Leonor Ruji Berta Favorīts (īp. A. Budreiko) Foto: Signe Sinkeviča

kucēnus ar maigām, mīlīgām acīm un pēc to izteiksmes, cerot, ka tāds kucēns izaugs par paklausīgu, labu, rūpīgu suni, kas spēs aprūpēt viņu aitas, pratīs tās sameklēt vissliktākajos laika apstākļos. Acu novietojums ir ārkārtīgi svarīgs. Kollijam acis ir novietotas nedaudz slīpi, kas palīdz paturēt aitas redzeslokā. Acis nedrīkst būt kā mazas spraudziņas, kādas patīk dažiem tiesnešiem, bet gan vidēji lielas, kā to prasa standarts. Lai galva būtu sabalansēta, acu iekšējai malai jābūt galvas garuma vidū, jādala tā tieši uz pusēm. Kollijam ir jāsaspicē ausis, lai nepalaistu garām saimnieka svilpienu vai jēra brēcienu. Ausīm jābūt kustīgām, jutīgām un novietotām tā, kā tas aprakstīts standartā. Ausīm jābūt novietotām tā, lai līnija, kas novilkta no auss iekšējās malas, ietu caur acs centru.

Kollija skatiens, tā izteiksme – tā ir burvīga maiguma, intelekta, dzīvīguma un cēluma kombinācija. Kad tāds suns skatās, jūs sajūtat, kā sirds sāk sisties straujāk un matiņi saslejas uz galvas. Tāds ir kollija skatiena spēks.

Ir vēl viena detaļa, ko vecie tiesneši pamanītu uzreiz. Tas ir daudzu mūsdienu kolliju apmatojuma mīkstums. Vai jūs bieži esat redzējuši izstādēs tiesnesi, kurš ar tausti noteiktu apmatojuma struktūru? Es esmu redzējis vienu tādu, un tas manī izraisīja milzums daudz atmiņu. Kollijs ir ganu suns, kam jāstrādā mitros, sliktos laika apstākļos. Mūsdienu „pūkainais” apmatojums ļoti labi izskatās ringā, bet tas absorbē mitrumu un pilnīgi nav piemērots, lai aizsargātu suni no aukstuma un mitruma. Atšķirībai starp mīkstu, biezu pavilnu un rupju, cietu, taisnu, siluetu aptverošu akota apmatojumu jābūt spilgti izteiktai.

Tagad par kustībām. Cik es atceros, kolliji nekad nav atšķīrušies no citu suņu šķirnēm kustību kvalitātes ziņā. Kollijs ir suns – rikšotājs, tas skraida augu dienu, tā kustībām jābūt vieglām, izpildītām bez piepūles. Ekstremitāšu locītavām jābūt pareizi veidotām, turklāt pakaļējo ekstremitāšu atgrūdiena kustībām jābūt spēcīgākajām.

Diemžēl daudzi suņu audzētāji vadās nevis pēc standarta, bet gan pēc tiesnešu viedokļa. Mūsdienu kolliji ir kļuvuši mazāki, viņi ir „mīlīgāki”, ar smagu, biezu apmatojumu, kam ir vāji diferencēta pavilna un akota mati, ar īsākām galvām un dziļām pārejām.

Varbūt manu viedokli diktē no standarta pēdējās redakcijas pazudušie vārdi: „Lai pildītu savus dabiskos gana pienākumus, kollijam ir jāapvieno sevī spēks, aktivitāte un elegance”. Pašlaik mēs cenšamies atgriezt šo tik svarīgo frāzi par kollija darba spējām tur, kur tai būtu jāatrodas.

Ļoti lūdzu visiem, kuri nodarbojas ar kolliju audzēšanu – nesekojiet modei, domājiet par šķirnes nākotni.

.