.

Villijs atradies.

Dažādi likteņi mēdz būt ne vien mums pašiem, bet arī mūsu mīļajiem kollijiem. Taču mūsu dzīvnieku likteņu pavēlnieki esam mēs, saimnieki. Diemžēl ne vienmēr tas suņa dzīvi dara laimīgu.

Gribu jums pastāstīt par diviem ne tik seniem notikumiem, kas risinājušies 2015. gadā ASV.

.

Stāsts par Villiju

..

Plašsaziņas līdzekļos stāsts par Villiju momentāni tiek nosaukts par Ziemassvētku brīnumu un aplido visu pasauli. Un kā gan ne? Masu informācijas līdzekļiem tā ir īsta "medusmaize" - Ziemassvētkos starp neskaitāmām lielveikalu komercreklāmām un "biezo" labdarības baļļu fotoreportāžām, kad lielākā daļa sabiedrības cenšas nomierināt  (lasi - nopirkt) savu sirdsapziņu, palīdzot kādam grūtdienim, objektīvu priekšā noglaudot tam galvu un pasniedzot dāvanu, lai pēc tam uz gadu atkal domātu tikai par savu personīgo materiālo labklājību, parādās īsta brīnumziņa par kāda suņa Lesijas cienīgu ceļojumu. Brīnums noticis, visi laimīgi un atkal mierīgi var doties izpirkt lielveikalus, skanot visuresošajiem "džinglbelziem", kas nekad nebeidzas...

Marmorkrāsas kollija Villija saimnieks Deivids Marks kanālam "ABC News" stāstīja, ka suns pazudis kaut kur kalnu grēdās Lasvegasā 2009. gada aprīlī un neko vairs par pazudušo kolliju nav izdevies noskaidrot. Marku ģimenei pieder vairāki kolliji un Villijam līdzi liktenīgajā dienā kalnos kopā ar saimniekiem devās vēl viens kollijs, viņa brālis Veilons. Kalnos suņi pamanījuši kādu dzīvnieku, iespējams, vāveri un uzsākuši pakaļdzīšanos. Vēlāk pie saimniekiem atpakaļ atnācis Veilons viens pats. Marki Villiju meklējuši visu nedēļas nogali, taču šis pasākums nebija devis rezultātus.

.

.

Tālāk prese "laiž pīli". Tiek ziņots, ka pēc sešiem prombūtnes gadiem Villijs pats Ziemassvētkos ieradies mājās, veicot 285 km garo ceļu. Bet gluži tā nebija...

2009. gadā Villiju bija atradis vietējais šerifs un atdevis kādai sievietei, lai tā pazudušo pieņem savās mājās. Iemesli nav zināmi, taču 2015. gadā Villijs no savas jaunās saimnieces aizmūk un nonāk patversmē. Tur kollijs tiek identificēts pēc mikročipa un viegli noskaidroti īstie suņa īpašnieki. Patversmes darbinieki ar prieku nodevuši vienpadsmit gadus veco Villiju atpakaļ Markiem.

Šis stāsts, protams, ir laimīgs. Taču ir arī darvas karote "brīnuma mucā", proti, kāpēc Villijs netika identificēts pēc mikročipa jau 2009. gadā Lasvegasā? Neviens "neieslēdza galvu" un par to neiedomājās? Šerifs pārkāpa likumu, nododams suni bez identificēšanas kādai citai personai? Brīnums ar Villija atgriešanos mājās varēja notikt jau tālajā 2009. gadā. Bet tad, protams, šī ziņa nenokļūtu mediju uzmanības lokā, turklāt vēl Ziemassvētkos.

Markiem neko nevar pārmest, viņi savu suni meklēja.

..

.

Stāsts par Džeiku

.

Sirdi plosošais stāsts par veco kolliju Džeiku sacēla pamatīgu vētru vispasaules sociālajos tīklos un diez vai šis stāsts varētu atstāt vienaldzīgu jebkuru cilvēku, kuram ir piemīt kaut vismazākās cilvēciskuma pazīmes. Vienaldzīgi paliek vienīgi Džeika bijušie saimnieki, kas savu 16 gadus veco kolliju izmet kā nevajadzīgu atkritumu... Pēc ilgiem mīlestības un uzticības (no kollija puses, protams) gadiem viņi aizved suni uz "Humane Society of Crawford County" patversmi Ohaio štatā (ASV) un paziņo patversmes darbiniekiem, ka viņiem vairs nav laika noņemties ar veco suni...

.

.

Patversmes direktore Viktorija Karmena atceras, cik ļoti Džeiks bija nobijies un izmisis, kad viņu atstāja patversmē.

Ģimene, kuru kollijs mīlēja un sargāja ilgus gadus, viņu nodeva! Sabiedrības reakcija bija vairāk nekā nosodoša. Piemēram, sociālajā vietnē "Facebook" vien komentāru skaits pie šīs ziņas sasniedza 18 000. Cilvēki gatavojās linča tiesai.

Patversmes direktore darīja visu, lai nodrošinātu Džeikam jaunas mājas. Akcijā tika iesaistīta biedrība "Almost Home Dog Rescue" ("Gandrīz kā mājas"), kura iekļāva kolliju speciālā senioru programmā, kas paredz, ka Džeiks dzīvos mājās kopā ar citiem veciem suņiem. Zemāk bildē redzamas divas sievietes no biedrības, kas ieradās Džeikam pakaļ. Viņas samīļoja kolliju un apsolīja, ka Džeiks tiks pienācīgi apkopts un pieskatīts kā mājās. Cik nu tas ir iespējams...

.

Bet Džeika bijušie saimnieki mierīgu sirdi kāpa savā auto, lai dotos sirojumos pa Ziemassvētku izpārdošanām tuvākajos lielveikalos... Kā nekā "džinglbelzs" klāt!

Par Latvijas kollija Rūda ceļojumu un atgriešanos mājās varat izlasīt senā manā intervijā Rūdis atgriežas mājās.