Viss sākās aiz mīlestības pret kollijiem. Mājās mums jau bija laika Rigo ar iesauku Ričs. Vienā istabas stūrī rāda “Hameleonu rotaļas”, Ridžs televizorā, bet mūsu Ričs otrā stūrī uz krēsla snauž. Starp citu, mums savs Ričs jau bija, kad seriālus vēl nerādīja.

No rīta dzeram kafiju. Tā ir karsta. Paņemu rokās “Lauku Avīzi”, tur sludinājums par kollijiem. Zvanu! Izrādās, tie ir marmora krāsā un atrodas Liepājas rajona Aizputē. Saku paldies, es gribu brūnos!

Mamma arī lietišķi piebilst, ka tas nebūtu prāta darbs – braukt uz Latvijas otru malu pēc kucēniem. Apmierinos ar likteni. Tad kādu rītu dzerot kafiju, lasu “Kaleidoskopu”. Izrādās, ka manis kārotie suņi ir tepat Ogrē, dažas mājas tālāk.

Lietus līst, bet es groziņā zem lietussarga atnesu mājās mazu Rodžeru. Ričam parādīju jau vakarā. Visu nakit negulēja ne viens, ne otrs. Otrā rītā baidos: kas notiks? Ričs ļoti iemīl un sargā mazo Rodžeru. Viņam palīdz arī kaimiņu labradors Berta. Vēl līdz šai dienai visi ir ļoti draudzīgi.

Mani lauku paziņas vēlējās kollija meitenīti. Sarunājām, ka vispirms atnesīšu to uz mūsmājām. Stiepu kā miltu maisu – bez neviena pīkstiena! Abi ar brālīti jautri spēlējās. Man un mammai bija žēl atdot paziņām tik jauku sunīti, gribējās paturēt. Piezvanīju un teicu, ka abi kucēni kopā jūtas labi un mēs paturēsim sev arī meitenīti. Nosaucām par Lesiju, jo man šis vārds patika pēc filmas un grāmatas par Lesiju. Joprojām mūsu suņi ir ļoti draudzīgi.

Tagad vairs ne, bet, kad Ričs bija mazāks, viņš ļoti baidījās no Jaungada uguņošanas. Ieleca gultā, pieplaka un trīsēja. Mierināju, teicu, ka tie ir muļķa cilvēki, kas taisa trokšņus, sunīši ir daudz saprātīgāki. Beidzās ar to, ka sāka žāvāties un nomierinājās. Arī Rodžeram un Lesijai ir bail no trokšņiem. Kaimiņu Berta gan tikai grib zināt, no kurienes tas skaļums nāk.

Kad tāds troksnis, ka logi dārd, Lesija skrien uz gaiteni, bet Rodžers – uz istabu. Tad es smejos, ka pie mums, šoferu valodā runājot, divvirzienu kustība.

Kad televizoru skatoties, sasmērēju maizīti ar taukiem vai ko citu, tad visi stāv rindā un, dodot ķepu, dabū kumosu. Neviens neskrien otram priekšā.

Rodžeram ļoti bojā nervus arī trokšņi mājas kārtībā. Ja tikai ņem rokās āmuru vai cirvi, tad viņš jau zina, ka būs troksnis. Ja kādi amatniecības darbi, tad viņam liekam dzīvot istabā. Arī dziedāt nedrīkst, tad Rodžers sāk skaļi riet.

Bet frizūriņas gan patīk visiem. Es tikai pasaku, ka taisīsim frizūras un jau tūlīt klāt! Kad noprasu, vai Lesija ir mīļa, viņa pieliek savu degungalu pie manējā.

Rodžeru kaimiņš iesaucis par “vēja suni”. Reizām jau viņš vairāk lido. Lesija labprāt pozē fotogrāfam. Var saģērbt pēc jaunākās modes. Ričs un Rodžers neļauj ar sevi ākstīties. Lesija, ja silts laiks, guļ pie gultas, bet, ja auksts, tad uz kājām gultā. Ja dažkārt kāds sāk dumpoties, tad tikai skaļi nosaku, ka visi ir mīļi. Un visi paliek klusu.

Ričs ir dziedošs. Sevišķi, kad operu ārijas pārraida, dzied tik skaļi, ka jāapklusina, lai dzirdētu īsto mākslinieku.

Reiz pa televizoru Tatjanas āriju ilgi dziedāja ar pārtraukumiem. Ričs visu laiku turēja līdzi. Paskatījās, ko es teikšu, vai ļaušu. Kad neko neteicu, visu izrādi nodziedāja.

Tā kā mēs, cilvēki, esam materiālisti, tad virsraksts atbilst patiesībai. Suņi ir mūsu aitas pilsētā. No suņu vilnas ir izadīta silta jaka, cepure, zeķes un arī ļoti silta sega.

Ričs, Rodžers un Lesija ir apliecinājums tam, ka suņi ir mīļi, atklāti un nav mantkārīgi, kā mūsdienās cilvēki. Turklāt bezgala uzticīgi.

Ināra Ābeltiņa, “Ogres Vēstis”, 2003. gada 27. jūnijs