|
šīs šķirnes suņiem var pastāstīt interesantas
lietas.
Pirmais
kollijs uz Latviju atvests 1950.gadā.
1950.gadā uz Latviju no
Maskavas tika atvests pirmais kollijs Laruss. Viņš
ir ciltstēvs daudziem mūsu kollijiem. Pirms 30
gadiem nodibinājās Dienesta suņu kluba Kolliju
sekcija. Sākumā tajā bija 15 šīs šķirnes suņi.
Pirmie mūsu kolliji nebija ar lielu un kuplu spalvu,
bet papliki, ar platu galvu. Daļai šo suņu bija arī
stāvas ausis, kas Padomju Savienības standartā kādu
laiku bija atļauts. Tagad pēc standarta ausis nedrīkst
būt stāvas, sunim jābūt ne augstākam par 61 cm
(PSRS laikā drīkstēja būt 70 cm). Lielākoties mēs kollijus
esam ieveduši no Čehijas. Mans Irvins, kuram nupat palika astoņi
gadi, arī ir čehs. Čehu līnijas kolliji ir ļoti
eleganti, ar smailu degunu, šuru galvu.
|
|
Septiņdesmitajos
un
astoņdesmitajos gados kolliji
bija modē, īpaši pēc filmas Lesija parādīšanas.
Cilvēki pieteicās rindā pēc kucēniem jau vairākus
gadus iepriekš.
Kollijs
ir lieliska aukle.
Kollijs ir ļoti maigas
dabas suns, un viņa dresūrai ir jāatšķiras no citu suņu
apmācības. Kolliju nedrīkst raustīt un citādi rupji
ietekmēt viņš jāmāca tikai ar labu, iedodot kādu
kārumiņu. Kollijam ir mīļas mazas radībiņas vai
tas būtu putnēns vai bērns. Kollijs ir aukle, viņam
patīk ar citiem auklēties. Mans Irvins ir kolosāla
aukle izaudzināja pārējos suņus. Viņš iemācīja
staigāt manu māsasmeitiņu. Bērns ieķērās viņa
spalvā, tad suns lēnām piecēlās un
|
sāka
iet. Mazulis, pie viņa turoties, tipināja līdzi. Kollijs arī
ļoti sargā bērnus, nevienu svešu nelaiž klāt. Un
vispār viņi ir labi mājas sargi. Kollijiem raksturīgi,
ka viņi nevis kož ar pilnu muti, bet kniebj ar priekšzobiem.
Arī tas ir pietiekami sāpīgi!
Kollija spalvas jaka ir labākās zāles pret
radikulītu.
Kollija spalva nedrīkst būt
sevišķi mīksta un pūkaina kā vate. Tai jābūt mazliet
paasai, lai ūdens pār to notecētu, netiekot līdz ādai. Mīkstā
spalva ūdeni uzsūc. Vispār jau kollijs ir aitiņa, no
kuras spalvas ada zeķes, cimdus, jakas un džemperus. Mana
mamma vērpa un adīja, un pati pārliecinājās, cik tādi adījumi
ir silti un ārstnieciski. Mammai bija pamatīgs radikulīts,
kas pazuda pēc tam, kad viņa vienu gadu dienu un nakti nēsāja
pie muguras
|
|
piesietu maisiņu
ar suņa spalvu. Daudzi, kas cieš no locītavu sāpēm, nēsā
suņa spalvas saites, un sāpes tiešām pāriet. Rodas
savdabīgs elektriskais lauks, kas izpaužas ādas kņudēšanā,
un tas ārstē. Kollija garā spalva saimniekam nesagādās
problēmas, ja suni kops. Kad spalva sāk iet nost, suns
ir bieži jāķemmē, un pāris dienu laikā pavilna |
|
būs
nogājusi. Gada laikā no viena suņa spalvas iznāk
vesela jaka!
Viens glābs slīcējus, otrs dzied
operu.
Man pa šiem gadiem bijuši
divpadsmit kolliji, katrs ar savu īpatnību. Mans pirmais
kollis Neguss bija slavens visā Padomju Savienībā
mēs braucām uz
izstādēm, sacīkstēm, uzstājāmies
suņu aģitbrigādēs. Toreiz pat tādas bija! Pietika paņemt
medaļas rokā, un viņš bija gatavs gājējs, jo viņam patika
būt sabiedrībā, kompānijās. Otrais kollijs, Ortans, atšķīrās
no pārējiem ar to, ka ļoti labprāt peldējās. Nejauši atklājām,
ka viņam ir pat instinkts glābt slīcējus. Ja viņš redzēja,
ka upē briest slīkšanas gadījums, un ja vēl slīcējs
nelabi iebļāvās, Ortans bija klāt. Viņš riņķoja ap peldētāju
tikmēr, kamēr tas ieķērās suņa spalvā, un tad vilka ārā.
Tas sunim nebija mācīts, viņš pats no sevis vienmēr uzmanīja
peldētājus un bērnus. Reiz eksperimentējām ko Ortans
darīs, ja cilvēks neķersies spalvā? Tad suns mēģināja
slīcēju vilkt ārā, saņemot aiz matiem. Bet Irvins man
dzied gan tikai tad, kad izdzird klasisko mūziku un kad
skan sievietes balss. Sevišķi viņš iecienījis operas Aīda
un Norma. Reiz Irvins dārzā rēja, bet, izdzirdis
Amnesas āriju, ieskrēja istabā un dziedāja līdzi. Tā bija
ļoti izjusta uzstāšanās melodija te klusāka, te skaļāka,
acis pievērtas kaut kam tālumā...
0
[Laikraksts
VAKARA ZIŅAS, 1996, Inguna Mukāne]
|
