Baltā marmora kollija fenotipi un genotipi

Teksts © Kolliju portāls. Izmantošana bez rakstiskas atļaujas kategoriski aizliegta un aizsargāta ar likumu par autortiesībām un blakustiesībām.

0

Baltā marmora kollija fenotipi

Gēns, kas atbildīgs par lāsumainību vai „ marmora musturu”, iedzimst kā dominantais gēns (M). Marmora gēns savā heterozigotajā formā (Mm) izpaužas tikai daļēji, un rada marmora musturu, kas novērojams zilā marmora un sabuļ-marmora suņiem. Ja gēns izpaužas homozigotajā formā (MM) – krustojot marmora ar marmora krāsu – tas rada baltā marmora kolliju.

Baltā marmora kollijs ir gandrīz pilnīgi baltas krāsas dzīvnieks, ar blāvi zilganiem lāsumiem (a^ta^t MM), ko dažkārt papildina melns plankums(-i) vai viegli rūsganas pazīmes (a^ya^t MM un a^ya^y MM).

Iespējams, bet ne vienmēr noteikti, šis dzīvnieks var būt kurls un/vai akls. Baltā marmora kollijiem novērojamas dažādas okulārās anomālijas, sākot no mikroptalmijas un to pavadošajiem sarežģījumiem, līdz pilnīgam acs ābola trūkumam.

Dažiem audzētājiem izdevies izaudzēt baltā marmora kollijus līdz brieduma sasniegšanai. Sekojošs ir audzētāja apraksts par baltā marmora kolliju:

„Nekādi spēka trūkumi, fiziskā eksterjera ziņā līdzinās vidusmēra kollijam, gaiši zilas, gandrīz porcelāna baltas krāsas acis, kas vairāk vai mazāk bija neredzīgas, un smagi traucēta dzirde, dzīvnieks reaģēja tikai uz skaļām skaņām. Āda, deguns, ķepu spilventiņi, lūpas, nagi un acu plakstiņi bija miesas krāsā un bez pigmenta, izņemot  zilganas krāsas areālu uz dzīvnieka galvas, kas ietvēra sevī kreiso aci un kreiso ausi, un plankumu uz viena sāna, kā arī plankumu aptuveni astes vidusdaļā. Kreisā acs bija zilā krāsā ar tumšāki ziliem plankumiem, un ar normālās redzes spējām. Labā acs bija baltā krāsā un praktiski akla. Daļa deguna bija ar zilu pigmentu. Vadoties no vaislas pārbaudēm, suns bija auglīgs. Baltā marmora kollijs tika sakrustots ar „gaišas sabuļkrāsas kolliju”, tā rezultātā iegūstot sabuļ-marmora krāsas īpatni, ko tālāk sakrustoja ar zilā marmora kolliju Tika iegūti „defektīvi balti kucēni”  ar rūsganiem plankumiem, un tika apgalvots, ka šiem dzīvniekiem piemita a^ya^t MM genotips”.

Ir iespējams, ka, papildus homozigotajam (MM) stāvoklim, pastāv arī citi ģenētiskie faktori, kas ietekmē iespējamo pēcnācēju metienu un nosaka defektīvās redzes un dzirdes pakāpi. Ir ziņas par baltā marmora kollijiem ar pilnīgi normālu dzirdi un redzi.

Vietām krāsas plankumi var parādīties uz baltā marmora kollija ķermeņa. Šādi pigmentēti areāli var parādīties uz galvas un acu un/vai ausu apvidū. Ir pierādījumi, ka tirozīnam (aminoskābe) ir būtiska loma acs varavīksnenes pigmentācijā. Tiek uzskatīts, ka šim pigmentam ir liela nozīme attiecībā uz dzīvnieka redzes spējām. Līdzīgi pastāv uzskats, ka balto marmora kolliju kurlums rodas mezodermālās hipoplāzijas rezultātā, kas noved pie auss stria vascularis konģenitālās hipopigmentācijas (nepietiekamas pigmentācijas). Stria vascularis apgādā ar barības vielām endolimfu (šķidrumu), kas aptver auss nervu (sensoros) elementus un ir acs varavīksnenes homologs. Citiem vārdiem sakot, auss stria vascularis pigmentācija spēlē būtisku lomu dzirdes nodrošināšanā, tāpat kā acs varavīksnenes pigmentācijai ir liela loma redzes nodrošināšanā. Tādējādi auss un acs pigmentācija acīmredzot ir priekšnoteikums redzes un dzirdes spējām. Ja baltā marmora kollijam ir pigments šajās vietās, pastāv iespēja, ka viņš spēj dzirdēt un redzēt.

Retos gadījumos baltā marmora kollijiem uz galvas ir pietiekams krāsojums, lai tos būtu grūti atšķirt no parastā baltā kollija ar zila marmora krāsas galvu. Sīkāk izpētot baltā marmora kollijus, var atklāties asimetriska pigmentācija, mikroptalmija vienā vai abās acīs un, iespējams, traucēta dzirde vai redze.

Baltā marmora kollijiem var būt tikai balta marmora krāsas pēcnācēji un marmora krāsas pēcnācēji. Baltā marmora īpatņi nav spējīgi jebkādos apstākļos radīt trīskrāsu vai sabuļkrāsas pēcnācējus, neatkarīgi no tā suņa krāsas, ar kuru tiek krustots, tā kā viņam nepiemīt m gēns, kas papildina nepieciešamo ģenētisko konstitūciju trīskrāsu (a^ta^t mm) vai sabuļkrāsas (a^ya^t mm, a^ya^y mm) veidošanai. Ja metienā parādās viens trīskrāsu vai sabuļkrāsas kucēns, tad tas liecina, ka dzīvnieks nav ģenētiski baltā marmora krāsas pārstāvis.

Ir svarīgi atkal pieminēt, ka baltā marmora kolliji, salīdzinot ar normālo balto kolliju, ir atsevišķa ģenētiskā vienība. Baltā marmora kollijiem dominē marmora MM gēni, kamēr normālam baltajam kollijam dominē s^ws^w gēni, kas nosaka lielus baltus areālus.

Lai gan baltā marmora kolliji ienes zināmu iedzimtības risku audzēšanas programmā, ir zināmas situācijas, kurās baltā marmora kolliji var izrādīties kā vērtīgs faktors audzēšanas programmā, ja tos izmanto uzmanīgi. Ir visnotaļ iespējams, ka nākotnē dažādu valstu Kennelklubi var pieļaut baltā marmora kolliju, kuriem nav defektu, izstādīšanu.

Baltā marmora kollija genotipi

Baltā marmora kollijs rodas no divu marmora vecāku krustošanas, no katra vecāka iegūstot M gēnu, kas rezultātā dod MM genotipu. Baltā marmora kolliju mēdz dēvēt par „dubulto izplūšanu” (ar to saprotot dubulto M gēnu = MM un saistot ar krāsu izplūšanu). Dzīvniekam var būt vai var nebūt daži zilas, rūsganas vai melnas krāsas plankumi uz ķermeņa. Redze un/vai dzirde var būt traucēta. Jaundzimušiem kucēniem ne vienmēr ir iespējams noteikt, kuriem baltā marmora īpatņiem ir un kuriem nav defektīva redze un/vai dzirde. Baltā marmora dzīvnieks var radīt tikai marmora pēcnācējus: baltā marmora, zilā marmora, sabuļ-marmora krāsas.