Sabelli
vienu no tā laika labākajiem
Amerikas profesionālajiem hendleriem, kā arī
pazīstamu ekspertu. Frenks man teica, ka tiklīdz
suns ienāk viņa ringā, pirmais jautājums,
ko viņš sev uzdod, ir vai dotais
eksponents ir spilgts savas šķirnes pārstāvis.
Citiem vārdiem sakot, - no ringā parādīšanās
brīža sunim ir jādemonstrē šķirnes tēls,
tās tips, sabalansētība un tipiskākās īpašības.
Mums
visiem saskaņā ar noteikumiem ir jāvērtē,
vadoties pēc standarta. Svarīgāk tas
noteikti ir nespeciālistam, nevis tieši
kolliju šķirnes tiesnesim un vienlaicīgi
audzētājam, jo, ja jūs pastāvīgi dzīvojat,
redzot sev apkārt šos suņus, daudzas lietas
šķiet pilnīgi acīmredzamas. Savukārt
nespeciālistam ir nepieciešama sagatavošanās,
mājas darbi. Kolliju standarts ir ļoti
koncentrēts un lakonisks daudzos punktos, un
gluži tāpat kā citās šķirnēs, milzīga
nozīme ir jāpievērš pirmajiem diviem
standarta paragrāfiem, kuros teikts par kopējo
iespaidu un raksturojumu. Tieši ar to
skaidrojama Frenka frāze Vai tas ir tas,
ko prasa standarts?
Pirmkārt
mums tiek teikts, ka garspalvainajam kollijam
jāizskatās kā ārkārtīgi
skaistam sunim, kas stāv cēli un mierīgi,
neviena viņa ķermeņa daļa nedrīkst būt
neproporcionāla attiecībā pret kopumu.
(Šeit un turpmāk izceltajā fontā autors
citē 1986. gada standartu. - Kolliju
portāla piezīme.).
Kvalitāte
jēdziens, ko grūti izskaidrot, bet
viegli atpazīt ... ideālā. Kopējā
harmonija arī ir grūti izskaidrojams jēdziens,
bet patiesi izcilam sunim neviena tā ķermeņa
daļa nenosedz otru. Tiklīdz jūs ieraugāt tādu
suni, jums ir jātiecas pie tā nevis tāpēc,
ka tam ir lieliski veidota galva, izcilas
ekstremitātes un burvīgs apmatojums, bet tāpēc,
ka tas viss kopā rada pilnību.
Tajā
standarta daļā, kas atklāj tipiskās iezīmes,
ir teikts, ka fiziskajai
uzbūvei jābūt balstītai uz spēku un
aktivitāti, bez neveiklības vai jebkāda
raupjuma pazīmēm. Kā man šķiet, tas
paredz, ka kollijam jābūt dzīvam,
stiegrainam, spēcīgam, vienlaicīgi
elegantam, bez liekā svara, un nenoliedzami
nevar būt ne runas par garspalvaino kolliju,
kurš izskatās pēc tūļas. Tai pat
laikā frāze par nepieļaujamām raupjuma pazīmēm,
kas uzreiz padara suni vienkāršāku,
nedrīkst nozīmēt to, ka dzīvniekam jābūt
pārāk viegli, trausli veidotam.
Es
ticu teorijai, ka kaut kādā brīdī šķirnē
tika ielietas kurtu asinis. Līdz pat šai
dienai suņiem ir sastopami (sevišķi virknē
Eiropas valstu) galvas, kuru forma to
apstiprina. Parasti tāds suns ir arī
plakans, tā galvas forma atgādina banānu.
Šāds tips šķirnei ir svešs, un šie dzīvnieki
nevar saņemt augstus vērtējumus.
Tagad
mēs esam nonākuši pie frāzes, kura, iespējams,
ir iemesls lielākajām domstarpībām starp
tiesnešiem-speciālistiem un nespeciālistiem.
Izteiksme
svarīgākais suņa salīdzinošās vērtības
kritērijs. Tiek panākta ar savstarpēji
harmoniski savienotu galvaskausa daļas un
purna proporciju, izmēra, formas, acu krāsas
un izmēra, ausu pareizu novietojumu un stāvokli.
Jā, protams, izteiksme garspalvainajam
kollijam ir ārkārtīgi svarīga. Arī citu
šķirņu suņiem tā ir svarīga, lai gan
daudzi tiesneši mēģina atsaukties uz veco
sakāmvārdu Uz galvas neviens nestaigā.
Izteiksme tas ir tas, kas katram sunim piešķir
individualitāti un raksturo to. Tā ir viņa
seja.
Atļaujiet
izstāstīt kādu atgadījumu... Pirms vairākiem
gadiem es tiesāju izstādi Skandināvijā un
vakariņās pēc izstādes sēdēju līdzās lēdijai
no Amerikas, kura arī bija šīs izstādes
eksperte. Mēs aizrāvāmies ar specifiskām
suņu sarunām un nonācām līdz jautājumam
par galvām un kustībām. Lēdija paziņoja,
ka piedodot slikti veidotas galvas, ja suns
citādā ziņā ir lieliski veidots, sevišķi,
ja tam piemīt labas pakaļējās ekstremitātes.
Nekad neizvēlēšos suni ar sliktu
aizmugurējo daļu, - viņa man apgalvoja.
Es
pajautāju vai viņai gadījumā nav līdzi
pases. Viņa parakās savā somiņā un
pasniedza man pasi. Es palūkojos uz fotogrāfiju
un teicu: Vai nav dīvaini, ka es šeit
redzu jūsu seju, nevis jūsu kājas.
Tai
laikā, kad daudzi tiesneši-speciālisti
atrodas izteiksmes iespaidā, nespeciālisti
biežāk piedod galvas trūkumus, dodot priekšroku
suņiem, kuri rada iespaidīgāku kopējo
iespaidu.
Par
temperamentu standartā ir teikts, ka tam jābūt
draudzīgam,
bez nervozitātes un agresivitātes pazīmēm.
Norādīts pietiekami skaidri un saprotami,
lai gan es bieži redzu pārāk nervozus suņus,
kuri ir uzvarējuši tiesnešu-speciālistu vērtēšanas
laikā.
Kā
jau es teicu, ārkārtīgi svarīga ir kopējā
aina, un ļoti vērtīgu padomu pirms daudziem
gadiem, kad es vēl tikai sāku tiesāt, man
deva kāds skandināvu olraunders.
Kad klase jau ir izkārtojusies ringā,
iedomājies, ka visi suņi ir melni. Citiem
vārdiem sakot, - skaties uz siluetiem. Tas
palīdz novērtēt suņus salīdzinošā plānā,
to tipu, galvu profilu.
Uzdrošināšos
teikt, ka kolliju galva nav tik sarežģīta pēc
uzbūves, kā gribētos domāt daudziem
kollistiem. Jābūt strupam, tīram ķīlim,
gludam, bez izvirzījumiem vai bedrēm.
Profilu veido divas vienāda garuma paralēlas
līnijas, ko pārdala diezgan izteikta, bet
viegla pāreja. Apakšējam žoklim jābūt spēcīgam,
lai piešķirtu purnam nobeigumu, bet
galvaskauss nekādā gadījumā nedrīkst būt
pārāk dziļš. Acis novietotas nedaudz slīpi,
tām ir mandeļveida forma, tās ir vidēji
lielas. Acu krāsa tumši brūna. Daudziem
kollijiem esmu redzējis pārāk mazas acis, kā
piespraužamās adatas, kuras ir gandrīz
melnas, kas, manuprāt, maina izteiksmi.
Par
vairumu šķirņu tiek uzskatīts, - jo tumšākas
acis, jo labāk. Tas ne vienmēr ir tā. Šķirnē,
kuru es audzēju -
bīgliem - ļoti svarīga, piemēram, ir maiga
izteiksme. Ja sunim ir ļoti tumšas acis,
izteiksme kļūst smagnēja un sastingusi.
Tikai vidēji brūna acu krāsa piešķir
maigu, patīkamu izteiksmi, kādu prasa bīglu
standarts. Es uzskatu, ka zināmā mērā
daudz zaudē arī kolliji ar pārāk tumšām
acīm. Ausu novietojums arī ir ļoti svarīgs,
pārāk tuvu novietotas ausis rada asociācijas
ar beļģu aitu suni, savukārt, ja ausis ir pārāk
plati novietotas, tad ir grūti panākt
nepieciešamo dzīvīgumu un uzmanības
iespaidu.
Ņemot
vērā ķermeņa uzbūvi, kollijiem piemīt
visai vienkāršas kustības, lai gan pastāv
daži aspekti, kas tiesnesim-nespeciālistam
ir jāzina. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka
kolliji ir diezgan izstiepti suņi. Neesot pārāk
gari, tādā gadījumā zaudējot
harmoniskumu, kollijs nevar būt pārāk īss,
kvadrātveida. Tādiem suņiem nekad
nepiemitīs šķirnei nepieciešamās brīvās
kustības. Daži šādi suņi atgādina lielus
pomerāņu špicus ar īsiem korpusiem, bez
ausīm, klātus ar pārbagātu apmatojumu un
taukiem.
Standarta
prasība par nelielu pacēlumu jostas vietā
daudzus tiesnešus mulsina. Šo pacēlumu
veido drīzāk attīstīta muskulatūra, nevis
korpusa uzbūve nevajag jaukt izliektu
mugurkaulu ar pareizi veidotu vidukli.
Daži
no olraunderiem aizmirst, kādai ir jābūt
kollija pēdai ovālai, nevis apaļai,
kaķa pēdai, kāda ir vēlama arī
daudzās citās šķirnēs.
Astes
izraisa domstarpības un tas vienmēr būs strīdus
ābols. Pareizs astes vērtējums viens no
svarīgākajiem ekspertīzes momentiem.
Ir
patiesi jautras astes, kas kopš dzimšanas
liecas uz muguras, traucējot kollija brīnišķīgajam
siluetam. Aste, kas novietota zemu, bet tiek
pacelta augstāk nekā parasti un kustības
laikā tiek pacelta, ir raksturīga daudziem
suņiem, bet mēs visi zinām, ka daudzi no
tiem, sevišķi suņu puikas, nedaudz lepojas
ar savu asti. Un atkal jau izstādes rings
nav gluži pierasta vieta, un vai mēs vienmēr
redzam dzīvnieku ringā tā dabiskajā veidolā?
Atceros,
kad pirms pāris gadiem es tiesāju izstādi
Somijā, suņu kvalitāte bija izcila. Man
ringā bija divi ļoti augstas klases suņi,
abi vienādi labi. Es palūdzu tos paskraidīt
pa ringu, lai pavērotu kustības. Viens turēja
asti lieliski, bet otrs pārāk
jautri. Es noliku suni ar labo
asti priekšā un otru suni viņam aiz
muguras. Paskaidroju hendleriem, ka mans lēmums
bija atkarīgs no sacensībām ar astēm.
Pēc pāris minūtēm es paskatījos uz ringu
un... ieraudzīju savu Uzvarētāju ar asti kā
vāverei saslietu debesīs! Līdz tam brīdim
mani bija maldinājuši lieliska suņa
sagatavotība un meistarīgs hendlers. Kā
redzat, ne vienmēr izdodas būt godīgam!
Kustības
ir šķirnes problēma, un tas reizēm tiek
saistīts ar to, ka kolliji reti uzvar, sacenšoties
Grupā. Kollija kustību īpatnība ir tāda,
ka priekšējās ekstremitātes izteikti
satuvinās apakšā, savukārt pakaļējām
ekstremitātēm jābūt paralēlām, skatoties
no sāniem, suns kustas brīvi, atsperīgi, ar
lielu amplitūdu.
Daudzi
šķirnes tiesneši nav tik piekasīgi kustībām,
kā tas būtu vēlams, un tas ir atkarīgs arī
no ekspertīzes laikā izmantotajām vērtēšanas
metodēm. Pārāk daudz tiesnešu un jūsu
šķirne nav izņēmums nespēj sniegt suņiem
iespēju parādīt ringā pareizas kustības
un attiecīgi arī tās pareizi novērtēt.
Mūsu
valstī mēs lielākoties atrodamies Lielā
britu trīsstūra ietekmē. Nomācošais
tiesnešu vairākums pieprasa kustības pa trīsstūri.
Bet, sakiet, kā suns var kustēties plaši un
brīvi tāda lauzītā ceļā? Vairums mūsu
ringu ir pārāk mazi. Ja jūs vedat suni pa
trīsstūra formas ceļu, pusceļš būs jānoiet
šķērsām ringam, pēc tam suns atduras virvē,
kas norobežo ringu, kustības lūzt,
sunim ir jāizdara pagrieziens, tad atkal jākustas,
un atkal klāt pagrieziens. Pēc tādas shēmas
suns nekad nespēs kustēties ar platu soli,
tam nebūs pat iespējas nodemonstrēt plūstošas
kustības. Daudz labāk ir palūgt pavadāt
suni uz priekšu un atpakaļ, bet pēc tam apkārt
ringam. Tādā veidā sunim nebūs jāpieveic
asi leņķi, tas spēs kustēties brīvāk, un
jums būs iespēja labāk novērtēt tā īpašības
impulsu, soļa platumu, augšējo līniju
un kopējo iespaidu.
Amerikāņi
pārāk neuztraucas par to, ko viņi dēvē
par kustībām šurpu-turpu un ļoti
daudz piedod šajā ziņā. Bet viņi pieprasa
pilnvērtīgi parādīt kustības no sāniem,
iespējams tāpēc, ka eksponentu parasti nav
daudz, bet ļoti augstu tiek vērtēta piedalīšanās
salīdzinošajā ringā Grupā. Kopumā tiek
pieprasīts suns kas prot sevi parādīt
un attiecīgs tiesnesis.
Es
vairākas reizes esmu tiesājis suņu izstādes
Skandināvijā un mani vienmēr pārsteidza
šīs pasaules daļas, sevišķi Somijas, suņi.
Tiem piemīt ne tikai lielisks tips un kondīcija
(daudzi no viņiem pārstāv no Lielbritānijas
importēto suņu otro paaudzi), bet arī attīstīta
muskulatūra un kustības. Es domāju, ka
iemesls ir tāds, ka vairums šo suņu dzīvo
mājās nevis audzētavās, un ikdienā tiek
vesti pastaigās. Personīgi esmu pārliecināts
par to, ka daudzi no Lielbritānijas izstāžu
suņiem (visu šķirņu) tiek uzturēti nebūt
ne labākajos apstākļos, kad tiek līdzsvarots
pareizs uzturs un fiziskie vingrinājumi. Kad
es tiesāju dažādas šķirnes, ir
interesanti vērot, ka tik burvīgi
apcirptajiem un safrizētajiem suņiem zem ādas
nav nekā, un to kustības tikai apstiprina
to. Es gribu sacīt, ka ļoti jūtu līdzi
šķirnei, jo pašlaik kollijiem ir piekarināta
birka suns ar sliktām kustībām.
Rezultātā daudzi
tiesneši-nespeciālisti ir pakļāvušies
smadzeņu skalošanai un izturas pret
kollijiem ar aizspriedumiem. Pat redzot salīdzinošajā
Grupas ringā labu kolliju, tādi tiesneši
neliek tam pienākošos atzīmi. Tā ir kauna
lieta, un tas pierāda tikai to, ka tiesnesim
pret visām šķirnēm jāizturas vienādi bez
aizspriedumiem, neklausoties kāda cita
subjektīvajā viedoklī.
Kādu
tiesnesis-nespeciālists redz garspalvaino
kolliju? Personīgi es gribu suni, kurš
ierodas ringā un paziņo: Es esmu
garspalvainais kollijs un lepojos ar to!.
Es vēlos kvalitatīvu, spēcīgu, elegantu,
harmonisku suni, ar lielisku galvu un šķirnei
tipisku izteiksmi. Es vēlos redzēt suni,
kura kustības ir pareizas un raksturīgas
šķirnei, kustības, kuras tiek parādītas
ne tikai divu soļu garumā, bet visā ringa
plašumā.
Vārdu
sakot, vēlos redzēt tādu suni, lai man
aizrautos elpa. Bieži tādu negadās redzēt,
bet, ja satiksiet nelaidiet garām izdevību!
Var paiet ilgs laiks, līdz no jauna ieraudzīsiet
kaut ko līdzīgu.
Endrjū
Breijs, Lielbritānija
|