kollijiem veltīts portāls.

Droši varu teikt, ka šogad, kad rudenī svinēsim jau 6 gadu pastāvēšanas jubileju, Kolliju portāls ir visapjomīgākā kollijiem veltītā mājas lapa pasaulē. Nenovērtējama ir publicētā kolliju šķirnes vēsture Latvijā, kas tapusi pateicoties DSK Kolliju sekcijas vadītājai Irisai Stepei – kundzei, kas Latvijā kopš kolliju ievešanas bijusi kopā ar šiem suņiem, piedalījusies šķirnes izkopšanā un turpina šo darbu arī šodien. Vēl mājas lapā ir apkopota un publicēta informācija par populāro kolliju Lesiju, radīta ekskluzīva iespēja lasīt latviešu valodā dažādas grāmatiņas par Lesiju, ko paši esam iztulkojuši un publicējam Kolliju portālā, tāpat izlasāms materiāls par kolliju sagatavošanu izstādēm, intervijas ar kolliju saimniekiem un vēl daudz interesantas informācijas. No 1.septembra plānojam mainīt Kolliju portāla dizainu, tiks papildināta informācija no arhīva materiāliem - pat no 1959.gada, kad Latvijā vispār tika ievests pirmais kollijs.

Kāds ir kolliju raksturs?

Kollijs ir maigs, ļoti jutīgs suns, kas ļoti ātri mācās un apgūst jaunas iemaņas. Atliek vienreiz parādīt un sunim saprast, kas jādara, otrreiz vairs nebūs grūtības izdarīt to pašu. Taču kollijs ir suns „ar smadzenēm”, kurš pats ir spējīgs domāt. Tas attiecas ne tikai uz samniekaprāt labām lietām vien, bet arī uz blēņām. Ja kollijam tiek dota komanda, viņš vispirms apdomās, kas likts darīt, kas būs, ja komandu izpildīs, kas būs, ja nedarīs to, ko liek, varbūt pastāv vēl kāda iespēja, lai darītu pa savam prātam.

Ja ar kolliju saimniekam ir panākts kontakts, viņš visu saprot jau no saimnieka acu skata, no galvas mājiena, no sejas izteiksmes, nerunājot jau par balss intonāciju. Kā jau minēju, kolliji ir ļoti jutīgi suņi, tieši tādēļ arī apmācības paņēmieni šai suņu šķirnei atšķiras no citām un nekādā gadījumā nav pieļaujama brutāla attieksme pret savu audzēkni, nerunājot jau par mehānisku iespaidošanu. Vislabāko rezultātu var panākt ar kārumiem, radot sunī azartu un ļoti, ļoti slavējot par paveikto – tad kollijs ir gatavs darīt jebko, ko saimnieks vēlēsies.

Bet jebkurā gadījumā – suns ir saimnieka spogulis – jo vairāk ar suni nodarbojas, jo vairāk iegulda savu laiku, mācot komandas un prasmes, kas ir jums tīkamas, jo mazāk sunim atliks laika izdomāt nedarbus.

Vēl visiem kollijiem, kā jau ganu suņiem, piemīt īpašība „ganīt” savu baru. Piemēram, ja vakarā katrs ģimenes loceklis būs citā istabā, suns staigās un būs nemierīgs, bet, ja visi bariņā skatīsies, piemēram, televizoru, kollijs mierīgi gulēs kādā istabas stūrī, ik pa laikam pavērdams aci un aplūkojot, vai visi ir pie vietas. Tas pats attiecas arī uz pastaigām, ja pastaigā dodas vairāki cilvēki un līdzi ir kollijs, tad ir pilnīgi droši, ka kollijs vaktēs, vai kāds neatpaliek no „bara”.

melna kolliju meitene, kur nosaucām par Šeilu. Ātri vien pārliecinājāmies, cik ļoti kollijs atšķiras no citiem suņiem – ar savu inteliģenci, intelektu, raksturu, paļāvību. Tā es iemīlēju kollijus. Iemīlēju uz mūžu. Kad dzīves ceļi pašķīrās un nācās pārcelties uz dzīvi citur, tika izlemts, ka varam uzņemties atbildību par suni – un nebija divu domu - tas varēja būt tikai un vienīgi kollijs. Un tā bija Abija.

Starp citu, mana mīlestība pie manis arī atnāca kopā ar kolliju...

Vai piekrītat apgalvojumam, ka suņi ir labākie cilvēka draugi?

Piekrītu, taču tikpat labi tas var būt arī zirgs, putns vai delfīns – tas ir atkarīgs, kas konkrētajam cilvēkam ir tuvāks, ar ko izveidojusies savstarpējā saikne.

Suns būs uzticams, uzticīgs un nepievils savu saimnieku, ja starp abiem valdīs savstarpēja sapratne un cieņa, ja saimnieks nesodīs un nebārs savu suni nepamatoti, ja centīsies viņu mīlēt tikpat stipri, kā to dara suns, ja atlicinās pēc iespējas vairāk laika, ko veltīt sunim, ja suns būs ģimenes locekļa statusā nevis kā „signalizācija pie sētas stūra”.

Vai turēt suni dzīvoklī - tā nav dzīvnieka spīdzināšana?

Dažkārt suņa turēšana īstā lauku sētā, piemēram, iekarināšana pusmetru garā ķēdē, ir dzīvnieka spīdzināšana... Izvēloties kucēnu, topošajam saimniekam ir rūpīgi jāapsver gan mērķis, kādēļ sunīti gribat iegādāties - vai tas būs klēpja sunītis dāmai, vai tas būs garu pastaigu biedrs kādai kundzītei, vai tas būs īsts mājas sargs, kurš dzīvos privātmājas teritorijā, gan jūsu dzīves apstākļu piedāvātās iespējas, gan savs raksturs, gan attiecīgās suņu šķirnes īpatnības. Jāapsver, vai spēsiet sadzīvot un viens otram piemēroties, vai nebūs tā, ka esat izvēlējušies ļoti temperamentīgu suni, kuram nepieciešamas garas pastaigas, fiziskas nodarbes, bet jūs esat mazkustīgs un nespējat to visu nodrošināt. Vai, piemēram, nebūtu prātīgi kundzītei, gados izvēlēties, lielas šķirnes suni, kuru ir fiziski grūti noturēt pat pavadā un kuram nepieciešama nopietna apmācība.

Manuprāt, absolūti nav nozīmes, vai suns tiek turēts dzīvoklī, vai dzīvo privātmājā, ja vien tiek nodrošināti dzīves apstākļi, kas ir atbilstoši attiecīgās šķirnes īpatņa temperamentam un auguma prasībām.

Ar ko suns ir pārāks, piemēram, par kaķi?

Manuprāt, kaķi ir patstāvīgāki un nepakļāvīgāki, kaķis ir dzīvnieks, kurš nosacīti „staigā, kur pašam patīk”. Ar suni ir gluži pretēji – viņš savu mīļoto saimnieku ceļ vai debesīs, ir gatavs jebkurā brīdī vai no acīm nolasīt saimnieka vēlmes, sargāt viņu, lai tikai gūtu kaut niecīgu uzslavu.

0

["Vakara Ziņas",  2006. gada 13. jūlijs]