspertiem, kas vērtē suņus atbilstoši to kvalitātei. Uzskatu, ka eksperta pienākums ir izvēlēties potenciāli labākos suņus. Mēs nepiekrītam viedoklim, ka gadījumā, ja ringā tiek izstādīts tikai viens šķirnes eksemplārs, tam jākļūst par "labāko šķirnē". Kā suns var tikt atzīts par labāko, ja ir viduvēja līmeņa?! Tas ir nonsenss, kad eksperts piešķir šādam sunim augstu vērtējumu. Saņēmis labu novērtējumu, suns taču tiek virzīts tālākajam vaislas darbam. Un beigās mēs plātām rokas, redzot, ka ringā dodas pēcnācēji, kas tikai attāli līdzinās standartam. Aizvainoti jūtas tie suņi audzētāji, kuri "stāv un krīt" par savu šķirni, kad suns, kuru nav vēlams izmantot tālākai šķirnes attīstībai, iegūst labu novērtējumu un tiek izmantots ciltsdarbā. Man ir nācies vērtēt suņus čempionu ringā, kuriem ir pat diskvalificējoši trūkumi! Bet kaut kādi eksperti taču iedeva šim sunim tādu augstu vērtējumu!

Vai veterinārārsta profesija jums palīdz suņu audzēšanā?

Jā, protams. Man ir profesionālas zināšanas anatomijā, fizioloģijā, ģenētikā. Akadēmiskā izglītība paliek akadēmiskā izglītība - tās ir dziļas zināšanas.  Es mācījos arī doktorantūrā Infekcijas slimību katedrā. Par cik man pieder liela audzētava (bija laiks, kad tajā bija 15 suņi), man ir cilvēciski tuvas šīs veterinārās problēmas, ar kurām sastopas audzētāji. Es sadarbojos gan ar veterinārārstiem, gan suņu audzētājiem.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Esmu saņēmusi daudz uzaicinājumu būt par eksperti izstādēs, taču esmu ļoti noilgojusies piedalīties izstādēs kā dalībniece. Ar šajā gadā iegūto jauno paaudzi plānoju iziet ringā.

Vai grūti apvienot eksperta un audzētāja darbu?

Grūti. Kādam nākas ciest no tā. Vai nu maniem suņiem, vai arī pašai nākas atteikties no personīgajām iespējām eksperta darbā. Kaut gan suņu vērtēšana daudzās valstīs sniedz man milzīgu praksi, eksperta pieredzi. Daudzas suņu šķirnes, atkarībā no reģiona, ir attīstītas dažādi. Eksperta darbs 30-35 izstādēs 15-17 valstīs viena gada laikā - tā ir liela pieredze, taču no tā cieš manis pašas suņi. Un es nevēlos aiziet no kolliju audzēšanas, redzot šķirnes kvalitātes kritumu. Kolliju šķirnes attīstība šobrīd neatrodas uz pareizā ceļa.

Jūsu novēlējums lasītājiem.

Lai jums, pirmkārt, būtu veseli mīluļi. Veselība ir galvenā, viss pārējais - skaistums, izstāžu un audzēšanas prieks būs pēc tam. Mīliet savus suņus, jo viņi mīl jūs vienmēr!

[Amberdog, Larisa Blažēviča, 2008. gada marts, foto: Jolanta Beinaroviča]