Irisa Stepe ar savu suni Nyitramenti X-tra Spirit, kas 2008. gada specializētajā garspalvaino kolliju izstādē Plakanciemā tika atzīts par labāko šķirnes pārstāvi (BOB)

Patiesa kolliju šķirnes patriote, entuziaste un pazinēja Irisa Janovna Stepe dalās savās zināšanās par kollijiem, to audzināšanas īpatnībām un pārdomās par ideālu kolliju.

.

Mīļais, labsirdīgais kollijs

.

Kollijs ir ganu suns ar visiem šai nodarbei nepieciešamajiem instinktiem, taču mājās tas ir mīlulis. Kollijs ir ļoti labsirdīgs, taču neļaus sev "kāpt uz galvas". Tiek uzskatīts, ka kollijs ļoti mīl bērnus, un tā tas patiešām ir.

Taču, ja suns dzīvo privātmājā ar dārzu un pie sētas ierodas puišeļi, 

lai pakaitinātu suni, šos bērnus kollijs nemīlēs. Viņš neļaus sevi kaitināt.

Kolliji ir ļoti uzmanīgi un vērīgi, un nereti pārcenšas, sargājot māju un teritoriju. Piemēram, mani suņi, sadzirdot vismazāko troksnīti aiz sētas - vai tur būtu gājis kaķis vai kas cits -, uzreiz to pamanīs un sāks riet. Viņi reaģē uz visu, visu pamana. Man tas patīk, ar viņiem kopā jūtos drošībā. Viņi mani par visu brīdina. Suņi sargā pat kaimiņu teritoriju. Tā nu ir - citiem ir suns, citiem ne. Mani kolliji paši nolēma apsargāt tieši to kaimiņu teritoriju, kurā suņa nav. Pietiek kādam svešiniekam tuvoties šīs mājas vārtiņiem, un es jau dzirdu manu suņu riešanu. Paskatos: patiešām pa vārtiem ieiet svešinieks. Savukārt, ja kaimiņmājā, kurā ir suns, ierodas ciemiņi un viņš izturas pret atnācējiem draudzīgi, arī mani suņi nomierinās.

Agrāk kolliji tika apmācīti VDK (Vispārējās dresūŗas kurss, tagad dēvēts par Vispārējās paklausības kursu jeb VPK. - Kolliju portāla piezīme) un SAD (Sardzes - aizsardzības dienests. - Kolliju portāla piezīme) un jāatzīstas, ka ar viņiem nebija bail iet pa ielu. Kolliji nekad neuzbrūk cilvēkam bez pamatota iemesla, viņi vairāk reaģē uz doto komandu. Nopietni savainot savu upuri viņi nevar: kaut arī zobi kollijiem ir lieli, mute ir maza. Specifiska šķirnes pazīme - kost ar priekšzobiem. Šī iemaņa izstrādājusies suņiem jau sen, jo viņiem netika ļaut kost aitām, kuras kolliji ganīja, viņi drīkstēja vienīgi nedaudz "ieķert" lopiem kājās.

.

Kollijam ir jābūt nodarbinātam

.

Kollijs ir darba suns, viņam ļoti patīk ar kaut ko nodarboties. Taču strādā viņi par "kaut ko", un šim "kaut kam" obligāti jābūt garšīgam. Citiem suņu šķirņu pārstāvjiem lielisks stimuls ir rotaļa, bet kolliji "strādā" par kārumiem. Šie suņi lieliski izprot arī uzslavas, to jēgu. Mans kollijs Moriss, neparasti inteliģents suns, ļoti "augstu vērtēja" uzslavu, īpaši tad, ja viņu saucu par skaistu. Gadījās, ka jokodamies mēs apsējām viņam lakatiņu un lielījām: "Cik skaists ir mūsu Moriss!" Reizēm viņš palīda zem aizkariem, tā, ka audums nosedza viņa acis. Tad mēs arī viņu lielījām. Reiz viņš tik smieklīgi skatījās no aizkaru malas apakšas, ka mēs ar mammu sākām smieties. Viņš saprata, ka smejamies par viņu un apvainojās. Ar mums viņš "nesarunājās" veselas divas dienas!

Kolliji ir ļoti uzmanīgi pret visu, "apvainošanās" ir spilgti izteikta viņu īpašība. Ja suni sarāj, piemēram, par to, ko viņš nav darījis, - apvainosies ļoti nopietni.

Ar kolliju vajag nodarboties. Ja saimnieks to dara, tad no suņa pretī saņems ļoti daudz. Kollijs visu jauno aptver acumirklī, bet tas vēl nenozīmē, ka suns vienmēr vēlēsies darboties.

Potenciālais kollija īpašnieks nedrīkst būt agresīvs vai rupjš. Kollijiem ir ļoti smalka psihe. Tas gan nenozīmē, ka kolliju nedrīkst sarāt, ja viņš kaut ko pastrādājis, taču tas jādara ļoti uzmanīgi. Ir ļoti viegli pazaudēt suņa un saimnieka savstarpējo saikni. Ja ģimenē bieži rājas, tās locekļi bieži kliedz viens uz otru, mājās valda nervoza gaisotne, arī kollijs kļūs nervozs, bieži ries. Kollija saimniekam jābūt līdzsvarotam, mierīgam un inteliģentam cilvēkam. Tādam pašam, kā viņa suns. Pret kolliju nedrīkst izturēties rupji, pielietojot spēka metodes.

.

Saimnieks ir līderis un vadonis

.

Vīriešu dzimtas kollija īpašniekiem jābūt uzmanīgiem - reizēm gadās, ka kucēns apmēra gada vecumā vai nedaudz vēlāk cenšas ieņemt bara līdera lomu ģimenē. Ja saimnieks neieņems šo līdera lomu pats un nekļūs par "bara vadoni", var rasties dažādi sarežģījumi. Suns rīkosies pēc principa "gribu - negribu". Piemēram, ja viņš negribēs kontaktēties ar saimnieku, vienkārši "parādīs zobus". Pati esmu ar šādu problēmu saskārusies un likusi "pie vietas" savus audzēkņus, ņemot tos aiz čupra, purinot un rājot, lai viņiem būtu skaidrs, kurš te ir "stiprāks". Ja tas atkārtojās, nācās ķerties pie stingrākiem mēriem: liku sunim uzpurni, atkal sapurināju un sarāju, pēc tam sūtīju ar komandu vietā un nesarunājos ar viņu.

Sunim jāapzinās sava vaina un saimnieka loma viņa dzīvē. Reizēm šīs suņa uzkundzēšanās sākumu ir grūti pamanīt, īpaši, ja tas ir cilvēks, kuram nav iepriekšējas pieredzes darbā ar suņiem. Ja kollijs saimniekam neatdod kaut kādu priekšmetu, piemēram, kaulu, tas vienkārši jāiemaina, piedāvājot sunim vietā kaut ko ne mazāk interesantu. Pamazām suns apradīs, ka viņam var izņemt priekšmetus pat no mutes, taču līdz tam jānonāk ar labu. Ar kolliju jānodarbojas jau no agrīna vecuma, suns jāmāca mierīgi, secīgi un konsekventi, nostiprinot iemaņas ar kārumiem.

.

Skaists un smaidīgs

,

Patlaban ir sastopami vairāku tipu kolliji. Ir, piemēram, ļoti pūkaini ar mazu galvu, gandrīz kā pūkainas bumbiņas. Šis tips man nešķiet tuvs. Kollija apmatojumam tomēr jābūt garam un ķermeni aptverošam, lai būtu redzamas elegantās ķermeņa līnijas. Nenoliedzami, kollijam jābūt arī iespaidīgai apkaklei.

Man patīk kolliji, kuru sejā saskatāms smaids. Ir suņi ar garām un smalkām galvām, vājām pārejām uz purnu. Pēc standarta kollija galvai jābūt platākai. Gribētos, lai kollija ausis atrastos paralēli un būtu pareizi noliektas galos. Kollijiem ir diezgan taisnas pakaļkājas. Gribētos, lai locītavu leņķi būtu vairāk izteikti. Un, protams, ka kollija kustībām jābūt skaistām un elegantām.

[Amberdog, Anna Čeiča-Sultan, 2008. gada jūlijs]