|
Kas ir standarts?
.
Standarts ir pazīmju un īpašību kopums, kas kalpo par
paraugu šķirnes indivīdu salīdzināšanai. Tas uzskatāms par
galveno dokumentu, ko audzētāji un vaislas darba eksperti
izmanto dzīvnieku novērtēšanai. Standarts ietver sevī
informāciju par šķirnes izcelsmi, atzītiem tipiem, izskatu,
mērķi, temperamentu, kažoku, krāsu, ķermeņa daļu aprakstu un
dzimumu atšķirībām, kā arī trūkumiem un nevēlamiem
defektiem.
.
Standarts var būt atšķirīgs
.
Lai gan pastāv maldīgs uzskatas, ka kolliju šķirnes standarts
ir tikai viens, tā nebūt nav. Eiropā (FCI) ir aptiprināts
britu pieņemtais standarts, bet Amerikas Savienotajās
Valstīs tas ir savs. Bija vēl trešais, kas mazliet atšķīrās
no abiem minētajiem. Tas bija tā dēvētais padomju standarts,
vēl tautā saukts par DOSAAF standartu (Padomju Savienībā
kolliji bija pieskaitīti
dienesta suņu šķirnei),
taču līdz ar šīs valsts sabrukumu šī standarta redakcija ir
kļuvusi par vēsturi.
Daudziem cilvēkiem rodas jautājums, kādēļ tad kolliji ir
kļuvuši tik atšķirīgi gan tipos, gan dažādos standartos, ja
jau par pamatu visam reiz tika ņemts pats pirmais britu
izstrādātais kolliju standarts? Kādēļ ASV kolliju audzētāji
ir spējuši saglabāt gandrīz nemainīgus savus kollijus, bet
Eiropas kolliji kļūst arvien mazāki augumā un
Lesijai
līdzinās pavisam maz? Lūk, kā uz šo jautājumu atbildēja
starptautiska kolliju audzētāju autoritāte no Anglijas
Heizela Hanta: "Man bieži jautā, kādēļ britu kolliji ir tik
ļoti mainījušies, lai gan standarts pēc savas būtības ir
palicis tas pats. Viņu (amerikāņu - aut. piez.) kolliji ir
uzlabojušies, taču nav mainījušies. Amerikāņi saglabā ticību
saviem kollijiem."
.
Kādēļ tad standarts tiek mainīts?
.
Ik pēc laika suņu šķirņu (par kaķiem nezinu) standarti tiek pārskatīti,
papildināti vai grozīti, motivējot izmaiņas gan ar to, ka
"suņu loma cilvēku sabiedrībā ir mainījusies", gan citām
subjektīvām muļķībām. Te ļoti der frāze oriģinālā (citāts):
"Standard revisions are usually controlled by a handful of
individuals and most certainly reflect those individual
views, interpretations and prejudices." Latviski tas būtu
apmēram tā: "Standarta pārskatīšanu parasti kontrolē
nedaudzi indivīdi, un tā pavisam noteikti atspoguļo šos
individuālos uzskatus, interpretācijas un aizspriedumus." Ja
mēs ar Ievu,
par provi, šodien nodibinātu starptautisku rožu audzētāju
biedrību un nospriestu, ka no rītdienas baltas rozes vairs
neatzīstam, tas apmēram būtu tāpat, kā notika ar baltajiem
kollijiem.
Turpinot izkopt šķirni, standarta tekstā tiek iekļauti arī
būtiski precizējumi, tā, piemēram, tikai 1950. gadā tekstā
parādījās tādi termini kā "šķērveida sakodiens",
"mandeļveida formas acis", daudz detalizētāka tika
aprakstītas gan kājas, gan ķermenis. Amerikāņi šajā gadā
pirmo reizi standartā precizēja arī pieļaujamās krāsas, tai
skaitā balto.
Pirmais kolliju šķirnes standarts tika publicēts 1881. gadā, bet 1910. gadā tika izstrādāta jau daudz detalizētāka
standarta redakcija, uz kuru vēl arvien balstās vecie kolliju audzētāji. 1910. gada
standarta versijā jau tika uzskaitīti visi kolliju trūkumi, bet tā beigās varējām izlasīt kopējo šķirnes raksturojumu, kas var kalpot par etalonu vēl šodien: Lai kolliji varētu veikt savus gana pienākumus, viņiem jābūt spēcīgiem, aktīviem un gracioziem, ar labi sabalansētu ķermeni, spēcīgām kājām un ķepām. Kollijam jābūt elastīgam un veiklam kustībās, viņa galvai jābūt proporcionālai, jābūt pareizas formas, krāsas un izmēra acīm, pareizi novietotām un pareizas formas ausīm, kas kopā piešķir sunim maigu, sapņainu un tajā pat laikā vērīgu izteiksmi. Viss tas kopā padara kolliju par visskaistāko no visu šķirņu suņiem. Pēc tam Anglijā kolliju
standarts vairākas reizes tika rediģēts, tas notika 1964., 1988. un 1996. gados. Katra jaunā redakcija nemainīja to būtību, taču
standarta prasības pamazām sāka izplūst kā caur dzēšlapu. 1996. gadā pieņemtais kolliju
standarts sadalīja divās patstāvīgās šķirnēs garspalvainos un gludspalvainos kollijus. Bet, ak vai! - no teksta pazuda norādes par kolliju pielietojumu
ganīšanas darbā, kas bija pats galvenais kodols, ap kuru grozās visa standarta prasību loģika un jēga. Šādu rīcību par galīgi aplamu un nepieņemamu nosaukušas arī starptautiski atzītas autoritātes, kā, piemēram, kolliju audzētājas Stella Klārka un Heizela
Hanta. Nu kollijs bija kļuvis par dekoratīvu suni.
Ar divu tipu sadalīšanu dažādās šķirnēs eiropieši
nodarīja kollijiem lielu un neatgriezenisku ļaunumu.
Līdz 1996. gadam nebija tādu terminu kā
"garspalvainais kollijs" un "gludspalvainais
kollijs", mūsu suņi bija "Skotijas aitu suņi jeb
kolliji". Un ne jau nosaukumos ir vaina! Līdz
2000.-to gadu sākumam vēl "pēc inerces" kolliji
atbilda cilvēku līdzšinējai izpratnei par to, kādam
ir jāizskatās kollijam, bet vēlāk FCI audzētāji
"piestrādāja", lai kolliji kļūtu arvien mazāki
augumā un izskatītos patiešām "garspalvaini" -
daudzi no tiem vienkārši atgādina spalvu kaudzes,
kurās grūti saskatīt suņa ķermeņa elegantās aprises
un tiek "pazaudētas" pat ausis. Šādi apmatoti suņi
patiešām izskatās dekoratīvi un nav brīnums, ka
daudzi audzētāji cenšas iestāstīt pircējiem, ka
"suņu loma cilvēku dzīvē ir mainījusies", līdz ar to
tiem vairs nav vajdzīgs darbam atbilstošs ķermenis,
ne
ganīšanas instinkti. Amerikāņi turpretim
kollijus nesadalīja, viņi šķirni vienkārši dēvē par
"kolliju", bet standarta beigās ir izlasāma neliela
rindkopa, kas veltīta "gludspalvainajai versijai",
proti, apmēram šādi - "Gludspalvainā šķirnes
variācija tiek vērtēta pēc tā paša standarta,
izņemot to, kas attiecas uz apmatojumu. Tas ir īss,
ciets un blīvs, ar bagātīgu pavilnu." Skat. zemāk!
.
.
Amerikāņiem, atšķirībā
no britiem, vēl arvien ir pieļaujama pārošana starp
garspalvainajiem un gludpslavainajiem tipiem, bet
izstādēs abus vienas šķirnes paveidus vērtē
atsevišķos ringos.
Vēl mazliet briti standartu
"pielaboja" 2010. gadā, pēc tam vēl
2012. gadā arī mazliet. Laikam ielika divus
komatus...
1886. gadā, kad tika nodibināts Amerikas Kolliju
klubs, tajā izmantoja britu standartu, bet 1897.
gadā klubs apstiprināja savu standartu, kas pirmās
izmaiņas piedzīvoja 1918. gadā un attiecās uz
kolliju augumu skaustā. Tālāk aizokeāna kolliju
audzētāji papildināja standartu 1950. gadā. Starp
citu, tikai šajā gadā pie krāsām parādījās arī
"zilie marmori". Patreizējais amerikāņu kolliju
standarts ir spēkā kopš 1977. gada 10. maija
Pilnīgi piekrītu amerikāņu kolliju audzētāju
viedoklim un ierosinājumam, ka ir pienācis laiks
britu un amerikāņu kollijus nodalīt divās
patstāvīgās šķirnēs, jo abu pārstāvji atšķiras ne
tikai eksterjera ziņā, bet arī, vērtējot darbspējas
un dabīgos instinktus, kurus amerikāņu kolliji ir
veiksmīgi saglabājuši, bet eiropieši gandrīz
zaudējuši.
.
Vai kolliji var būt balti?
.
Kad internetā ievietoju mūsu baltā kollija
Danas
metiena fotogrāfiju, saņēmu kādas personas publisku
pārmetumu, ka nav ievērots standarts krāsojumā. Kad
paskaidroju, ka amerikāņu standarts šādu krāsojumu paredz,
minētā persona secināja, ka esot "skumji, jo no Amerikas
nākot visādi "brīnumi" un izpausmes", ar to uzsverot, ka
amerikāņi tagad modes pēc izdomā sazin ko. Sapratu, ka gan
šīs personas, gan, iespējams, citu mazizglītotu kolliju īpašnieku
zināšanas par kolliju standartu, tā tapšanas vēsturi un
izmaiņām ir ļoti vājas, jo baltie kolliji Anglijā un ASV
bija pazīstami jau 19. gadsimta beigās un tas nebūt nav
"mūsdienu izdomājums" modes pēc. Ja ieskatīsimies britu
standarta 1898. gada redakcijā, tad mazliet papildinātajā
versijā 1910. gadā, kā arī 1950. gada labojumos,
konstatēsim, ka kolliju apmatojuma krāsas netika
reglamentētas, jo "krāsai un pazīmēm nav nozīmes, taču
priekšroka tiek dota efektīvāka krāsojuma suņiem". Balta
krāsojuma kollijus briti atzina līdz pat 1969. gadam, kad
atkal tika veiktas standarta izmaiņas, nosakot, ka kollijiem
ir tikai trīs pamatkrāsas (ar dažādiem toņiem) - rudā jeb
sabuļkrāsa, melnā jeb "trīskrāsu" un "zilā marmora". Loģisks
būs jautājums, kāpēc tad baltie suņi netika atzīmēti, ja jau
sen un daudzviet pastāvēja? Šajā pašā 1969. gadā kādā
Anglijas suņu izstādē angļu tiesnesis diskvalificēja balto
kolliju no ASV. Tam sekoja neliels skandāliņš un tad "vecie
britu kolliju audzētāji" jeb "autoritātes" - saujiņa
konservatīvi noskaņotu pensionāru nolēma, ka baltas krāsas
vairs nebūs, nepatīk un vispār - tagad būs tā!
Gan amerikāņu kolliju standarts, gan padomju (par lielu
brīnumu tagad daudziem!) baltos kollijus atzina un atzīst.
Zemāk fragments no padomju drukātā kolliju standarta un
Rīgas kollija Benni (īp. Rozenšteins) bilde.
.
.
.
Vēl gribu piebilst, ka arī konservatīvajai
Irisai Stepei
baltie kolliji nepatika. Kad reiz viņai ieminējos, ka
sapņoju ievest Latvijā balto kolliju no ASV, viņa nespēja
noslēpt savu sašutumu un teica, ka labāk būtu, ja mēs
ievestu Latvijā kādu rudo puiku vaislai no ārzemēm, jo
parasti to trūkums Latvijā šajā gadsimtā bija ievērojami
jūtams. Sapratu, ka par šo tēmu ar
Irisu vairs nerunāšu...
Kas attiecas uz patlaban spēkā esošo, neskaitāmas rediģēšanas
piedzīvojušo britu standartu, kuru FCI oficiāli
apstiprinājusi, baltā krāsa tiek norādīta kā "nevēlams
trūkums", taču tas nav diskvalificējošs un FCI izstāžu
ietvaros baltie kolliji jāvērtē kopējā ringā kā trīskrāsu,
sabuļkrāsas vai marmorkrāsas kolliji, kuriem vienkārši ir
lielākā pakāpē izteiktas pieļaujamās baltās pazīmes. FCI un
AKC ir oficiāli sadarbības partneri un abpusēji atzīst
izsniegtos ciltsrakstus, novērtējumus un piešķirtos titulus.
Patiesībā gan tas nozīmē, ka baltais kollijs ringā ar citu
krāsu suņiem FCI izstādēs saņems viszemāko novērtējumu un
paliks "pēdējais". Tieši šī iemesla dēļ Vācijā amerikāņu
kolliju audzēšanas biedrība Eiropā jau rīko atseviškas
izstādes tieši amerikāņu standarta kollijiem un pieaicina
ekspertus no ASV. Amerikāņu kolliju Eiropā ar katru gadu
kļūst arvien vairāk un, iespējams, pienāks brīdis, kad tie
šajā kontinentā jau nopietni konkurēs ar britu standarta
suņiem.
.
Bet tagad pāriesim pie saprotama kolliju standarta teksta ar
maniem komentāriem par krāsu, augumu un svaru.
Raksturojums
0
Lai
kollijs varētu īstenot savas dabīgās iedzimtās ganu
suņa darbaspējas, viņam jābūt stipram, kustīgam, bez
smagnējības un neveiklības pazīmēm. Šīs šķirnes
suņa novērtēšanā ļoti svarīgas ir galvas pieres daļas
un purna proporcijas, acu lielums, forma, krāsa, ausu
novietojums. Visam tam ir harmoniski jāapvienojas, lai
piešķirtu "sapņainu" un tajā pašā laikā vērīgu
izskatu, kas kolliju padara par vienu no skaistāko suņu
šķirņu pārstāvjiem.0
Kopskats
0
Kollijs
pievērš sev uzmanību kā sevišķi skaists suns, vērīgs
un aktīvs, bez jebkādas neproporcionalitātes ķermeņa
daļās. Kollijs izskatās mierīgs un pašcieņas pilns.
Viņa kustībām jābūt graciozām un maigām. Bagātīgs
apmatojums kopā ar pareizas formas galvu un maigu acu
izteiksmi padara kolliju par patīkamu un elegantu suni,
kurš ar savu ārējo izskatu izraisa patiesu apbrīnu.
0
Galva
0
Galva
ir ļoti svarīga ķermeņa sastāvdaļa, un tiek vērtēta
tās attiecība pret suņa suņa ķermeni. Skatoties no
priekšas un sāniem, galva atgādina pastrupu ķīli.
Piere plakana, starp ausīm mēreni plata. Sānu virsma
viegli sašaurinās no ausīm līdz deguna galam, pie
purna vaigi neizspiežas uz āru un neiekrīt uz iekšu.
Smalks, skaisti veidots, labi noapaļots purna gals, bet
ne stūrains. Skatoties profilā, pieres un purna līnijas
izveido vienāda garuma paralēles, atdalītas ar nelielu,
bet manāmu pāreju ("stopu"). Vidējais punkts
starp iekšējiem acu kaktiņiem ir galvas garuma centrālais
punkts. Apakšžoklis spēcīgs, skaidri iezīmēts.
Galvas platums no uzacīm līdz apakšžokļa apakšējai
daļai nedrīkst būt pārāk liels. Neatkarīgi no suņa
krāsas deguna gals, acu plakstiņi, lūpas ir melnā krāsā.
Paskaidrojums.
Standartā galvaskauss tiek skatīts kopumā kā vienots
vesels. Ja skatās no suņa deguna priekšpuses uz purnu,
tad purns šķiet apaļš, līdzīgs caurulei. Zīmulim,
uzliktam uz purna aukšdaļas, jānoveļas uz vienu vai
otru pusi; ja tas paliek uz vietas, tad purns ir pārlieku
plakans. Galvas pareizas proporcijas: purna garums (no
degungala līdz acu iekšējiem kaktiņiem) ir puse no
galvas garuma (no degungala līdz pakauša kaulam) un vienāds
ar pieres garumu. Pieres daļa nedrīkst būt platāka par
savu garumu, un attālums no uzacīm līdz apakšžokļa
apakšējai daļai nedrīkst būt lielāks par pieres daļu
jeb pusi no galvas garuma. Purna apkārtmērs nedrīkst būt
lielāks par galvas garumu; apakšžoklis sastāda 1/3 no
purna dziļuma.
Trūkumi.
Galva nedaudz neproporcionāla ķermeņa uzbūvei. Pasīks,
paass, paīss, nedaudz uzrauts vai noliekts (līks) purns,
izspiedies pakauša kauls, paapaļa piere, nedaudz
izspiedušies vai iekrituši vaigi, izspiedušies uzaču
loki, liela izmēra mute, pārējas trūkums starp purnu
un pieri vai tās nepareizs novietojums (pagarināts
"stop"). Nedaudz atkārušās lūpas, pagaiši
plakstiņi, lūpas un deguns.
Defekti.
Galva rupji veidota, ļoti neproporcionāla ķermeņa uzbūvei,
apaļa, ļoti slīpa piere, krasi izteikta pāreja no
pieres uz purnu, ļoti izspiedušies uzaču loki un vaigi.
Īss, stipri uzrauts vai noliekts purns, mitras lūpas.
0
Acis
0
Acu
izteiksme ir ļoti svarīgs elements un piešķir sunim
maiguma, uzmanības, pilnīgas sapratnes iespaidu. Kad
suns klausās, skatiens "dzīvs" un saprātīgs.
Acis vidēji lielas, nedaudz slīpi novietotas, mandeļveida
formas, tumši brūnā krāsā. Izņēmums ir zili
sudrabotie marmorkrāsas kolliji, kuru acis (viena vai
abas) bieži vien ir zilā vai Ķīnas porcelāna krāsā,
vai tikai ar ziliem plankumiņiem.
Trūkumi.
Acis liels, paapaļas, nedaudz izspiedušās vai dziļi
novietotas.
Defekti.
Acis lielas, apaļas, taisni novietotas, izspiedušās,
gaišā krāsā, trula acu izteiksme. Dažādu krāsu acis
(izņemot zili sudrabotos marmorkrāsas suņus).
0
Ausis
0
Ausis
nelielas, pie pamatnes platas, augstu, ne sevišķi tuvu
(bet arī ne sevišķi tālu) novietotas viena no otras.
Mierīgā stāvoklī pieglaustas, bet, sunim
sasprindzinoties, tās pagrieztas uz priekšu, pusstāvas
ar viegli noliektiem ausu galiem.
Paskaidrojums.
Pareizs ausu stāvoklis: 2/3 auss pie pamatnes stāv, bet
1/3 viegli noliektas uz priekšu. Kad suns ir uzmanīgs,
tad attālums starp acīm un ausīm ir vienāds.
Trūkumi.
Ausis stāvas, bet arī pamīkstas, slīpi noliektas, zemu
vai tālu novietotas. Lielas ausis.
Defekti.
Stāvas vai nokārušās, gaļīgas vai īsas, uz priekšu
noliekušās vai dažādi noliektas ausis.
0
Zobi
0
Zobi
lieli,
apakšējie griezējzobi no iekšpuses pieguļ augšējiem
griezējzobiem (griežņveida sakodiens). Neliela sprauga
starp tiem neskaitās nopietns trūkums. Pilna zobu
formula (42 zobi).
Trūkumi.
Nepilna zobu formula. Neatbilstoši vecumam nodiluši
zobi, nolauzti zobi, ja tie netraucē pareiza sakodiena
noteikšanu.
Defekti.
Visas novirzes no griežņveida sakodiena. Reti, sīki
zobi.
0
Kakls
0
Kakls ar
labu muskulatūru, stiprs, pietiekami garš un izliekts.
Paskaidrojums.
Kakls nedrīkst būt īsāks par galvas garumu.
Trūkumi.
Kakls īss, zemu novietots.
0
Ķermenis
0
Ķermenis
nedaudz garāks par suņa augstumu skaustā. Mugura
stipra, nedaudz zemāka par jostas vietu. Krūšu kurvis
dziļš un pietiekoši plats. Pleci slīpi ar labi
izteiktiem leņķiem. Priekškājas taisnas ar labi attīstītu
muskulatūru, vidēji izteiktiem kauliem. Elkoņi nedrīkst
būt vērsti uz iekšpusi vai ārpusi. Pēdvidus elastīgs,
bet ne vājš. Krusti nedaudz slīpi un stipri. Pakaļkājas
muskuļotas un stiegrainas augšdaļā, kopā ar apakšdaļu
veido izteikti izliektu ceļa locītavas leņķi. Lēcējlocītavas
sausas, relfjefas, nevērstas uz āru vai uz iekšu.
Paskaidrojums.
Ķermeņa priekšējā un pakaļējā daļa jāvērtē
kopumā. Skausts labi izteikts, augsts. Mugura stipra,
taisna, vidēji plata. Jostas vieta īsa, plata, nedaudz
izliekta. Krusti nedaudz plati un slīpi. Krūšukurvja
apakšējā līnijai jābūt līdz elkoņa līnijām.
Pirmie trīs ribu pāri gandrīz paslēpti aiz lāpstiņām
un izvietoti diezgan šauri. Katrs nākamais ribu pāris
(apmēram līdz 10-tajam, - pēc tam sašaurinās) platāks
un garāks par iepriekšējo. Priekškāju garums līdz
elkoņiem nedaudz lielāks par suņa ķermeņa augstumu
skaustā. Leņķis starp lāpstiņu un pleca kaulu ap
90-100°. Pēdvidus nedaudz slīps, ne visai garš. Pakaļkājas,
skatoties no mugurpuses, taisni novietotas, paralēlas savā
starpā. Lēcējlocītavas labi izteiktas. Iedomātai
taisnai līnijai, novilktai no sēdes kaula taisni uz
leju, jāiet pa pēdvidus priekšpusi vai nedaudz pirms tās.
Leņķis starp bļodas kaulu un ciskas kaulu - 90-100°.
Trūkumi.
Krūtis par daudz platas vai šauras, nepietiekami dziļas,
mugura mīksta vai izliekta. Krusti par daudz slīpi vai
horizontāli. Priekškājas ar nedaudz izvērstiem elkoņiem.
Šaurs kāju novietojums, neliels kāju izliekums uz iekšu
vai āru. Stipri slīps vai taisns pēdvidus. Pakaļkājas
ar nedaudz satuvinātām vai izvērstām lēcējlocītavām,
slikti izteikti to leņķi. Par daudz šaurs vai plats
pakaļkāju novietojums.
Defekti.
Mucveidīgs, sīks, īss krūšukurvis, stipri ieliekta
vai kupraina mugura, ļoti gara, ieliekta jostasvieta,
stipri slīpi krusti. Priekškājas ar taisniem vai asiem
pleciem. Līki apakšpleci, ļoti garas vai īsas kājas,
stipri izvērsti elkoņi, stipri uz āru vai iekšu izvērstas
priekškājas. Iztaisnoti pakaļkāju leņķi, stipri
ievirzītas uz iekšu vai āru lēcējlocītavas.
0
Ķepas
0
Ķepas ovālas
formas ar spēcīgiem pēdu spilventiņiem. Pirksti
izliektas formas un sakļauti. Pakaļkāju pirksti mazāk
izliekti.
Trūkumi.
Apaļas vai mīkstas ķepas. Liekie pirksti.
Defekti.
Plakani vai stipri izplesti pirksti.
0
Aste
0
Aste
gara,
pēdējais astes skriemelis aizsniedz lecamo locītavu.
Mierīgā stāvoklī aste nelaista uz leju, astes gals
nedaudz izliekts uz augšu. Kad suns sasprindzināts, asti
var pacelt uz augšu, bet ne augstāk par mugura līniju.
Trūkumi.
Aste īsa vai paceļas virs muguras līnijas, noliekta uz
sāniem.
Defekti.
Aste "gredzenā", āķī. Stipri īsa aste.
0
Apmatojums
0
Apmatojumam
jābūt ļoti biezam. Segspalva taisna un cieta, pavilna mīksta,
bieza, aizklāj visu ādu. Krēpes un žabo ļoti gari. Uz
galvas spalva īsa, tāda pati uz ausīm. Pie auss
pamatnes spalva gara. Priekškāju aizmugurē gara spalva.
Pakaļkājām vēl garāka virs pēdvidus (izveido
"bikses"). Pēdvidus, ķepas ar īsu spalvu.
Aste ar garu, biezu spalvu.
Trūkumi. Mīksta,
zīdveidīga, nepietiekoši gara, viļņaina spalva.
Defekti. Ļoti
īsa spalva, pavilnas trūkums, sprogaina spalva.
0
Apmatojuma
krāsa
0
Britu standarts paredz
trīs krāsas:
ruda ar baltu, melna ar baltu (trīskrāsu), un zili
sudrabota (marmora). Ruda ar baltu: visa veidu nokrāsas -
no gaiši zeltītas līdz tumšai sarkankoka krāsai vai
ar tumšu plīvuru. Melna ar baltu (trīskrāsu): pārsvarā
dominē melnā krāsa ar intensīviem rūsganiem
plankumiem uz galvas un kājām. Nav vēlama melnās
spalvas rūsgana nokrāsa. Sudraboti zilā (marmora, blue
merle): pārsvarā gaiši zilganpelēka spalva ar
nelieliem melniem plankumiem pa visu ķermeni. Vēlami rūsganas
krāsas plankumi uz galvas un kājām (tāpat kā trīskrāsu
kollijiem), bet to trūkums netiek vērtēts kā defekts.
Lieli melni plankumi, tumši pelēka spalva un spalva un
pavilna ar rūsganu nokrāsu nav vēlama. Visu krāsu suņi
ir ar tipiskiem dažāda lieluma baltiem apzīmējumiem. Vēlams:
balta krāga (pilnīga vai daļēja), baltas krūtis, kājas,
ķepas, balts astes gals. Baltai zvaigznīte vai bultiņa
var būt uz purna un pieres. Krāsai un baltajiem apzīmējumiem
nav sevišķas nozīmes, bet pie vērtējuma priekšroka
tiek dota sunim ar košāku un efektīvāku apmatojuma krāsu.
Amerikāņu kolliji var
būt arī balti ar rudiem, melniem vai marmora
plankumiem. Balto kolliju galvām noteikti jāatbilst
šīm trijām krāsām, tās nevar būt baltas.
Padomju laika
standarts arī paredzēja baltos kollijus, tika
noteikts, ka šādiem suņiem jābūt vismaz 75% balta
krāsojuma.
Trūkumi.
Uz kakla nav balta apzīmējuma.
Defekti.
Nav baltu apzīmējumu uz krūtīm, ķepām, astes gala.
0
Augums
0
Augstums
skaustā: britu standarts paredz suņiem - 56-61 cm, kucēm - 51-56 cm
un svaru suņiem
- 20-30 kg, kucēm - 18-25 kg; amerikāņu standarts paredz
suņiem - 61-66 cm, kucēm - 55-60 cm un svaru suņiem
- 27-33 kg, kucēm - 22-27 kg; savukārt, padomju jeb
DOSAAF standarts paredzēja suņiem - 65-69 cm, kucēm
- 60-64 cm, svars netiek norādīts.
0
Kustības
0
Kustības
ir raksturīga šķirnes pazīme. Suns, kurš pareizi
kustas, nekad neizvērš elkoņus uz āru, bet,
neskatoties uz to, veicot kustības, viņa priekškājas
tiek liktas pietiekoši tuvu viena otrai; ķepu sapīšanās,
krustošanās ir ļoti nevēlama. Pakaļkājām, skatoties
no mugurpuses, jābūt paralēlām, tām jābūt spēcīgām,
jāpārvieto ķermenis ātri. Skatoties no sāniem, kustībām
jābūt vieglām, plūstošām. Nepieciešams vidēji garš
solis, tam jābūt vieglam, bez liekas piepūles.
Trūkumi.
Kustoties riksī, suns liek kājas par daudz plati vai šauri,
nedaudz saistītas kustības, neliela krustu kustēšanās.
Defekti.
Saistītas, smagas kustības. Īss priekškāju solis.
Kustoties riksī, ļoti augstu tiek turēti krusti, stipra
krustu kustēšanās vertikālā virzienā. Aidinieku
gaita.
0
Diskvalificējoši
defekti
0
Suņi -
kriptorhi (viena vai abu sēklinieku trūkums), kā arī vāja
to attīstība. Anatomiskas kroplības. Bailīgums.
Un atcerieties - par
baltu kažoka krāsu nevienu kolliju diskvalificēt
nedrīkst! |
