mums
diviem.
Mūsu
māmiņa un tētis arī nāk no kollijiem. Māmiņa
ar brāli dzīvo pie Zilajiem kalniem, tētis
saslima un tagad ir citos medību laukos.
Piedzimām
mēs 2000. gada 3. jūnijā vienos naktī. Kā mēs
rāpojām pa galda apakšu! Vēl tagad, kopā ar
savu saimnieci aizejot pie māmiņas ciemos, labprāt
pasēžu galda apakšā savā dzimtenē.
Virtuve ir viena no jaukākajām vietām cilvēku
mītnē. Kādas smaržas tik nenāk atmiņā! Reizēm
degunam bija ko turēt. Tā tik bija dzīve spēlēties,
paēst un gulēt pie māmiņas siltajiem sāniem!
Kad paaugāmies un galdapakša kļuva par šauru,
mūs izšķīra. Brālis uzreiz nokļuva dažus
namus tālāk, mūsu tagadējā mājvietā.
Saimniece, saskatījusies filmu, skrietin atskrēja
pakaļ. Viņai labi, ka mēs tepat Ogrē gadījāmies.
Gribējusi vai uz Liepāju braukt, bet tiem
radiniekiem, mums par laimi, - marmora krāsas kažoks.
Tas viņai neesot paticis, tāpēc domu par Liepāju
atmetusi.
Tad
nāca mana kārta. Mani jau bija gribējuši vest
uz laukiem, bet beigās atstāja tomēr pilsētā
kopā ar brāli. Mūsu saimniecei ir tāds rīks,
ar ko viņa mūs pucē. Tad nu tiekam pamatīgi
frizēti. Tikai nosaka, ka taisīs mums frizūras.
Ja priecīgs prāts, tad vai strīdamies, kuram
pirmajam kārta, bet, ja negribas, tad laižamies.
Pēc lietus mums ļoti patīk, ka paplucina slapjo
kažociņu. Arī Ričs tiek pucēts, kaut arī viņam
cita šķirne, īsāk kažoks un cienījamāki
gadi. Ričs te dzīvoja jau pirms mums. Vēl kaimiņos
ir Berta. Visi kopā veidojam jautru kompāniju.
Ir
mums vēl kāda labi zināma padarīšana uz
pirmo pieprasījumu dodot ķepu, mēs visi pretī
(protams, rindas kārtībā) saņemam diezgan garšīgu
kumosu. Viens otram priekšā nelienam, bet uzmanām,
lai rinda nepaietu garām. Te nu izceļas Ričs ar
savu delikātumu. Viņš cienastu prot paņemt tik
lēnām un prātīgi, it kā būtu beidzis smalko
manieru kursus.
Visi
četri esam aktīvā nomodā par sētas dzīvi.
Nevienam kaķim nav vēlēšanās tuvoties mūsu
žogam, jo katram pašam savs kažoks visdārgākais.
Ziemā gan Ričam iznāca nepatīkams gadījums.
Dzenoties pakaļ ieklīdušam kaķim, kas bija
iecerējis uz mūsu šķūņa sauļoties, Ričš
nokrita kaimiņu pusē no jumta. Laimīgā kārtā
nesasitās.
Bet
vienā dienā, rudenīgās lapas kasot, saimnieci
uzrunāja kāds vīrs. Tāds ar dīvainu smaržu
un ne visai skaidru valodu. Viņš dzīvojot
astotajā stāvā un gribot ņemt līdzi manu brāli
Rodžeru. Lai šim pārdodot par septiņiem
simtiem. Kaut kas traks, ko tad es iesāktu!
Saimniece tik nosmējās un mums par prieku teica,
ka mīlestību pat par miljonu nepārdotu.
Saimniece
bieži saka, ka ejot uz veikalu. Diezgan neticami.
Ja jau tik bieži ietu uz veikalu, tad jau būtu
pilna māja ar gardumiem. Kad brauc projām, tad
apskaidro, ka brauc uz laukiem uz Riča
dzimteni. Mēs viņu ļoti, ļoti gaidām mājās.
Un, kad saimniece atkal pārrodas, es ar savu mīlestību
neskopojos spiedzu, cik spēju. Par naudu es tādas
emocijas nevienam nepārdotu.
Lesija
Ogrē
Ināra
Ābeltiņa, Ogres Vēstis
|