Grupas "Autobuss Debesīs" ģitārists Andris Dzenis kolliju Duglasu sauc par brāli un lutina viņu ar burkāniem un apelsīniem.

Kollijpuika Duglass Dzeņu ģimenē nonāca pirms pieciem sešiem gadiem un ir jau otrais šīs šķirnes suns. "Ja runājam par to izteicienu "Kāds suns, tāds saimnieks", es tam pilnībā piekrītu. Taču, ja tā saka par mani un Duglasu, es negribu mūs salīdzināt." Pirms tam Dzeņu ģimeni 12 gadus priecējis melnais kollijs Džekijs. Kad tas pārcēlies uz citiem medību laukiem, Dzeņiem pāris gadu nav bijis suņa, līdz kādā ziemas dienā Andra māsa ar vīru uzdāvinājuši mazu, dzeltenu kollijpuiku. "Tagad gan viņa spalva uz muguras

Burkānmīlis. Duglasam ļoti garšojot burkāni, un galvenais, lai tie ir notīrīti. Suns sākumā ar tiem spēlējas, bet tad grauž kā kaulu

 kļūst melnāka. Tas ir ļoti interesanti. Varbūt tāpēc, ka viņš mūsu apziņā ir melns," smejas Andris.

Duglass ir ļoti smalkas izcelsmes, var teikt, jau piedzimis ar medaļām. Mamma esot no Londonas, tēvs - tikpat smalks suns no Maskavas. Andris smejas, ka sākumā nav sapratis, kādā valodā ar suņuku jārunā. Varbūt angliski?

Smalko izcelšanos varot manīt arī ikdienā. Lai arī nav īpaši apmācīts, Duglass labi pilda elementāras pavēles, neuzmācas cilvēkiem. "Viņš ir mīļš un draudzīgs, taču... tāds pašpuika. Pats par sevi. Brīnos, kā pierunāju viņu fotografēties. Parasti, tiklīdz ierauga fotoaparātu, novēršas. Viņam tas nepatīk. Tāds svarīgs sev liekas."

Kā kollijs pie vārda "Duglass" ticis? "Šķirnes sunim bija noteikums, ka vārdam jāsākas ar D. Ilgi domājām visādas versijas, taču Duglass atnāca pats no sevis. Kaut kā likās, ka tas viņam varētu piestāvēt. Tas nav par godu aktierim Maiklam Duglasam."

0

Bailes no uguņošanas

0

Duglass esot ļoti spītīgs un viltīgs. "Ir viņam viena grimase, ko viņš labprāt izmanto, ja grib kaut ko dabūt. Viņš kļūst ārkārtīgi mīļš, pienāk klāt, ieliek galvu klēpī, aizver acis un pieglaužas. Vēl viņš māk dot ķepu. Vienreiz viņam parādīju, ka jāpiesit pie plaukstas, kad saka "Dod pieci!", un viņš ar ķepu sit pa plaukstu."

Mūziķis suni lutina, ļaujot darīt to, ko liedz viņa māte, proti, gulēt gultā un dīvānā. "Viņš man ir kā brālis - padauzāmies, sastrīdamies. Es viņu īpaši nemoku ar audzināšanu. Manā gultā viņš var gulēt vienmēr, un tā arī dara, kad es aizeju. Taču arī tad, kad mamma iziet pa ārdurvīm, viņš ieguļas kādā dīvānā kā princis, un var redzēt, ka viņš to dara ar baudu."

Kopš bērnības Duglasam ir lielas bailes no uguņošanas un dažādiem sprādzieniem, pat no vismazākā blīkšķīša. "Dabūjām viņu ziemā, un viņš ilgi netika vests ārā. Toreiz vēl dzīvojām Rīgas centrā pie skolas. Pirmajā reizē, kad izvedām viņu ārā, bija balts sniedziņš, bērni viņu piesauca un pēkšņi viens aiz muguras uzspridzināja "hlopušku" vai kā to sauc. Kopš tās dienas viņš ļoti baidās, sāk trīcēt, var ielīst vismazākajā spraugā - tur, kur ir tumšāks."

0

Ikdienas rūpes uz vecāku pleciem

0

Kolliji ir ganu suņi, un viņiem patīk pieskatīt savu "ganāmpulku". "Kad kaut kur aizbraucam un kompānijā ir vairāk nekā trīs cilvēki, nedod, Dievs, katrs ies uz savu pusi. Duglass skraida apkārt, visu laiku tur acis vaļā," smejas Andris. "Kad dzīvojām Rīgā, viņš nekur izskraidīties nevarēja. Speciāli vedām viņu uz mežu vai uz jūru. Tagad dzīvojam Mārupē un mums blakus ir pļavas, kurās ganās pāris govis, un viņš var kārtīgi izskrieties. Duglasam patīk arī garas pastaigas." Tiesa gan, visbiežāk pastaigās suni vedot mūziķa vecāki. Viņi arī biežāk ir mājās. Andris novērojis: kad mājās ir viņš, kollijs viņam liek mieru. Ja Andris grib doties ar viņu pastaigā, suns ļoti priecājas, taču pats neuzbāžas. Ar Andra vecākiem ir citādi - ja suns sadomājis doties laukā, iet uzbrukumā vecākiem tik ilgi, kamēr panāk savu.

Arī garās spalvas ķemmēšana ir vecāku pienākums. "Iepriekšējā suņa vilnu krājām. Tad to aizsūtīja pārstrādāt uz laukiem, un vēlāk adīja dažādas lietas. Ar Duglasa spalvu nekas tāds netiek darīts. Tās ir ļoti daudz." Parasti suni ķemmējot reizi nedēļā. "Mazgāties gan viņam nepatīk. Uz vannu jānes ar varu, citādi iespītējas kā ēzelis un nekustas. Pēc tam viņš ir kā traks - skraida, pilinās uz balkona, vārtās un slauka sevi visur, kur vien var. Tagad iemācījies pēc pastaigas ķepas nomazgāt. Var jau redzēt viņa acīs neapmierinātību, tomēr pacietīgi pasniedz kāju pa kājai, lai noslauka."

cilvēka zeķes, ar kuru viņš grib spēlēties. Viņš spēj netīrās veļas kaudzē atrast tieši tās zeķes, kā arī tad, kad veļa žāvējas, starp krekliem un zeķēm atradīs īstās un kaut kā noknibinās nost." Taču lielas palaidnības Duglass nekad neesot pastrādājis. Viņā bez nebēdnības tomēr ir cēlums. Īpašas ir Duglasa attiecības ar plastmasas pudelēm. "Man šķiet, ka tās viņu kaitina - drausmīgi skan, sakost nevar, tādēļ viņš spēlējas, lai tiktu no tām vaļā," smejas Andris.

0

Galvenais našķis - burkāni un apelsīni

0

Suņa galvenie barotāji ir Andra vecāki. Duglass pārtiekot no sausās barības, taču tikai sauso barību nekad neēdot. Vismaz krējumam jābūt pieliktam. Vislabāk garšojot, ja pārlieta ar zupu vai ja saimnieki pielikuši kaut ko no sava galda.

Mūziķa ģimene ir veģetārieši, un arī Duglasam gaļa netiek dota. Kādēļ, paši nevarot izskaidrot. Laikam jau vecāki uzskata, ka gaļa īpaši jāgatavo, Andrim gan šķiet, ka var dot arī jēlu. Iepriekšējais suns gan barots ar gaļu. "Vēl Duglasam ļoti garšo burkāni. Tos viņš grauž kā kaulus. Ēd gan tikai notīrītus burkānus. Kad kāds virtuvē gatavo ēst, viņš sēž klāt un žēli skatās. Ne jau uz to pārtiku, bet gan cilvēku, jo zina, ka ledusskapī ir kāds burkāns. Viņš spēlējas ar saviem burkāniem kā kaķis ar peli - dauzās, izskrienas, pamet gaisā, noķer. Kad ir izdauzījies, tad apēd, turklāt atstāj pašu galiņu, pie kura aug laksti. Tie ir izmētāti pa visu dzīvokli." Duglasam našķis liekas viss - sākot ar zemenēm un beidzot ar augļiem. Vēl viņam ļoti garšo apelsīni. Kad ieraugot kādu cilvēku ar apelsīnu rokās, paliekot kā traks - nevarot no viņa tikt vaļā, kamēr neiedod.

Sigita Treibere, Vakara Ziņas, 2006. gada 22. septembris