Blērs, Šeps un Džīna

.

Ievads

Nav noslēpums, ka jau sen interesējos par tā dēvēto mēmo kino un mans favorīts no tā laika aktieriem - cilvēkiem viennozīmīgi ir lieliskais pārgalvīgo triku meistars un vīrs, kurš nekad nesmaida - Basters Kītons.

.

.

Diemžēl Basters Kītons un Lesija nekad nav sastapušies uz ekrāna, taču goda maltītes laikā, kas notikusi 1949. gadā par godu studijas "MGM" 25 gadu pastāvēšanas jubilejai, abi sēdējuši blakus.

.

Kad ieminos par kollijiem uz ekrāniem, cilvēki uzreiz iedomājas Lesiju. Citus viņi nemaz nezina. Parasti pat kolliju īpašnieki un tie, kas sevi uzskata par mēmā kino cienītājiem, neko nav dzirdējuši ne par Blēru, ne Šepu, ne Džīnu, taču tieši šie suņi ir uzskatāmi gan par pirmajiem kino suņiem - aktieriem, gan pirmajiem kino kollijiem.

.

Blērs

.

.

Blērs (Blair) pamatoti tiek uzskatīts par pasaulē pirmo suni - kino zvaigzni. Šis kollijs piederēja britu rakstniekam, režisoram, aktierim un kino producentam Sesilam Hipvortam. Vēl vairāk - ir noskaidrots, ka savu kolliju filmēšanai apmācījis ir Sesils pats, līdz ar to var pieņemt, ka Sesils Hipvorts sevi varēja dēvēt arī par pirmo kino suņu treneri.

Blēra un viņa saimnieka Sesila darbošanās ļāva nodibināt kino kompāniju "Hepworth and Co", jo, pateicoties pirmajai filmai "Rovera izglābtie" ("Rescued by the Rover"), kura iznāca 1905. gadā, Sesils Hipvorts kļuva par vienu no sava laika vipazīstamākajiem un veiksmīgākajiem britu kino režisoriem. Filmai pagājušā gadsimta sākumā bija milzīgi komerciāli panākumi. Pēc scenārija varonīgais ģimenes kollijs Rovers, kuru atveidoja Blērs, izsekoja bērna nolaupītāju un atmaskoja to. Stāstu uzrakstīja Sesila sieva Barbara Hipvorta, kura nospēlēja arī nolaupītā bērna mātes lomu, un mazās meitenes lomā iejutās abu meita.

1908. gadā Hipvorta kino studija uzņēma līdzīga satura filmu par bērna nolaupīšanu "Suns apmuļķo bērnu nolaupītāju" ("The Dog outwits the kidnapper") un neparastā sižeta dēļ, kurā kollijs Blērs vada automašīnu, viņš tiek uzskatīts kā pirmais suns vēsturē - autovadītājs. Arī šajā filmā kopā ar Blēru darbojas Sesila sieva un meita.

Pēc Blēra nāves 1914. gadā kompānija "Hepworth and Co" nodrukāja īpašu bukletu, kurā paziņoja par sava galvenā aktiera nāvi. Pats Sesils Hipvorts bija satriekts, jo Blērs viņam nozīmēja daudz vairāk nekā tikai studijas aktieris.

Lai gan kollijs Blērs ir uzņēmies daudzās mēmajās īsfilmās, līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai šīs divas, kuras varat noskatīties zemāk. 1924. gadā Sesils bija spiests pārdot savu kino studiju par zemu cenu un pēc šī darījuma lielākā daļa filmu negatīvu tika pārstrādāti, lai iegūtu tajos esošo sudrabu. Mums ir izdevies daļēji vai pilnīgi (nav vairs noskaidrojams) sastādīt Blēra filmogrāfiju:

.

"Rescued by Rover" (1905)

"Rover takes a call" (1905)

"Dumb sagacity" (1908)

"The Dog outwits the kidnapper" (1908)

"The Dog thief" (1908)

"The Dog and the bone" (1909)

"The Dog come back" (1909)

"The Shepherd's dog" (1909)

"The Detectives dog" (1910)

"The Dog Chaperone" (1910)

"Love me, love my dog" (1910)

"The Dog's devotion" (1911)

"Rover the peacemaker" (1911)

"Lost in the woods" (1912)

.

.

Šeps

.

.

Pirmo reizi Šeps (Shep) parādījās uz ekrāna kā "glīts un ievērojams suns-aktieris" filmā "Varonis Šeps", kas uzņemta "Majestic" studijā. Tajā laikā "Majestic" un "Thanhouser" studijas bija savā starpā saistīti uzņēmumi, kas izskaidro, kādēļ Šeps parādās abu studiju filmās. Kā "Thanhauser" kompānijas aktieris jeb "Tanhausera suns" Šeps redzams 1914. un 1915. gadā uz ekrāniem iznākušajās filmās. Suņa īpašnieks bija Džons Hārvijs - "Thanhauser" firmas direktors. Šeps sācis kinokarjeru 1913. gadā, kad saimnieks vēl strādāja "Vitagraph" kompānijā, bet tur suņa panākumi nebija tik spoži, jo tos aizēnoja cits suns Džīna jeb tā sauktais "Vitagrāfa suns". Pastāv versija, ka "Vitagraph" laikos Šepam bija arī cits saimnieks – Artūrs Ešlijs.
1914. gadā filmas "Liesmu škērslis" ("The Barrier of flames") pieteikumā tika norādīts, ka: "Šeps, skaists kollijs, kas ikdienā strādā Ņurošelas studijā, paveica kārtējo brīnumaino izglābšanu, - demonstrējot gandrīz cilvēcisku varonību un attapību, viņš uzrāpās pa kāpnēm un izglāba Helēnu Bagliju no degošās mājas augšējā stāva."

.

.

Filma "The Barrier of flames" līdz mūsdienām nav saglabājusies, taču uz plakāta redzam arī pašu Šepu.

.

Kollijs Šeps, tāpat kā Blērs, tolaik tika uzskatīts par ļoti lielu kino studijas vērtību. Tās vadošie darbinieka apgalvoja, ka Šeps savas lomas spēlē loti pārliecinoši un precīzi izpilda prasīto, kas kalpo kā piemērs daudziem viņa kameras kolēģiem - cilvēkiem. Šepam, tāpat kā citiem aktieriem, nācās mēģināt savas lomas tik ilgi, kamēr tika sasniegta ideāla to izpildīšana un izpratne par veicamo darbību. Kad sākās filmēšana, Šeps uzreiz ieņēmis savu vietu filmēšanas laukumā un uzmanīgi vērojis savu partneru darbības kadrā. Kad pienākusi viņa kārta, kollijs ļoti pārliecinoši paveicis prasīto, reti kad "sabojājot kadru". Te jāpiebilst, ka arī tā laika kritiķi ļoti augstu vērtēja Šepa darbu.

Diemžēl vairs nav noskaidrojams, kurš apmācīja un strādāja ar šo kino kolliju. Vēsture par to klusē. Zinām vienīgi par Lourensa Trimbla (lasīt zemāk!)neveiksmīgo mēģinājumu strādāt ar šo kolliju pēc Džīnas nāves.
1914. gada 18. novembrī avīze "The New York Star" publicēja Šepa nekrologu ar šādiem vārdiem: "Šeps ir nospēlējis savu pēdējo lomu. Viņš ir bijis bērnu mīlestības objekts un baudīja pieaugušo apbrīnu. Viņš kā izcils dramatisks aktieris vienā mirklī spēja uzburt prieku vai bēdas, viņa aktiera talantu centušies atdarināt daudzi, bet tikai daži ir spējuši pietuvoties viņa līmenim."
Savukārt, 1915. gada 19. jūnijā "The New Rochelle Pioneer rakstīja": "Pegija un Šeps I, slavenā aktiera Šepa atvases, šonedēļ tika pirmo reizi izvesti pastaigā ārā. Sākumā viņi bija nedaudz nervozi, bet tad aprada ar vidi un jautri spēlējās." Vairāk nekas par šīm atvasēm nav zināms un nekas neliecina, ka viņi turpināja Šepa kino karjeru.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās un publiski pieejamas trīs filmas ar Šepa piedalīšanos. Tās varat noskatīties zemāk, bet Šepa filmogrāfija ir šāda (pēdējā filma iznāca jau pēc viņa nāves):

.

"With the assistance of Shep" (1913)

"Shep, the hero" (1913)

"Faithful Shep" (1913)

"The Mutual friend" (1913)

"Heartbroken Shep" (1913)

"Good pals" (1914)

"Love's old dream" (1914)

"Sonny Jim at the North Pole" (1914)

"The Violin of M'sieur" (1914)

"The Million dollar mystery" (1914)

"The Little captain" (1914)

"A Dog's good deed" (1914)

"A Dog's love" (1914)

"Shep's race with death" (1914)

"The Barrier of flames" (1914)

"Shep the sentinel" (1915)

.

.

Džīna

.

.

1909. gadā rakstnieks Lourenss Trimbls apmeklēja Ņujorkas kino kompāniju "Vitagraph Studios", gatavojot materiālus rakstu sērijai par to, kā tiek uzņemts kino. Kāds scenāriju nodaļas darbinieks rakstniekam pavēstīja, ka kompānijas producents Alberts Smits ir bijis spiests nolikt malā īpaši interesantu scenāriju tikai tādēļ, ka lomai ir vajadzīgs suns, kurš ne tikai prastu izpildīt dažādus trikus, bet prastu kameras priekšā uzvesties arī dabīgi, nepiespiesti. Trimbls ātri caurskatīja scenāriju un apgalvoja, ka viņš varot apmācīt jebkuru suni un panākt to, lai tas uzvedas tā, kā vajadzīgs. Pašpārliecinātais rakstnieks apvaicājās, vai te tuvumā esot kaut kur suņi, un viņam darīja zināmu, ka pie garāžas dzīvojot kāds neuzticīgs klaidonis, kas iznāk ārā no savas slēptuves tikai tad, lai notiesātu ēdiena paliekas, kuras sunim pametot studijas darbinieki.

Lourenss Trimbls patiešām izdarīja gandrīz neiespējamo - stunda viņam bija nepieciešama, lai izdabūtu suni no slēptuves, bet vēl pēc pusstundas iekaroja viņa uzticību. Pēc kāda laika tika ataicināts producents Smits un Trimbls viņam nodemonstrēja to, ka rekordīsā laikā sunim iemācījis. "Jūsu suns ir lielisks," atzina producents, "taču viņš ir augumā pārāk mazs un tas būs grūti pamanāms vidējos plānos". Trimbls atbildēja: "Tas nav mans suns, bet gan vietējais klaidonis. Es ierosinu viņu paņemt uz mājām kā mīluli, bet rītdien es jums atvedīšu suni, kas būs derīgs filmēšanai." Nākamajā rītā Lourenss Trimbls ieradās studijā ar savu skotu kolliju Džīnu (Jean). Nākamais kino aktieris tika apstiprināts ne viens iecerētās filmas lomai, bet kļuva par tā dēvēto "Vitagrāfa suni", kas konkurēja ar iepriekš jau aprakstīto Šepu - "Tanhauzera suni".

.

.

Šī ir ļoti reta fotogrāfija, kas saglabājusies līdz mūsdienām - Lourenss Trimbls ar savu slaveno Džīnu.

.

Arī Džīna kļuva par ļoti populāru kino aktrisi, konkurējot ar tādām "Vitagraph Studios" zvaigznēm kā Florence Tērnere un Moriss Kostello. Bet pats Lourenss Trimbls kļuva par šīs studijas galveno režisoru.

Vēlāk katra studija izcēla savu suni un apgalvoja, ka tas "pirmais suns aktieris un vispopulārākais". Tā, piemēram, 1931. gada avīzē "The New York Times" melns uz balta varam izlasīt aktrises Helēnas Heizas intervijā sacīto: "Džīna bija vispopulārākais tā laika suns". Viņas abas vairākkārt filmējās kopā.

1912. gadā Džīna laida pasaulē sešus kucēnus - divus puikas un četras meitenes. Šis stāsts tika iemūžināts 1913. gadā "Vitagraph Studios" uzņemtajā dokumentālajā filmā "Džīna un viņas ģimene".

1913. gadā nu jau vairs nezināmu iemeslu dēļ Trimbls ar Džīnu pameta "Vitagraph Studios" un kopīgi ar aktrisi Florensu Tērneri devās uz Angliju, kur viņa nodibināja pati savu kino studiju "Turner Films". 1916. gadā Trimbls ar Džīnu atgriezās ASV un šajā pašā gadā Džīna devās viņsaulē.

Pēc Džīnas nāves Lourenss Trimbls neveiksmīgi centās strādāt ar "Vitagrāfa suni" Šepu (lasīt augstāk!), bet vēlāk darbojās ar citu, vēlāko 20-to gadu ekrāna lielzvaigzni - Stronghārtu, īstajā vārdā Etzel von Oeringen (1917-1929), bet tas nebija kollijs un ir cita stāsta vērts kādā no vācu aitu suņu portāliem. Arī Trimbls bija viens no pirmajiem, turklāt izcils, kino suņu treneris.

Atšķirībā no Blēra un Šepa, ir zināms arī Džīnas dzimšanas gads - 1902.

Džīnai no visiem trijiem šodien pieminētajiem kino kollijiem ir visbagātīgākā filmogrāfija:

.

"Jean and the Calico doll" (1910)

"Jean and the match-maker" (1910)

"Jean goes foraging" (1910)

"Jean goes fishing" (1910)

"A Tin-type romance" (1910)

"Jean and the waif" (1910)

"Were the winds blow" (1910)

"Her mother's wedding gown" (1910)

"Jean rescues" (1911)

"When the light waned" (1911)

"The Stumbling block" (1911)

"Tested by the flag" (1911)

"Auld lang syne" (1911)

"Jean intervenes" (1912)

"Playmates" (1912)

"The Church across the way" (1912)

"Bachelor buttons" (1912)

"The Signal of distress" (1912)

"Jean and her family" (1913) - dokumentālā filma

"Jean's evidence" (1913)

"Fraid cat" (1914)

"The Shepherd Lassie of Argyl" (1914)

"Through the valley of shadows" (1914)

"Lost and won" (1915)

"Far from the Madding Crowd" (1915)

.

.

Secinājumi

.

Diemžēl mūsdienās filmas ar suņiem galvenajās lomās vairs nav skatītāju pieprasītas un kino studijas nesacenšas savā starpā ar saviem kino suņiem, tādēļ tagad kollijus uz ekrāniem var redzēt vienīgi vācu "Lesijas" versijā vai, skatoties mūsu "Fermas kolliju piedzīvojumus". Tagad, pēc 100 gadiem, "Vitagraph" un "Thanhauzer" vietā esam mēs - "Kolliju kino ®" studija un mēs turpinām ar 21. gadsimta mēmo kino.

.

.

Mūsu Lociņš.

.

Strīds

.

Man nepamanīts nepalika arī fakts, ka borderkolliju fani "pieraksta" šīs vecās filmas sev, proti, ka mūsu aprakstītie suņi esot borderkolliji, nevis kolliji. Te gan nezinātājiem jāpaskaidro, ka abām šīm šķirnēm - borderkollijiem un garspalvainajiem kollijiem - ir kopīga izcelsme un mūsu priekšteči - skotu kolliji - 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izskatījās kā augstāk redzamajās filmās un daudz mazāk līdzinājās, piemēram, Lesijai. Pie tam uz Skotijas un Anglijas robežas audzētie borderkolliji (no turienes arī nosaukums - "border" = "robeža") savu nosaukumu ieguva 1915. gadā, bet britu kennelklubs to par patstāvīgu šķirni atzina un šķirnes standartus apstiprināja tikai 1976. gadā. Līdz tam laikam borderkolliji tika selekcionēti kā darba suņi ārpus oficiālās britu kinoloģiskās organizācijas. Skotu kolliji, turpretī, ir ļoti sena šķirne. Ja pavisam īsi - borderkollijs ir "atvasinājums" no skotu kollija, bet uz ekrāna ir redzami tieši "skoti" un nevis "borderi".

.

Bet, ja interesējaties par citām mākslas un animācijas filmām, kurās lomas atvēlētas arī kollijiem, iegriezieties mūsu sadaļā Kolliji uz ekrāniem.

.