Tamāra ar Amēliju, Kollimpiādes 2010 zelta medaļas ieguvēju.

Atļaujiet apsveikt ar Amēlijas spožo un pārliecinošo uzvaru "Kollimpiādē 2010 ®"! Kad tika nosaukts Amēlijas vārds, izskatījās, ka esat pārsteigta. Nebijāt gaidījusi šādu rezultātu?
Vispirms vēlos pateikties par brīnišķīgo pasākumu, kurā, neskatoties uz olimpisko nosaukumu, nemaz nebija jūtama konkurence starp dalībniekiem, tieši otrādi – vairāk draudzīga, uzticīga gaisotne. Tieši tāpēc pēc "Kollimpiādes 2009 ®" nolēmu noteikti piedalīties arī šogad.
Jā, pārsteigums bija, kad izdzirdēju, ka Amēlija ir uzvarējusi. Amēlijai aprotēšana neveicas tik labi, tāpēc necerējām kļūt par "Kollimpādes ®" čempionu, tomēr labus rezultātus cerējām gūt šķēršļu joslā. Tas arī bija mums galvenais mērķis šogad, jo pagājušajā gadā ieguvām šajā disciplīnā otro vietu. Mana meita jau vairāk kā 4 gadus darbojas adžiliti treniņos kopā ar Amēliju, tāpēc bija svarīgi pieradīt sev, ka laiks treniņos netika tērēts veltīgi. 
Amēlijas uzvara sagādāja mums lielu pārsteigumu arī tāpēc, ka pēdējos mēnešos Amēlija ir kļuvusi tāda lēnīga, sapņaina, biju uztraukusies par viņas veselību, domājām pat pārtraukt adžiliti treniņus. Bet Amēlija mums sagādāja tik lielisku pārsteigumu! Piedalīšanās "Kollimpiādē 2010 ®" Amēliju pilnīgi izmainīja. Arī tajā pašā diena pie jūras novērojām, ka Amēlija (kura parasti pat netuvojas ūdenim, pat karstajā laikā), skrēja, lēca pāri viļņiem... Es noticēju, ka tā ir viņas zvaigžņu stunda.

Amēlija šķēršļu joslā un piesaukšanā uz laiku strādā ļoti labi. Nedaudz sliktākas sekmes ir aportēšanā. To novērojām arī "Kollimpiādē 2009 ®". Kāpēc?
Amēlijai patiešām nav tik lielas intereses par aportēšanu. Arī kucēna vecumā nav bijusi liela interese par mantiņām, lielākoties tikai bijusi vēlme tās pagrauzt. Pieliku daudz pūļu, lai iemācītu viņu pienest klāt aportu. Līdzīga problēma man bija arī ar pirmo kolliju. Kādā rakstā es izlasīju, ka ganu un aitu suņiem varētu būt šādas grūtības ar aportēšanu, jo šī iemaņa netika attīstīta, lai nenodarītu pāri ganāmpulkam. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, vērojot, ar kādu prieku "Kollimpādē ®" daži kolliji spēlējas ar savām mīļākajām mantiņām.
Amēlija ir ļoti sportisks suns. Šobrīd viņa ir vienīgais kollijs Latvijā, kas ir “profesionāls sportists” – piedalās adžiliti sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs. Kādi ir sunītes panākumi šajā sporta veidā?
Paldies! Protams, kollijus nevar salīdzināt ar temperamentīgajiem borderkolljiem vai šeltijiem, bet arī mēs varam lepoties ar uzvarām un balvām, gan adžiliti-1 (vienkāršākais līmenis), gan adžiliti-3 (sarežģītākais līmenis). Agrāk uzvaru bija vairāk, tagad ir lielāka konkurence, tāpēc ir sarežģītāk. Pavisam nesen bijām sacensībās Tallinā, un komandas trasē bijām 2. vietā.
Kad Amēlija redz, kā sacensībās skrien citi suņi, viņa kļūst ļoti dzīvespriecīga un azartiska. Un gūstam veiksmes sacensībās. Var redzēt, ka skriet adžiliti Amēlijai sagādā prieku. 

Diemžēl pašlaik mēs Latvijā esam vienīgi, kas aktīvi piedalās sacensībās – vienīgi pateicoties manas meitas neatlaidībai. Kaut gan Rīgā vēl ir citi, ļoti sportiski suņi, kas nodarbojas ar adžiliti, kā piemērām Jasmīne un Mega, bet domāju, ka viņu sportiskā karjera vēl ir priekšā. Tā kā Mega ir "Kollimpiādes 2009 ®" čempione, Jasmīnei ir noteikti jākļūst par nākamā gada "Kollimpiādes ®" uzvarētāju, un mēs ar Amēliju ar prieku nodosim viņai stafeti.
Kolliji profesionālajā suņu sportā ir retums. Vai Amēlijai ir konkurenti ārzemēs?
Kā savas šķirnes entuziaste ļoti vēlos redzēt sacensībās arī citus kollijus. Vienīgā valsts, no kuras brauc kolliji uz sacensībām, ir Somija, kur kolliji joprojām ir ļoti populārā šķirne. Dzirdēju, ka Krievijā tiek organizētas adžiliti sacensības kollijiem. Žēl, ka mums vēl nav izdevies sacensties ar Krievijas kollijiem, bet eksperte no Krievijas, kura tiesāja kādās sacensībās, augsti novērtēja Amēlijas sportiskās dotības, salīdzinot ar kollijiem Krievijā.

Cik ilgi un regulāri nodarbojaties ar adžiliti sportu? Kādēļ nolēmāt, ka vajadzētu ar savu kolliju sportot? Kādēļ izvēle krita tieši uz adžiliti?
Dažus gadus atpakaļ mana meita Diāna izlasīja rakstu par adžiliti un tajā brīdī nolēma izmēģināt šo aizraujošu suņu sporta veidu kopā ar Amēliju. Sākumā nebiju pārliecināta, ka Latvijā vispār kāds varētu nodarboties ar tādu eksotisku sporta veidu, tomēr kļūdījos. Pārmeklējot informāciju internetā, atradām sporta laukumu, kur notiek adžiliti treniņi un tagad regulāri, divas reizes nedēļā mana meita (tagad ar diviem suņiem - ar Amēliju un mūsu otro suni - šeltiju) brauc no Ogres uz Rīgu ar vilcienu. Kad nodarbības notiek sestdienās, pievienojos arī es, protams, pagaidām tikai iesācēju grupā.
Amēlija sāka sportot divu gadu vecumā. Treniņi sagādā prieku gan meitai, gan sunim. Tā ir ne tikai fiziskā slodze, bet arī prasme sadarboties ar kompanjonu – suni, kā arī iespēja iegūt jaunus draugus un paceļot pa pasauli, piedaloties Eiropas un pasaules čempionātos. 

Vai jums un Amēlijai interesē arī citi suņu sporta veidi?
Diāna piedalījās frīsbija apmācībās, bet kā jau stāstīju iepriekš, Amēlijai nav īpašas intereses par aportēšanu. Protams, pieliekot nedaudz pacietības, laika un enerģijas, arī Amēlijai var iemācīt ķert šķīvi, bet tā kā šīs sporta veids saistīts ar traumatismu, tomēr domāju pievērsties citām sporta aktivitātēm. Piemēram, piedalījāmies aitu ganīšana seminārā, kas notika šovasar Ogres rajonā. 
Vēl palika mans nerealizētais sapnis – piedalīties glābšanas dienesta nodarbībās, un tas mums vēl ir priekšā.
Tā kā lielāko daļu darba laika strādāju pie datora un dažreiz darba stundas ir ļoti garas, tāpēc rīta skrējieni un pastaigas pa mežu vakaros man ir vajadzīgas, lai atpūsties un atjaunotu spēkus. Kopš divu mēnešu vecuma mēs ar Amēliju regulāri skrienam 30-40 minūtes. Dažus cilvēkus tas varētu atbaidīt – pienākums vairākas reizes dienā vest suni pastaigāties, bet man patīk. Tas ir tāds pozitīvs stimuls regulārām pastaigām svaigā gaisā.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka kuces apmācīt ir vieglāk? Pastāstiet par Amēliju!
Man grūti apstrīdēt vai piekrist tam, jo mūsu mājās vienmēr ir dzīvojušas tikai kuces. Pirmo suni mēs iegādājāmies vairāk kā pirms 20 gadiem. Suni ļoti vēlējas mans vecākais brālis, bet kad pienāca mūsu kārta (toreiz šķirnes suni varēja gaidīt vairākus gadus), brālis jau dienēja armijā un klubā paskaidroja: kāda dzimuma bērns ir ģimenē, tāda dzimuma kucēnu arī labāk iegādāties.
Mans brālis sapņoja par Austrumeiropas aitu suni, bet mans tēvs, kurš ir dzimis Otrā pasaules kara laikā, auga bērnu namā un vēlējas tikai suni, kas līdzīgs Lesijai no seriāla – gudru, inteliģentu, graciozu, maigu. Un Olana mums nelika vilties – gudra, drosmīga, lieliskā aukle manai meitai... Bet tas ir īpašs stāsts.
Pēc Olanas nevarēju viņas vietā iedomāties kādu citu suni. Tomēr meita ļoti vēlējas suni, un es padevos. Jau izvēlējāmies šķirni – retrīveru (es par šo šķirni uzzināju, kad pirmie šis šķirnes pārstāvji tikko parādījās Latvijā, un man šī šķirne ļoti ieinteresēja). Mēs atnācām uz Ogres kinoloģisko klubu apjautāties par retrīvera iegādi, bet pietika kluba vadītājai Ilvai Kubasovai ieminēties, ka tikko piedzimis kolliju metiens un mūs nevajadzēja pierunāt. Biju izdomājusi dažus vārdus, bet, kad pirmo reizi ieraudzīju šo mazo sunīti ar nopietno skatienu tumšajās acīs, nolēmu – tā būs Amēlija, dīvaina meitene no slavenas franču filmas, kura centās padarīt apkārtējos cilvēkus laimīgus.
Mani vēl joprojām apbrīno Amēlijas raksturs - nav no vieglajiem – no vienas puses pārāk neatkarīga, vēlās dominēt, un vienlaikus ir ļoti uzticīga gan cilvēkiem, gan saviem sugas brāļiem (esmu pārliecināta, ka arī suņu pasaulē pastāv gan draudzība, gan savas simpātijas un antipātijas). 

Pirms dažiem gadiem Amēlija smagi saslima. Kas bija par iemeslu - komplikācijas pēc vīrusa, alerģiskā reakcija uz pārtiku vai kāda ģenētiskā slimība – tā arī palika nenoskaidrots. Amēlija zaudēja gandrīz pusi no svara, nevēlējas iet pastaigās, brīžiem bija jānes uz rokām. Tas bija smags pārbaudījums mums visiem; slimības skarts bija viss – aknas, aizkuņģa dziedzeris, žults pūslis. Bija brīži, kad slimība bija mazinājusies, un bija tādi, kad nolaidās rokas, bet no rīta tu mosties ar apņēmību turpināt cīņu. Es iemācījos nereaģēt pārāk asi uz piedāvājumiem slimo sunīti iemidzināt, un man pietika atbalstītāju, kas mums ticēja un vēlēja Amelijai ātrāk izveseļoties. 
Nezinu, kas palīdzēja vairāk – dabas līdzekļi, Amēlijas stiprais gars, ticība, ka mēs šo slimību uzvarēsim, taču Amēlija pamazām sāka atgūst svaru, kļuva dzīvespriecīga un aktīva, pirmo reizi pēc vairākiem gadiem ieraudzīju viņu smaidošu. Man pat grūti aprakstīt, ko uzvara "Kollimpiādē ®" mums nozīmē... Mums tā ir daudz vērtīgāka nekā varbūt jebkuram citam "Kollimpiādes ®"  dalībniekam - tā ir uzvara pār sevi, apstākļiem, slimību...

Amēlija šogad vismaz divas reizes sastapusies arī ar aitām – kopā jūs piedalījāties gan Latvijas pirmajā aitu ganīšanas seminārā Ogrē, gan arī "Kollimpiādē 2010 ®" pamēģinājāt aitu ganīšanu. Kādi ir secinājumi?
Kā noskaidrojās ganīšanas instinkta pārbaudes laikā, Amēlijai šīs instinkts nav tik izteikts, bet katrā izmēģinājuma reizē varēja redzēt lielāku interesi pret aitām. Es runāju ar treneri – ar regulāriem treniņiem var panākt zināmu progresu. Es neatmetu cerības un noteikti arī turpmāk kopīgi ar Amēliju apmeklēsim aitu ganīšanas treniņus, jo tas taču ir pats interesantākais - ar pacietību panākt to, kas pirmajā brīdī liekas neiespējams.

Vai Amēlija piedalās arī izstādēs? Kādi ir viņas panākumi?
Mēs piedalījāmies izstādēs pirms vēl Amēlija saslima, līdz Latvijas un Igaunijas čempiona titulam pietrūka 1 sertifikāts. Mums ir iegūti BOB, BOO, kā arī viens CACIB. Protams, slimība atstāja savas sekas: Amēlijai priekšlaikus daļēji nosirmoja purniņš, spalva vairs nav tik skaista, nav tik vieglas kustības un arī svars nedaudz mazāks kā, iespējams, vajadzētu.
Jūsu ģimenē ir arī šeltijs. Kā sadzīvo tik dažāda rakstura suņi?
Jukīša ienākšanu ģimenē Amēlija neuztvēra visai priecīgi. Sākuma pat turējām suņus atsevišķās istabās, kad atstājām vienus. Lai starp suņiem neveidotos konkurence, mēs uzreiz ieviesām kārtību: pirmo baroja un samīļoja Amēliju. Suņiem kā bara dzīvniekiem tas nav nekas neparasts – tā ir bara hierarhija. Pēc šādas dažu mēnešu stratēģijas rezultāti jau bija manāmi. Tagad suņu meitenes ir ļoti draudzīgas savā starpā, bet Amēlija joprojām saglabā līdera pozīcijas, gan aizstāvot Juki no svešiem suņiem, gan neļaujot viņai blēņoties. Dažreiz Amēlija kļūst greizsirdīga, kad Juki saņem, viņasprāt, par daudz uzmanības.

Pozīcijas nedaudz mainījās, kad Juki pirms dažiem mēnešiem piedzima kucēni. Ļoti uztraucāmies, kā Amēlija to uztvers. Sākumā bijām ļoti piesardzīgi, laižot Amēliju istabā, kur gulēja Juki ar mazuļiem, bet, kad kucēni bija paaugušies, Amēlijai bija jāsamierinās ar jaunajiem iemītniekiem, jo tie aizņēma visu dzīvokli. Parasti viņa demonstratīvi vēroja visu no malas ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, bet, kad vajadzēja vest Juki pastaigā vai uz treniņiem, Amēlija lieliski apguva audžu mammas pienākumus, mēģinot ieviest kārtību nemierīgajā un jautrajā kompānijā.

Vai kollijs, jūsuprāt, ir ideāls suns?
Ideālās šķirnes, protams, nav. Citādi pasaulē nebūtu tik lielas suņu šķirņu daudzveidības. Ir suņi, kuri pēc sava temperamenta vairāk vai mazāk atbilst savam saimnieka raksturam. Nevaru pateikt, cik lielā mērā kolliju raksturs atbilst manējam, bet brīžiem man liekas, ka ne jau es izvēlējos suni, bet suns mani. Man vairāk patīk uzskatīt suni par draugu, kompanjonu. Kā panākt, lai suns kļūtu par ideālo kompanjonu, draugu - man nav gatavas atbildes. Es vēl joprojām mācos. Mācos kopā ar savu suni - gudro, neatkarīgo, inteliģento, jutīgo kolliju, manu ideālo kompanjonu.