Olderclan Gilaris aktivitātēm sekoju līdzi jau labu laiku. Nav šaubu – viņš šobrīd ir Krievijas populārākais kollijs. Suņa darba spējas ir apbrīnojamas un viņa panākumi ir satriecoši. Pastāv iespēja, ka Gilārs varētu pagodināt ar savu klātbūtni mūs “Kollimpiādē 2012 ®”... Par šo superkolliju aprunāsimies ar viņa saimnieci Emmu Nikolajevu.

Iepazīstoties ar Gilāra panākumiem dažādos suņu sporta veidos, gribas noņemt cepuri... Kāpēc jūs nolēmāt iesaistīt suni tik daudzās disciplīnās? Vai pamanījāt īpašu suņa potenciālu?

Patiesībā nemaz ar tik daudz sporta veidiem nenodarbojamies. Galvenokārt tā ir "sporta paklausība" - obedience un vispārējās apmācības kurss, kā arī aitu ganīšana. Tā jau dienesta sunim pieklājas. Visas citas disciplīnas - frīsbijs, pitch & go, flaibols - patiesībā jau ir tik vien kā aportēšanas rotaļas. Sanāk, ka vienkārši pielietojam šīs spējas dažādās tās izpausmēs.

Man patīk nodarboties ar suni, tādā veidā es atpūšos un izklaidējos. Taču "darboties tāpat" man šķiet garlaicīgi. Sacensības ir iespēja izmantot iegūtās iemaņas un novērtēt darba rezultātu, salīdzināt to ar citiem un izdarīt secinājumus nākotnei. Protams, arī apmierināt savu godkāri - kā nu bez tā!

Kad iegādājos kucēnu, nedomāju par kaut kādu īpašu sporta potenciālu, drīzāk par to, lai izvairītos no dažādām pataloģijām. Vienkārši gribēju, lai man piederētu normāls aitu suns. Tas, ka Gilārs ir ļoti spējīgs, tapa skaidrs vien apmācības procesā. Šajā ziņā viņš pārspēja visas manas cerības.

Jau piecu mēnešu vecumā Gilārs sekmīgi izgāja aitu ganīšanas testu. Šobrīd viņš ir vienīgais diplomētais aitu gans starp visiem Krievijas kollijiem. Kā radās jūsu interese par aitu ganīšanu? 

Interese par aitu ganīšanu man ir bijusi vienmēr, pirms vēl iegādājos pirmo kolliju. Uzskatu, ka šķirnes sunim jābūt "šķirnīgam" ne tikai eksterjera ziņā, bet arī (tas, pirmām kārtām!) uzvedības ziņā. Sunim jābūt spējīgam izpildīt tos darbus, kam šī šķirne ir tikusi radīta.

Diemžēl iepriekšējiem kollijiem man nebija iespējas pārbaudīt viņu aitu ganu spējas. Gilāru aitu ganīšanai pievērsu jau no mazotnes. Es ticēju, ka viņam piemīt ganīšanas instinkts, tiesa, nebiju cerējusi, ka instinkts izrādīsies tik izteikts.
Cik regulāri jūs nodarbojaties ar aitu ganīšanu? Zinu, ka šajā ziņā bija arī pārtraukums...

Ar aitu ganīšanu nodarbojamies diezgan neregulāri, pēc principa - kā iznāk. Jāņem vērā apstāklis, ka aitu ganīšanas mācību bāze atrodas 100 km no Maskavas plus vēl izslavētie auto sastrēgumi Maskavas ielās. Tā vispār mūsu pilsētā ir katastrofa!

Reizēm uz ganīšanas bāzi dodamies reizi divos mēnešos, citreiz paliekam tur pāris diennaktis un nodarbojamies ar aitu ganīšanu divreiz dienā. Par cik Gilārs bija viens no pirmajiem Krievijas suņiem, kas daudz maz regulāri nodarbojās ar ganīšanu, viņš kļuva par tādu kā "eksperimentālo materiālu". Tika izmēģinātas dažādas ganīšanas apmācības metodes, bet ne visas mums derēja.

Jaunībā Gilāram tika novērotas uzvedības problēmas ganīšanas aplokā. Neskatoties uz to, ka dzīvē viņš bija ļoti paklausīgs kucēns un pusaudzis, aitu aplokā paklausība nez kur pazuda. Viņš kļuva nevadāms, neko nedzirdēja un neievēroja sev apkārt, redzēja tikai vienīgi aitas. Vislielākā grūtība bija iemācīt Gilāram pielietot savu dabisko ganīšanas instinktu sociāli pieņemamā formā. Taču es vienmēr esmu uzskatījusi, ka labāk ir strādāt ar suni, kuram interese par aitām ir pārlieku liela, nekā ar suni, kuram šīs ganīšanas instinkts ir maz izteikts.

Tad iestājās apmēram pusgadu ilga pauze ganīšanā. Tas bija saistīts ar īstu paklausības sacensību maratonu. Vai nu līdzēja šī ieturētā pauze, vai arī Gilārs pieauga (tad viņam palika 3 gadi), bet viņa uzvedība aitu ganīšanas aplokā strauji uzlabojās. 2010. gada 17. oktobrī mēs startējām aitu ganīšanas sacensībās tradicionālajā stilā un starp deviņiem dalībniekiem ierindojāmies otrajā vietā. Gilārs šajās sacensībās mani ļoti iepriecināja ar lielisku balansu un draivu (ganīšanas terminoloģija, - Kolliju portāla piezīme).
Vai esat izmēģinājuši arī treibbolu?

Nē, tam mums nav ne laika, ne īsti vēlēšanās. Labāk mēs pie aitām aizbraucam.

Gilāra kontā ir vairākas uzvaras gan vispārējā paklausības kursā, gan obedience sacensībās. Kādi ir panākumi šajās disciplīnās?

Paklausības disciplīnas ir mūsu galvenā nodarbe. Tādēļ arī daudz piedalāmies sacensībās. Gilārs strādā stabili un diezgan augstā līmenī - grēks būtu sūdzēties. Godalgotas vietas mēdz būt, bet to varētu būt vairāk.

Kaut gan Krievijā ar obedience nodarbojas neliels skaits suņu un viņu saimnieku, taču kvalitātes ziņā konkurence ir ļoti liela, ne velti obedience pasaules kausa sacensībās 2011. gadā Krievija ieņēma pasaulē trešo vietu gan komandu, gan individuālajās sacensībās. Līdz ar to izcīnīt godalgotas vietas ir ļoti grūti.

Man ļoti patīk obedience un mans mērķis katru reizi ir sasniegt labākus rezultātus nekā iepriekš. Lai gan esam izcīnījuši pirmās un otrās vietas dažādās Krievijas sacensībās, par savu labāko rezultātu uzskatu trešo vietu ar ļoti augstu punktu skaitu starptautiskajās obedience sacensībās, kas notika Rīgā. Arī pasaules čempionātā 2011. gadā Parīzē Gilārs nostartēja ļoti labi un ieguva ceturto vietu starp Krievijas pārstāvjiem.

Kas attiecas uz vispārējo paklausības kursu, tad tas mūsu valstī ir vispopulārākais un masveidīgākais sporta veids. Sacensībās piedalās vairāki simti dalībnieku, kas rada īpašu spriedzi, un tikt līdz goda pjedestālam ir īpaši grūti. Pirmās vietas Gilārs šajā disciplīnā ir ieņēmis tikai nelielās Krievijas sacensībās, bet Krievijas čempionātā divus gadus pēc kārtas ir ierindojies ceturtajā vietā. Kā visaugstāko Gilāra sasniegumu vērtēju izcīnīto otro vietu Maskavas kausā 2011. gada 24. septembrī.

Jāpiebilst, ka vispārējās paklausības kurss vēl joprojām ļoti daudziem asociējas ar piespiedu dresūras metodēm, negribīgi un lēni strādājošiem suņiem. Kopš padomju laikiem prasības un metodes ir izmainījušās līdz nepazīšanai, un ir pietuvinātas starptautiskiem standartiem. Kā jau visur, tagad arī vispārējās paklausības kursa sacensībās visaugstāk tiek vērtēts ātrs, precīzs un ieinteresēts suņa darbs.

Pēc kopējā (visu suņu šķirņu) reitinga Gilārs ir absolūts līderis pitch & go sacensībās Krievijā. Vai kolliji vislabāk un ātrāk pienes aportus?

Par cik citu ātri strādājošu suņu šķirņu (borderkolliju, malinua utt.) saimnieki maz piedalās pitch & go sacensībās, jo uzskata tās par kaut ko nenopietnu, tad kollijiem, protams, vienkārši ir jābūt šo sacensību favorītiem! Kaut gan esam uzvarējuši arī jau pieminēto "ātro" šķirņu pārstāvjus... Šajās sacensībās nav nepieciešama īpaša suņa apmācība, jābūt vien vēlmei pienest priekšmetus.

Gilāram pitch & go ir rotaļa un izklaide. Es bieži vien mētāju motivācijas priekšmetus "tāpat vien", cenšoties izmantot šo rotaļu kā pozitīvu motivāciju. Tāpēc viņam tik ļoti patīk šīs sacensības - lieka reize parotaļāties! Man pašai pitch & go disciplīna ir izrādījusies ļoti noderīga psiholoģiskai nobriešanai daudz nopietnākām nodarbēm. Tagad sacensībās uztraucos daudz mazāk.

Ar pitch & go sākām nodarboties tad, kad Krievijā bija vērojams šī sporta veida popularitātes vilnis - notika daudz sacensību, dalībnieku skaits, konkurence un balvu fonds bija liels. Piedalīties sacensībās bija interesanti un ierindoties godalgotās vietās - patīkami. Tagad, izskatās, tauta ir atsalusi pret šo nodarbi, arī man pašai tas ir apnicis.

Turpināsim sporta veidu sarakstu! Gilārs ir viens no retajiem kollijiem, kas piedalās arī frīsbijā.

O, frīsbijs - tā ir mūsu mīlestība! Tas ļoti patīk gan man, gan Gilāram. Tādēļ mēs turpinām piedalīties sacensībās, lai gan ar īpaši izciliem rezultātiem palepoties nevaram. Startēšanu pēdējās sacensībās drīzāk varētu nosaukt par neveiksmīgu... Savas karjeras sākumā mēs ļoti veiksmīgi startējām frīsbijā. "Jaunākajās" frīsbija klasēs šķīvītis nav tālu jāmet, ātram un ieinteresētam sunim pat visai neveiksmīgi un šķībi metieni nav šķērslis objektu panākt, noķert un "izglābt". "Vecākajās" klasēs ir ļoti nopietna konkurence un prasības hendleram ļoti augstas. Šķīvītis ir jāmet tālu un līgani, bet es pati esmu ļoti slikta metēja. Sunim jāskrien ļoti ātri, jāaprēķina, kur viņš lidojošo priekšmetu varēs noķert, bet ar tādu metēju kā es, tas ir ļoti grūti - pati nezinu, kur aizlidos šķīvītis - pa labi vai pa kreisi, vai vispār aizmugurē. Nereti izcīnām arī godalgotas vietas, bet par īpašiem panākumiem runāt būtu lieki. Taču ar frīsbiju nodarbosimies arī turpmāk!

Lai nesamulst mūsu portāla apmeklētāji, bet Gilārs nodarbojas arī ar flaibolu...

Flaibols mums kaut kā ne visai... Gilārs ātri apguva bumbiņu mašīnu un viņam kļuva garlaicīgi. Pati bumbiņa viņam nav vajadzīga, bet gan rotaļa ar mani. Stulba iekārta, kas izšauj bumbiņas, Gilāram nav interesanta. Protams, viņš skrēja un centās tādēļ, ka es to lūdzu, esam piedalījušies arī sacensībās un pat reizēm uzvarējuši, taču viņa ātrums sacensībās nav tik liels, kādu Gilārs spēj attīstīt, ja ir patiesa vēlēšanās. Šis sporta veids prasa ļoti daudz nodarbību, bet man īpaši lielas intereses par flaibolu nav...
Gilārs nav jūsu pirmais kollijs. Kāpēc izvēlējāties tieši kollijus? Kā izvēlējāties pašu Gilāru?

Gilārs man ir jau trešais kollijs. Pirmais suns parādījās pavisam "nejauši" un izrādījās ļoti labs. Tieši, pateicoties viņam, es pieķēros šai šķirnei un sāku nodarboties ar dažāda veida apmācību.

Pēc sava otrā kollija nāves gaidīju kucēnu no konkrēta metiena, taču tajā neviens nepiedzima. Gilāru izvēlējos nejauši. Mani mulsināja viņa izcelsme un tas, ka nevaru novērtēt viņa vecākus un radiniekus. Tādēļ iegādājos kucēnu "uz pārbaudes laiku", testēju. Izrādījās, ka viņš ir lielisks! Esmu laimīga, ka man tik ļoti paveicās un man ir Gilārs! Kā saka - "kurš neriskē..."

Vai Krievijā daudz kolliju iesaistās suņu sportā?

Diemžēl maz. Kolliji piedalās tikai nelielās sacensībās un to skaits ir niecīgs. Lielajās sacensībās Gilārs pārstāv šķirni viens pats. Gan pagājušajā, gan šajā sezonā mēs piedalījāmies trijos Krievijas čempionātos vispārējā paklausības kursā, obedience un frīsbijā. Arī Krievijas adžiliti čempionātā kollijus neredzēt... Uzskatu, ka tas nav pareizi. Ja kopā ar suni nodarbojaties ar sportu, jāpiedalās arī lielās un nopietnās sacensībās. Tikai tad cilvēki varēs novērtēt, - ja kollijs varbūt nav pats labākais sporta suns, tad noteikti - ne sliktāks par citu šķirņu pārstāvjiem.
Latvijā kolliju šķirnes popularitāte nav augsta. Kāda situācija ir Krievijā?

Tieši tāda pati.
Cik daudz jūs veltāt laiku nodarbēm ar Gilāru? Vai ir kāda formula vai ieteikumi citiem kolliju īpašniekiem?

Esmu ļoti aizņemts cilvēks, brīvā laika man ir maz un tā ne vienmēr pietiek nodarbēm ar suni. Cenšos izbrīvēt laiku, taču jāatzīst, ka tas nav pietiekams šobrīd tādam līmenim, kādā startē Gilārs. 

Nekādu īpašu veiksmes formulu nav, galvenais ir pozitīva motivācija. Tai izmantoju gan kārumus, gan rotaļas. Man nepatīk piespiedu līdzekļi, kas liek sunim strādāt - gan mehāniskie, gan aizliegums izkustēties, kontaktēties, ēdiena ierobežošana - doma, ka sunim tas viss "jānopelna" smagā darbā. Sevišķi sportam ir jābūt brīvprātīgam! Tādēļ vienīgais novēlējums Latvijas kolliju īpašniekiem - nodarbojieties ar tām lietām, kas patīk jūsu suņiem un uz ko viņiem ir spējas.
Latvijā vispopulārākais suņu sporta veids patlaban ir adžiliti. Vai esat nodarbojušies arī ar šo disciplīnu?

Ar Gilāru nē. Ar saviem iepriekšējiem kollijiem kopā mazliet trenējos, bet šis sporta veids prasa īpašu aprīkojumu, speciālu laukumu un laiku, lai līdz šim laukumam nokļūtu. Un, protams, nevar nodarboties pilnīgi ar visu pēc kārtas!

Vai ir vēl kāds sporta veids, kuru vēlaties izmēģināt?

Ne īsti sporta veids... Mans sapnis ir meklēšanas un glābšanas dienests. Tas man šķiet ļoti interesants. Taču diemžēl šī nodarbe ir ļoti sarežģīta un laikietilpīga. Lai nopietni tam pievērstos, man nav laika, bet kaut kā mazliet tikai - nav vēlēšanās. Varbūt kādreiz arī izmēģināsim, bet pagaidām pasapņošu.
Bez sporta aktivitātēm jums vēl jāpiedalās izstādēs. Gilārs ir arī Krievijas izstāžu čempions. Pastāstiet, lūdzu, par jūsu izstāžu karjeru!

Izstādes man ir maz interesantas, salīdzinājumā ar sacensībām - garlaicīgas un arī neobjektīvas. Krievijā ir ļoti daudz izstāžu, tā ka labam sunim kļūt par izstāžu čempionu nav grūti. Izstādēs esam piedalījušies maz. Savācām vajadzīgos CAC sertifikātus čempiona titulam un domāju, ka ar to mūsu izstāžu karjera ir noslēgta.
Ziņas par Latvijas "Kollimpiādi ®" ir izskanējušas arī Krievijā. Vai varam cerēt, ka kopā ar Gilāru apmeklēsiet "Kollimpiādi 2012 ®"?
Šis pasākums vēl ir ļoti tālu, tādēļ konkrēti atbildēt vēl nevaru. Bet ļoti gribētos piedalīties "Kollimpiādē ®"!

Paldies! Kolliju portāls tomēr nezaudē cerības ieraudzīt Gilāru mūsu pasākumos. Emma gan pauda viedokli - ja atbrauks, tad piedalīsies tikai kā viesi, jo viņai šķiet, ka ar Gilāru piedalīties mūsu pasākumā nebūs ētiski - konkurences Gilāram nav un "Kollimpiādes ®" uzvarētājs jau būs zināms no paša sākuma. Kas to lai zina... Es tomēr vēlētos, lai Gilārs startētu, jo varbūt tas pamudinātu Latvijas kolliju īpašniekus tiekties pēc labākiem rezultātiem sacensībās un vairāk nodarboties ar saviem suņiem.

.