apvāršņiem,
ko dvēselei paver parastais, taču reizē
neparastais salikums CILVĒKS: SUNS.
Kollijs
ir sieviešu suns
Kamēr
Ināra strādāja Rīgas audumā un dzīvoja
Rīgā, viņas ikdienā suņiem vietas nebija
pensionāru un mazliet nožēlojamu savdabju niekošanās!
Bet
darbabiedrenei bija kollijs, kas šos priekšstatus
mainīja: suns no cilvēka atšķiras vienīgi ar
to, ka neprot runāt. Toreiz suņu audzētāji
darbojās DOSAAF paspārnē. Ināra sāka cītīgi
tur piestaigāt, līdz tika pie sava kucēna
kolliju meitenītes Ilfas. Veda sunīti uz nodarbībām,
lasīja attiecīgo literatūru, taču drīz secināja,
ka ne pati apveltīta ar dresētāja paraugīpašībām,
ne kucīte ar medaļnieces parametriem. Tomēr
savstarpējai mīlestībai tas netraucēja.
Tad
Ināras dzīvē ienāca vīrietis, kas piedāvāja
kopā veidot nākotni. Viņš jau bija ielicis
pamatus lepnai mājai Jūrmalā tagad to cēla
abi. Taču tā vietā, lai izrādītu pateicību
par lielāku brīvību, Ilfa klaji pauda, ka
jaunajā vietā viņai nekas nepatīk. Ne
jaunceltnes burzma, ne kategoriskais: Sunim suņa
vieta!, ne cilvēks, kurš šādu kārtību
ieviesa. Paklausīgā kucīte arvien biežāk sāka
meklēt izdevību aizbēgt no mājām. Kādreiz
atradējs bija suni tikai savācis tad dabūju
to atpakaļ par velti. Bet vismaz pa trīs lāgi
man vajadzēja to atpirkt. Taču vienreiz Ilfa
pazuda pavisam. Mums tad jau bija dēliņš, mājās
iegādāti vēl divi suņi, tomēr zaudējums ilgi
sāpēja.
Kollijs
ir sieviešu suns spēj piemēroties jebkurām
grūtībām un kopā ar saimnieku pārciest visus
pārbaudījumus, taču tikai tad, ja attiecību
galvenā ass ir mīlestība. Ilfa nespēja tikt
galā ar sarūgtinājumu un nesapratni par to, ka
līdzšinējo pasauli kāds mēģina paplašināt
ar jēdzienu bailes. Un līdz šim dabiskajā
straumē cenšas vardarbīgi izlikt pilnīgi
jaunas drīkst un nedrīkst zīmes ne
tikai viņai, bet arī saimniecei.
Mans
brīnišķīgais iznirelis
Nu
jau ar vīru esam šķīrušies. Mēs ar dēliņu
Rūdolfu un kucīti Patrīciju Ilfas meitu
mitināmies mazā dzīvoklītī Rīgas centrā,
bet abi pārējie suņi ir palikuši Jūrmalā.
Kopdzīves
sairšanā Ināras vīrs, iespējams, vaino arī
sievas mīluļus. Savukārt viņa sapratusi: suņi
nevar ne kādu šķirt, ne savest kopā tie
vienkārši pašauj cilvēkam priekšā spoguli,
kurā vieglāk ieraugāmas tās cēloņu un seku
sakarības, kas attiecas gan uz dzīvniekiem, gan
uz cilvēkiem.
Jūrmalas
mājā palīka Džeris īsta personība,
marmora kollijs. Ārkārtīgi skaists, bet ar
raksturu. Savulaik, līdz triju gadu vecumam, viņš
bija dzīvojis dziļos laukos Lubānā, turēts
pie ķēdes vietā, kur tuvumā bērnudārzs.
Mazie bija viņu kaitinājuši, suns dažus
sakodis, tāpēc tika ieslodzīts kūtiņā. Ar viņu
neviens neņēmās un nerunājās. Pret dzīvnieku
negribot izturējās tā, lai pamodinātu viņš
spītību, neiecietību, agresivitāti.
Aizbraucu
un ieraudzīju: nebrīvē, šausmīgi netīrs,
klibs, jo pirms tam bija salauzis kāju, - tomēr
izcili skaists. Tieši tobrīd Igaunijā notika suņu
izstāde, kuru žūrēja slaveni angļu speciālisti.
Man radās pārdroša ideja ievest šajā
izsmalcinātajā pasaulē vienu īstu iznireli,
dabas bērnu, suniskas vitalitātes demonstrētāju.
Vidē, kur vajadzīgo šķirnes rādītāju
izveidei suņi bieži tiek tā krustoti un pāroti,
ka kļūst fiziski samocīti un gaudeni, tādi gājieni
dažkārt izdodas.
Bet
kā viņš man parādīja, kas ir suņu puika
ar raksturu un pagātni.
Jau
kūtiņā nodemonstrēja, ka ne ar vienu neko
nevar pasākt nesaskaņojot un uz ātru roku, -
iekampa. Tomēr tikām līdz norunai: to, kas no
suņa nebaidās, viņš respektē. Aizvedu šo uz
Jūrmalu ar domu sagatavot izstādei, tad
sameklēt smukulim sakarīgāku saimnieku. Ar
kolliju, kas bijis pie ķēdes, citādi nemaz
nevarēja būt ķemmējot viņš man iekoda vēlreiz.
Tomēr uz izstādi aizbraucām. Tur, pilnīgi svešajā
vidē un suņos, Džeris vispirms ieķēra
tiesnesim, kas neņēma vērā uzrūcienu un ķērās
klāt zobu aplūkošanai, pēc tam saecēja man
roku tā, ka vēl tagad rēta. Par to viņam līdz
mūža galam tika aizliegums piedalīties izstādēs.
Un spoži realizēta iekārtošanās manā mājā.
Labāka drauga nav un, kā pati smejos, - mana dvīņubrāļa
statusā, jo pēc horoskopa abi esam Dvīņi. Tā
brāzmaini, huligāniski, bet pārliecinoši.
Džeris
ir patstāvīgs, drosmīgs, pašapzinīgs. Ar īpatnībām.
Ja mācēsi ar tām rēķināties, pretī saņemsi
milzumu nesamocīta dabiskuma un mīlestības.
Mazliet
kā kaķis ko grib, to dara. Dažkārt grib
aiziet no mājas. Nevis kā Ilfa grūtsirdības
mākta, bet tāpēc, ka vajag izvēdināties. Džerim
raksturīgi apciemot dažas pastāvīgas
draudzenes nevis kāzu smaržu vilinātam, bet
tāpat. Un piemīt arī niķis doties uz veikalu
iepirkties. Cienīgi ieiet, paņem maizes kukuli
un slīd ārā. Man pēc tam jākārto rēķini.
Tagad
dzīvo Jūrmalā. Tikai ārā, kaut manā laikā
varēja nākt arī istabā. Redzu, ka pārmaiņas
sāpīgi pārdzīvo, bet cenšas neizrādīt. Taču
to nodemonstrēja nepārprotami, ka Rīgas dzīve
viņam neder rātna staigāšana saites galā,
aizliegums tramdīt kaķus, parka suņu uzvedības
kodekss. Taču ierīkoties tikai šaurajos
sunim suņa vieta! rāmjos arī viņam ir ļoti
grūti. Man, to redzot, tāpat.
Īsta
Lesija,
tikai ar priecīgāku asti
Pie
manis Rīgā tagad dzīvo tikai Patrīcija. Saucam
viņu par Piciņu. Dēls tincina: kāpēc mūsu
Piciņa nav tik gudra kā filmas Lesija?
Vēl nesaprot, ka īstenībā viņa ir daudz gudrāka,
jo ir MŪSU SUNS.
Vērojot
savu kucīti, saprotu, ka īsts suņinieks neesmu.
Tādam svarīgi tikai pareizie parametri actiņas,
aste. Ja kaut kas īsti neatbilst, dzīvnieka vērtība
krīt. Mani vairāk pievelk tieši šie trūkumi,
jaukās neatbilstības standartiem. Tāpat kā ar
bērniem ne jau perfektums mūs viņos saista
un padara mīļus.
Patrīcija
nevar piedalīties izstādēs, jo viņai nav
pareizā aste tur to pārāk priecīgi. Paņem
tikai rokā kociņu, un Piciņa uzreiz gatava rotaļai.
Īpaši tagad, kad mūsu dzīve pārmainījusies,
viņa mani apklāj ar īpašu mīļumu, uzmana, mēģina
ielīksmot un noslaucīt asaras.
Cenšas,
lai manas un vīra nesaprašanās dēļ dēliņš
ciestu mazāk, tāpēc veicinu viņa kontaktus ar
tēti. Kad mazais prom, skumstu. Aizkustinoši
just kucītes pūlēšanos smagumu kliedēt: ielavās
man blakus gultā un izstiepjas tieši tā, kā
parasti laiskojas Rūdolfs. Rāda, cik pareizi būtu
iziet ārā un kārtīgi izdauzīties.
Pavisam
citāda ir otra Jūrmalas kucīte Mūta. Tā ir Džera
meita, kura mums pienācās par viņa
pakalpojumiem kādai kolliju meitenei. Bija paredzēts
kucēnu pārdot, bet vilku garumā, līdz nolēmām
paturēt skaista, veselīga, piemērota vārdam
Mūta. Tas nāk no manas mīļākās grāmatas
Jāzeps un viņa brāļi: Mūteneta ēģiptiete,
kura kārdināja Jāzepu. Mūta ir dabīga, asa.
Īsts āra suns, kurš nespēj dzīvot pilsētā,
jo parkā jāmetas virsū traktoram, kas savāc
lapas, pagalmā kaķiem. Un nav piedabūjama
uz draudzīgu sadzīvošanu vienā istabā ar Piciņu.
Patrīcija stāv Rīgas dzīvokļa vidū mana
teritorija! Mūta grib ar zobiem rādīt pretējo.
Es pa vidu, spiesta saprast, ka jāved tomēr mana
ēģiptiete atpakaļ uz Jūrmalu. Viens suns savu
sadzīvošanas modeli veido tikai ar mājas cilvēkiem,
savukārt divi jau ir bars, kurā valda savi
likumi. Vīrs par Mūtu nav priecīgs, tieši tāpat
kā sune par viņu. Sākumā meklēju tai jaunu
saimnieku, bet piecgadīgam zvēram, kuru vieglāk
iemīlēt pēc izskata, nevis pēc rakstura, tas
ir grūti. Situāciju kaut cik izlīdzina tas, ka
tai mājai tomēr vajadzīgs sargs, bet šitā iekšpus
sētas ir kā zvērs. Pretstatā Džerim, kas dienā
strādā, bet tumsā guļ. Kad naktī situācija,
Mūtasprāt, kļūst draudīga, šī aizjož pie Džera
un viņam iekož: Nu mosties taču, es viena
netieku galā! Vispirms abi mazliet atsvaidzina
patiesību, ka kolliju kompānijā galvenais ir
suns, nevis kuce, tad ķeras pie pārliecinošas
riešanas divatā. Vēl paskatās, vai kāds šo
darbu novērtē.
Mammu,
skriesim pariet!
Kad
bija jādabū saimnieki kucēniem, visbiežākais
jautājums: vai būs kārtīgs sargs? Un tas gandrīz
vienmēr nozīmējis vai būs gana nikns?
Kollijam ir zobi, un, ja saimniekam vajag, viņš
var kost un plēst. Taču vai vajag? Vai drīkst
vajadzēt? Suns ir saimnieka spogulis. Cilvēkam,
kuram neizdodas īstenot savu vēlmi pasaulei
iekost, pieder suņi, kuriem atmodināta plēsonība
un agresivitāte. Kad mana Ilfa vadīja pēdējās
grūtniecības dienas, pastaigas laikā atļepatoja
suņu zēns un izpelnījās niknu viņas uzrūcienu.
To dzirdot, piesteidzās suņa saimnieks un iespēra
Ilfai pa vēderu: tā jārisina problēmas!
Tātad
ir cilvēki, kuriem nedrīkstētu būt suns ne
mazs, ne liels, ne sudzenieks, ne krancītis.
Es
nespētu izaudzināt niknu asinszvēru. Man sagādā
prieku mācīties suni saprast un viņam piedot,
jo pati neesmu perfekta. Ir situācijas, kur šī
mana attieksme pret suņiem sarežģījusi attiecības
ar cilvēkiem.
Laikam
ir iznācis, ka bērns man ir kā viens no suņiem.
Atceros pietenterē Rūdolfs, tikko kā iemācījies
runāt, lai mīļi uzaicinātu: Mammu, iesim
pariet! Reizēm pat uztraucos: tiklīdz sāku
bužināt kādu no kollijiem, arī mazais klāt:
Un es? Tad man jāatkārto: Tu ārpus
konkursa, tu pats mīļākais, jo esi mans dēliņš,
nevis suns! Esmu pieņēmusi, ka tas nav nekas
nedabisks. Taču labi saprotu arī vīru, kurš
nespēj tā domāt: Tev taču suņi svarīgāki
par bērnu! Nu nav tā!
Suņi
puiku mīl un pieņem, tomēr ir viņam ieķēruši.
Mīkstiem zobiem, simboliski, un taču koduši.
Vienreiz, situāciju analizējot, izrādījies, ka
vainīgs ir bērns. Un visinteresantākais dēls
to saprot. Viņš ir gatavs mācīties nekāpt pāri
robežai, kuru katram ir tiesības nospraust ap
savu pašcieņu, vienalga, vai tu esi cilvēkbērns
vai suns. Vai
tev ir seši gadiņi vai sešdesmit. To apgūt nav
nemaz tik grūti, ja vien ir saprašana, ka dzīvē
nevienam nav tiesības otram darīt pāri, pazemot,
izmantot, uzskatīt par savu īpašumu vai mēģināt
pārtaisīt par otru sevi.
Liela
iedomība izvēlēties pašai sevi
Kopš
sevi atceros, esmu nodarbojusies ar rokdarbiem.
Kaut kur brauc, bet adatas rokā. Dzīves stils.
Man sacīts: kā adāmmašīna. Rādītājpirksts
no tās mašinēšanas līks un plakans. Adīšanu
apguvu pati, tāpēc kreiliskais sanāk ātrāk
nekā labiskais. Īstie adītāji manos darbos
daudz nepareizību atrastu, taču es šajā procesā
pati esmu atklājusi radošās pašizteikšanās
veidu. Visvairāk tieši strādājot ar suņu
vilnu.
Tikšana
līdz dzijai ir ilgstošs un netīrs darbs, vienos
putekļos, viss jāveic ar rokām. Vērpšana gan
ir fantastisks process: ratiņš griežas tik
nomierinoši, ka domām skaista brīvība. Kādreiz
to darīju laukā, bet saule un āra gaiss bojā
ratiņu.
Tad
seko vairākkārtēja dzijas mazgāšana un plaucēšana
verdošā ūdenī, lai izdabūtu specifisko suņa
smaku. Iegūt daudz vienāda izejmateriāla nevar,
jo katra suņa vilniņa ir citāda, ikviens ķemmējums
atšķirīgs to nosaka gadalaiks, suņa vecums
un pašsajūta. Tur daudz, daudz piņķerēšanās,
līdz priekšā gatavās dzijas kamoliņš un var
sākt spriest, kas no tā iznāktu vislabāk.
Es
varu strādāt tikai tā, kā materiāls pats
prasa, un vienīgi manā skatījumā. Tāpēc
šie darinājumi nekad nav un nevarēs būt rūpnieciska
lieta. Un diemžēl arī ne stabilas iztikšanas
darbs. Tiklīdz kāds grib, lai es uzadu tieši tā,
kā viņš prasa, man ineterse zūd un darbs
ieilgst. Tāpēc visi mani adījumi ir iedvesmas
darbi un aiziet lielākoties zem pašizmaksas, jo
cilvēki, kuriem vajadzīgs neizskaistināts
dabiskums, parasti nav no bagātajiem. Bet bagātie
diemžēl gandrīz vienmēr nosola zelta kalnus,
paņem līdzi labākos no darbiem, tad ar visiem
pazūd. Tā kāds biznesmenis sagrābās vešanai
uz Vācijas tirgiem manus skaistākos džemperus
un cepures, vēl kāds cits solīja rīkot pārdošanas
izstādi Abrenes pilī Francijā, bet ne ziņas,
ne miņas.
Esmu
sapratusi, ka ir cilvēki, kuriem nav paredzēts būt
bagātiem. Es piederu tieši pie tādiem. Dzīve
ik pa brīdim piespēlē dažādas iespējas un pārprasa:
ko labāk gribi naudu vai laimi? Materiālu pārpilnību
vai gara brīvību? Būt kāda īpašumam vai būt
pašai?
Varbūt
tā ir liela iedomība, taču man jāada tikai tā,
kā es gribu. Jādzīvo tieši tā, lai jūtos
labi saskaņā ar sevi un Dievu. Laikam esmu tas
radošais cilvēks.
Tas
ir iespējams mīlēt, gaidīt, piedot,
saprast
Kādreiz
domāju, ko man devis tas, ka esmu ielaidusi savā
pasaulē suņus. Tieši viņu dēļ taču ļoti
daudz ko esmu zaudējusi. Taču iegūts vairāk.
Galvenais pārliecība, ka pasaulē tomēr ir
iespējamas attiecības, kurās nav ne mazākā
viltus, baiļu, aprēķina un kalkulācijas. Suns
tevi mīl tieši tādu, kāds tu esi, - arī ar trūkumiem,
arī nogurušu, arī samulsušu un kļūdījušos.
Viņš tevi vienmēr gaida mājās, par tevi priecājas.
Un
vēl suns skaudri atgādina smeldzīgo patiesību
par atbildību pret tiem, kurus pieradinām. Un
piedod, ja savu atbildību tomēr nespējam
aiznest līdz galam.
Pārējie
suņa sniegtie labumi vairāk eksotikas un
viegluma pēc. Mani, piemēram, varen aizkustina
tas, kā Patrīcija transportlīdzekļos mēdz uzņemties
tādu kā savedējas lomu: meklē ar acīm kungu,
kuru it kā uzaicina sevi uzrunāt, lai vēlāk šis
dialogs turpinātos ar mani.
Un
kur vēl suņa pamatinstinkts sargāt, aizstāvēt!
Draudzenes kollīte izglāba meiteni, kuru aptrakuši
nelieši gribēja izvarot. Man, kad aizsapņojusies
klaiņoju pa mežu, var pienākt klāt un paņemt
aiz rokas nemanīšu. Bet suns ļauj justies
drošai.
Suns
spējīgs uz visu, ko no viņa prasa. Un vēl dod
spalvas! Tas viņa derīgumu sarakstā gan mināms
kā pats pēdējais labums, taču man, lūk, izrādījās
noderīgs! Kopš esmu sākusi strādāt ar suņu
vilnu, nekas cits vairs neadās.
Un,
kopš vairs nedzīvoju skaistajā savrupmājā aiz
augsta žoga, atkal esmu iemācījusies būt PATI.
|