Ar kaimiņiem sadzīvot nemaz nav tik viegli

.

Mums abiem ar brāli Rodžeru to kaimiņu ir daudz, arī citādi domājošu. Jasmīnu krūmos gan mana, gan kaimiņu sunes Bertas saimniece ierīkojušas ēdamistabu mazajiem putniņiem. Tie sīkmaņi mums netraucē, un līdz ar to arī no mūsu puses – mierīga līdzāspastāvēšana. Visvairāk ir zvirbuļu. Mēs jau nu gan pliku baltmaizi neēstu, bet šie priecīgi par to pašu. Ko gan tie sīkie saprot, ka tikai knābis nepaliek tukšs! Reizēm viņiem pievienojas arī zīlītes. Tādas šiverīgas un ļoti smukas, Gadās, ka ierodas pats cienījamais sīlis, kādreiz pat lielais dižais dzenis ar savu raibo vēderu. Tas jau nu gan varētu meklēt pats sev barību, nevis ņemt sīkajiem nost, bet tā jau pie cilvēkiem arī esot – daži pieaugušie pārtiekot no bērnu pabalstiem.

Vēl mūsu sētā itin bieži mitinās vārnas. Tās nu par labām un patīkamām nekādi nenosauksi! Es vēl kaut kā paciešu, bet manam brālim gan viņu dēļ nervi ir pagalam sabojāti. Man liekas, ka vārnu dēļ viņš drīz pat nosirmos. Viņu vārnas ir tik tālu novedušas, ka, ir vai nav vārna pagalmā, viņš jau skrien, kliedz un protestē pret viņu ierašanos. Šie putni ir tik nekaunīgi un nepieklājīgi, ka pat cilvēki viņas necieš. Sēž ābeles galotnē un priecājas, ka neviens viņai neko nevar padarīt. Saimniece iemanījusies ziemā mest ar sniega piku, bet vasarā – ar kādu sprungulīti. Tikai tad negribīgi paceļas spārnos. Bertas saimniece redzējusi, kā vārna sēž ābelē un lamā Rodžeru. Mans brālis, kā jau puisietis, nepieļaus, ka te kāda vārna sāks pa galvu dancot. Lamājušies abi. Bertas saimniece tik nogrozījusi galvu. “Te laikam iet vaļā ar trīsstāvīgajiem,” viņa teikusi.

Ar tām vārnām visādi brīnumi notiek. Vienā kaimiņmājā saimnieks varējis iziet no istabas tikai ar lietussargu, citādi vārna klupusi matos. No slepeniem avotiem dzirdēts, ka esot kādu tās radinieku nošāvis, tāpēc citas gribot atriebties. Kaimiņu Berta zina stāstīt, ka mūsu sētā arī traki gājis. Viņa ar savu saimnieci ienākušas pa vārtiem, Berta zālē ieraudzījusi mazu vārnēnu un sākusi izskaidroties. Šis ielaidies ābelē. Mūsu saimniece solidarizējusies ar Bertu un arī metusies vārnēnam virsū. Tad nu sākusi uzdarboties vecā vārna un lidojot ar knābi atsitusies pret saimnieces galvu. Sitiens bijis tik stiprs, ka saimniece to jutusi kādu nedēļu. Kaimiņos strādājis ducis celtnieku. Tie visi brīnījušies vaļā mutēm. Teikuši, ka kaut ko tādu viņi dzīvē redz pirmo reizi.

Lesija (pierakstīja Ināra Ābeltiņa)