Publikācijas  

.

.

No nevienam nevajadzīgajiem - par zvaigznēm

.

.

Hosento ir pat sava rotaļu ferma - "Hosento ferma"!

.

Ievads

.

Parasti pēc populāru "suņu filmu" nonākšanas uz ekrāniem sabiedrībā strauji pieaug interese par konkrētas šķirnes kucēniem. Pieaug arī to bezatbildīga vairošana, pārdošanas apjomi un arī kucēnu cenas. Daudzos gadījumos pēc patversmēs nonākušajiem suņiem var noteikt, kāda filma ar kādas šķirnes galveno varoni ir salīdzinoši nesen demonstrēta un situsi visus noskatīšanās rekordous. Diemžēl daudziem no šiem jauniegādātajiem suņiem, kuri tikuši nopirkti iegribas pēc, dzīve visai drīz turpināsies kādā no dzīvnieku patversmēm un nemaz nelīdzināsies tai citai, - kas ekrānā. Tačo šoreiz vēlos runāt par tiem laimīgajiem gadījumiem, kad patversmēs vai citur mītošajiem nevienam vairs nevajadzīgajiem dzīvniekiem paveicas un tie nokļūst pie kino dzīvnieku treneriem, kuri spēj padarīt bijušos bēdubrāļus par īstām ekrāna zvaigznēm.
Daudziem droši vien rodas jautājums, kāpēc priekš kino tik daudz izvēlas dzīvniekus, kuri nevienam nav vajadzīgi? Lētāk sanāk? Es ilgi pārdomāju atbildi. Laikam jau tādēļ, ka kino dzīvnieku treneri, kas patiešām ļoti mīl dzīvniekus, vēlas tieši bēdubrāļiem dot otru iespēju citai, labākais dzīvei. Droši vien tā ir gandarījuma apziņa, ka tu vari padarīt kāda dzīvi laimīgāku, novērtēt un saskatīt dzīvnieku talantus un aktiermeistarības potenciālu.

.

Pals un Hosento

.

Protams, ka tēmu sākšu ar diviem man ļoti svarīgiem kollijiem - pirmo Lesijas lomas atveidotāju Palu un mūsu pašu seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" zvaigzni Hosento.

Astoņu mēnešu vecumā Hovards Peks atnesa Palu Rudam Vēdervoksam un atdeva to kaut kada parāda vietā, viņam šis suns vairs nebija vajadzīgs. Peks netika ar kolliju galā un cerēja, ka Ruds spēs atradināt Palu no dzenāšanās pakaļ motociklistiem. Vēdervoksam Pals ļoti patika, taču viņš nevarēja kolliju paturēt savam priekam, jo bija aizņemts vīrs, kurš visbiežāk uzturas filmēšanas laukumos. Tādēļ Pals tika piedāvāts kādam pazīstamam aktierim ar norunu, ka vajadzības gadījumā Vēdervokss varēs Palu saņemt atpakaļ. Pals tika atdots un... aizmirsts. Par viņu Vēdervokss atcerējās tikai tad, kad kļuva nejaušs liecinieks divu vīru sarunai par to, ka studija “MGM” tikko ieguldījusi filmā par suni vienu miljonu dolāru. Tika minēts arī nosaukums – “Lesija atgriežas mājās”. Ruds zināja šo Naita grāmatu. Kad viņš pie sevis apsvēra, kādas varētu būt galvenās lomas atveidotāja prasības, viņš saprata, ka nesen ir šķīries no kāda, kurš varētu izpildīt vismaz daļu no paredzamajām prasībām. No sava paziņas viņš saņēma atpakaļ nekoptu un sapinkājušos kolliju, samaksādams par to desmit dolārus. Pagāja neilgs laiks un Pals kļuva par pasaulē visu laiku popularāko kino suni. Ar viņa biogrāfiju varat iepazīties manā rakstā Palam - 75. Pals dzīvoja ilgi un laimīgi veselus 18 gadus.

.

.

Pals 1942. gada bildē.

.

Hosento pie mums atbrauca 2018. gada augusta beigās. Mazais kucēns bija noguris no tālā ceļa un apjucis. Te viss bija savādāk. Pavisam savādāk nekā kucēnu fermā Lietuvā un pārpircēju dzīvoklī Daugavpilī. Te viņu nerāja, nebaroja ar samazgām, par viņu nesmējās un viņam nedarīja pāri cietsirdīgi bērni. Arī citi suņi viņu nekoda.Viņš bija novārdzis, bez pakaļkāju muskuļiem un pat pārdošanas bildēs izskatījās sabijies un nelaimīgs – tāds, kurš nevienam nav vajadzīgs. Nevienam pašam. Pārpircēja bija laimīga, ka viņai izdevies no nevēlamās nastas tikt vaļā un viņa par kucēnu prasīja vairs tikai simts eiro. Pāris dienu laikā Hosento no tramīga, nelaimīga kucēna pārvērtās normālā, jautrā un aktīvā suņukā. Viņš bija izvilcis laimīgo lozi un nokļuvis "Laimīgo kolliju zemē ®". Un kas mēs būtu par "Laimīgo kolliju zemi ®", ja nevienam nevajadzīgs un nelaimīgs kollijbērns nevarētu rast pie mums patvērumu? Nav noslēpums, ka kucēnu gribēju. Kamēr notika pārrunas ar pārdevēju, biju jau izdomājis viņa vārdu. Par cik šajās dienās atkal jau piekto reizi skatījāmies 1989. gada meksikāņu seriālu "Vienkārši Marija" un tajā bija Marijas vecākais brālis vārdā Hasinto Lopess, vārds Hasinto tika izmainīts uz Hosento.Tā Hosento nonāca pavisam citā pasaulē, par kuras eksistenci viņš pat nevarēja iedomāties. No šauras telpas lauku plašumos, kur viņš pamazām varēja iepazīt tādu dzīvi fermā, kādu to esam radījuši saviem kollijiem. Pamazām viņš kļuva par visīstāko Lesiju attiecībās ar visiem fermas dzīvniekiem un par galveno "Laimīgo kolliju zemes ®" interneta seriāla "Fermas koliju piedzīvojumi" zvaigzni, kuru zina arī ārzemēs un par kuru priecājas arī Lesijas aktieri un treneri.

.

.

Hosento ir visneparastākais no visiem kollijiem, kurus es jebkad esmu savā dzīvē iepazinis, un atliek vienīgi minēt, vai viņš ir tik unikāls jau no dabas, vai arī viņu tādu ir padarījusi dzīve tieši "Laimīgo kolliju zemē ®".

Taču mums ir ļoti paveicies, ka esam viņu sastapuši!

Hosento dzīvesstāstu redzēsiet dokumentālajā filmā "Vienkārši Hosento".

.

  Video
.  

Dokumentālā filma "Vienkārši Hosento" (2022)


.

Citi kino suņi

.

Ir skaidrs, ka nav veidota tāda datubāze, kurā tikuši uzskaitīti visi tie suņi, kuri uz kino ekrāniem nonākuši no patversmēm vai pavārtēm. Šādu gadijumu ir ļoti daudz un tos nespēja uzskaitīt pat slavenais Holivudas kino dzivnieku treneris Frenks Inns, kurš patversmēs bija biežs viesis un par saviem personīgajiem līdzekļiem uzturēja daudzus bēdubrāļus.

.

.

Kā pirmo no zināmākajiem tad arī pieminēsim Frenka Inna īpašo mīluli - jaukteni Higinsu, kuru pasaule iepazina caur intersantajiem Bendžija piedzīvojumiem.

Frenks bija liels dzīvnieku mīļotājs un nevarēja ciest, ja veseli dzīvnieki tika nolemti eitanāzijai, tādēļ centās tādus glābt un dot tiem patvērumu. Spējīgākos viņš kopā ar saviem palīgiem apmācīja aktiera darbam, pārējos atdeva draugiem vai cilvēkiem, kuri par dzīvniekiem parūpēsies. Inns stāstīja, ka reiz viņa un palīgu aprūpē ir bijis vesels tūkstotis dzīvnieku un rēķini par viņu barošanu sasnieguši 400 dolārus dienā. Bendžija dzīve bija notikumiem bagāta un gara. Viņš šajā pasaulē pavadīja 18 gadus.

.

.

Lī Dankans ar savu Rin-tin-tinu - kino suni, kurš bija slavens vēl pirms Lesijas un pēc lieluma ir tikpat milzīga zvaigzne kā viņa. Pirmā pasaules kara laikā Francijā kādā sabombardētā ēkā viņš ieraudzīja šausminošu skatu - izrādās, tā bijusi dienesta suņu mītne. Visapkārt mētājušies suņu līķi un viena dzīva, taču ievainota kuce ar pieciem kucēniem. Suņi tik izglābti un apkopti, bet Lī mājās atvestajam Rin-tin-tinam bija lemts kļūt par kino suņu megazvaigzni. Viņš laimīgi vadīja savas dienas 14 gadu garumā.

.

.

Spūks jeb Deizija kopā ar aktrisi Peniju Singltoni un aktieri Artūru Leiku. Plušķītis, kuru Rennijs Renfro paglāba no patversmes, ir labi pazīstams visiem skatītājiem, kas sekojuši līdzi nebeidzamajaies kino stāstiem par blondīni. Izglābtais suns ne tikai filmējās un kļuva par ekrāna zvaigzni, bet arī nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu 23 gadu garumā.

.

.

Arī Lesijas trenera Ruda Vēdervoksa no patversmes paglābtais suns Spaiks kļuva par kino zvaigzni. 1957. gada "Walt Disney Productions" uzņemtā filma "Vecais burkšķis" ("Old Yeller") pasaulē bija ļoti populāra un vēl šobaltdien dažādos topos tā tiek ierindota kā viena no visveiksmīgākajām un nozīmīgakajām "suņu filmām" visā kino vēsturē. Iesaku visiem to noskatīties!

.

.

Iespējams, daudziem, kas noskatījušies pēdējo gadu filmu "Mārlijs un es", būs pārsteigums, ka galvenās lomas atveidotājs labradors, kura īstais vārds dzīvē ir Klaids, tika adoptēts no patversmes. Pavisam emocionāli pārsātinātajā kino darbā tika izmantoti 22 labradori.

.

.

Kurš gan nezina vecumveco multeni "Lēdija un Klaidulis"? 2019. gadā šī pasaka tik pārveidota mākslas filmā ar tādu pašu nosaukumu un galveno - Klaiduļa - lomu tajā nospēlēja no patversmes paņemtais divus gadus vecais trejera jauktenis Monte.

.

Dzīvnieki no "Laimīgo kolliju zemes ®"

.

Mūsu kolliju (un mūsu pašu arīdzan) dzīve "Laimīgo kolliju zemē ®" nav iedomājama bez citu fermas dzīvnieku klātbūtnes, tādēļ mums ir gan kazu, gan aitu, gan zirgu ganāmpulki. Mūsu dzīvnieki nav no patversmes, taču gandrīz katram mūsu seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" aktierim vai aktrisei no superkomandas "MēBē Sports ®" ir kāds īpašs stāsts.

.

.

Sveiciens Gobziņam! Žigulītis ir īsts "Purva āzis"!

.

Kāds pavecs pāris Aizupē taisījās vaļā no savām kazām un tādēļ Madara, Zita un Gita nonāca mūsu saimniecībā. Pēdējās divas bija ārkārtīgi bailīgas jaunkazas ar nestabilu nervu sistēmu. Cerējām, ka viņas ar laiku adaptēsies un pieradīs pie mums, taču tas nenotika. Viņas paniski vairījās no cilvēkiem. Gāja laiks un Zita no āža, kuru sauca par Miksi Kozlodojevu, pasaulē laida palēku āzīti, kurš bija tik vārgs, ka pat necēlās. Bija mazas cerības, ka jaundzimušais izdzīvos. Dabiskos apstākļos bez cilvēku palīdzības tas nebūtu iespējams, tādēļ  ienesām viņu istabā un barojām ar pudelīti. Mazulis bija tik nevarīgs, ka tikai otrās dienas vakarā spēja uzslieties kājās, taču staigātājs vēl nebija. Pamazām viņš atkopās un ieguva Žigulīša vārdu, saīsinot - Zigis. Āzītis auga un mēs nolēmām, ka, ja jau esam viņu izvilkuši nāvei no ķetnām, ļausim Zigim dzīvot un priecēt mūs. Kad āzis paaugās, konstatējām, ka viņam sāk parādīties epilepsijas lēkmes brīžos, kad viņš par kaut ko uztraucas. Žigulītis draudzējās ar Olimpu, abi reizēm badījās un visu laiku turējās kopā. Mūsu seriālā viņš parasti bija slinkais un nīgrais āzis, jo tas precīzi atbilda viņa raksturam. Zigim patika brist vecajā dīķī un ēst vilkuvāles, tieši tadēļ viņš kļuva par "Purva āzi".

Zigis nodzīvoja šajā pasaulē astoņus gadus un gāja bojā nelaimes gadījumā. Acīmredzot, epilepsijas lēkme viņu bija pārsteigusi brīdī, kad viņš bija iebridis dīķī. Atradām Žigulīti noslīkušu un apglabājām blakus dīķim. Viņš bija gājis bojā savas iemīļotās nodarbes brīdī...

Par Zigi stāstīts arī seriāla "Kazu Nostra" sērijā ""Straumēnu"" Žigulītis".

.

  Video
.  

"Kazu Nostra" 1. sērija ""Straumēnu" Žigulītis"


.

.

Nopelniem bagātā aktrise Ieva ir filmējusies daudz. Noskatieties kaut vai sēriju "Kaza", kas atspoguļo viņas ikdienu!

.

Kazu Ievu mēs 201. gadā par desmit latiem aiz žēlastības nopirkām no vienas tantītes Džūkstes pagastā. Večiņai saimniekot laukos kļuva par grūtu un viņa grasījās pārcelties uz dzīvi pilsētā pie meitas, pirms tam izpārdodot savu nelielo saimniecību. Ja kaziņu mēs neiegādātos, viņa tiktu nokauta. Ieva negribēja slaucamu kazu pirmpieni, taču, kad uzzināja, ka kaza ir viņas vārdamāsa, nolēma kaziņu glābt. Tā mēs tikām pie savas vislabākās un vismīļākās kazas, kurai līdzīgu neesam sastapuši vairs nekad. Viņa nodzīvoja ilgu trīspadsmit gadus garu un laimīgu kazas mūžu, priecējot mūs un arī daudz filmējoties.

.

.

Dollijai par godu tika iekārtots "Dollijas parks ®". Te viņa pakāpusies tornī.

.

Aitiņas Dollijas mamma bija ļoti nervoza un glupa aita vārdā Saulīte, bet tēvs - nešpetnais un agresīvais auns Lucifers, kurš mēdza badīt arī mūs, cilvēkus, un no kura reizēm nācās pat bēgt, atsitoties no uzbrucēja ar galošu vai pat dēli, kas pret auna ragiem salūza kā sērkociņš. Laidusi pasaulē Dolliju un viņas brāli Daksīti, Saulīte vairs neko nevēlējās par savām atvasēm zināt. Abi jaundzimušie bija diezgan kusli un aita tos varēja viegli samīt. Nebija pat, ko domāt, ka viņa laidīs savus bērnus pie pupiem un pabaros. Tā nu sanāk laikam, ka Dollija bija mūsu pirmais "pudeļjērs" - tas, kas jābaro ar pudelīti. Mēs tēlojām aitas.

Ja salīdzinām Dolliju un Hertu, tad pirmajai ir daudz grūtāk ar domāšanu un attapību. Bet tas, iespējams, tādēļ, ka ar viņu no jēra vecuma speciāli nenodarbojāmies. Viņa bija vienkārši mīļdzīvnieks un par aktrisi kļuva daudz vēlāk.

.

.

Olimps jeb rozā āzis Limpis. Viņš katru gadu maina krāsu. Reizēm viņš ir rozā.

.

Diez vai tas kādam ir noslēpums, ka āzīšu un auniņu liktenis ir nolemts jau tūlīt pēc viņu nākšanas pasaulē, proti, tie netiks paturēti ganampulkā, lai nekonkurētu ar vaislas āžiem un auniem un neradītu tuvradniecīgus pēcnācējus. Jērus un kazlēnus tie nākotnē atnest nevarēs, līdz ar to no saimniekošanas viedokļa tiek kļūst neproduktīvi un lieki dzīvnieki, kuru nākotne ir kautuves un ledusskapji. Kad kazai Ievai no āža Kazbeka piedzima baltais kazlēns ar rekordlielu svaru - 4 kg, bija skaidrs, ka arī viņš neizbēgs šāda likteņa. Taču pamanīju, ka āzītis aug ļoti jauks, gudrs un veikls. Pēc tam, kad viņš bija veicis cirka akrobāta cienīgu izbēgšanu no zirgu steliņģa, izdomājot un izrēķinot katru savu soli (lēciens pret koka sienu, atspēriens no tās un pārlēciens pa diognāli uz perpendikulārā sienā iemurēto zirga pakavu, trāpot uz mazā priekšmetiņa ar abām pakaļkājām, tad atspēriens un lēciens uz mūra sienas, bet no tās - lejā kūtī), sapratu, ka viņš ir ļoti gudrs un apķērīgs. Ieva viņam deva vārdu Olimps un es nolēmu, ka šis āzis varētu būt ļoti piemērots sportošanai un filmēšanai.

.

.

Ja jums vajag kaut ko samazināt (kaut vai ābolu skaitu spainī), meklējiet Plampaču! Bildē viņš izmēģina savu pirmo "Plamparātu".

 

To grūti iedomāties, taču mazais, smieklīgais, pelēkais āzītis Plampačs jeb Plampa ir lielā Olimpa pusbrālis. Mamma gan ir cita - Feja, kura nez kāpēc no sava kazlēna atteicās un nebaroja. Plampačs bija līdz apnikumam uzbāzīgs, atzīšos, es pat viņu mazliet ienīdu un dzinu prom, kad ar pudelēm togad piebarojām dažus jērus. Viņam arī tika sava daļa, taču āzītis bija ļoti nekaunīgs un apnicīgs. Aizstumts prom, viņš ar vēl lielāku sparu centās panākt savu papildporciju. Vēl vairāk - viņš iemanījās "apzagt" citas kazas, kamēr tās ēda. Plampa tik ļoti izmisīgi centās izdzīvot, bija tik uzstājīgs, ka nepatikas vietā ar laiku iemantoja manu cieņu. Bija skaidrs, ka dzīvniekam, kas tik ļoti cīnās par sevi, jādod iespēja dzīvot un viņš kļuva par mūsu aktieri, tātad, "neaizskaramo". Vēl vairāk mani izbrīnīja fakts, ka viņu savā barā pēc laika pieņēma arī āži Olimps un Žigulītis. Mazais āzītis bija pratis iemantot ne tikai manu, bet arī galveno āžu cieņu, bet tas ir gandrīz neiespējami. Pie vārda Plampačs tika sava izskata pēc. Kad bija maziņš, viņam bija īsas kājeles un nesimetrisks ķermenis. Viņš nevis gāja, bet "plampačoja".

.

.

Herta jau no ļoti agra vecuma ir izmēģinājusi visdažādākās lietas. Var teikt, ka aitiņa izaugusi filmēšanas laukumā. Kad nefilmējas, viņa skaita ābolus.

.

Nosalušu un aitas pamestu tikko dzimušu jēriņu mēs ar Ievu atradām kūts iekšpusē pie durvīm. Ja jērs būtu nācis pasaulē jau vēlu vakarā, līdz rītam viņš būtu nosalis un pagalam. Taču Hertai paveicās. Ienesām viņu istabā, ielikām kartona kastē pie siltas krāsns un pabarojām. Tūlīt klāt bija arī Hosento un tā sākas abu draudzība, kuru sīki un smalki, papildinot ar bildēm un video, esmu aprakstījis īpaši šim notikumam veltītajā sadaļā Hosento un Herta.

.

.

Herta kļuva par vienu no visnozīmīgākajām šī brīža seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" aktrisēm. Savu vārdu Herta ieguvusi par godu meitēnam no filmas "Ja nebūtu šī skuķa".

.

.

Gulbji mūsu "Laimīgo kolliju zemi ®" atrada paši.

.

Mazie gulbīši, miglainā naktī mednieku izbaidīti, ieradās pie mums paši, naktī veicot apmēram kilometru garu un bīstamu ceļojumu no mežmalas dīķa aiz tālajām pļavām cauri lapsu teritorijai. Viņus pirmais pamanīja azītis Plampačs un sāka satraukti šķaudīt, kā jau to kazveidīgie dara uztraukumu brīžos, tad putnēnus pamanīja Hosento. Viņu atgriešana dīķī nebija iespējama, jo pieaugušie gulbji ligzdu bija pametuši. Nolēmām gulbīšus aprūpēt paši, bet, kad tie izauga, projām doties nemaz netaisījās. "Laimīgo kolliju zemē ®" viņiem patika labāk, mums ir arī dīķis, un nemanot viņi kluva par īstiem mājputniem, mēs tos reizēm saucam par pīlēm. Ieva viņus nosauca par Zāru un Johannu, un gulbji arī sāka piedalīties mūsu "Fermas kolliju piedzīvojumu" uzņemšanā. Arī šim unikālajam gadījumam esmu izveidojis speciālu sadaļu Ziemeļu gulbji, kur par visu izstāstīts smalkāk.

.

.

Gribu tikai piemetināt, ka nevaru piekrist tiem dabas "draugu" pārmetumiem un kurnēšanai, ka nevajadzēja gulbēnus pie sevis ņemt, bet ļaut, lai tos apēd lapsa vai vanags - tā būtu dabiskāk...

.

Adoptē ekrāna partnerus

.

Arī cilvēki - aktieri ne ar ko neatšķiras no tiem, kurus filmās nerāda. Ir neuzskaitāmi daudz piemēru, kad slavenības adoptē dzīvniekus no patversmēm, ziedo tām un palīdz rīkot dažādus atbalsta pasākumus un akcijas. Šoreiz gribu pieminēt dažus īpašos gadījumus, kad aktieri pēc filmēšanās beigām ir adoptējuši savus ekrāna partnerus.

.

.

Sākšu ar "Lesijas aktrisi" Elizabeti Teilori, kura 17 gados pasaules slavu ieguva ar savu lomu 1944. gada "MGM" filmā "Nacionālais Samts". Filmēšanas laikā meitene guva nopietnu muguras savainojumu, kas lika sevi manīt visu atlikušo dzīvi. To viņai palīdzēja iegūt zirgs vārdā Karalis Čārlzs. Viņš bija pazīstams ar savu nevaldāmo dabu un neviens cits bez Elizabetes ar zirgu galā tikt nevarēja. Pēc filmas uzņemšanas Karali Čārlzu neviens paturēt negribēja un Elizabete Teilore savu ekrāna partneri adoptēja.

.

.

Vēl viens Lesijas aktieris Donalds Krisps - Sema Keraklafa lomas atveidotājs filmās "Lesija atgriežas mājās" un "Lesijas dēls", pēc filmas "Nacionālais Samts" uzņemšanas, kurā viņš atkal satikās kameru priekšā ar jauniņo Elizabeti Teilori, apžēlojās un adoptēja mazo terjeru. Par godu filmai viņam tika dots vārds Velvet (samts = velvet).

Arī Roberts Redfords 1979. gadā pēc filmas "Elektriskais jātnieks" adoptēja savu ekrāna partneri - zirgu ar grūti iztulkojamu vārdu Let's Merge.

Savu filmēšanās skatu zirgu - pelēkas krāsas peršeronu vārdā Pekas - savā īpašumā ieguva arī vakardienas "Oskara" balvas saņēmējs Brendans Freizers.

Paveicās arī diviem citiem zirgiem, kuri uzņēmās "Gredzenu pavēlnieka" triloģijā. Tos uz mājām paņēma aktieris Vigo Mortensens. Turklāt viņš nopirka vēl vienu sirmu zirgu un uzdāvināja to triku meistarei, ar kuru kopā filmējās.

.

.

Savukārt, aktrisei Odrijai Hepbērnai 1959. gada filmā "Zaļie mitekļi" nācās kļūt par briedēna Pipina audžumāti. "Viņa mani apbūra! Es Ipu baroju no pudelītes un burtiski iemīlējos viņā," kādā intervijā atzinās aktrise. Pēc filmas uzņemšanas briedēns pārcēlās dzīvot uz aktrises savrupmāju.

.

.

Šī bilde uzņemta kādā no Beverlihilzas veikaliem. Arī briedēns ieinteresējies par Odrijas pirkumiem. Arī viņam tiks kas garšīgs.

.

.

Seriāla "Troņu spēles" aktrise Sofija Tērnere filmēšanas laikā pieķēras sunim, kas tēloja vilku. "Es bērnību viusu laiku sapņoju par suni, taču mani vecāki to negribēja. Filmēšanas laikā mēs burtiski iemīlējāmies viens otrā," saka aktrise par Ladiju.

Aktrise Kima Novāka 1958. gadā pēc filmas "Zvaniņš, grāmata un svece" nonākšanas uz ekrāniem pārnesa mājās vienu no Siāmas kaķiem, kuri uzņēmās filmā.

2019. gada filmas "Lēdija un Klaidulis" (jau pieminēju augstāk) aktrise Iveta Nikola Brauna, kura tēloja suņus un kaķus nīstošo tanti Sāru, pēc filmas pabeigšanas adoptēja kokerspanielu Hārliju.

.

Vairāk par kino dzīvnieku treneriem lasiet rakstos Holivudas dzīvnieku treneri un Holivudas dzīvnieku treneri. Turpinājums.

.

  Ieteicams izlasīt arī
.  

»  Holivudas kino dzīvnieku treneri

»  Holivudas kino dzīvnieku treneri. Turpinājums

 

 

.

.



 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0