Elfish Abnet Solar Wind (īp. S. Muķele-Bernharde). Foto: Signe Sinkeviča

pajūgu un medību laikām, pārliecināti raksta L. Sabaņevs. Šķirne nebūt nav bijusi aristokrātiska, gluži pretēji – laikabiedrus apvaino fakts, ka plebejiete – kolliju kucīte tikusi sapārota ar tīrasiņu putnu suņiem ar mērķi iegūt gordonseterus. Kollijs kā gudrības un komunikabilitātes avots ir piedalījies daudzu šķirņu radīšanā: seteru, retrīveru, vēlāk – erdelterjeru... Pēc tam, kā zināms, kollijiem savu uzmanību pievērsa augstmaņi, un aizsākās izstāžu kolliju vēsture. Šķirnes pilnveidošanai tika izmantoti dažādi jaukteņi, tai skaitā krievu vēja suņi. Visu šo eksperimentu mērķis bija piešķirt kollijiem „aristokrātisku” izskatu un uzvedību.
Ir zināms fakts, ka notika arī krustošana ar samojediem, visticamāk, ka šīs ziņas attiecas uz XX gadsimta 20-tajiem gadiem, kad angļi tos izveda no Eiropas ziemeļu daļas. Jāpieņem, ka baltā nokrāsa tika uzskatīta par nepieņemamu tieši tāpēc, lai izvairītos no tādas krustošanas. Senā konsolidētā darba kolliju iedzimtība, kas savas pamatīpašības ieguva jau ļoti sen – tautas selekcijas rezultātā, noturīgi saglabāja šīs īpašības, bet jaunu iespaidu rezultātā kļuva plastiskāka.
Kolliju selekcijas vēstures gaitā vairakkārt ir novērota tipu maiņa, ko uzskatāmi demonstrēja izcili vaislinieki, kuri atstāja izšķirošu ietekmi uz šķirnes tēlu: Old Cockie, Sharleman, Metchly Wonder un Kristopher, Iden Examin, Lohinvar of Ladypark, Dazler of Dansinay un, visbeidzot, Eberton Errestor.
Errestora parādīšanās nebija nejauša – šis suņu tips šķirnē krājās un brieda. 70-tajos gados Maskavā piedzima suns vārdā An-Laiks, inbrīdings uz Skifl Grup from Shil, kura ciltsgrāmatā bija atrodami visi trīs Anglijas vaislinieki, kuri tikai izmantoti tajā laikā. Tas bija salīdzinoši neliels, bet plats, kaulains, ar ļoti krāšņu apmatojumu, ar īsāku un platāku, bet tīrāku galvu un ļoti nosvērtu psihi apveltīts suns. Maskavā jaunā tipa pazīmes tika uzskatītas par trūkumiem, lai arī pieļaujamiem; suns bija ļoti pievilcīgs, tas ieguva vērtējumu „izcili”, un pat tika izmantots pārošanai. Tiesa, ziņu par pēcnācējiem nav.
Dzimtenē jaunā tipa parādīšanās tika uzņemta ar ovācijām. Brīnišķīga izteiksme, labas ekstremitātes, spēcīga ķermeņa uzbūve – tā bija atgriešanās pie pirmsākumiem ar jauniem avotiem, kas tuvinājās laikai (brīnišķīgais Errerstona „smaids” atgādina samojeda šķelmīgo purnu). Errerstons un tā pēcteči bija ļoti labi un tiem bija lieliski panākumi izstādēs.
Vēlāk sāka darboties princips „kollijs – suņa galva”, bet tā kā trūkumi ir tikumu turpinājums, tad daudzi kolliji ieguva špicu vai čau-čau veidolu: īsas ausis, kvadrātveida formāts, „jautras” astes, pūkains, sasliets apmatojums – kā tas raksturīgi špiciem. Turklāt suņiem kļuvušas jūtami vājākas kājas. Rezultātā mēs esam ieguvuši „modernā” tipu, un es netieku vaļā no sajūtas, ka šim iedalījumam ir negatīva pieskaņa. Jautājums par tipiem rodas tad, kad suņi nav pārāk labi, un īss kakls, plakanas krūtis vai smagas ausis tiek pieskaitītas vienam vai otram tipam. Patiesībā tie ir tikai konkrēta suņa trūkumi.
Ar labu suņu klasifikāciju ir nesalīdzināmi grūtāk. Sauciet to par kvalitatīvu modernismu vai par mūsdienu klasiku – tas ir vienkārši skaists kollijs, kas atbilst standartam un savam laikam.
Krievijā kollija tips atpalika par aptuveni 20 gadiem – 60-tajos gados viņi audzēja tādus kollijus, kādi Anglijā bija 40-tajos gados. Tas ir dabiski, jo šis ceļš ir bijis garš. Tagad tas ir ievērojami samazinājies, bet interesanti, pēc cik gadiem mēs sāksim importēt skandināvu un amerikāņu kollijus, ko Anglijā jau tagad dara?
Ir dzirdēti apgalvojumi, ka amerikāņu kolliji ir atsevišķa šķirne, kas ir veidojusies izolācijā no noteiktām līnijām. Masveida kolliju ievešana ASV beidzās vēl pirms Otrā Pasaules kara, kad tika ievesti suņi no „Laund” un „Iden” audzētavām, tāpēc tiem piemīt atbilstošā tipa izejmateriāls, kurš vēlāk tika selekcionēts, izmantojot tādas angļu līnijas kā Bjula un LadyPark, t.i., tāpat kā PSRS. Minētajās Anglijas audzētavās bija lieli suņi (Bjula – 69 cm), tāpēc nav brīnums, ka to pēcteči nav maza auguma. Pievienojiet tam klimata un milzīgas kontinentālas valsts iedarbību.
Šajā sakarā ir derīgi aplūkot Darvina muzeja vilku ekspozīciju no dažādām klimatiskajām zonām. Ir skaidri redzams, kā viens un tas pats veids maina ārieni un proporcijas atkarībā no klimatiskās zonas (druknie, masīvie mežu vilki un sausie, garkājainie stepju vilki).
Tādā veidā ir izveidojusies noteikta amerikāņu kolliju populācija, bet to senči ir tie paši, kas angļu sugas brāļiem, mantotās īpašības tās pašas, un tie pilnībā iekļaujas standartā. Pat galvas, ja neņem vērā neatturamo amerikāņu trimmingu un cirpumu, ir visnotaļ atbilstošas kollijiem, lai arī ir nedaudz vecmodīgas.
Atzīšos – neesmu sajūsmā par ASV, un daudzas lietas Amerikas suņu audzēšanā mani tracina. Toties man ļoti simpatizē Amerikas kollisti – viņi lepojas ar savu šķirni, tic šo suņu izcilajam prātam un darba spējām, nemainīgi uztur kolliju prestižu visā valstī. Raksturīgi, ka kolliji ir populārāki tur, kur tos turpina uzskatīt par darba suņiem, un tie vairāk atbilst tradicionālajam uzskatam par kollijiem, – Skandināvijā un ASV.
Amerikāņu standarts ir saglabājis un pievienojis sīki aprakstītu trūkumu un defektu uzskaitījumu, kā tas bija šķirnes Anglijas standarta agrākajā redakcijā. Amerikas kollijus audzē dažās Vācijas un Dānijas suņu audzētavās gan „tīrā” veidā, gan kombinācijā ar Anglijas līnijām. Pēdējais veids šķiet diezgan perspektīvs un tas tiek darīts, piemēram, audzētavā „Poulsgaard” Dānijā. Par šādu iespēju pilnveidot kollijus savā laikā norādīja Odrija Četfīlda („Dansineja”).
Riskēšu citēt Stellu Klārku – ir tikai viens kolliju tips – tas, kurš aprakstīts standartā.
Jaunais garspalvaino kolliju standarts, kas tika pieņemts Anglijā 1996. gadā kopā ar galīgo gludspalvaino un garspalvaino kolliju iedalījumu divās atsevišķās šķirnēs – ir tipisks piemērs tam, kā standarts tiek pielāgots savam sunim. No teksta pazuda piezīme par šķirnes darba pielietojumu – galvenais pamatakmens, uz kura balstās standarta prasību jēga un loģika. Tomēr nemainīgas palika kollija pamata pazīmes:
- lielisks kopējais harmonijas un cienīguma iespaids;
- tīra, ķīļveida, plūstoši sašaurinātas galvas forma;
- acu izteiksme maiga (kolliju audzētāju iecienīto vārdu „sweet”, es tomēr tulkoju tieši kā „maiga”, nevis „salda”, jo, manuprāt, tas vairāk atbilst kollija skatienam), bet dzīva un vērīga;
- vidēji lielas acis (ne mazas), mandeļveida;
- viegli izstiepts formāts, plūstošas ekstremitāšu locītavas, arkveida formas kakls un mugura ar raksturīgu pacēlumu jostas vietā;
- kustības, kas ir lieliska šķirnes pazīme, - vieglas, ar platu soli, bez redzamas piepūles;
- apmatojums – ar cietiem akota matiem, aptver (un „kopē”) suņa ķermeni.
Varat nomētāt mani ar akmeņiem, ja tas nav klasisks kollijs!
Kas tad atbilst jēdzienam „tips”? Visticamāk, ka runa ir par ciltslīniju. Līnijai ir savs atpazīstams tips un savi trūkumi, ko nosaka ciltslīnijas aizsācēja īpašības un darbs ar to. Piemēram, visiem noteikti ir skaidrs, kas ir Jutana Mamive tips: tā ir lieliska izteiksme, mirdzošs skatiens, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu, skaista galva, ausis galvvidū. Bet tādi trūkumi kā vājš apakšžoklis vai vājas pakaļkājas, kas līnijā nav retums, ir jāņem vērā selekcionēšanas darbā, bet tie ir nevēlami un nebūt ne obligāti piederīgi līnijai.
Var minēt daudzas Anglijas suņu audzētavas – Lady Park, Bretton Park, Mybern, Linway, Sendyaik, Braylin un daudzas citas. Katra no tām ir līnija, katra ir noteikts tips.
Lai šķirne veiksmīgi attīstītos, tādiem tipiem ir jābūt.
Neviens skaidri domājošs audzētājs nesāks atspēkot savas līnijas trūkumus, piedēvējot to konkrētam tipam. Drīzāk viņš pacentīsies atbrīvoties no tiem, izmantojot citas līnijas labās īpašības. Tiesa, šie trūkumi vēl ir jāsaskata, tāpat kā citu (svešu!) suņu labās īpašības.
Objektīvs skatījums ir ārkārtīgi svarīgs!
Vērtējot un audzējot suņus, daudzi cilvēki vadās pēc trūkumiem: „suns bez trūkumiem”, „tādam un tādam sunim ir tādi paši trūkumi, kā manam sunim, kāpēc tad tas tiek vērtēts augstāk”, „kāpēc šis suns ieguva balvu – viņam taču ir tādi un tādi trūkumi” – tādas piezīmes gadās dzirdēt ļoti bieži. Varbūt tomēr sāksim ar labajām īpašībām! Tieši labās īpašības, spilgtās iezīmes pievērš uzmanību sunim un padara to neatkārtojamu, bet audzēšanā – veido tipu. Turklāt, gadās tādas retas un šķirnei vērtīgas īpašības, kuru dēļ var samierināties ar dažiem trūkumiem. Mūsdienu kollijiem tās ir, piemēram, pareiza ekstremitāšu uzbūve un raksturīgas kustības. Kustības vispār ir šķirnes raksturīgā pazīme. Tā nav tikai vienkārši izveicīga un ritmiska soļošana; ir jābūt kollijam raksturīgām kustībām. Kollijs skrien plūstošā riksī, turoties tuvu zemei. Priekšējās kājas tiek liktas tālu uz priekšu, bet ļoti zemu virs zemes. Mugura ir nekustīga (kā saka, runājot par zirgiem, - uz muguras var uzlikt ūdens glāzi un tā neizšļakstīsies). Pakaļējo kāju atspēriens ir acij nepamanāms, piepūle nav redzama, un tikai kustības ātrums un enerģija liecina par atspēriena spēku. Kollijs skrien kā rikšotājs, un tas ir tik skaisti, ka nav iespējams novērst acis. Turklāt tādas kustības ir ļoti ekonomiskas, tās ļauj kustēties ātri un ilgi, patērējot minimālu enerģiju. Tādas kustības var būt tikai ideāli veidotam, izstieptas formas sunim ar pareizām locītavām.
“Ciltslīnijas audzēšana” ir efektīvs šķirnes audzēšanas veids, bet nedrīkst novest to līdz absurdam. Nedrīkst bezgalīgi darboties vienas līnijas ietvaros, padarot suņu ārējo izskatu grotesku, un pakļaujot viņu veselību imbrīdinga depresijai. Starplīniju pārošana – klasisks selekcionēšanas paņēmiens, un piemērotu līniju saskaņošana rada lieliskus suņus, kas apvieno abu tipu labās īpašības un heterozes efektu.
Diemžēl īstas kustības ir ļoti grūti parādīt šauros ringos, kādi tie parasti ir izstādēs. Tādos ringos suņi ar platu soli un spēcīgām kustībām izskatās nepelnīti necili, jo tiem vienkārši nav kur nodemonstrēt savas priekšrocības. Pat, ja eksperti uzmanīgi vēro suņu kustības, tomēr, lai kā arī suns sevi tai brīdī neparādītu – labi vai slikti, - tas nekādi neatspoguļojas uz tam piešķirto vērtējumu.
Strīdos par tipiem, sevišķi par tiesāšanu, bieži vien tiek apelēts pie standarta. Bet standarts – tas nav šablons, kuram var pielikt suni un nolemt – vai tas iekļaujas vai neiekļaujas rāmjos. Standarta teksts ir tikai vārdi, bet vārdus katrs iztulko pēc sava prāta. Vēl vairāk – tas jau ir arī tulkojums no angļu valodas, kas padara visu vēl neviennozīmīgāku. Cik ģeniāli izteicās Tjutčevs: „Kā sirdij izteikt sevi? Kā otram saprast tevi?... Vārdos ietērpta doma ir vien meli...”. Precīzi - kā par šķirņu standartiem. To var uztvert tikai pēc tam, kad ir redzēti konkrēti suņi, un turklāt kādreiz taču standartus rakstīja, vadoties pēc konkrētiem suņiem – čempioniem un sava laika zvaigznēm. Ja „uzkonstruētu” kolliju pēc standarta teksta, ne reizi neredzot to īstenībā, tad baidos, ka tiktu radīts kaut kāds monstrs. Atrauts no cilvēciskās pieredzes – no personīgās un mūsu priekšgājēju, brīnišķīgu veco un mūslaiku kollistu pieredzes, - standarts ir miris. Tāpēc tik populārs ir komentāru žanrs attiecībā pret standartu. Šī iemesla dēļ ar lielāku uzmanību, aizmirstot apvainojumus, jāanalizē to izstāžu rezultāti, kuras ir vērtējuši patiesi pieredzējuši un zinoši speciālisti, kuri jau sen nodarbojas ar šo šķirni un tiešam zina visu par to. Dažām lietām var nepiekrist, bet daudz ko var mācīties. Katram ir savs ideāls, bet šķirne mums visiem ir viena.
Droši vien nav citas šķirnes, kuru ir tik sarežģīti vērtēt, kā kolliji. Diez vai kādā citā šķirnē tik izšķiroša nozīme ir tik iracionāliem jēdzieniem kā „izteiksme” vai „iespaids”.
Iespējams, tikai nedaudzi no “olraunderiem” (tiesneši, kas it kā drīkst tiesāt visas šķirnes, jo viņiem tiek piedēvētas visplašākās zināšanas. – Kolliju portāla piezīme) pazīst kollijus un zina, kādiem tiem ir jābūt. Bet bieži vien tāds tiesnesis spriež vispārīgi, aptuveni, - vadoties pēc tā, ko viņš ir redzējis citās izstādēs (ne velti tādās reizēs vienmēr uzvar suņi no čempionu klases – tas ir pārbaudīts, drošs paņēmiens). Visvieglāk ir orientēties uz apmatojumu – jo kolliji ir garspalvaini, tātad – jo vairāk apmatojuma, jo labāks suns. Un tā, lūk, kolliji pārvēršas no suņiem ar izteiksmīgu galvu par suņiem-kažokiem. Tā kolliji caur čau-čau tipu (ar kuriem izstādēs no tālienes jau tiek jaukti daži čempioni) uz pekiniešu tipu. Bet vai ir vajadzīgs tāds gigantisks pekinietis?
Par laimi ir “olraunderi” (viņu gan nav daudz), kuri interesējas par šķirni, pazīst to, pastāvīgi piedalās izstādēs, studē standartu un orientējas nevis uz ārējo izskatu, bet uz suņa kvalitāti. Tāda eksperta tiesāšana ir ļoti vērtīga, tas ir svaigs skats no malas.
Vārds „apmācības” vienkārši šokē daudzus kollistus. Tāds gudrs suns – kāpēc tas vēl ir jāapmāca!
Vai ir daudzi cilvēki, kuri apdāvinātu bērnu atbrīvo no mācībām? Tieši otrādi – tādiem bērniem cenšas sniegt pēc iespējas vairāk zināšanu un prasmju. Tāpat ir jābūt ar suņiem. Protams, vērīgs un gudrs kollijs daudzas lietas iemācīsies pats. Bet daudz interesantāk gan sunim, gan saimniekam būs, ja viņi kopā nodarbosies un kollijam būs iespēja realizēt savas bagātīgās iespējas un gūt iespēju kalpot saimniekam – darīt to, kas tam patīk vairāk par visu.
Dārgie kolliju audzētāji! Mēs visi vēlamies, lai mūsu mīļotā šķirne būtu populāra un mīlēta ne tikai mūsu vidū, bet, lai to mīlētu un cienītu daudzi jo daudzi cilvēki. Šķirnes popularitāte ir atkarīga galvenokārt nevis no atsevišķu eksemplāru panākumiem izstādēs, bet gan no mūsu suņu rakstura un spējām, to atbilstību potenciālo saimnieku vēlmēm. Tādu ir daudz – cilvēku, kuriem kolliji kļūtu par pašu mīļāko, vienīgo pieņemamo šķirni. Nelieciet viņiem vilties!
.