Kur palikuši mūsu vecvecāku kolliji?

.

.

Tituss, Denīzes Maheres kollijs.

.

Sešus gadus atpakaļ es sāku meklēt kolliju. Tobrīd es maz ko zināju par kollijiem, taču no bērnības atmiņām atceros, ka man ļoti patika Lesija. Jūs jau zināt - tas ir tas fermas kollijs, kas iznesa kaķēnus no degoša šķūņa un glāba zēnu Timmiju dažādās situācijās, cīnījās ar savvaļas plēsējiem un rūpējās par viņu ievainotajiem dzīvniekiem. Tāpat daudzi no mums vēl atceras brīnišķīgos kollijus no "Sunnybank" audzētavas, tādus kā Ladu, Volfu un Brūsu, kuri demonstrēja līdzīgas rakstura īpašības kā Lesija. Taču, kad es sāku meklēt kolliju, mani ļoti samulsināja tas, ko es redzēju kolliju audzētavu mājaslapās. Šie suņi nemaz nelīdzinājās Lesijai un kollijam no bērnības, kas piederēja manam tēvocim. It kā bija kolliji, bet ne tie, kurus es atceros. Tad es sameklēju un aplūkoju kolliju fotogrāfijas no pagājušā gadsimta 40-tajiem gadiem, kad Lesija pirmo reizi debitēja uz kino ekrāniem, un salīdzināju ar mūsdienu bildēm. Protams, ka šie suņi ārēji ļoti atšķīrās! Tieši šis gadījums arī mani pamudināja meklēt klasisku fermeru kolliju - īstu skotu kolliju.

Pēc vairāku mēnešu meklējumiem man izdevās cerēto kolliju atrast Kanādā. Viņa tēvs bija no Spānijas, bet mamma - no no ASV ziemeļrietumu apgabala. Sava datora ekrānā vēroju neparasti skaistus kucēnus ar ļoti izteiksmīgām acīm un purniņiem. Biju ļoti iepriecināta, ka kucēnu metiena īpašnieks bija man labvēlīgs un tā es tiku pie sava lieliskā kollija, kuru nosaucu par Titusu. Viņš bija tieši tāds, kādu es atcerējos Lesiju vai kolliju vārdā Puika (Alberta Peisona Terhūna grāmatas "Lad: A dog" galvenais varonis - tulk. piez.). Mūsu starpā momentāni radās kontakts, kucēns ātri ielāgoja jaunās dzīvesvietas noteikumus un kārtību, viņš bija gudrs, par sevi pārliecināts, ar dzīvi apmierināts un rotaļīgs. Viņš ir klasiskais kollijs visās nozīmēs! Viņam ir bagātīga baltā apkakle, izteiksmīgas acis, vidēja garuma sabuļkrāsas kažoks, kas prasa minimālas rūpes ikdienā. Man ir piederējuši labradori, šeltijs, borderkollija un hīlera jauktenis, taču tagad es sapratu, ka esmu atradusi savu šķirni!

Laikā, kad es pāris nedēļas nogulēju gultā traumas dēļ, Tituss man gulēja blakus un atsacījās iet kopīgās pastaigās ar manu vīru. Viņš bieži palīdz man izvest zirgus ganībās, stundām mēdz staigāt kalnos, sargā mūsu īpašumu no ļaundariem un apsveicinās ar viesiem, kurus esam aicinājuši mūsu mājās. Viņš brīdina mūsu par vanagiem, kas riņķo ap mūsu īpašumu, un reiz stājās ceļā koijotiem, kuri tuvojās no meža. Viņš ir piedalījies adžiliti sacensībās un ieguvis titulus, apguvis dažādus trikus un "šķūņa medības" ("Barn hunt" - suņu sporta veids, kad tie šķūnī vai pie tā meklē nelielus konteinerus, kuros ir ievietotas žurkas - tulk. piez.), reizēm apmeklē vietējo bērnu centru. Viņš vienkārši ir lielisks suns it visās nozīmēs! Un vēl svarīgāk - šīs īpašības viņš ir nodevis arī saviem kucēniem.

Gandrīz ik reizi, kad Tituss nonāk publikas priekšā, man tiek jautāts, vai viņš ir kollijs, un sastaptie cilvēki ar entuziasmu paziņo, ka Tituss tiem atgādina kollijus, kurus viņu vecāki, vecmāmiņas un vectētiņi vai citi radinieki reiz turējuši fermās, un to, ka viņi sen nav redzējuši šādus suņus. Cilvēki ar patiku atceras, cik gudri ir bijuši šie fermas kolliji, un cik daudz jauku piedzīvojumu kopā ar viņiem ir piedzīvots bērnībā. Reizēm man jautā, kur dabūt tādu kolliju kā Tituss. Tad es ar prieku iesaku "Skotu kolliju saglabāšanas biedrību", kura nodarbojas ar tādu  klasisku kolliju saglabāšanu, kuri bija sastopami fermās 1900-to gadu sākumā.

Pavisam nesen es sastapu kādu vīru vārdā Džons Vests, kurš bija saglabājis izgriezumu no avīzes ar brīnišķīgu ģimenes fermas kolliju Šepu. Šis kollijs 60-tajos gados ir dzīvojis kādā nelielā Dienviddakotas fermeru ciematiņā. Suņa saimnieks Viljams Serbouseks nomira 1979. gadā un Šeps to tik ļoti pārdzīvoja, ka atsacījās pamest mājas. Viņš gaidīja atgriežamies savus saimnieku un turpināja dzīvot pamestajā fermā, atsacīdamies doties prom kopā ar citiem ģimenes locekļiem, kuri mēģināja paņemt Šepu pie sevis. Galu galā viņa ļāva palikt tur, viņam veda ēdienu un ūdeni, un suns tur nodzīvoja līdz pat savai nāves dienai. Viņam bija 22 gadi!

Es diezgan bieži tikos ar Džonu Vestu fermā, kurā viņš izaudzis ar kollijiem. Viņš izstāstīja stāstu par kādu kolliju, kuru viņi saukuši vienkārši par "Kucēnu". Viņš bijis liellopu gans un brīžos, kad kollijam kļuvis pavisam garlaicīgi, suns ķērās govīm astēs un lidinājās tām līdzi gaisā. Vēl vīrs stāstīja par kādu kolliju, kas neieredzēja klaburčūskas un nogalināja katru, kuru sastapa. Viņu čūskas sakoda tik daudz reižu, ka beigās piepampums no kodiena vairs nepazuda. Džons apgalvoja, ka neatceras nevienu gadījumu, kad kāds suns būtu nomiris no klaburčūskas kodiena. Suņi fermā pārsvarā tika baroti ar ēdiena atliekām no saimnieku galda un paši medīja sev iztikai savvaļas trušus. Reizēm Džona tēvs no pilsētiņas miesnieku bodes pārveda suņiem kaulus, tos viņam miesnieks atdeva par velti. Džons sev bieži esot uzdevis jautājumu, kāpēc fermas kolliji ir bijuši tik uzticīgi? Viņaprāt, tas bijis tādēļ, ka fermā bijušas divas slaucamas govis. Suņi vienmēr pēc slaukšanas pavadījuši uz mājām saimniekus ar silta piena spaiņiem, zinot, ka ar kollijiem noteikti padalīsies. Džons atceras, ka kolliji pat "smaidījuši", kad tiem ieliets svaigais piens. Šim vīram bija ļoti daudz siltu atmiņu par fermas suņiem.

Tolaik katram kollijam bija darbs un, ja suns nebija nekam derīgs, to vienkārši fermā neturēja. Cilvēki tolaik paļāvās uz saviem suņiem. Tiem bija jāgana lopi, jāsargā mājputni un jābrīdina par briesmām. Par labiem fermas suņiem rūpējās, tos vakcinēja arī pret trakumsērgu, jo tā tolaik bija nopietna problēma. Kolliji savā ikdienā sastapās jenotiem, lapsām, skunksiem un koijotiem. Fermeriem nebija laika krāmēties ar slimiem, alerģiskiem suņiem, tādiem, kuriem ir gremošanas problēmas un slikts raksturs. Viņi audzēja veselus un ļoti gudrus kollijus, lai tie atbilstu fermas darba veikšanai nepieciešamajām prasībām, skarbiem klimatiskajiem apstākļiem - tieši tā, kā 100 gadus atpakaļ to Skotijā - kolliju izcelsmes zemē - kalnainajos apvidos darīja gani. Viņus mazāk interesēja suņa kažoka krāsojums, stāvas ausis, tā laika kolliju audzētāji vairāk koncentrējās uz suņa darba spēju attīstīšanu un saglabāšanu. Taču gadsimta beigās šādi kolliju kļuva retums, cilvēki no laukiem vairāk pārcēlās uz dzīvi pilsētās un arī pašās fermās centās saimniekot savādāk.

Par laimi, skotu fermas kolliji pamazām sāk atdzimt, jo hobija līmeņa "fermošana" kļūst aizvien populārāka, un jaunajiem fermeriem ir nepieciešams universāls suns, kurš ir viegli apmācāms un vadāms, un kurš spēj veikt daudz dažādus uzdevumus. Tāpat cilvēki, kas vēlas piedalīties sacensībās, pamazām sāk skatīties kolliju virzienā, kuri var būt lieliska alternatīva pārāk straujajiem un azartiskajiem borderkollijiem. Tie, kuri vēlas sev blakus redzēt ideālu ģimenes suni ar jauku raksturu, kas rūpējas par bērniem, un tie, kuri piekopj aktīvu dzīvesveidu, labprāt par savu suni izvēlas kolliju.

"Skotu kolliju saglabāšanas biedrība" tika nodibināta 2016. gadā, tā šobrīd apvienu vairāk nekā 700 kolliju (arī no suņus no "Laimīgo kolliju zemes ®" - tulk. piez.). Šie suņi tiek audzēti atbilstoši 1800-to gadu beigu un 1900-to gadu sākuma standartiem, izvirzot par prioritāti darba spējas, veselību un ilgmūžību.

,

Denīze Mahere, "Skotu kolliju saglabāšanas biedrības" prezidente

.

.

P.S. Vairāk par to, kas ir skotu kolliji, ko dara pieminētā organizācija un mūsu kolliji tajā, lasiet publikācijā Suņi no Variebas kļūst par skotu kolliju vēstnešiem pasaulē.