|
1973.
gada 29. jūlijā republikas dienesta suņu izstādē
Rīgā izstādes uzvarētāja nosaukumu, lielo zelta
medaļu un balvu ieguva kollijs (skotu aitu suns)
Ben-Frina. Par to, kā iegūta tāda uzvara, stāsta
suņa saimniece Medicīnas institūta II. kursa
studente Tatjana Hodaseviča.
1967.
gada 20. augustā es atmodos, jo kāds rūpīgi laizīja
manu seju. Atvēru acis un ieraudzīju mazu melnu
kucēnu ar nerātnām acīm. Aiz prieka es
iekliedzos, paņēmu mīksto, pūkaino mazulīti un
piespiedu sev klāt viņa silto, maigo augumiņu. Tā
es iepazinos ar savu dārgo draugu - skotu aitu suni
Frinu.
Jau
sen es gribēju suni, bet vecāki man to neatļāva,
uzskatot, ka neesmu pietiekami organizēta un
nopietna, lai tiktu galā ar tik grūtu lietu - kucēna
audzināšanu.
Es
centos pierādīt, ka tikšu galā: izlasīju visas
grāmatas, kādas varēju atrast par suņa kopšanu,
skolā mācījos tikai "labi" un
"teicami", centos būt disciplinēta un
pat iemācījos pagatavot ēdienu. Un vecāki
saprata, ka mana vēlēšanās dabūt suni nav kaprīze,
bet nopietns, pārdomāts lēmums. Un beidzot kas
par prieku! Man ir kucēns! Pagaidām maziņš un
bezpalīdzīgs, bet viss ir atkarīgs no manis, lai
viņš pārvērstos par skaistu, stipru un gudru
suni, manu draugu un aizstāvi.
Ātri
apģērbos un aizskrēju uz virtuvi, kur mamma jau
gatavoja brokastis. Vai gan lai stāstu, cik ļoti
priecīga es biju, cik sirsnīgi pateicos māmiņai
un tētim par tik brīnišķīgu dāvanu jaunajā mācību
gadā.
Frina
auga un bija nerātns un jautrs suns. Nebija brīža,
kad viņa nebūtu pastrādājusi kādas blēņas. Te
tā aizvilka kamolu no māmuļas adīkļa, te
aiznesa tēta zeķes, kuras viņš nekādi nevarēja
pierast nolikt savā vietā.
Šķita,
ka Frina cenšas iemācīt mūs neko neizsvaidīt,
bet vienmēr visu akurāti nolikt, kur pienākas.
Tagad es katru dienu cēlos sešos no rīta un gāju
pastaigāties ar Frinu līdz septiņiem, bet pēc
tam baroju kucēnu, ēdu pati un astoņos no rīta
skrēju uz skolu.
Togad
es mācījos astotajā klasē.
Frina
auga ātri un ļoti labprāt mācījās komandas. Trīs
mēnešu vecumā viņa jau paklausīja komandām
"pie manis" un "sēdēt". Uz
ielas viņa lepni soļoja man blakus saitē un centās
ieturēt "līdzināšanos".
Es
biju ļoti pieķērusies Frinai, daudz nodarbojos ar
viņu un priecājos redzot, ka arī Frina mani mīl
un salīdzinājumā ar citiem mūsu ģimenes locekļiem,
dod man priekšroku.
Četru
mēnešu vecumā Frinai sāka mainīties zobi. Šajā
laikā kucēni grauž visu, kas gadās pa ceļam,
vienalga, vai tās būtu pulētās mēbeles vai laka
kurpes! Mēs bijām tam sagatavoti un atnesām viņai
dažādas nūjas, pat veselu malkas pagali un
daudzas un dažādas gumijas rotaļlietas. Visā šajā
laikā Frina nekad neko nesabojāja, bet nodarbojās
ar to priekšmetu graušanu, kurus mēs viņai piegādājām.
Reiz
pastaigādamies ar Frinu, nolēmu pamēģināt iemācīt
viņu ņemt "aport". Bija decembris, ielās
sniegs, Daugavu klāja plāna ledus kārta. Gāju
gar Daugavas krastu un metu Frinai nūju. Frina,
priecīgi riedama, skrēja pēc tās, uztvēra nūju
jau gaisā un neļāva tai nokrist zemē, bet pēc
tam atnesa to man. Mums abām iepatikās šī rotaļa.
Un te, sviezdama nūju, nebiju lāga aprēķinājusi
un nūja iekrita Daugavā diezgan tālu no krasta.
Es pat nepaspēju iekliegties, kad Frina kā bulta
metās tai pakaļ pa ledu, saķēra nūju un jau
pagriezās, lai skrietu uz krastu, bet šajā brīdī
ielūza ledus un Frina nokļuva saltajā ūdenī. Es
šausmās vai sastingu: mēs abas nepratām peldēt.
Vispār četru mēnešu vecumā kucēnu jau sāk mācīt
peldēt, bet ziemā šīs nodarbības nav iespējamas.
Un pēkšņi tāda nelaime! Redzēju, kā kucēns
cenšas izlīst uz ledus gabala, bet ledus drupa un
Frinai neizdevās izkļūt ārā. Āliņģis kļuva
arvien lielāks un lielāks, nabaga kucēns aizrijās
ar ūdeni, ledainais ūdens stindzināja suņa kustības
un tā spēki jau izsīka.
Es
skraidīju gar krastu, nezinādama ko iesākt.
Mums
par laimi pa krastmalu nāca kāds vīrietis.
Ieraudzījis, kas notiek, viņš tūdaļ novilka mēteli,
paķēra kādu dēli un līda pa ledu uz āliņģa
pusi. Tomēr ledus neizturēja, sāka plaisāt, brīkšķēt,
un viņš atgriezās krastā. Vētraino prieku, ko
izjutu par pienākušo palīgu, nomainīja tāds
izmisums, ka es sāku raudāt. Tajā brīdī Frina,
ieraudzījusi, ka vīrietis griežas atpakaļ, pēkšņi
palēcās ūdenī un smalkā balstiņā izmisusi
iekaucās. Izdzirdusi viņas kaukšanu, es vairs
neaptvēru, ko es daru, novilku mēteli un metos ūdenī.
Vīrietis krastā kliedza, lai es atgriežos, bet
es, neko visapkārt neredzēdama un nedzirdēdama, gāju
uz priekšu palīgā savai mazulītei.
Tad
vīrietis, skaļi lamādamies, arī iemetās ūdenī,
un kopīgiem spēkiem mēs izvilkām no ūdens jau
pilnīgi spēkus zaudējušo Frinu.
Es
tūdaļ apsedzu viņu ar savu mēteli, sasēju to ap
Frinas augumu ar saiti un, pat nepateikusies vīrietim,
kurš tomēr paspēja man iegrūst pamatīgu dunku
mugurā un stipri izlamāt, skriešus devos ar Frinu
uz mājām.
Līdz
šai dienai nevaru aizmirst mammas sejas izteiksmi,
kad mēs pārradāmies mājās. Tūdaļ mūs abas
noberza ar frotē dvieli un noguldīja blakus vienu
otrai uz dīvāna zem vairākām vatētām segām.
Mamma ielēja mums pēc kārtas mutē karstu tēju
ar aveņu ievārījumu un pat "Kagoru".
Abas mēs siltumā kļuvām gurdenas un saldi aizmigām
līdz nākamajai dienai.
Mums
par laimi šī ledus vanna beidzās laimīgi. Mēs
palikām veselas un vēl ciešāk pieķērāmies
viena otrai.
Mazliet
vēlāk atradām savu glābēju - vīrieti, kas palīdzēja
mums izkļūt no upes. Mēs ielūdzām viņu viesos
un pie kafijas tases viņš visiem izstāstīja šo
gadījumu, kas notika ar mums tajā briesmīgajā
decembra dienā.
Mēs
abas ar Frinu no notikušā izdarījām attiecīgus
secinājumus: es iemācījos peldēt, bet Frina uz
visu mūžu saglabājusi neuzticību pret ūdeni un
labprātīgi pati nekad neiet ūdenī. Tikai pēc
stingras komandas tā ļoti ātri peld un, veicot
uzdevumu, cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties
krastā. Mums abām kopš tā laika nepatīk peldēties.
1968.
gada pavasarī Frinu pierakstīja "skolā".
DOSAAF dienesta suņu klubā pastāvīgi darbojas
dienesta suņu dresēšanas grupas un vienā no tām
pierakstīja arī mūs.
Mums
abām sākās grūtas dienas. Vispārējais dresēšanas
kurss vai VDR, kā šo dresēšanas kursu sauc klubā,
ir ļoti sarežģīts un grūts ne tikai suņiem,
bet arī to saimniekiem, kas trīs reizes nedēļā
jebkurā laikā, pat tad, kad līst vai snieg, ar
savu četrkājaino draugu apgūst veselu rindu
komandu.
Togad
es beidzu astoto klasi, skolā bija eksāmeni, un
eksāmens bija arī dresēšanas laukumā.
Frina
bija paklausīga un apzinīga skolniece. Mūsu vidū
nodibinājās nepieciešamais kontakts un mēs abas
bijām apmierinātas viena ar otru.
Tikai
viens man sagādāja raizes: izpildīdama manas
komandas, Frina skaļi rēja. Vai viņa pārvarēja
divmetru barjeru, gāja pa baļķi vai rāpās pa
augstajām kāpnēm - pāri visam dresēšanas
laukumam atskanēja "manas skolnieces"
skanīgā riešana.
Es
izstāstīju savas bēdas mūsu grupas vadītājai,
ļoti pieredzējušai un stingrai instruktorei
biedrei Pastuhovai, kas bija izdresējusi ne vienu
vien mūsu Rīgas dienesta suņu paaudzi. Viņa mani
nomierināja un sacīja, ka tāda ir kolliju īpatnība
- viņi ir ļoti apmierināti, ja tiem kaut kas
izdodas, un savu sajūsmu vienmēr izteic ar priecīgu
riešanu. Un patiesi, novērojot citus suņus darbā,
es pārliecinājos, ka instruktorei ir taisnība:
dogi strādā negribēdami, ilgi nesaprot, ko no viņiem
grib, un tiem reti izdodas pilnībā apgūt "suņu
skolas" pirmo klasi; bokseri nikni elš,
cenzdamies gūt panākumus, ļoti cenšas un
neaprimdami plēšas savā starpā; ar koncentrētu
uzmanību un lēni uz meistarības kalngaliem dodas vācu
aitu suns, kas vienmēr apgūst prasmi.
Tas strādā klusēdams, neatlaidīgi cenzdamies
pilnībā saprast, ko no tā grib saimnieks.
Kolliji
strādā līksmi, momentā saprot visas komandas, ar
prieku izpilda saimnieka prasības un rej no sajūsmas,
kad visu sapratuši, viss izdodas, viss pārvarēts.
Pienāca
eksāmenu diena skolā. Es biju nolikusi jau divus
eksāmenus, un tajā laikā bija noteikta ieskaites
diena vispārējā dresēšanas kursā. Protams, es
ļoti uztraucos un brīnījos redzēdama, ka Frinai
pazudusi ēstgriba. Viņa uzmanīgi klausījās, kad
mēs sākām runāt par ieskaiti, un smagi nopūtās
tā, ka izklausījās "o-ho-ho!"
Eksāmenu
dienā visa mūsu ģimene devās uz dresēšanas
laukumu, un tā bija mūsu kļūda. Frina piespiedās
pie mammas, niķojās un negribēja iet man līdzi.
Tikai stingra komanda "Blakus!" piespieda
to iet kopā ar mani uz laukumu. Es biju pārliecināta
par savu suni, bet iegājusi pa dresēšanas laukuma
vārtiņiem un nodevusi ziņojumu ieskaišu pieņemšanas
komisijai, es sāku ievērot, ka Frina klausās
manas komandas neuzmanīgi, bet visu laiku šķielē
uz vārtiņiem, aiz kuriem palika mana mamma.
Rezultātā
vienu no komandām vajadzēja atkārtot otrreiz, par
to mēs zaudējām punktus un gaidītā zelta žetona
vietā saņēmām 2. pakāpes diplomu un sudraba žetonu.
Visi
mūs apsveica, jo daudzi nolika ieskaiti tikai ar 3.
pakāpi un nesaņēma žetonu, bet divi suņi vispār
izkrita eksāmenos un skumīgi atstāja laukumu.
Arī
mājās visi bija ļoti apmierināti ar mūsu panākumiem,
bet es, zinādama, cik paklausīga skolniece bija
Frina, cik lieliski viņa strādāja dresēšanas
laikā, ļoti pārdzīvoju, ka 1. pakāpes vietā mēs
saņēmām otro pakāpi. Vēlāk es sapratu, ka ģimenes
locekļu klātbūtne dresēšanas laukumā novirza
suņu uzmanību no darba un viņi, paklausīdami
dresētāja prasībām, tomēr nestrādā tik uzmanīgi,
kā vajadzētu.
Savus
eksāmenus skolā es nokārtoju veiksmīgāk par
Frinu, tiku pārcelta uz 9. klasi un biju labāko
skolnieku skaitā.
1968.
gada jūlijā Rīgā notika Dienesta suņu
republikas izstāde, kurā tika eksponēti ļoti dažādu
šķirņu suņi, Frina bija gadu veca, un mēs tikām
pierakstītas izstādē jaunākajā vecuma grupā,
kurā tika eksponēts ļoti daudz jauku suņu no 10
mēnešiem līdz 1,5 gadu vecumam.
Lai
gan bija ļoti liela konkurence, es biju ļoti mierīga.
Mana Friniņa man šķita skaistāka par visiem un
augumā vislielākā.
Tās
melnā spalva spīdēja, viņa izturējās ļoti
lepni un mierīgi un bija vislabāk nobarota. Cik
liels bija mans sarūgtinājums, kad mums priekšā
aizgāja viens suns pēc otra, kurus tiesneši ringā
uzskatīja par skaistākiem. Beidzot mēs palikām
ringā pašas pēdējās. Tiesneši nolēma, ka
Frina ir visslinkākais suns ringā, un ielika tai
atzīmi - pēdējais "labi". Es tik tikko
nesāku raudāt no izmisuma, arī Frina gāja pa
ringu zemu noliektu galvu.
Tiesnese
piesauca mani un Frinu un sabāra mani par to, ka es
tik ļoti esmu nobarojusi suni. "Kā tev nav
kauna - pārbarot suni!" - tiesnese sašutusi
sacīja. Paskaties, kādai jābūt kolli: vieglai,
slaidai, elegantai, - viņa sacīja, norādīdama uz
pirmo suni ringā.
Es
skatījos, salīdzināju labāko suni ringā ar
Frinu un redzēju, ka mans suns patiesi, salīdzinot
ar labāko, ir resns un neizveicīgs, bet
skaistums... nē, neviens suns nebija ringā labāks
par manu mazulīti!
Mana
mīlestība uz viņu bija tik stipra, ka visi viņas
trūkumi man šķita labas īpašības. Taču es
sapratu, ka tiesnesei taisnība, ka kolliji nedrīkst
būt resni, un darīja visu, lai likvidētu trūkumus,
ko Frina bija ieguvusi manas vainas dēļ.
Es
griezos pēc palīdzības pie dienesta suņu kluba kolliju
sekcijas vadītājas Irisas
Stepes, cilvēka, kas pašaizliedzīgi mīl
suņus, ir ļoti erudīta kinoloģijas jautājumos,
pēc izglītības ir bioloģe-ģenētiķe.
Ar
viņas palīdzību es izstrādāju Frinai veselu
rindu vingrinājumu un stingru ēdināšanas režīmu.
Mūsu pūles nebija veltīgas, un Frina sāka izskatīties
arvien labāk. Viņa kļuva slaidāka, vieglāka kļuva
tās gaita, mugura kļuva stiprāka un izlīdzinājās.
3-4
stundas dienā es staigāju pa pilsētas ielām,
turot viņu pie saites, cenzdamās nemācīt staigāt
ar pievilktu saiti, lai izlīdzinātu pakaļkājas.
Jebkuros laika apstākļos, kad sniga vai lija,
karstumā vai salā, katru dienu 3-4 stundas,
neskaitot parastās pastaigas.
Dažreiz
negribējās iet, skolā slodze bija ļoti liela. 9.
klase ir atbildīga un grūta. Es cēlos agri, kā
vienmēr pulksten 6.00 no rīta, bet gulēt gāju vēlu,
jo skolā stundās uzdeva daudz mājas darbu. Visa
diena man bija aprēķināta pa minūtēm, un šis
stingrais režīms man ļāva teicami mācīties
skolā un precīzi izpildīt visus instruktores norādījumus
par Frinas audzēšanu. Palika vēl brīvs laiks,
lai nodarbotos ar mūziku.
1969.
gada vasara atnesa mums atnesa ļoti lielu prieku -
Frina ieguva atzīmi "ļoti labi" un mazo
zelta medaļu suņu izstādēs Tallinā un Viļņā.
Mēs pastiprināti gatavojāmies izstādei Rīgā un
eksāmeniem speciālajā dienesta suņu skolas
"otrajā klasē".
Bija
palicis mēnesis līdz izstādei un beidzot tika
noteikta eksāmena diena. Kā par spīti, pirms eksāmena
es saslimu: man bija paaugstināta temperatūra, ļoti
sāpēja galva un ar Frinu uz eksāmenu nolēma iet
mamma.
Tomēr
Frina sacēlās pret tādu mammas iejaukšanos un
atteicās strādāt uz laukuma. Mēs riskējām ar
to, ka mums neļaus piedalīties izstādē, jo vidējā
vecuma grupā, kurā togad startēja Frina, sunim
vajadzēja būt diplomiem par diviem dresēšanas
kursiem.
Uzzinājusi
par to no mammas pa telefonu, es, neraugoties uz
augsto temperatūru, izlēcu no gultas un ar
taksometru aizbraucu uz eksāmenu. Pie laukuma no
uztraukuma piesarkusi stāvēja mamma un Frina ar
tik spītīgu izteiksmi, ka uzreiz bija redzams, ka
mammu viņa neklausīs un paklausīs tikai
"savam saimniekam un dresētājam", t.i.,
man.
Mani
ieraudzījusi, Frina priecīgi ierējās, bet mamma
sarauca pieri, acīmredzot gribēja tūdaļ sūtīt
mani atpakaļ uz mājām, bet nepaspēja, jo
instruktors mani ieraudzīja un atļāva kārtot eksāmenu.
Nopriecājušās
par atļauju, mēs ar Frinu aizskrējām uz laukumu,
taču, lai gan mēs pilnīgi izpildījām visu, kas
vajadzīgs, mums atskaitīja ļoti daudz punktu par
mammas iejaukšanos, un mēs ieguvām 3. pakāpes
diplomu bez žetona. Vēlāk mēs ar Frinu šo eksāmenu
nolikām otrreiz uz otro pakāpi un saņēmām
sudraba žetonu, bet tobrīd mēs bijām laimīgas,
ieguvušas 3. pakāpi, jo tā deva mums tiesības
piedalīties republikas dienesta suņu izstādē.
Izstāde
atnesa mums daudz prieka: Frina saņēma atzīmi 1.
"ļoti labi" un mazo zelta medaļu.
Tiesnese ļoti uzslavēja mani un Frinu par neatlaidību,
sniedza man daudz vērtīgu padomu. Bet es gribēju
panākt, lai Frinu atzītu par labāko suni ringā.
Es redzēju, ka Frinai tam ir visi priekšnoteikumi
un turpināju neatlaidīgi strādāt.
1970.
gada 3. martā Frinai piedzima deviņi mazi kucēniņi.
Kolliju
sekcijas vadītāja b. Stepe,
apskatījusi kucēnus, bija ļoti apmierināta.
-
Tagad galvenais ir izaudzēt veselus un stiprus kucēnus,
- viņa sacīja.
Visus
mazuļus nosauca vārdos, kas sākas ar
"F": Freds, Fronda, Flora, Ferri, Festa,
Floks-Barts, Fergo, Frezi, Frai. Pēc mēneša tos
visus paņēma audzināšanā to jaunie saimnieki.
Taču ne jau visi saimnieki tika galā ar šo grūto
uzdevumu.
Dzīvi
palika tikai četri kucēni: Fergo, Ferri,
Floks-Barts un Frezi. Visi viņi jau pirmajā izstādē
ieguva zelta medaļas un līdz pat šai dienai nu
jau 3 gadus pēc kārtas visās izstādēs iegūst
zelta medaļas.
Visi
viņi sekmīgi beiguši dresēšanas kursu.
Sakarā
ar kucēnu piedzimšanu Frina 1970. gadā izstādēs
nepiedalījās.
1971.
gadā es pabeidzu vidusskolu un gatavojos iestāties
Rīgas Medicīnas institūtā, tomēr nepārtraucu
nodarbības ar Frinu. Visu vasaru mēs pavadījām jūrmalā
Pumpuros dresēšanas laukumā un bibliotēkas lasītavā.
Man likās, ka gatavojoties iestāju eksāmeniem
institūtā lasītavā, es izmantoju laiku racionālāk
nekā mājās.
Institūtā
bija ļoti liels konkurss, sagatavoties vajadzēja
teicami. Man bija ļoti grūti, taču es nezaudēju
dūšu un neatlaidīgi gatavojos iestāju pārbaudījumiem.
Cik
liels bija mans prieks, kad es institūtā uzņemto
sarakstos izlasīju arī savu uzvārdu. Tovakar mēs
mājās sarīkojām nelielu balli. Sapulcējās mani
biedri, ar kuriem kopā strādāju dienesta suņu
klubā, un manas draudzenes no skolas. Aiz prieka
sasarkusi es pieņēmu draugu apsveikumus. Frina, kā
vienmēr, gulēja savā vietā, bet bija mazliet
skumīga. Draugi jokojot sacīja, ka viņa droši
vien jūtot, ka tagad es vairs nevarēšot tik daudz
stundu veltīt viņai, jo nodarbības institūtā paņems
visu manu laiku. Tomēr es biedriem neko neteicu,
bet pati sev solīju vienmēr būt kopā ar savu četrkājaino
draugu, neatmest savu sapni un panākt, lai Frina būtu
uzvarētāja izstādēs, lai viņa būtu labākais
suns visos ringos!
Protams,
mācīties institūtā man bija grūti. Nodarbību
saraksts izjauca visu manu līdzšinējo dienas kārtību.
Tagad bieži vien es biju aizņemta institūtā līdz
plkst. 21.00. Frina skuma un ar nepacietību gaidīja
manu atgriešanos. Toties svētdienās mēs bijām
nešķiramas. Mēs daudz staigājām, nodarbojāmies
ar dresūru un abas bijām ļoti apmierinātas viena
ar otru.
1971.
gada vasara sākās ar izstādi Klaipēdā. Man tajā
laikā bija eksāmenu sesija institūtā, laika bija
ļoti maz, tomēr nolēmu neizlaist šo izstādi. Mēs
ļoti uztraucāmies, rūpīgi gatavojāmies izejai
ringā.
Kad
izsauca vecāko grupu, es pēkšņi jutu, ka nevaru
iet uz ringu, tik ļoti liels bija mans uztraukums,
un ar Frinu aizgāja mamma. Es pat nevarēju skatīties,
kā suņi tiek eksponēti, un aizgāju uz autobusu.
Tur es sēdēju līdz tam brīdim, kamēr pie manis
atskrēja mūsu sekcijas biedre Dina Palkova un
iesaucās: "Ko tu te sēdi! Skaties, pa ringu
tava Frina iet kā karaliene! Viņa jau ringā ir
pirmā!" Man no prieka sāka straujāk sist
sirds, bet es baidījos ticēt.
Atgriežoties
no ringa, visi runāja par to, ka par uzvarētāju
atzīta Frina.
Es
izlēcu no autobusa un aizskrēju uz ringu. Tieši
tajā brīdī Frina ar mammu saņēma lielo zelta
medaļu un balvu!
1971.
gada vasara mums bija laimīga: visās izstādēs
Frina kļuva par uzvarētāju. Tomēr Rīgas izstādē
pirms mums ierindojās suns Blonda-Dženni, bet
Frina saņēma atzīmi otrais "teicami" un
lielo zelta medaļu. Mēs bijām apbēdinātas, gribējās
uzvarēt arī Rīgā.
1972.
gadā Frina uzvarēja daudzās izstādēs, bet Rīgā
atkal priekšgalā bija Blonda-Dženni. Togad Frina
bija jau 5 gadus veca. Izstādēs suņi var piedalīties
līdz 9 gadu vecumam, bet parasti 6-7 gadu vecumā
suni izved ringā pēdējo reizi. Man negribējās
atstāt ringu, neuzvarot Rīgā.
1972.
gada septembrī Frina labāko Rīgas suņu vidū
tika nosūtīta uz izstādi Polijas Tautas Republikā
Belostokā. Mūsu uztraukumam nebija gala. Uz Poliju
ar Frinu aizbrauca mamma, jo man sākās nodarbības
institūtā. Mēs ar nepacietību gaidījām ziņas
no Polijas un pēkšņi telegramma - "Zelta
medaļa." Tā bija ļoti laimīga diena! Visi
priecājās kopā ar mums, apsveica mūsu un nosauca
Frinu par "poļu zvaigzni".
Polijas
medaļa izgreznoja Frinas krūtis, to uzreiz varēja
atšķirt no citām medaļām.
Ar
tādām uzvarām mēs devāmies uz šo republikas
izstādi. Protams, šogad mēs sevišķi uztraucāmies,
jo Frinai bija jau 6 gadi. Mājās mēs visi nolēmām,
ka šī ir mūsu pēdējā izstāde un, protams, ļoti
gribējām aiziet no ringa ar uzvarētāja
nosaukumu. Kā redzat, mums tas izdevās, un mēs
esam ļoti laimīgas.
Tiesa,
tā nekļuva par pēdējo izstādi. Frinu uzaicināja
piedalīties suņu starptautiskajā izstādē Budapeštā
septembrī un novembrī Poznaņā. Mēs nolēmām
braukt. Kā vienmēr, ceram uz uzvaru, lai gan labi
saprotam, ka uzvarēt nebūs viegli. Starptautiskajās
izstādēs taču piedalās suņi no visām pasaules
valstīm.
.
.
.
 |
