Airisa Frensisa Mērija Pauere ir dzimusi Īrijā 1914. gada 23. jūnijā. Viņu nemājīgā un aukstā ģimenes māja atradās Glenkairnas abatijā starp 700 akriem lauksaimniecības zemes, līdzās Lismoras muižai Vaterfordas grāfistē.

Airisas tēvs, gluži kā daudzi citi īri, atradās karaļa dienestā Francijas ierakumos, un visas rūpes gūlās uz mātes pleciem. Mis Pauerei nebija

pieredzes lielas saimniecības vadīšanā un viņa ātri vien saskārās ar finansiālām grūtībām, turklāt daudz laika prasīja rūpes pa tikko dzimušo meitiņu.

Tai laikā veidojās Īru Republikāņu armija (IRA), kas cīnījās par Īrijas neatkarību no britu kundzības, un tas padarīja dzīvi vēl smagāku, jo viņi izraisīja fermā bailes un jukas. IRA biedri patstāvīgi veica iebrukumus fermā un mājā, viņi cirta kokus ceļu aizsprostošanai. Abi Airisas vecāki lepojās ar savām īru saknēm, bet viņi neatbalstīja IRA, jo Airisas tēvs dienēja britu armijā.

Pēc tam, kad piedzima Airisas brālis, viņu māte vairs nespēja tikt galā ar grūtībām. Viņa pieņēma pārsteidzīgu, nepārdomātu lēmumu pārdot abatiju un pārvācās pie savas vecākās neprecētās māsas uz Kingstounu (tagad – Dun Laoghaire), netālu no Dublinas. Šeit Airisa tika sūtīta internātskolā, svētkus viņa pavadīja mājās kopā ar radiem un draugiem.

Airisa bieži atceras šo laiku, kad viņi ar brāli pavadīja daudzas laimīgas stundas, rotaļājoties mežos un laukos. Viņiem patika izklaidēties fermā, palīdzot dzīt govis uz slaukšanu ar divu fermas kolliju un Mika, armijas erdelterjera, kuru tēvs kārtējā atvaļinājuma laikā atveda mājās, palīdzību. Mika bija apmācīts dienesta suņu skolā Anglijas dienvidos, kur tam tika mācīts nēsāt ziņojumus pa Francijas ierakumiem. Šim sunim bija iemācīts nēsāt uz muguras piestiprinātu speciālu spoli, ar kuras palīdzību tas varēja izvilkt vadus lielos attālumos.

Tai laikā, kad Airisai palika 16 gadi un viņa beidza skolu, viņas māte dzīvoja Londonā un vēlējās, lai Airisa nāktu dzīvot pie viņas. Airisai nebija speciālas izglītības un iekrātas naudas, tāpēc viņai bija ļoti svarīgi atrast darbu, un par viņas pirmo darba vietu kļuva kafejnīca virs kāda veikala Naitbridžā Londonā, kur viņa pelnīja 5 šiliņus nedēļā plus dzeramnaudas. Airisa dievināja skaistas drānas un sapņoja kļūt par manekeni. Beigu beigās viņa atrada darbu visā pasaulē pazīstamā modes namā Court Dreemakers, kur viņa demonstrēja pirmās kleitas, kā arī kāzu un balles tērpus jaunajām debitantēm. Tajās reizēs kad viņa nebija aizņemta uz skatuves, Airisa saņēma daudz ielūgumu uz dažādām Londonā rīkotām ballēm.

Un tad sākās Otrais pasaules karš! Sākumā Airisa nokļuva PVO karaspēkā, bet vēlāk viņu nosūtīja apgūt sabiedriskās ēdināšanas vadību. Viņa vadīja ēdnīcu „Daily Mirror” redakcijā Flitstrītā, kur viņa strādāja nakts maiņās, pārdzīvojot lielāko daļu Londonas bombardēšanas. Bet vēl vēlāk viņa tika nosūtīta vadīt ēdnīcu kara rūpnīcas strādnieku kopmītnēs Midlendā. Tur viņa tika iemitināta dienesta bungalo līdzās nelielai kotedžai, kurā dzīvoja pensionēts gans ar savu sievu, un tieši šeit Airisā pamodās kaislīgā aizraušanās ar aitu suņiem. Airisai bija skumji noskatīties, ka gana vecais borderkollijs Tibs lielāko daļu laika pavada pie ķēdes līdzās vecai mucai dārzā, tāpēc, ka gana sieva neļāva sunim iet iekšā mājā. Neskatoties uz to, Tibam piemita fantastisks temperaments, un galu galā Airisa piedāvājās suni nopirkt. Par laimi viņas nākošais vīrs Toms, grenadieru gvardes kapteinis, ļāva viņai suni paturēt.

Pēc kara Toms un Airisa no jauna pierada pie civilās dzīves, aizbrauca uz nelielu fermu Eseksā, audzēja Džersijas govis un cūkas. Vēl Toms atsāka savu agrāko aizraušanos – viņš no jauna sāka audzēt neļķes un rozes. Apmēram tai pat laikā Airisa iestājās vietējā suņu apmācības klubā, kur ar saviem suņiem nodibināja „The Tilehouse Tykes” – paklausības paraugkomandu, kas regulāri uzstājās vietējos svētkos un suņu izstādēs. Kad viņa arvien vairāk aizrāvās ar darbību klubā, pabeidza arī instruktoru kursus.

Kad Airisas darba borderkolliji kļuva pārāk veci, lai piedalītos paklausības sacensībās, viņa pameta šo nodarbi un pievērsās izstāžu ringiem, kas prasa no suņiem mazāku fizisko slodzi. Ideja par labi apkopta un sasukāta suņa ievešanu izstādes ringā lika Airisai justies kā sendienās, kad viņa pati gāja uz skatuves, lai demonstrētu tērpus. Drīz vien viņa atklāja, ka tā ir liela atšķirība, un ka, lai atstātu lielāku iespaidu, viņai ir vajadzīgs efektīgāks suns par darba borderkolliju.

Garspalvainie kolliji

Izvēle tika izdarīta tad, kad Airisa apmeklēja Suffolkas grāfistes izstādi un iemīlējās zeltītas sabuļkrāsas garspalvainā kolliju kucītē. Pouzija (Claswood Debutante) piederēja misteram un mis Ueldoniem, kuri to savulaik iegādājās no mis Klejas kā potenciālu vaislas suni, bet tā kā tā viņus neapmierināja, Airisa pierunāja šo pāri pārdot suni viņai. Izstādēs Airisai ar Pouziju bija visai pieticīgi panākumi. Vēlāk Pouzija laida pasaulē metienu no Shencoln Happy Wanderer, kura saimnieks bija misters Koulmens. Airisa paturēja suni Debs Happy Marquis, kurš kļuva par viņas pirmo čempionu, un viņa ar sajūsmu atceras pirmos pārdzīvojumus izstādes ringā, kad Džoana Hilla  piešķīra Marķīzam BOB šī suņa pirmajā izstādē 1956. gadā.

Dziļa Pozijas ciltsrakstu izpēte pamudināja Airisu apciemot mis Kleju, lai saņemtu padomu turpmākajai rīcībai, un mis Kleja deva Airisai padomu pievērst uzmanību nevainojamajam marmorkrāsas metienam. Neskatoties uz faktu, ka viņa nejuta īpašu aizraušanos attiecībā pret marmorkrāsas kollijiem, Airisa tomēr satikās ar misteru Džobu un trīs no viņa kucēm Notinghemparkā. Tie bija čempions Crosstalk Silver Belle (no čempiona Westcarrs Blue Minoru) un divi viņas kucēni - Corviross Silver Joy un Corviross Gay Silver (no Clayswood Don Nicholas), kuri vēlāk abas kļuva par čempioniem pilnā šī vārda nozīmē.

Airisa iegādājās Silveru Džoju, kurai diemžēl nepatika dzīvot audzētavā. Pēc tam, kad Džoja ieguva pirmo CC 1963. gada čempionātā, viņa tika sapārota ar čempionu Lowerpark Black Buccaneer Linn Bestbi, un no tā laika kucēni dzima ar Tilehouse priedēkli, kas bija reģistrēts Kennel klubā. Corviross Silver Joy dzemdēja 6 kucēnus, no kuriem divi bija Tonto, trīskrāsu suns, kurš tika izmantots vaislas darbos, un viņa marmorkrāsas māsa Thistle. Šie divi suņi vēlāk ieguva čempionu titulus – pirmie, kas ieguva titulu ar Tilehouse prefiksu. Viņu māte Silver Džoja beigās pārvācās pie Dorisas Lovas – Londonas Kolliju kluba sekretāres. Dorisa organizēja kampaņu, lai Džoja varētu iegūt titulu – tā ieguva otro CC un BOB Kraftā 1965. gadā un trešo CC Vindzorā nākošajā gadā.

Gludspalvainie kolliji

Airisu vienmēr bija sajūsminājuši gludspalvainie kolliji un 60.-to gadu beigās viņa no mistera Barlova iegādājās trīskrāsu kucīti no Peterblue līnijas. Robec Ramora bija apbrīnojama, bet vieglprātīga, tāpēc Airisa nolēma dot tai iespēju kļūt par māti.

1971. gada metiens, kurā bija 9 kucēni, bija no čempiona Selskars Blue Tarn Kristin Lič (Christine Leach) un tajā bija čempions Tilehouse Patric. Izcīnot 21 CC, Patrikam bija arī izmeklēšanas suņa kvalifikācija un tas bija arī lielisks ganu suns. Piecus gadus pēc tam, kad piedzima Patriks, Airisa palīdzēja izcīnīt titulu viņa dēlam – Tilehouse Sabre (no Reneson’s Satan’s Poise).

Borderkolliji

Ar pieciem čempioniem Lielbritānijā un vienu Barbadosā Airisa sajuta pamatotu lepnumu par saviem sasniegumiem un nolēma ķerties pie nākošās problēmas. Tai laikā bija daudz runu par to, lai Kennel klubs atzīst borderkollijus kā izstāžu suņu šķirni. Zinot to, ka darba borderkolliju temperaments ne vienmēr atbilst izstāžu ringiem un mājas mīluļa lomai, Airisa nolēma iegūt suņus, kas ne tikai atbilstu Kennel kluba šķirnes standartam, bet tiem būtu arī labs temperaments un ciltsraksti. Tas bija grūts process. Bet beigu beigās ar mis Barbaras Karpenteres  palīdzību viņa iegādājās saskanīgu ciltspāri, un no viņu pirmā metiena Airisa izvēlējās suni vārdā Kassius (par godu Kasiusam Klejam – Muhameda Ali).

Kasiusa piedzimšana 1979. gadā diemžēl sakrita ar to, ka Tomam (Airisas vīram) tika uzstādīta diagnoze – Pārkinsona slimība. Tāpēc viņa novērsās no selekcijas darbiem un izstādēm, un pārdeva Kasiusu Džoisu Kollisu un Feliksu Kosme (Joise Collis & Feliks Cosme). Viņi pievienoja viņa vārdam afiksu Beagold. Izstāžu čempions Tilehouse Cassius of Beagold kļuva par pirmo izstāžu čempionu starp borderkollijiem Lielbritānijā, iegūstot šajā ceļā daudzas prestižas balvas. Airisa izaudzināja arī izstāžu čempionu Tilehause Tip (Kasiusa pusbrāli) un interčempionu Tilehouse Tommy.

Tiesneša amats

Kādreiz bija tā, ka saimniekam vai suņu audzētājam vajadzēja tikai izcīnīt savam sunim titulu, un ar to pietika, lai viņš tiktu uzaicināts izpildīt tiesneša lomu. Sākumā Airisa atteicās no visiem piedāvājumiem, jo viņai trūka pārliecības, bet Toms pārliecināja viņu, ka pēc vairākiem gadiem veiksmīgas darbošanās izstāžu ringos viņa ir uzkrājusi pietiekoši lielu pieredzi, lai vērtētu kollijus.

No tā laika, ieguvusi tiesības Kennel klubā piešķirt CC garspalvainajiem, gludspalvainajiem un borderkollijiem, Airisa tiesāja izstādes daudzās Eiropas valstīs, kā arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Atklātajās izstādēs viņa ir vērtējusi arī bārdainos kollijus un šeltijus.

Pirmais Airisas čempionāts norisinājās Hovā Anglijas dienvidos, kur viņa piesaistīja daudzus dalībniekus no garspalvaino kolliju vidus. Airisas uzvarētāji atklātajā suņu klasē sniedz zināmu priekšstatu par šīs izstādes dalībnieku kvalitāti: par klases uzvarētāju un BOB titula ieguvēju kļuva čempions Rowdina Dramatic of Dunsinane Vinvuda (Winwood); otrā bija Royal Ace of Rokeby Betija Eglina (Betty Eglin), bet trešais - Bealah’s Silver Don Mariolo mis Džordža (George).

Vairums britu suņu audzētāju posteni Kraftā (Lielākā un prestižākā suņu izstāde Eiropā; 2008. gadā tajā piedalījās 22 000 suņu. - Kolliju portāla piezīme.) uzskata par augstāko punktu tiesneša karjerā, tāpēc tad, kad Airisu 1990. gadā Kennel klubs uzaicināja tiesāt garspalvainos kollijus, kuri no visām šķirnēm bija visvairāk pārstāvēti, viņa juta, ka tas ir liels gods. Tas bija pēdējais Krafts, kurš norisinājās Londonā, un pēdējais, kura laikā abu dzimumu dalībniekus vērtēja viens tiesnesis. Airisa atceras šo ekspertīzi kā maratona uzdevumu, un viņa no sirds sajūsminājās par savu stjuardu saspringto darbu. Viņi atļāvās tikai piecpadsmit minūšu garu lenču, lai garantētu savam BOB (marmorkrāsas kuce Lassina Let It Be Love Džoana un Braina Hausa – Joan & Brian House) laicīgu ierašanos uz grupas vērtēšanu.

Piecus gadus vēlāk Airisai bija tas gods Kraftā vērtēt gludspalvainos kollijus, un viņas BOB šoreiz bija čempions Foxearth Flourish Vaita.

Vēlāk Airisa ieņēma borderkolliju Dienvidu kluba prezidentes amatu, Lielbritānijas gludspalvaino kolliju kluba viceprezidentes amatu, viņa ir mūža biedrs abu Londonas kolliju klubos un Starptautiskajā aitu suņu biedrībā, kā arī Austrumanglijas kolliju asociācijas locekle – dibinātāja.

Kinoloģiskie pētījumi

1979. gada laikā Toma slimība progresēja un viņš tika piesaistīts invalīdu ratiņiem, tāpēc viņi ar Airisu bija spiesti pārdot savu puķu audzētavu un 20 akrus lielo zemes gabalu Kolčesteras tuvumā. Viņi pārvācās uz bungalo starp Kembridžu un Hantingtonu, lai atrastos Airisas brāļa un viņa jaunās ģimenes tuvumā.

Toma slimības laikā Airisa uz laiku novērsās no jebkādas kinoloģiskās darbības, bet draugi rūpējās, lai viņa tomēr būtu lietas kursā par kolliju šķirnes attīstību.

Skumji, ka Toms nomira divus gadus pēc tam, kad viņi pārvācās uz jauno dzīvesvietu, bet par laimi Airisas ģimene pamudināja viņu atjaunot savu darbību suņu audzēšanas jomā.

Pārvācoties no vienas mājas uz otru, atklājās daudzi aizmirsti dārgumi; tā Airisa uz bēniņiem atrada to, ko Toms savulaik dēvēja par „ģimenes kolekciju”. Tās bija kastes un saiņi ar grāmatām, zīmējumiem, fotogrāfijām, avīžu izgriezumiem un citiem „suvenīriem”, kas visi bija saistīti ar britu ganu suņu arēnu. Kādreiz Toma izteiktais padoms apkopot visus šos materiālus vienā grāmatā pamudināja Airisu ķerties pie šī jaunā uzdevuma, un 1972. gadā pasaulē nāca klajā grāmata „Kolliji vakar un šodien”. Turpinājumā iznāca vēl daudzas grāmatas, no kurām pēdējā bija „Garspalvainie kolliji sabiedrībā”, kas tika publicēta 2003. gada decembrī, un kuru Airisa uzrakstīja kopā ar savu tuvu draudzeni Petu Hatčinsonu.

P.S. Arī Kolliju portāla redakcijai pieder vairākas Airisas Kombas grāmatas, kuras varam atzīt par labākajām kollijiem veltītajām grāmatām pasaulē.

Airisas Kombas grāmatas:

Collies Yesterday and Today, 1972
Border Collies, 1978 (Faber & Faber)
Champions’ Parade 1975-1980 - Rough & Smooth Collies in Europe, 1984
Champions' Parade 1980-85 (written in conjunction with Tonny Heij)
Showing and Judging The Rough Collie
Shepherds, Sheep & Sheepdog, 1983 (Dalesman)
Herding Dogs - Their Origins & Development in Britain, 1987 (Faber & Faber)
The Smooth Collie - a Family Dog, 1992 (Roffe)
Border Collies - an Owner’s Companion, 1993 (Crowood Press)
Rough Collie Records, 1997 (TFH Kingdom Books)
Rough Collies of Distinction, 2001 (with co-authors Dareen Bridge & Pat Hutchinson)
The Rough Collie in Society, 2003 by Iris Combe & Pat Hutchinson