austrumu Skotijas, bieži vien „vietējie”, pierobežas ganu suņi, lopu barus dzenošie gludspalvainie suņi no Kamberlendas un Nortamberlendas, un bandogi (bandogs), kurus jau sāka dēvēt par „gludajiem kollijiem”. Austrumu Skotijas suņus par „kollijiem” viena no pirmajiem nodēvēja karaliene Viktorija, viņas interese par šo šķirni kļuva par dominējošo apstākli, kas noteica šīs šķirnes vairošanu. Galarezultātā vārds „kollijs” kļuva par apvienojošu nosaukumu.

Kolliji, kuri 1860. gadā parādījās Birmingemā, bija visai raiba kompānija, kas bija savākta zem kopēja nosaukuma „skotu aitu suņi”. Mēs nezinām, vai tiešām tās izstādes uzvarētājiem bija kāda loma šķirnes attīstībā. Ir zināms, ka kollija veidols turpmākajos trīsdesmit un vairāk gados izveidojās ļoti ātri.

Līdz 1860. gadam Anglija faktiski nepazina garspalvaino kolliju; pierastāks šīm vietām bija gludspalvainais aitu suns. Garspalvainie kolliji Birmingemā un zemnieku tirgus plačos ieceļoja no Skotijas un pierobežas valstīm, sekojot dzelzceļa attīstībai.

Dzelzceļš mainīja Anglijā pierasto ceļošanas veidu un tas bija priekšnoteikums vieglākai suņu izstāžu apmeklēšanai. Izstāde Birmingemā (1860. gadā) bija trešā formālā suņu izstāde, kurā dzīvnieki tika vērtēti individuāli, un tā bija pirmā visu šķirņu izstāde, kāda jebkad bijusi (divās iepriekšējās izstādēs pastāvēja sporta šķirņu ierobežojums). Tika pieteikti 267 dalībnieki, kas pārstāvēja 25 šķirnes.

Ne viens no aitu suņiem šajā pirmajā izstādē nevarēja lepoties ar tādu uzmanību, kāda tika pievērsta kollijiem! Tie daži nedaudzie parādītie kolliji bija parasti darba suņi, bez jebkādiem ciltsrakstiem, suņi, ko saimnieki nopirkuši no fermeriem un tirgus aģentiem vietējos lopu gadatirgos. Tie bija nelieli, salīdzinoši īskājaini un ar garu korpusu, tie svēra no 25 līdz 45 mārciņām (11,5 – 20,5 kg), ar īsiem kakliem, ne visi glītām kājām un ķepām. Daudziem bija „govs stāja”, tie bija plakani un stūraini – īpašības, kas piemita tā laika darba aitu suņiem. Šo kolliju galvas bija smagnējākas, galvaskausa izmērs un galvas garums bija līdzīgi mūsdienu suņiem, bet purni bija īsāki un strupāki. Acis bija spožas un pārāk tumšas. Kažoka garums – no gandrīz gluda līdz ļoti garām krēpēm. Šo suņu krāsa bija parasti melnbalta vai melni brūna, netīri brūna un jaukta sabuļkrāsa.

	Kolliju popularitāte aizsākās karalienes Viktorijas valdīšanas laikā (1837-1901), kura iemīlēja šo šķirni, viesojoties Skotijas rezidencē Balmoralā. Kad kļuva zināms, ka kolliji mīt karalienes suņu audzētavās, necilais darba suns pēkšņi tika iecelts „suņu aristokrātijas” kārtā; būt par kollija saimnieku strauji kļuva par modes
Old Cockie

lietu. Liela nozīme nākotnes kollija attīstībā bija, - ka cilvēki ņēma savās rokās rūpes par šķirnes pilnveidošanu.

Ar dažiem zināmiem izņēmumiem, kolliju pazinēji bija sakoncentrējušies Birmingemā. Birmingemas izstāde, kas pirmā ieviesa aitu suņiem klases, ieņēma lielu lomu šķirnes vēsturē. Tur, 1870. gadā kollijs vārdā Old Cockie, ierindojās otrajā klasē, uzreiz aiz suņa vārdā Old Mec, starp četrpadsmit suņiem.

No šī brīža aizsākās vēsture...

0

Old Cockie (1867)

0

Iespējams, ka agrīnie vēstures pētnieki pārāk daudz saslavējuši sabuļkrāsas kolliju Old Cockie. Tai laikā visizplatītākās nokrāsas bija: melna, rūsgani brūna ar baltu, melnbalta un marmora krāsa. Visi izstāžu kolliji ir attiecināmi uz Old Cockie caur viņa sabuļkrāsas mazdēlu Charlemange, kura slavenajā ciltskokā ir tikai divi rudi kolliji: Maude – viņa māte, un viņa tēvs – Cockie.

	Pēc vieniem ziņu avotiem, 1875. gadā „Midland Horse Repository” Old Cockie tika piedāvāts pārdošanai. Viņa kakla siksnai tika piestiprināta 21 plāksnīte ar iegravētiem izstāžu nosaukumiem, kurās tas uzvarējis. Saskaņā ar šī vēstures avota ziņām, viņu nopirka Dins Tomlinsons no Birmingemas, kad tas aizgāja pelnītā atpūtā. Savukārt, citi avoti vēsta,
Old Cockie un Charlemagne

ka Cockie divu gadu vecumā sākumā atklātībā parādīja misters U. Vaits no Šervudraizas, kurš atteicās atklāt suņa izcelsmi (šis noslēpums tā arī nekad netika atklāts). Salīdzinoši ar citiem tā laika suņiem, Cockie galva bija sabalansēta un gluda, ar pareizi nobeigtu purnu. Viņa ausis bija dabiskas, lai arī ne tik augstas, kā to nosaka šodienas standarti. Viņa izteiksme, kā mēdza uzskatīt, bija ļoti „salda”, šim sunim bija diezgan ciets, blīvs kažoks, bagātīga pavilna, smagas krēpes un garas atsukas.

Nav brīnums, ka Cockie tika ļoti augstu vērtēts izstādēs, kur viņš arī ieguva vairāk nekā 40 balvas. Viņš tika pārdots sešu gadu vecumā, un viņš nomainīja vēl divus saimniekus, pirms nokļuva pie Džeimsa Bissela, - otra aizrautīga Birmingemas šķirnes cienītāja. Cockie izstāžu karjera noslēdzās, bet Bissels ieraudzīja savā „kucēnu grozā” savu „Great Barr Kennels” – nākošo lielo uzvarētāju. Viņš ieguva Megu, trīskrāsainu Old Mec meitu, „līgavu” Old Cockie. Mega mantoja sava tēva skaisto ķermeņa uzbūvi, bet diemžēl ne viņa galvenās labās īpašības. 1875. gadā Mega no Old Cockie piedzemdēja Maude – nelielu sabuļkrāsas kucīti ar sava tēva cieto, divkāršo vilnu, labu izteiksmi un ar galvu, kas drīzāk bija īsa, bet tai piemita vēlamais tips. Arī Maude bija ievērojama loma šķirnes uzlabošanā.

Cockie nodzīvoja līdz četrpadsmit gadu vecumam, viņš dzīvoja lolots un lutināts, kā jau karaliskas ģimenes loceklis, kas runā par labu viņa saimniekam Džeimsam Bisselam.

0

Old Mec (1870)

0

Vēl kāds cits slavens izstāžu kollijs Old Mec piedzima Cockie izstāžu karjeras sākumā, viņa īpašnieks bija Pīters Gerrards. Old Mec ciltskoks ir neskaidrs. Lai arī viņš divas reizes uzvarēja Cockie, visi bija vienādās domās, ka Cockie bija labāks. Viņiem abiem piemita izcilas īpašības: tiem bija laba uzbūve, viņi bija skaisti un „stingri”. Abiem bija lielisks kažoks, bet Mec piemita nosliece uz apspalvošanos.

Mec kažokam bija melni brūna nokrāsa ar baltām krūtīm un nelieliem dzelteniem plankumiem. Viņa galva bija gara un labi veidota, bet tai nepiemita Cockie īpašības. Nedaudz nokareno ausu un pārāk tumšo acu dēļ Mec izteiksme nepatika tā laika vērtētājiem.

0

Twig

0

1872. gadā misters S. E. Širlijs nodibināja jaunu Kennel klubu – pirmo organizāciju, kas veca nacionāla mēroga kontroli pār suņu izstādēm. Savā īpašumā, Ziemeļu Īrijā, misters Širlijs turēja kollijus, kā arī citus mājdzīvniekus. 1873. gadā viņš atveda sarkanīgas nokrāsas kolliju vārdā Shamrock. Misteram Širlijam iepatikās šis Shamrock, kas bija piedzimis Bessai, no viņas pašas mazmazdēla vārdā Twigs, Old Twiga dēla. Mēs labprāt gribētu, lai mums būtu vairāk informācijas par Old Twig un viņa dēlu, jo viņi ir pieminēti katrā mūsdienās dzīvojoša kollija ciltsrakstos.

0

Trefoil (1873)

0

Bessas kucēni no Twiga metiena, ieskaitot Trefoilu, piedzima piecus gadus vēlāk nekā Old Cockie. Trefoils bija „skaists, jautrs, acīm tīkams suns ar garu spalvu”, tumši brūnā nokrāsā. Viņa kažoks nebija biezs, bet viņš bija tēvs kucēniem, kuru vilna gandrīz skāra zemi. Iespējams, ka šodien mēs viņu sauktu par izcili skaistu. Mums ir zināms, ka Trefoilam bija labas acis un pareizs ausu izvietojums. Lai arī tam piemita neliela lecamo locītavu satuvinājums, Hjū Delziels apraksta viņu kā „sava laika čempionu, kam piemīt ļoti simpātiska āriene, un kam piemīt īsta kollija īpašības”.

Misters Širlijs, Trefoila žilbinošās izstāžu karjeras iedvesmots, atkārtoja šo salikumu 1875. gadā. Metiens sastāvēja no diviem suņu puikām: Tricolour, kas bija rūsgani brūns ar baltu, un Tartana, kam bija tumši brūns kažoka tonis. Ja Trefoils saņēma nelielas uzslavas no kritiķiem, tad viņa brāļi nesaņēma tās vispār. Tomēr Džeims Bissels aizsūtīja Maude, Old Cockie meitu, pie Tartana. Šajā salikumā viņš ieguva divas

Trefoils

kuces – sāncenses: triju nokrāsu Watch, kura aizceļoja uz kongresmena Ešvina īpašumiem, un gaišo sabuļkrāsas Lornu, kura palika viņa suņu fermā. Inbrīdingā ar savu vecvectēvu Old Cockie radītā kucīte Lorna, dzemdēja Wolfu, kam bija veiksmīga izstāžu karjera, un kurš kļuva par ļoti veiksmīgā Ch. Rutland tēvu. Trefoils atstāja iespaidu uz misteru Bisselu, un pēc veiksmīgā Maude metiena no viņa brāļa, viņš aizsūtīja Maude pie Trefoila. 1879. gadā pasaulē nāca seši kucēni. Šajā metienā tika iegūti vairāki suņi, kas pēcāk nospēlēja svarīgu lomu šķirnes vēsturē.

Trevoram, sunim ar gaišu sabuļkrāsas kažoku, diemžēl bija pārāk „jautra” aste. Tik ļoti „jautra”, ka viņa hendlers ņēma arēnā līdzi rīksti, ar nolūku „labot” šo trūkumu. Trevors kļuva par tēvu Ch. Flury un The Lily – pirmajiem baltajiem suņiem kolliju ciltskokā. No šī metiena kļuva slavenas arī divas kucītes: sarkanīga sabuļkrāsas Effie, kura bez pūlēm uzvarēja savā pirmajā čempionātā, kad tika eksportēta uz Savienotajām Valstīm, un Flirta, - Ch. Eclipse māte. Visperspektīvākais šī metiena kucēns bija Ch. Charlemagne, kurš radīja tik lielu satraukumu kolliju pasaulē, kādu līdz šim nebija izsaucis neviens cits kollijs, Old Cockie ieskaitot.

0

Eng. Ch. Charlemagne (1879)

0

Old Cockie bija vienpadsmit gadu, kad pasaulē nāca viņa slavenais mazdēls. Charlemagne izstāžu karjera iesākās diezgan neveiksmīgi. Kad viņš bija vēl tikai kucēns, tas Birmingemā saņēma VHC („ļoti augstu rekomendāciju”, atzīme, kas tiek piešķirta par ļoti labām īpašībām, kad netiek iegūta vieta kādā no klasēm). Tai pat laikā galveno balvu ieguva Old Cockie dēls Wolfs. Piecus gadus vēlāk Birmingemā Charlemagne atkal tika apdalīts – uzvarētāja laurus saņēma Wolfa dēls Ch. Rutland. Tomēr laika posmā no 1880. gada līdz 1885. gadam Charlemagne bija neuzvarams.

Charlemagne pasniedz sevi kā Trefoila līnijas pamatlicēju. Viņš bija pirmais kollijs, kuru aprakstīja, kā tādu, kam piemīt „majestātiskums”. Spilgtas sabuļkrāsas kollijs ar efektīgiem baltiem plankumiem – viņa „apģērbs” bija krāšņs un biezs, ar labu tekstūru. Viņa brīnišķīgā krāsa tika atzīmēta katrā vērtējumā, tas asi kontrastēja ar to melnās, melni brūnās un netīras sabuļkrāsas suņiem, kuri uzstājās izstādēs. Iespējams, ka Charlemagne vairāk nekā Old Cockie mums jāpateicas par

Charlemagne

sabuļkrāsas dominēšanu šķirnē! Charlemagne, kā mēdz uzskatīt, bija laba skeleta uzbūve un izcilas krūtis, bet tam piemita pakaļējo ekstremitāšu „govs stāja”, kas ar vecuma tuvošanos kļuva arvien izteiktāka. Ravdons Lī negribīgi atzīst, ka šis suns bija skaistāks par Cockie, bet apraksta to kā „viesistabas suni” – tādu, kam piemīt izteiksme, kurš ir paklausīgs un zinošs, bet ar „dzirksts trūkumu”. Charlemagne ausis bija saliektas ļoti augstu un tās kritizēja par to, ka tās ir pārāk perpendikulāras. Izcilais izstāžu kollijs Charlemagne palika ar savu saimnieku, kļūstot ne tikai par vienu no pirmajiem šķirnes Čempioniem, bet arī par pirmo patiesi noteikto šķirnes tēviņu. Kad viņam bija vienpadsmit gadu, Charlemagne atgriezās no „demobilizācijas”, lai konkurētu Kolliju kluba izstādē 1890. gadā. Viņš izgāja no Veterānu Uzvarētāju klases Collie Club Specialty līdz Best in Show – brīnišķīgs fināls vecam, bet populāram Čempionam!

0

Ruby III

0

Tai laikā, kad liktenis lutināja Džeimsu Bisselu, kāds cits Birmingemas entuziasts – Svētais Hans F. Hamiltons, veidoja savas suņu audzētavas „Woodmansterne” kodolu. 1878. gadā viņš iegādājās divus suņu tēviņus – Captain un Tricolour, un divas kucītes Eva un RubyIII – Tricolour II meitas. Eva un Ruby izveidoja sieviešu līniju (tāpat kā Trefoils un Cockie bija vīriešu līnijas pamatlicēji), dzemdējot kucītes, kas pēcāk dzemdēja augstākā labuma tēviņus.

Ruby III tika aizsūtīta pie Ch. Marcus – melnbalta tēviņa ar nezināmiem ciltsrakstiem – un radīja metienu, kurš bija ļoti rezultatīvs. Kucēni piedzima tai pat gadā, kad pasaulē nāca Charlemagne. Šis metiens bija apbrīnojami līdzīgs pēc sava tipa un tajā bija trīs izstāžu uzvarētāji: Donald, Zulu Princess un Madge. Zulu Princess tika eksportēta uz Savienotajām Valstīm, kur tā pievienojās Charlemagne māsai Effie „Hempstead Farm”, un

Zulu Princess

uzvarēja Amerikas Čempionātā. Viņai bija melnbalta nokrāsa; tika minēts, ka pirms iziešanas ringā tai bija nokārušās ausis.

Ruby III slava slēpjas ne tikai ar Marcus radītajā metienā. Sapārota ar Cockie dēlu Wolfu, Ruby III laida pasaulē Lady Clare, kura vēlāk, sapārota ar Ch. Eclipse, kļuva par Grove Daisy māti. Grove Daisy tika sapārota ar Ch. Mitchley Wonder un laida pasaulē Apple Blossom, Grove Peggie un Bridesmaid. Aple Blasom bija Heather Ralph māte, bet Bridesmaid kļuva par Wishaw Rose (Ch. Wishaw Clinker vecāsmātes) māti. Protams, jebkura mūsdienu kolliju vēstures apspriešana, būs nepilnīga bez Ruby III un viņas ekstraordinārās ģimenes pieminēšanas.

0

Madge (1879)

0

	Madge bija brīnišķīga kucīte, viņa bez pūlēm uzvarēja Anglijas Čempionātā. Tai bija pareizi veidota galva, izteiksme un ausis – viņa bija nesalīdzināma „pilnā ietērpā”. Madges trīs pēcnācējiem, kam bija dažādi tēvi, bija milzīga nozīme šķirnes attīstības vēsturē. Peggie II no Ruthven savā ciltskokā trīs reizes krustojās ar Twig un vienu
Madge

reizi ar Old Cockie, un viņa bija lielisks tips, pārspējot šos divus suņus gan ar galvas uzbūvi, izteiksmi, raksturu, gan „apģērbu”. Sapārota ar Ch. Mitchley Wonder, viņa kļuva par Ch. Christopher māti.

Otrs no Madge slavenajiem bērniem bija Ch. Rutland – melni brūns suns, kura tēvs bija Cockie dēls Wolfs. Šī metiena kuces mantoja savas mātes labākās īpašības. Diemžēl Sefton radīja neveiksmīgu metienu, kura kucēni cieta no rahīta. Tomēr kolliju vēsturē Sefton vieta ir nodrošināta, jo viņš kļuva par Ch. Mitchley Wonder tēvu.

0

Eng. Ch. Mitchley Wonder (1886)

0

	Mitchley Wonder bija Čarlzam Vileram piederošo Seftona un Minnie dēls. Minnie tiek aprakstīta kā neliela, labi veidota kucīte, ar lielisku galvu un izteiksmi, bet ar stāvošām ausīm un īsu vilnu. Wonders bija skaists, spilgti baltas sabuļkrāsas suns, kam piemita īpaši skaisti veidots ķermenis, kājas un ķepas. Vilers piedēvē tam pakaļkāju vājumu ar „govs stāju” – šķirnes nelaimi. Šī suņa „apģērbs”, gluži tāpat kā Charlemagne, bija ļoti skaists, tā galva un ausis tiek aprakstītas kā „tipiskas”. Lai gan Rodons Lī dotu priekšroku platākam galvas kausam, viņš piekrita, ka Wonders bija labākais izstāžu kollijs, kāds līdz šim ir bijis.
Peggie II
Ch. Mitchley Wonder

Kolliju izmēru palielināšanās ir skaidri redzama tajā, ka Wonders tiek aprakstīts kā vidēja izmēra suns. Viņa skausta augstums bija 24 collas (60 cm) un svars 56 mārciņas (25,5 kg), tai laikā, kad lielu suņu svars vēl tikai pirms pāris gadiem bija vidēji 50 mārciņas (22,5 kg).

Laika posmā no 1887. gada līdz 1892. gadam šis suns piecas reizes pēc kārtas ieguva „Kolliju kluba Galveno balvu”.

0

Eng. Ch. Christopher (1887)

0

A. G. Megsons, kurš jau kādu laiku sekmīgi nodarbojās ar citu šķirņu audzēšanu, 1882. gadā pievērsās kollijiem. Viņa suņu audzētava ātri vien kļuva par vadošo visā valstī. Tas bija neilgi pirms tam, kad viņa suņu audzētavā ieradās Metchley Wonder(s), kurš tika nopirkts par 530 mārciņām. Cenas, ko Megsons bija ar mieru maksāt par slaveniem čempioniem, pārsteidza kolliju audzētājus, un nenoliedzami mudināja tos audzēt augsta līmeņa kollijus, jo tikai labākie varēja cerēt iegūt tik lielas summas!

	Madge meita Peggie II tika aizsūtīta pie viņas krustdēla Wondera, kad tam bija tikai vienpadsmit mēneši. 1887. gada 6. aprīlī auglīgas savienības rezultātā pasaulē nāca Christopher. Pēc savas pirmās izstādes viņš tika pārdots Tomasam G. Stretčam uz slaveno audzētavu „Ormskirk”. Viņa jaunais īpašnieks veica Christopher titulu iegūšanas kampaņu un
Christopher

lika pamatus viņa izslavētajai ciltsrakstu karjerai. Christophers nodemonstrēja savas radītāja spējas ļoti agri: jau otrajā dzīves gadā viņš dažādām kucēm radīja četrus kucēnus, kuri pēcāk kļuva par uzvarētājiem. Neviens nespēja paredzēt, cik spēcīga nākotnē izrādīsies viņa tēva līnija. Katra mūsdienu izstāžu kollija izcelsme tiešā veidā ved pie Trefoila caur viņa mazmazdēlu Christopheru.

Šis suns ir ievērojams šķirnes tipa uzlabotājs, īpaši tas attiecas uz galvas uzbūves kvalitāti. Tam bija garš izliekts kakls, kas krasi izcēla viņu citu suņu vidū. Tā izteiksme bija lieliska, apmatojums krāšņs, un tam piemita ļoti skaista krāsa.

Kolliju kluba izstādē, kura norisinājās 1890. gada februārī, Christophers uzvarēja savu tēvu un pievērsa sev Filadelfijas „Chestnut Hill Kennels” īpašnieka Mitčela Harisona uzmanību. Suns tika eksportēts uz Savienotajām Valstīm, bet diemžēl ne reizi neuzvarēja Amerikas Čempionātā, lai arī 1894. gadā viņš uzvarēja pirmajā „Collie Club of America Specialty”. Viņš nodzīvoja šajā valstī trīs gadus līdz savai nāvei četrpadsmit gadu vecumā, bet tā arī neatstāja ievērojamus pēcnācējus. Vatsons attaisnoja to ar pienācīgu suņu meiteņu trūkumu.

Christophera dēli - Eng. Ch. Stracathro Ralph un Edgbaston Marvel, kuri ir dzimuši vienā un tai pat dienā – 1888. gada 1. septembrī, un kuri turpināja viņa ietekmi, palika Anglijā.

	Stracathro Ralph (1888) Stracathro Ralph bija Christophera un Stracathro Fancy dēls, viņa senčos caur tā vecvectēvu Smuggleru ir atrodams Trefoils. Kā mēdz uzskatīt, Ralph piemita sava tēva galva, bet tam bija īsāks un tīrāks purns un vaigu kauli. Viņa dēls Heather Ralph, kurš bija nākošais ķēdes
Stracathro Ralph

posms tēvu līnijā, radīja Ch. Ormskirk Emerald. Ralph nebija ievērojams izstāžu uzvarētājs, bet mēs nedrīkstam atstāt viņu ēnā, jo viņu apmirdz tā dēla spožā karjera.

	Ch. Omskirk Emerald (1894) 0 Aughton Bessie – Ormskirk Emerald māte – piederēja M. P. Bārnsam, Hjū Einskoga sievasbrālim. Viņš, sekojot pēdējā padomam, aizsūtīja Bessie pie Heather Ralph, un ar Einskoga svētību pārdeva visu metienu Stretčam par 25 mārciņām. Emeralds nebija kucēns ar pārāk krāšņu kažoku un viņš neguva panākumus izstādēs, līdz brīdim, kad tas sasniedza trīspadsmit mēnešu vecumu. 1895. gadā Liverpūles izstādē, kur Emeralds tika parādīts „trūcīgā apģērbā” un neieguva apbalvojumus, Čarlzs Vilers mēģināja viņu nopirkt. Misters Strečs, atceroties Marvel sniegto mācību, strikti atbildēja: „Nepārdu!”. Augstākā slava pie Emeralda atnāca 1896. gada izstādē Birmingemā, kur tas bez pūlēm uzvarēja Portington Bar None, Wellesbourne Conqueror un Southport Perfection – labākos tā laika suņus. Izslavētais kā kollija pats pilnības iemiesojums,
Omskirk Emerald
Partington Bar None

Emeralds bija mantojis skaistu galvu no savas mātes un nepārspējamu korpusa uzbūvi, ekstremitāšu stāju un sava tēva skaisto kažoku. Vilers apraksta viņa galvu kā „eleganti vijīgu un nedaudz noliektu”. Viņš sajūsminājās par Emeralda acu izvietojumu, to izteiksmi un ausu stāvokli. Mūsu rīcībā esošā Emeralda fotogrāfija liek vilties: stāja un uzbūve ir acīmredzamas, bet acis un izteiksme nav īpaši skaistas... Lasot slavenās audzētavas „Laund” īpašnieka U. Stensfīlda meitas Adijas Bišopas atmiņas, mūs nepārsteidz, tas, ka viņa atzīst – Emeraldam bija zināmas grūtības sasniegt labus izstāžu rezultātus.

0

Ormskirk Galopin (1896) un Am. Ch. Heacham Galopin (1897)

0

Tiek uzskatīts, ka Omskirk Galopin māte - Omskirk Memoir, Christophera mazmeita – bija sava laika labākā kucīte. Galopin apraksta kā lielu, skaistu, labi veidotu tēviņu, akurātām ausīm un garu galvu, bet diemžēl ar kādu trūkumu – tam bija pārāk „dziļš” galvaskauss. Šo suni uz Savienotajām Valstīm importēja misters D. P. Morgans – pasaulslavens finansists un mākslas priekšmetu kolekcionārs, kurš interesējās par kollijiem kopš 1880. gada.

Galopin dēls Hacham Galopin sekoja savam tēvam uz Amerikas audzētavu „Ravenwood” Ilinoisas štatā. Viņš uzvarēja Čempionātā, lai arī tam nekad nebija pietiekoši biezs kažoks, un tam bija nedaudz bālas acis. Viņa pareizi veidotā galva, ausis un skaistā ķermeņa uzbūve tika vērtēti augstāk par viņa trūkumiem.

	Eng. & Am. Ch. Wishaw Clinker (1898) 0 Skotijas audzētavas „Wishaw” īpašnieks Roberts Taits, bija pietiekoši ieinteresēts par Heacham Galopin labajām īpašībām, lai aizsūtītu pie viņa kuci. Last Rose bija mazmeita Ormskirk Agreement - otram Christophera uzvaras guvušajam dēlam, kurš tika eksportēts uz Austrāliju savas karjeras augstāko sasniegumu
Wishaw Clinker

laikā. Wishaw Clinker kļuva slavens kā uzvarētājs un vaislinieks vēl pirms tam, kad 1904. gadā D. Morgans viņu eksportēja uz Ameriku, kur viņš 

	turpināja gūt uzvaras izstādēs. Clinker aprakstus, kas vēsta par suni ar labi veidotām kājām un bagātīgu apmatojumu, apstiprina viņa foto uzņēmums. Šī suņa acis, ausis ir pareizi novietotas, galvai ir pareiza forma, bet tā ir pārāk masīva. Lielāka uzmanība tika pievērsta viņa līdzībai ar Christopheru. Liekas, ka tas bija augstāks un ar pareizākām ausīm, un viņu gandrīz varētu uzskatīt par sava senča kopiju – daudznozīmīgs arguments par labu tam, ka Christophers ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz šķirni. Clinker bija Eng. & Am. Ch. Squire of Tytton (1904) vecvectēvs, kuru parasti uzskatīja par labāko un spējīgāko vaislinieku Ralph līnijā līdz brīdim, kad 1912. gadā parādījās Magnet.
Squire Of Tytton
Magnet

	Edgbaston Marvel (1888) 0 Edgbaston Marvel bija Christophera un Sweet Marie meitas Smuggler dēls. Viņa galva bija pierādījums tam, ka turpina veidoties līdzsvars starp purnu un galvaskausu, šajā jomā tik daudz ir devis Christophers. Marvela izredzes uzvarēt izstādēs izjauca zemu novietotās ausis, ko viņš bija mantojis
Edgbaston Marvel

no Smuggler reizē ar tā īso kaklu. Pirmajā izstādē Marvelam parādījās slimības pazīmes, un, neriskējot atvest atpakaļ uz audzētavu slimu kucēnu, misters Strečs pārdeva viņu par pusvelti. Čarlzs Vilers ieinteresējās par šo suni un pārpirka to no jaunā īpašnieka par 30 mārciņām, bet vēlāk, kad tas pierādīja, ka spēj konkurēt ar Čempioniem Portington Bar None un Southport Pilot, pārdeva viņu misteram Megsonam.

	Ch. Southport Perfection (1892) 0 Southport Perfection (īpašnieks Hjū Einskogs) ir attiecināms uz Marvela līnijas sākumu. Viņš bija labi balansēts, tam bija labi veidotas ausis un galvas forma. Tomēr viņa acis bija nepietiekoši slīpi novietotas, lai vērtētāji būtu apmierināti. Viņa izmēri demonstrē šķirnes auguma palielināšanos: tā skausta augstums bija 25 collas (62,5 cm) un svars – 68 mārciņas (31 kg). Einskogs par 450 mārciņām pārdeva septiņus mēnešus veco Perfection U. E. Meisonam (audzētava „Southport”), kurš vēlāk, kad sunim bija jau trīs gadi, pārdeva to A. G. Megsonam par 1000 mārciņām. Perfection sensacionālā izstāžu karjera, kuras laikā tas piecas reizes izcīnīja slaveno Challenge Trophy (rekords – sešas uzvaras, ko paveica Perfection vecvecvectēvs Ch. Mitchley Wonder), nedaudz tika aizēnota, kad parādījās Ormskirk Emerald. Perfection cieta neveiksmi kā augstvērtīgu suņu radītājs, neskatoties uz to, ka viņam bija labas iespējas. Viņa dēlam Wellesbourne Councillor (1894), kurš turpināja viņa līniju, arī nebija izcila izstāžu karjera, bet viņš kļuva par brīnišķīgā Ch. Wellesbourne Conqueror (1895) tēvu. Conqureor īpašnieks bija Viljams Čārlzs. Brāļi Viljami, aktīvi kolliju entuziasti, sākot ar
Smuggler
Southport Perfection
Wellesbourne Conqueror

Old Cockie parādīšanos, izreklamēja baltos kollijus, piedāvājot suņus Karalienei Viktorijai un viņas dēlam Velsas Princim. Conqueror māte Welsbourne Beauty bija Edgbaston Marvel meita; tādā veidā šis suns ir attiecināms uz Ch. Christopheru četrkārtīgi, četrās ģenerācijās. Viņš tiek aprakstīts kā labi veidots suns ar tīru galvas ķīli, labām acīm un pareizi novietotām ausīm.

Kad Conqueror bija sasniedzis septiņu gadu vecumu, tas tika importēts uz Savienotajām Valstīm pie mistera D. A. Bilunga („Bon Ami Collies”) uz Viskonsinas štata Milvokiem. Misters Bilungs bija vadošais kolliju importētājs Vidējos Rietumos; viņš veda suņus savai audzētavai no „Parbold”, „Wellwsbourne” un „Barwell” suņu audzētavām. Conqueror turpināja gūt uzvaras arī Amerikā, neskatoties uz savu vecumu. Acīmredzot viņam piemita tas, kas trūka daudziem viņa priekšgājējiem: viņš saglabāja savas īpašības un, kļūstot vecāks, nezaudēja tās.

	Ch. Parbold Piccolo (1899) 0 Conqueror labākais dēls bija Parbold Piccolo, kuru ieguva Hjū Einskogs. Viņa māte bija Parbold Pinafore, kuru radīja Balgreggie Hope – attāls Eng. Ch. Metchley Wondera radinieks. Piccolo kā izstāžu suņa un vaislinieka panākumi ir līdzvērtīgi Eng. & Am. Ch. Wishaw Clinker panākumiem. Piccolo piemita laba skeleta uzbūve, ķermeņa veidojums un kažoks, bet pilnīgo idilli bojāja tā īsais kakls un aste. Viņa ausis bija labi izvietotas, un viņš tās vienmēr labi parādīja. Arī Vilers savos aprakstos atzīmē, ka Piccolo galva izskatījusies nedaudz smagnēja un tam trūkst tās elegances, kas piemita Ch. Wishaw Clinker tipa suņiem. Piccolo bija liels suns:
Parbold Piccolo
Anfield Model

skausta augstums 27 collas (67,5 cm) un aptuveni 85 mārciņas (38,5 cm) smags. Šo suni par 5000 mārciņām importēja misters Bilings, bet drīz pēc ierašanās suns pazuda, un neviens nekad vairs to nav redzējis. (Jaunajiem Piccolo saimniekiem viņš šķita tik draudzīgs un laimīgs, ka tam tika sniegta pilnīga brīvība un pēc pāris dienām viņš pazuda... iespējams, ka viņš bija mēģinājis atrast ceļu atpakaļ uz savām vecajām mājām...). Nenoliedzami, ka Piccolo bija liels zaudējums misteram Bilingam, bet viņa slavenie dēli Ch. Ormskirk Olympian un izcili skaistais Ch. Anfield Model (1902) aizbrauca uz 

Ameriku (Amerikas kolliju pielūdzējiem šķita vienkāršāk importēt kollijus – uzvarētājus, nekā pašiem nodarboties ar to audzēšanu).

Ar 20. gadsimta iestāšanos sākas jauns vijums KOLLIJU VĒSTURĒ.

Seši Fordbrukas kolliji no Parbold Pegeway un Ch. Squire Of Tytton

.