|
lieliska
dzīves telpa viņiem visiem.
Pie
rīta kafijas
Kādudien,
malkojot kafiju, pensionētā farmaceite Ināra Ābeltiņa
šķirstījusi Latvijas Avīzi. Starp daudzajiem
sludinājumiem pamanījusi īsu ziņu, ka meklē
saimniekus kollijiem. Dabiski, ka tūlīt
steigusies pie tālruņa un zvanījusi. Izprašņājusi
visu pēc kārtas, neaizmirstot par kažoka
apmatojumu. Kucēni bijuši marmora krāsā nē,
šoreiz Ināras kundzei nederēja, kaut arī
kolliji; viņa vēlējās uz mata tādus, kā
populārā Lesija no iecienītā TV seriāla.
Mēdz
teikt, ka reiz pasaulē palaistie vārdi atrod
klausītāju un viss tālāk atrisinās it kā
pats no sevis, kaut gan iespējams, ka to ietekmē
daudzi un dažādi blakus apstākļi, par kuriem mēs
pat nenojaušam un kurus nekādi nevaram prognozēt.
Nu jau sešus gadus viņas mājoklī mīt divi
garspalvaini kolliji brālis Rodžers un māsa
Lesija, abi viena vecuma, ar vienādu kažoka krāsu,
vienīgi Lesija, kā jau lēdija, ir smalkākas
miesas būves, graciozāka, arī piesardzīgāka,
pat nedaudz bailīga. Rodžers labprāt ļauj sevi
ņurcīt, burzīt, iebraucot ar abām rokām viņa
krāšņajā kažokā, bet Lesija vispirms atkāpjas
pāris metru tālāk, noskatīs ar savām tumši
brūnajām acīm, nepārprotami paužot: Ak,
labāk lieciet man mieru! Protams, kad
saimniece Ināra sauc, paklausa, tur citu variantu
nav.
Skaļi
aprej
Ir
cilvēki, kuru pievilkšanas spēks ir tik liels,
ka viņi pirmajā acumirklī spēj iekarot apkārtējo
simpātijas. Dažkārt dzirdēts apgalvojums:
No tāda rokas pat suns maizi neņem. Sakiet,
ko gribat, bet mūsu četrkājainie mīluļi, kuri
patiesībā sevi uzskata par civilizācijas kroni,
nevis cilvēkus, uzreiz spēj noteikt, no kuriem jāpiesargās
un ar kuriem var draudzēties, tuvoties, ļaut
sevi paglaudīt.
Abi
Ināras Ābeltiņas kolliji pa šiem gadiem jau
iztālēm atšķir, kāds cilvēks iet gar viņu
teritorijas žogu. Kā nekā viņi jūtas atbildīgi
ne tikai par savas mīļās un gādīgās
saimnieces labsajūtu un mieru, bet arī par to,
lai šajā saules un gaismas pielietajā dārzā
neienāktu kāds ar nelāgiem nodomiem. To jau mēs,
cilvēki, varbūt pilnībā nespējam saprast, bet
vienu steidzīgu papēdīšu knakstoņa, ko itin
bieži uztver Lesijas un Rodžera smailās ausis,
nebūt neuztrauc brāli un māsu. Drīzāk otrādi
viņi tikai ar skatienu pavada šo dāmu, kura
noteikti steidzas, nemaz nepaceļot balsi. Bet
pietiek gar žogu skriet klaigājošu tīņu bariņam,
kā abiem suņiem bezmaz vai spalvas gaisā un abi
joņo uz vārtiņiem. Droši vien viņi mestos uz
ielas un sekotu puikām, taču vārti ciet un
atliek vien skaļi riet. Kurš no viņiem reiz pacēlis
un metis akmeni vai sprunguli, kurš kaitinājis,
tagad nepateiks neviens, taču abi kolliji to ielāgojuši
un atceras. Ja vien viņi būs savā pagalmā,
ikreiz ar rejām sagaidīs un pavadīs šos cilvēkus.
Kad
pa nama kāpnēm lejup steidz saimniece un plaši
atver vārtus, Rodžers ar Lesiju skaidri zina, ka
šos ciemiņus nedrīkst apriet, tiem ir īpašas
attiecības ar viņu gādnieci. Kā savējo te
sagaida kaimiņu mājas basetu Susuru.
Lasa,
auž un pusdieno
Lieki
teikt, ka kolliji piedalās it visos dienas darbos,
kas notiek šajā mājā un dārzā. Viņi bijuši
aculiecinieki daudzām pārvērtībām, ko šeit
paveikusi saimniece ar citiem palīgiem. Te sagaidīts
pirmais sniegs, lapkritis un Līgo svētki, te
tapušas tik daudz bilžu, ka nu jau pat trijos
albumos nav vietas, bet neba tālab šo nodarbi kāds
pārtrauks.
Kad
saimniece ir nogurusi no rakstu darbiem, pie burtnīcas
lapas nosēžas Lesija viņa taču par sevi
vislabāk var pastāstīt, arī par blēņām, ko
divatā ar brāli gadās pastrādāt. Šad un tad
par to var izlasīt arī citi, ja vien mīļā
saimniecīte pamanās nosūtīt preses izdevumiem,
kuri četrkājainajiem mājas sargiem un mīluļiem
atvēl kādu lappusi.
Vispār
jau dzīve Vidus prospektā rit mierīgi un draudzīgi.
Kopā trijatā palasa, kas tur par citiem ciltsbrāļiem
publicēts, kopā sēžas pie galda brokastot un
pusdienot. Ir jau gan abiem sava atsevišķa
istaba, kur katram ēdiena un dzēriena trauks, taču
gribas redzēt, kas tad saimniecītei garšo.
Viendien, kad te ciemojās fotovīrs un visādi
centās abus iemūžināt, cienasta galds bija
uzklāts verandā. Nē, nu pusdienas jau paēstas
tika, bet tā maizīte ar gaļas šķēlīti tik
apetelīgi smaržoja, kārdināja arī kliņģeris,
katru dienu tādu mājās nenes. Kā lai suņa
puika Rodžers var mierīgi sēdēt, ja uz galda tādi
kārumi! Jāiet klāt, jāpaskatās acīs tā žēlīgi
varbūt iedos. Dod gan, bet kollijam gribas vēl.
Būtu jau vēl turpinājis, bet saimniece dzen
prom, pat kaunina.
Reizēm,
kad ārā negribas skraidelēt, Lesija mēdz
notupties istabā, kur stāv stelles. Nereti pie
Ināras Ābeltiņas ciemojas apkārtējo bērnudārzu
audzēkņi, kuriem acis tā vien zib uz visām pusēm,
bet viņa jau neskopojas un labprāt dalās
pieredzē ar visiem, kam vien ir laiks un kāre
klausīties. Tad Ināras kundze ietērpjas sava
dzimtā novada brunčos, ņieburā un kreklā,
iznes dārzā vērpjamo ratiņu un kaut ko no
saviem krājumiem, rāda un stāsta. Dabiski, ka
šajā pasākumā neiztrūkstoši dalībnieki ir arī
abi kolliji. Bet, kad saimniece pošas uz centru,
nereti paņem līdzi kādu no viņiem ar. Tas tik
ir piedzīvojums! Uzvesties abi prot, nav kauns
tikties ar žurnālistiem, pozēt pat ar kādu pušķi
matos. Lesijas un Rodžera pavēlniecei izdomas
jau nekad netrūkst, un viņi abi arī ļaujas.
Vineta
Briška, NRA pielikums Māja, 2006. gada 12.
decembris
|
