.

..

Vecais Kollijs ar Falko.

.....

Mācības par eksterjeru veidošanās un eksterjera novērtēšanas nozīme
....
Zirgu eksterjera apraksts un eksterjera izveidojuma novērtēšana ir selekcijas darba sastāvdaļa. Eksterjera izveidojuma īpatnību izmantošana selekcijā saistīta ar atziņu, ka pastāv sakarība starp ķermeņa dalu uzbūvi un funkcijām, t.i., pēc eksterjera daļu izveidojuma var spriest par zirga saimniecisko noderību vai izmantojamību vaislai.
Mācībai par zirgu eksterjeru pirmsākumi iezīmējušies jau sen. A. Krasņikovs savā P. Kuļešova simtgadei veltītajā grāmatā “Zirgu eksterjers” kā senāko zināmo arheoloģisko liecību piemin Mazāzijā atrasto uz akmens hetu valodā rakstīto traktātu par zirgu, kas datēts ar 14. gs. p. m. ē. Senajā Grieķijā 4. gs. p. m, ē. sākumā monogrāfiju par zirgu uzrakstījis Ksenofonts; 4. gs. p. m. ē. beigās arī Aristotelis “Dzīvnieku vēsturē” lielu vērību veltījis zirgu aprakstam. Senajā Romā par zirgu eksterjeru 1. gs. p. m. ē. interesējies Kolumella un mūsu ēras 1. gs. vidū - Plīnijs.
Arābu kultūras uzplaukums (8...14. gs.) un tās iespiešanās Eiropā saistījās ar arābu audzēto zirgu plašāku iepazīšanu. Saglabājies daudz tā laika arābu zirgu aprakstu. Vēsturnieki par nopietnāko uzskata arābu veterinārārsta Abu-Bekra (749. g.) izveidoto traktātu par zirgu. Attīstoties figurālajai jāšanai un jāšanas sportam vispār, literatūra par zirgu kļuva arvien plašāka.
Uzkrājoties zināšanām par zirgu anatomiju un fizioloģiju, 18. gs. otrā pusē un vēlāk sāka veidoties uz mērījumiem un aprēķiniem balstīti spriedumi par zirgu eksterjeru. Daudzu šī laika zinātnieku meklējumi saistīti ar ieceri atrast zirga eksterjera formu etalonu jeb ideālo eksterjeru, kāds būtu vēlams jebkura izmantošanas virziena zirgam.
Laikā ap 14...17. gs. par eksterjera ziņā ideāliem pieņēma labākos arābu audzētos zirgus. Sākot ar 18. gs., dogmatiskie ieteikumi par zirga ideālu eksterjeru kļuva daudzveidīgi. K. Burželā 18. gs. septiņdesmitajos gados par ideālu tipu uzskatīja spāņu-itāļu zirgus (tie bija izveidoti stiprā arābu ievesto zirgu ietekmē), V. Sent-Bels 18. gs. deviņdesmitos gados par tādu pieņēma slavenāko Anglijas auļotāju Eklipsu. F. Rolofs 1870. gadā ieteica uzskatīt par ideālām zirga ķermeņa proporcijas pēc ģeometriskā zelta griezuma attiecībām; H. Zetegasts 1878. gadā rakstīja, ka zirga ķermenim (neskaitot galvu, kaklu un kājas) jāiekļaujas taisnleņķa paralelogramā.
Šāda ideālā vai salīdzinošā eksterjera dogmatiskie meklējumi eksterjera mācības attīstībai un zirgaudzēšanas praksei neko pozitīvu nedeva, vēl vairāk - tas pat radīja dažu zinātnieku noliedzošu attieksmi pret eksterjeru kā selekcijas pazīmi.
Eksterjera mācības attīstībā jaunu ievirzi 1880. gadā deva H. Natuziuss un 1889. gadā P. Kuļešovs. Viņi ar zinātniski pamatotu kritiku pierādīja ideālā eksterjera meklējumu nederīgumu, tā vietā pārliecinoši raksturojot eksterjera formu atkarību no dzīvnieku izmantošanas veida. Tādējādi 19. gs. beigās radās eksterjera mācības tagadējais izpratnes veids - jēdziens par speciālo eksterjeru, ko pilnībā atzīst pašreizējā zinātniskā doma un ko lieto zirgaudzēšanas praksē. Mācība par speciālo eksterjeru saistās ar dialektisko izpratni par formu un funkciju vienotību, par daļas funkcionālo saistību ar veselo.
Zirgu eksterjera aprakstu un novērtējumu nevar pretstatīt citiem vaislas zirgu novērtēšanas paņēmieniem. Dažādie novērtēšanas paņēmieni, viens otru papildinot, dod iespējami pilnīgāko priekšstatu par zirgu saimniecisko un vaislas vērtību.
Eksterjera formas krasi atšķiras dažādu izmantošanas virzienu zirgiem. Viena izmantošanas virziena ietvaros mazāk spilgtas, bet tomēr labi uztveramas eksterjera atšķirības vērojamas starp dažādām šķirnēm, bet šķirnes robežās eksterjera veidojumā atšķirīgi ir atsevišķi īpatņi. Ikvienā šķirnē eksterjera formu atšķirības ir dažāda vecuma un dažāda dzimuma zirgiem, tāpēc, eksterjeru novērtējot, jāievēro ne tikai šķirnei raksturīgā eksterjera daļu uzbūve, bet arī dzimumam un vecumam atbilstošās uzbūves atšķirības.
Ikviena izmantošanas virziena zirgiem eksterjera izveidojuma atšķirības var izpausties kā nevēlamas novirzes no normas. Novirzes, ja tām nav izteikti patoloģisks raksturs, tiek sauktas par eksterjera trūkumiem. Eksterjera daļu veidojumā vērojamos patoloģiskos audu vai orgānu pārveidojumus pieņemts saukt par eksterjera kļūdām. Ārējās apskates gaitā ne vienmēr izdodas uztvert audu patoloģiskās izmaiņas, tāpēc eksterjera daļu veidojuma noviržu precīza šķirošana trūkumos un kļūdās ne vienmēr iespējama.
Zirgu saimnieciskā derīguma pakāpi pēc eksterjera formām pilnībā noteikt nevar. Priekšstats vajadzīgs arī par elpošanas, asinsrites, nervu sistēmas un citu organisma daļu funkcionālām iespējām. Tikai tad, kad visu orgānu saskaņota kopdarbība ir nevainojama, zirgs spēj būt labs spēka, izturības vai kustības ātruma ziņā. Izmantojot eksterjera mācības atziņas, nepieciešams noskaidrot ķermeņa ārējās formās vēlamo vai nevēlamo atbilstoši zirgu izmantošanas virzienam.
Selekcija ar vislielāko noteiktību virzāma uz nevēlamā izslēgšanu, tāpēc eksterjera vērtēšanā galvenā vērība jāpiegriež tiem eksterjera trūkumiem, kas var pazemināt zirga darbaspējas.
Eksterjera novērtējums no selekcijas viedokļa ir līdzvērtīgs zirga izcelšanās, darbaspēju vai pēcnācēju kvalitātes novērtējumam. Minētie zirga īpašību novērtējumi viens otru papildina un dod iespējami pilnīgu priekšstatu par vērtējamo īpatni. 

 ....

Zirga eksterjera daļu apraksts - ievads
...
Zirga nostādīšana un apskates kārtība ir priekšnoteikumu kopums, kas sagādā iespēju iegūt pareizu priekšstatu par apskatāmā zirga uzbūvi.
Apskatei nepieciešama līdzena vieta ar viendabīgu fonu. Zirga ārējo apskati var izdarīt atklātā vietā ar horizontālu virsmu, kur tuvējā fonā nav redzami dažādu kontūru un dažāda lieluma priekšmeti.
Apskates prasībām atbilst arī plaša, labi izgaismota manēža, kur skatītāju netraucē pretgaisma.
Apskatāmais zirgs jānostāda 6...7 m attālumā no skatītāja. Minētā attālumā vislabāk uztverama zirga atbilstība tipam un atsevišķo eksterjera daļu proporcijas. Zirga apskate izdarāma no tās puses, kur kaklu neaizsedz krēpes. Zirgs nostādāms brīvi, raugoties, lai kājas nebūtu pavilktas zem ķermeņa vai atstieptas no tā. Skatītājam tuvākā priekškāja nedaudz izvirzāma uz priekšu, bet pakaļkāja - atpakaļ; tā vienlaikus var apskatīt un salīdzināt visas kājas. Šādu nostādījumu panāk, ja vedējs nostājas zirgam priekšā ar seju pret zirgu un, īsi saņemot pavadas, zirgu nedaudz pavirza uz priekšu vai kāpina atpakaļ, līdz zirgs ieņem pareizo stāju.
Lai apskatītu zirgu no priekšpuses vai pakaļpuses, vedējs sagriež zirgu ar galvu vai pakaļdaļu tieši pret skatītāju un pats nostājas iesānis, lai neaizsegtu zirgu. Šādi nostādīta zirga kreisās un labās puses kājas var atrasties blakus. Pareizu priekšstatu par kāju izlikšanas veidu un kāju stāvotni iegūst, zirgu apskatot taisnvirziena kustībā, zirgu vedot gar skatītāju, prom no skatītāja un pret viņu.
Apskati uzsākot, vispirms jāiegūst vispārējs priekšstats par zirga temperamentu, kondīciju, konstitūcijas tipu un citām vispārējām pazīmēm. Vispārējo priekšstatu salīdzina ar lietošanas virzienam, šķirnei, dzimumam un vecumam raksturīgām īpašībām. Tālāk apskates un vērtējuma gaitā uzsākams eksterjera daļu detalizēts apraksts un vērtējums.
Praksē pieņemts eksterjera daļu detalizētu apskati un novērtējumu izdarīt noteiktā pakāpenībā. Sānskatā apskati uzsāk no galvas, tad turpina ar kaklu, skaustu un pleciem, muguru un jostasvietu, krustu daļu, krūškurvi, vēderu un nobeidz ar kājām. Apskatē no priekšas novērtē tās plecu, krūšu un priekškāju izvietojuma īpatnības, kas sānskatā nav redzamas. No pakaļpuses apskata krustu un gūžu formu, platumu un pakaļkāju stāvotni. Apskates gaitā konstatētās eksterjera daļu īpatnības jāsalīdzina ar šķirnei raksturīgo eksterjera uzbūvi. Daļas novērtējot, ekspertam jāizlemj, vai konstatētās īpatnības ir vēlamas, pieļaujamas vai nevēlamas un atbilstoši slēdzienam jāizdara eksterjera daļas novērtējums. Zirgu ķermeņa daļu apzīmējumi, kas izmantoti eksterjera apraksta terminoloģijā, parādīti attēlā.

...

...

Zirga dažu ķermena daļu apzīmējumi:
1 - piere, 2 - ganaši, 3 - pakausis, 4 - kakls, 5 - skausts, 6 - mugura, 7 - jostasvieta, 8 - krusti, 9 - plecs, 10 - krūtis, 11 - vēders, 12 - zarnkaula apvidus, 13 - gūža, 14 - sēžas paugura apvidus, 15 - elkonis, 16 - apakšplecs, 17 - karpālā locītava, 18 - pēdvidus, 19 - ciska, 20 - apakšciska, 21 - tarsālā locītava, 22 - vēzīši

...

Galva, kakls skausts
...
Galvas lielums un forma, kā arī ar galvu saistīto orgānu izveidojums cieši saistīts ar zirgu izmantošanas veidam raksturīgo zirga konstitūciju. Ātras gaitas zirgiem, kuriem raksturīgs dzīvs, enerģisks temperaments un sausa konstitūcija, galva ir neliela, smalku skeletu un segta ar plānu, cieši pieguļošu ādu. Caur ādu saskatāms asinsvadu tīklojums. Mazāk kustīgiem zirgiem (it sevišķi vezumniekiem, kuru konstitūcija mitrāka) galva ir lielāka, gaļīgāka, pārsegta ar biezāku ādu. Jebkurā tipā neatbilstoši liela galva ir konstitūcijas rupjuma, bet ļoti maza, kaut arī izskatīga galva, - konstitūcijas pārsmalcinātības pazīme. Visiem zirgiem par vēlamu uzskata proporcionālu galvu ar relatīvi platu pieres daļu, kas parasti saistās ar platiem ganašiem. Ganaši jeb apakšžokļu stūri novietoti tuvu kakla apakšējās daļas pieslēgumam galvai. Šinī kakla daļā atrodas balsene un trahejas sākums. Liels attālums starp abu apakšžokļu stūriem (plati ganaši) nodrošina ērtāku balsenes un trahejas izvietojumu un nekad neapgrūtina elpošanu. Plati ganaši ir tad, ja attālums starp abiem žokļu stūriem ir 8...9 cm. Šauri ganaši var apgrūtināt elpošanu, it sevišķi gadījumos, kad zirgam galvu pievelk tuvu pie kakla apakšdaļas.

...

...

Galvas profils un galvas formas: 1 - taisns profils, taisns garš kakls, 2 - ieliekts profils, gulbja kakls, 3 - taisns profils, brieža kakls, 4 - izliekts profils, taisns, īss un plats kakls, 5 - taisns profils, īss, gaļīgs kakls.

...

Galvas profilu veido pieres un purna kopējā priekšdaļas līnija. Izšķir izliektu, taisnu un ieliektu profilu. Izliekts un taisns profils liecina par labi attīstītu galvas un vidukļa skeletu un spēcīgu konstitūciju. Ieliekts profils vērojams pārsmalcinātas konstitūcijas ātras gaitas zirgiem. Tas var parādīties tuvradnieciskas pārošanas rezultātā. Šāda profila līnija nereti liecina par pazeminātu zirga izturību. Pakausis ir galvas daļa starp pakauša kaulu un pirmo kakla skriemeli. Zirgi ar garāku pakausi vieglāk vadāmi, tāpēc tādus zirgus jātnieki vērtē augstāk. Šādu apsvērumu dēļ pakauša garumam praktiska nozīme ir jājamzirgu novērtēšanā. No pakauša pār pieri visu šķirņu zirgiem nokarājas krēpju pušķis. Uzskata, ka pieres krēpju pušķis ziemā aizsargā pieri no aukstuma, bet vasarā - no sakaršanas saules staros. Galvu purinot, ar krēpju pušķi zirgi atgaiņā no acīm kukaiņus. Senajām savvaļas zirgu formām nokarena pieres krēpju pušķa nebija. Visi ar galvu saistītie maņu orgāni - ausis, acis, nāsis un arī lūpas - raksturo zirgu uztveres spējas, temperamentu un labsajūtu. Dažādu izmantošanas virzienu zirgiem un atbilstošiem konstitūcijas tipiem ir atšķirīgs maņu orgānu izveidojums. Ausis ar savu lielumu, kustīgumu un apmatojumu norāda zirga temperamentu un raksturu. Ātras gaitas zirgiem ausis ir nelielas, plānas, ar smalku iekšpuses apmatojumu, stāvas, gandrīz paralēli paceltas un ļoti kustīgas. Pagriežoties ausis strauji reaģē uz visām skaņām. Tādas ausis raksturīgas sausas, smalkas konstitūcijas zirgiem. Smagajiem vezumniekiem ausis biezas, spēcīgi apmatotas, stāv nedaudz slīpāk uz sāniem nekā ātras gaitas zirgiem. Pret trokšņiem smago zirgu ausis ir jutīgas, bet ausu pagriešanās notiek lēnāk. Biezas un spēcīgi apmatotas ausis ir arī primitīvām stepju un mežu joslas šķirnēm. Novārdzinātiem, neveseliem un veciem zirgiem ausis stipri noliecas uz sāniem un gandrīz nemaz nereaģē uz trokšņiem. Acis labi raksturo zirga tipu un temperamentu. Ātras gaitas zirgiem acis gandrīz apaļas, plaši atvērtas, plāniem plakstiņiem, ļoti dzīvas. Smagajiem zirgiem acu plakstiņi biezi, acu plakstiņu atvērums iegarens, acu kustīgums un reakcija pret kairinājumiem dzīva. Zirgi bieži cieš no dažādiem redzes traucējumiem, tāpēc apskates gaitā nepieciešama redzes spēju pārbaude. Šaubu gadījumos veterinārārstam acis jāizmeklē. Nāsis, līdzīgi ausīm, ļoti aktīvi tiek izmantotas apkārtējo kairinājumu uztveršanā un priekšmetu iepazīšanā. Bez tam plaušu apgāde ar gaisu zirgiem notiek vienīgi caur nāsīm, tāpēc nāsis var raksturot arī plaušu funkciju norisi. Ātras gaitas šķirņu zirgiem nāsis ir plānām malām, ļoti kustīgas un, plaši atveroties, kļūst gandrīz apaļas. Ziemeļu zonas un vezumnieku šķirnēm nāsis biezākas, atveroties mazāk noapaļotas un mazkustīgākas. Miera stāvoklī veseliem zirgiem ieelpojot un izelpojot nāsis mazkustīgas. Stipri atvērtas nāsis, kuru paplašinājums ieelpas vai izelpas brīdī stipri izmainās, liecina par apgrūtinātu elpošanu. Nereti reizē ar nāsu paplašināšanos vērojama arī tukšumu ievilkšanās. Šāds stāvoklis liecina par elpošanas ceļu patoloģiju. Lūpas veseliem zirgiem cieši noslēdz muti. Ātras gaitas zirgiem lūpas plānas, bet smagāko tipu zirgiem tās biezākas un gaļīgākas. Vaļīga apakšlūpa liecina par zirga gļēvumu, stipru nogurumu un novecošanu. Lūpas zirgiem ir ļoti jutīgas, tāpēc, izmantojot mutes dzelžus, ļoti jāsargā lūpu kaktiņi no bojājumiem. Traumētos lūpu kaktiņos izveidojas rētaudi, un zirgi kļūst grūti vadāmi.
Kakls. Zirgiem stipru un kustīgu kakla balstu veido 7 kakla skriemeļi un spēcīga pakauša saite. Saites pakauša daļa atrodas kakla augšdaļas šķautnē un tieši sasaista galvu ar krūšu skriemeļu mugurizaugumiem skausta apvidū. Saites apakšējās jeb kakla daļas kūlīši pievienojas kakla skriemeļiem un kaklu kopā ar galvu notur paceltā stāvoklī. Šāds kakla pamata veidojums nodrošina kakla un galvas kustību plašu amplitūdu. Kakla augšdaļas šķautnē zemādas saistaudos var nogulsnēties tauki, un šķautne kļūst biezāka. Pieaugušiem ērzeļiem uzbiezināta kakla augšdaļas šķautne ir raksturīga sekundārā dzimumpazīme. Irdenas konstitūcijas vezumniekiem kakla augšējā šķautne var izveidoties tik smaga, ka noliecas uz sāniem, veidojot tā saukto “speķa kaklu”. Ātras gaitas zirgiem kakls ir garš, plāns un šaurs, kakla muskulatūra - slaida. Slaidais, kustīgais kakls kopā ar galvu nodrošina ķermeņa smaguma centra pārvietošanu kustību laikā. Ar kakla un galvas stāvokļa izmaiņu zirgs instinktīvi regulē katram gaitas vai stāvokļa veidam iespējami izdevīgāko masas sadalījumu uz kājām. Vezumniekiem kakls ir īss, biezs un plats, ļoti spēcīgi muskuļots. Šāds kakls labi harmonē ar masīvo vidukli un palielo galvu. Nepieaugušiem zirgiem kakls ir relatīvi īsāks, ar vājāku muskulatūru un šaurāks nekā pieaugušiem zirgiem. Pēc kakla augšējās un apakšējās kontūrlīnijas stāvokļa jeb liekuma pieņemti trīs kakla formas apzīmējumi: taisns, gulbja un brieža kakls.
Taisnam kaklam raksturīga taisna apakšējā līnija; virsējā līnija ir taisna vai mazliet izliekta. Izliekums saistās ar saistaudu pastiprinātu attīstību šinī kakla daļā, tāpēc biežāk vērojams smagāko tipu zirgiem, it sevišķi ērzeļiem. Abas līnijas virzienā no krūtīm uz galvu pakāpeniski satuvinās. Taisns kakls vēlams visu izmantošanas veidu zirgiem.
Gulbja kaklam ir kakla apakšējās līnijas S veida lēzens liekums. Līnija kakla priekšdaļā izliekta uz augšu, bet, tuvojoties krūtīm, nedaudz noliecas pretējā virzienā vai arī ir taisna. Virsējā līnija pakauša tuvumā arī izliekta uz augšu un ar elegantu liekumu pieslēdzas garam pakausim. Šī kakla forma iespējama tikai zirgiem ar garu kaklu. Graciozais kakla veidojums un garais pakausis nodrošina vieglu zirga vadāmību, tāpēc šī kakla forma ir iecienīta iejādes zirgiem, kuriem nav nepieciešams liels enerģijas patēriņš. Gulbja kakla liekums balsenes apvidū rada neērtu balsenes novietojumu un var apgrūtināt zirga elpošanu, it sevišķi gadījumos, ja zirgam ir šauri ganaši. Tāpēc zirgiem, kuru izmantošana saistīta ar lielu enerģijas patēriņu, gulbja kakla forma nav ieteicama. Šāds kakls veido zirgiem arī stāvu redzes leņķi, jo galva novietota gandrīz vertikāli. Zirgi labi saredz tuvus, bet slikti – attālākus priekšmetus.
Brieža kaklam apakšējā līnija vidusdaļā noliekta uz leju; atbilstošs liekums ir arī trahejai. Kakla virsdaļas līnija ieliekta, retāk - gandrīz taisna. Kakls kopumā ir šaurs un garš. Brieža kakls raksturo vāju kakla muskulatūru un vāji izveidotus saistaudus kakla augšējā šķautnē. Šāds kakls bieži vērojams vietējiem, tabūnos audzētiem zirgiem un arī tuksnešu zirgiem. Tuksnešu zirgiem bieži ir stāvus pacelts kakls un kakla pieslēgums galvai veido šauru leņķi. Pieslēgumā skaustam brieža kakls veido ieliektu pāreju. Šī kakla forma jebkura tipa zirgiem nav vēlama.
Abas pēdējās kakla formas izteiktā veidā sastopamas reti; biežāk vērojamas dažādu pakāpju pārejas formas no taisna kakla uz gulbja vai brieža kaklu. Kakla forma un kakla turēšanas veids parasti atbilst galvas stāvoklim pret horizontu. Taisnam, normāli turētam kaklam leņķis pret horizontu parasti ir ap 45°. Kakls ar galvu saslēdzas aptuveni 90° leņķī, tādēļ arī galva pret horizontu ir aptuveni 45° leņķī. Gulbja kakla priekšdaļa ir gandrīz horizontāla, tāpēc kakla un galvas saslēguma leņķis ir platāks par 90°. Šādā kakla stāvoklī galva kļūst stāvāka un arī zirga redzes leņķis ir stāvāks. Brieža kakla augšdaļa ir stāva, tādēļ kakla un galvas saslēguma leņķis sašaurinās, zirga galvas novietojums tuvojas horizontālam un zirgs nesaredz tuvus priekšmetus. Svarīga kakla izveidojuma pazīme ir kakla pieslēgums krūšu priekšdaļai un pleciem. Visiem zirgiem vēlama pakāpeniska kakla pāreja uz pleciem. Kakla pievienojums attiecībā pret pleca locītavu var būt dažādā augstumā. Augsts kakla stāvoklis jeb pieslēgums, kad kakla apakšējā līnija savienojas ar krūtīm virs pleca locītavas, ir ieteicams ātras gaitas zirgiem, kam raksturīgs šaurs kakls ar slaidu muskulatūru. Smagiem braucamzirgiem un vezumniekiem, kuriem nepieciešams plats, spēcīgi muskuļots kakls, vēlams zems kakla stāvoklis, t.i., kakla apakšējās līnijas pieslēgums pleca locītavas rajonā vai pat zem tās. Pie zema, ar spēcīgu muskulatūru veidota kakla pieslēguma labi pieguļ sakas. Kakla augšējo šķautni visa kakla garumā sedz gari aizsargmati - krēpes. Tās pasargā samērā plāno kakla ādu no bojājumiem. Smalkas konstitūcijas zirgiem krēpes ir smalkas, paretas, zīdaini mīkstas. Rupjas, garas, taisnas un biezas krēpes ir ziemeļu joslas rupjas konstitūcijas zirgiem. Garas, samērā smalkas, ļoti biezas, nereti lēzeni viļņotas krēpes ir irdenas konstitūcijas smagā darba zirgiem.
Skausts. Pirmo 10...12 krūšu skriemeļu garie mugurizaugumi, kurus no sāniem ietver lāpstiņas augšmala, veido skausta skeleta pamatu. Skriemeļu mugurizaugumu gali novirzīti slīpi uz vidukļa kaudālo pusi. Pie tiem piestiprināts pakauša saites skausta nodalījums un citas saites. Skausta apvidū skeletam piesaistīti spēcīgi muguras, krūšu un plecu joslas muskuļi, kuriem skausta skelets izveido plašu sasaistes laukumu. Pirmo krūšu skriemeļu mugurizaugumi pakāpeniski paaugstinās un pret 5. skriemeli veido skausta augstāko punktu. Masīva pakauša saite un bagāts kakla virspuses saistaudu veidojums var aizsegt šo punktu. No augstākā punkta skausts pakāpeniski pazeminās un 10....12. skriemeļa apvidū lēzeni pieslēdzas mugurai. Skausta forma - augstums, garums, platums - atkarīga no skaustu veidojošo krūšu skriemeļu garuma, skriemeļu mugurizaugumu garuma un slīpuma, kā arī no saišu vai muskulatūras attīstības pakāpes un zirga vecuma. Senajiem savvaļas zirgiem skausta pacēluma virs muguras nebija. Tāda nav arī ēzeļiem un citām zirgu ģints sugām. Agrā jaunībā arī mājas zirgiem skausta pacēluma nav. Tas sāk veidoties tikai mūža pirmā gada beigās un turpina attīstīties līdz zirga brieduma sasniegšanai 4...5 gadu vecumā. Skausta izveidojumu nosaka kā iedzimtība, tā arī zirga audzēšanas un treniņa apstākļi. Augsts un garš ovāli veidots skausts ar labu muskulatūras un saistaudu saslēgumu ir visizturīgākais un palielina arī muguras stiprumu. Tāds vēlams visiem zirgiem, bet pilnīgi nepieciešams ātrajiem jājamzirgiem un labiem nastu nesējiem. Braucamzirgu izmantošana nesaistās ar muguras noslogojumu no augšas, tāpēc tiem pieļaujams zemāks skausts. Skausta saīsinājums nav vēlams, jo tad bieži ir mazāk izturīga mugura. Platu skaustu ar lēzeni ovālu augšējo daļu veido spēcīgas saites un muskulatūra. Vezumniekiem raksturīgs plats skausts. To veido platais krūškurvis un labi attīstītā muskulatūra. Vezumniekiem drīkst būt īsāks un zemāks skausts nekā vieglāka tipa zirgiem. Plāns, asi virs lāpstiņām izcelts plakans skausts saistīts ar vāju muskulatūru un norāda uz zemām zirga darbaspējām. Tāds skausts nav vēlams pat zirgiem ar slaidu, maza apjoma muskulatūru. 

...

Mugura, jostasvieta, krusti
...
Mugura un jostasvieta. Muguras sākumu iezīmē aiz skausta nobeiguma esošie krūšu skriemeļi. Atkarībā no skausta garuma muguras sākums atbilst 11...13. krūšu skriemelim. Muguras nobeigums un jostasvietas sākums ir pēdējās ribas (18. krūšu skriemeļa) un pirmā jostas skriemeļa saskares vietā. Jostasvietas nobeigums starp pēdējo (sesto) jostas skriemeli un krustu kaulu saskatāms sliktāk. Tas praktiski sakrīt ar vidukli šķērsojošo līniju starp zarnkaulu priekšējiem stūriem. Retumis zirgiem ir tikai 5 jostas skriemeļi; tādā gadījumā krūšu joslā ir 19 skriemeļi.
Muguru un jostasvietu var uzskatīt it kā par tiltu, kas savieno vidukļa pakaļējo daļu ar priekšdaļu un pārnes pakaļkāju atspēriena spēku no gūžu-krustu daļas uz skausta-plecu daļu.
Muguras skeletu veido muguras daļai atbilstošie krūšu skriemeļi un tiem pievienoto ribu augšdaļa. Muguras un skausta skelets ar īsto un neīsto ribu starpniecību atbalstās pret krūšu kaulu, kopā izveidojot krūškurvi. Šāda skeleta konstrukcija veido stipru atbalstu mugurai. Jostasvietas skriemeļiem šāda ribu atbalsta nav, tāpēc jostasvieta uzskatāma par jutīgāko un pārslodžu gadījumā neizturīgāko mugurkaula daļu.
Jostasvieta, mugura un skausts jāaplūko kā kopīgs veidojums, kas var raksturot vidukļa augšdaļas izturību un piemērotību zirga dažādai izmantošanai. Muguras un jostasvietas izturība atkarīga no to garuma, platuma un muskulatūras attīstības. Īsāka mugura un jostasvieta ir izturīgākas, jo mazāk pakļaujas deformācijām. Tā kā skausta un muguras daļas kopējais skriemeļu skaits ir nemainīgs, garam skaustam atbilst īsa mugura - un otrādi. Jājamzirgiem nepieciešama īsti stipra mugura, tāpēc viņiem mugura ir īsa. Vezumnieku skausts parasti ir īsāks, bet mugura - garāka.
Izturīgāka ir plata mugura un jostasvieta. Labi izliektas ribas gandrīz horizontāli pieslēdzas muguras skriemeļiem un veido skeleta pamatu platai mugurai. Jostasvietas platumu nosaka jostas skriemeļu šķērsizaugumu garums un to leņķis pret horizontālo plakni. Viena un tā paša šķērsizauguma garuma gadījumā platāka jostasvieta veidojas, ja sānzari tuvojas horizontālam stāvoklim, bet šaurāka -, ja sānzari ir slīpāki, t.i., vairāk noliekti pret zemi. Ātras gaitas zirgiem ir mazāk izliektas ribas un slīpāki jostas skriemeļu šķērsizaugumi, tāpēc tiem mugura un jostasvieta ir šaurākas. Smaga darba zirgiem ribām ir apaļš izliekums un jostas skriemeļu šķērsizaugumi izvērsti platāk, tāpēc šo zirgu mugura un jostasvieta ir platas. Muguras un jostasvietas izturību pastiprina spēcīga, ķermeņa platumam atbilstoša muskulatūra, kas blīvi sedz muguras skriemeļus. Tāda muskulatūra vēlama visu izmantošanas virzienu zirgiem.

...

...

Virsējās līnijas - skausta, muguras, krustu veidojumi: 1 - augsts, garš skausts, ieliekta mugura, normāla slīpuma krusti, 2 - zems, garš skausts, taisna mugura, horizontāli krusti, 3 - zems, īss skausts, izliekta mugura un jostasvieta, normāla slīpuma krusti.

...

Virsējā līnija ir muguras un jostasvietas izturību raksturojoša iezīme. Iespējama taisna, ieliekta un izliekta mugura vai jostasvieta. Ikviena izmantošanas virziena zirgiem visa muguras līnija vēlama taisna. Parasti taisna līnija, sākot no skausta beigām, krustu virzienā nedaudz paaugstinās. Taisna mugura un jostasvieta vislabāk nodrošina spēka pārnesumu no vidukļa pakaļējās daļas uz priekšdaļu. Šī muguras un jostasvietas forma raksturo izturīgu un elastīgu vidukļa virspusi, pasargā iekšējos orgānus no satricinājumiem un nodrošina tiem brīvu izvietojumu.
Ieliekta muguras un jostasvietas līnija raksturo nepietiekamu muguras saišu izturību. Ieliekums parasti saistīts ar lielu muguras un jostasvietas garumu. Ieliekta mugura var būt pārmantota no priekštečiem; tā var rasties arī tad, ja augstu novietots barības galds.
Nedaudz ieliektu muguru vezumniekiem par eksterjera trūkumu neuzskata. To muguras garums un vidukļa lielā masa parasti saistās ar vieglu ieliekumu. Šādu ieliekumu pieļauj arī ātras gaitas šķirņu ķēvēm pēc vairāku kumeļu iznēsāšanas. Veciem zirgiem elastīgie saistaudi kļūst vaļīgāki, tāpēc tiem virsējās līnijas ieliekums ir normāla parādība.
Jājamzirgiem un nastu zirgiem, kuru izmantošana jātnieka vai nastu masas dēļ saistīta ar muguras un jostasvietas stipru noslogojumu, ieliektu muguru vai jostasvietu uzskata par lielu eksterjera trūkumu.
Izliekta mugura un jostasvieta parasti tiek uzskatītas par izturības jeb stipruma pazīmi. No skeleta un muskulatūras attīstības pakāpes tomēr jāsecina, ka izliekums nav izturības pazīme. Izliekta mugura saistās ar ribu stāvāku pieslēgumu krūšu skriemeļiem un saīsinātu krūškurvi. Šādi veidotam skeletam savukārt ir vāja muguras un jostasvietas muskulatūra. Izliekta mugura un jostasvieta ir nepietiekami elastīgas, tāpēc ātras gaitas zirgiem var radīt iekšējo orgānu satricinājumus. Šāds muguras un jostasvietas veidojums rada cietākus triecienus arī jātniekam. Bez tam muguras un jostasvietas izliekums ir liels zirga skaistuma defekts. Tas bieži saistīts ar jaunu, augošu zirgu ļoti trūcīgu ēdināšanu un kustību trūkumu.
Smagiem braucamzirgiem un vezumniekiem spēcīgi veidota muskulatūra ar izliekumu pārsedz jostasvietu. Šādā gadījumā izliektu (jeb pilnu) jostasvietu uzskata par normālu, pat vēlamu veidojumu.
Krusti. Krustu jeb gūžu joslas skeletu veido vairāki cieši kopā savienoti kauli. Joslas virspusē atrodas no pieciem nekustīgi saaugušiem mugurkaula skriemeļiem izveidotais krustu kauls, kam abās pusēs ar nekustīgu saaugumu simetriski pieslēdzas divi gūžu kauli, kas apakšējā daļā saauguši kopā. Minētais kaulu savienojums veido iegurņa dobumu. Gūžu kaula priekšējā daļa - zarnkauls - noslēdz krustu joslas priekšējo daļu, bet gūžu kaula pakaļējā daļa - sēžas kauls - veido gūžu joslas skeleta kaudālo robežu. Kopā saaugušie šķautņainie kauli veido stipru piestiprinājuma laukumu gūžu joslas muskuļiem. Pēc krustu joslas skeleta un muskulatūras izveidojuma var gūt diezgan drošus secinājumus par zirga darbspējām - iespējamo ātrumu vai spēku.
Gara krustu josla vēlama visiem zirgiem, bet it sevišķi jājamzirgiem. Gari krusti nodrošina spēcīgas muskulatūras veidošanos un plašu pakaļkāju vēzienu, t.i., garu soli. Smagā darba zirgiem kustības ātrumam nav pirmšķirīga nozīme, tāpēc šādiem zirgiem pieļaujama arī īsāka krustu daļa.
Skatot zirgu no pakaļpuses, iegūstams priekšstats par krustu platumu un formu. Krustu platums ļoti ietekmē zirga gaitu, tāpēc rūpīgi vērtējams saskaņā ar zirga izmantošanas veidu. Ļoti plata krustu daļa rada uz sāniem svārstīgu (šūpojošos) zirga gaitu. Šūpošanās aizkavē kāju izmetienu un liela ātruma sasniegšanu, tāpēc rikšotājiem ļoti plati krusti nav vēlami. Tā kā platāki krusti dod pamatu spēcīgākai muskulatūrai, ātras gaitas zirgiem par labākiem jāuzskata labi muskuļoti, šķirnei pieskaņota platuma krusti, kas vēl neizsauc zirgam svārstīgu gaitu. Jo mazāk zirgam nepieciešams ātrums un jo vairāk vajadzīgs spēks, jo platākiem jābūt krustiem un lielākam muskulatūras apjomam.
Krustu formu galvenokārt nosaka krustu joslas muskulatūras attīstība. Var būt jumtveida, ovāli vai šķelti krusti. 

...

...

Krustu formas: 1 - ovāli, 2 - jumtveida, 3 - šķelti.

...

Jumtveida krustiem zonā starp gūžu kauliem un krustu kaula augšdaļu ir taisna vai pat izliekta virsējā līnija. Tā liecina par smalku vai vāju muskulatūru. Jābrāķē tie zirgi, kuriem jumtveidā krusti ir ļoti izteikti: krustu kaula augšējie zari augstu pacelti un krustu daļas virsējā līnija strauji noslīd uz gūžu kaulu pusi. Mazizteikta, lēzena jumtveida forma ar apmierinošu muskulatūru pieļaujama ātras gaitas zirgiem. Ovāliem krustiem virsējā līnija izliekta vienmērīgi. Ovālais izliekums raksturo labi attīstītu krustu daļas muskulatūru. Tā ir vēlamākā forma visām ātras gaitas zirgu šķirnēm. Rikšotājiem un jājamzirgiem relatīvi nelielā krustu platuma, kā arī blīvās un slaidās muskulatūras dēļ veidojas šauri ovāla forma. Smagiem braucamzirgiem, kuriem muskulatūra attīstīta stiprāk, raksturīga vairāk izliekta, plati ovāla krustu forma. Šķelti krusti izveidojas zirgiem ar ļoti bagātīgu, liela šķērslaukuma muskulatūru. Muskulatūra, bagātīgi piepildot krustu daļu virs gūžu kauliem, paceļas augstāk nekā krustu kaula mugurizaugumi. Pret krustu kaulu izveidojas gareniska rieva - krustu šķēlums. Forma tipiska tikai vezumnieku šķirnēm. Neliela rieva var parādīties arī smago braucamzirgu šķirnēm, it sevišķi šo šķirņu ērzeļiem. Smagajiem braucamzirgiem šķelti krusti uzskatāmi par muskulatūras irdenuma pazīmi. Krustu platumā un formā izpaužas arī dzimumu atšķirības. Ķēvēm ir plats iegurņa dobums, tāpēc krustu daļas ārējais platums ir lielāks nekā tās pašas šķirnes ērzeļiem. Muskulatūra ķēvēm smalkāka, tāpēc krusti vājāk muskuļoti; tām biežāk vērojama jumtveida vai mazizliekta ovāla krustu forma. Krustu slīpums uztverams sānskatā; tas atkarīgs no gūžu kaula stāvokļa. Slīpumu raksturo līnija starp gūžas kaula priekšējo stūri (zarnkaulu) un gūžas locītavu, bet ne krustu virsējā līnija, kas tikai retumis ir paralēla pirmajai līnijai. Krustu joslas slīpums un tam atbilstošā muskulatūra ir cieši saistīti ar zirga ātrumu vai spēku. Pēc krustu slīpuma pret horizontāli izšķir taisnus, normālus un slīpus krustus. Taisni jeb horizontāli krusti veido līdz 15° slīpumu pret horizontāli. Tāda bieži ir arī krustu virsējā līnija. Šāds krustu daļas veidojums ir izskatīgs, bet saistīts ar nedaudz atpakaļ atvirzītām pakaļkājām. Šādu krustu forma pavājina pakaļkāju atgrūdiena spēku. Normāls slīpums atbilst 20°...30° slīpumam pret horizontāli. Tas ir vēlamākais ātras gaitas zirgu krustu slīpums: šādu krustu muskulatūra spēj stipri saīsināties, veidot pakaļkājām spēcīgu un plašu vēzienu. Slīpi jeb nokareni krusti pārsniedz 30° slīpumu; tie labi atbalsta ķermeņa vidusdaļas masu. Ja nolaidenie krusti ir pietiekami gari, izveidojas apjomīga muskulatūra, kas pakaļkājām ļauj attīstīt spēcīgu atspērienu. Slīpie krusti raksturīgi vezumnieku šķirnēm. Ļoti slīpi krusti (ar slīpumu 45° un vairāk) ir neizskatīgi un īsi. Tādi nav pieļaujami arī vezumniekiem. Zirgu piemērotību dažādiem izmantošanas veidiem raksturo krustu virsdaļas un skausta augstuma attiecības. Lai ķermeņa masa zirga kustībā mazāk noslogotu priekškājas, visu tipu zirgiem krustu augstums pret skaustu vēlams par dažiem cm mazāks vai arī šiem rādītājiem jābūt vismaz vienādiem. Ja krusti ir augstāki par skaustu, veidojas t.s. "pārbūvētā" ķermeņa uzbūve. "Pārbūvētiem" zirgiem ķermeņa smaguma centrs novirzās uz priekškāju pusi. Tas nelabvēlīgi ietekmē jājamzirgu gaitu, it sevišķi šķēršļu pārvarēšanā. Paaugstināti krusti var būt vienlaikus ar garām pakaļkājām, tad rikšotājiem nelielu krustu daļas paaugstinājumu pieļauj. Ja krustu daļas paaugstinājums stipri izteikts (krustu augstums par 3...4 un vairāk cm pārsniedz skausta augstumu), tas arī rikšotājiem tiek uzskatīts par trūkumu. Paaugstināta krustu daļa kuplās muskulatūras dēļ pieļaujama arī vezumniekiem.

...

Krūtis un vēders
...
Krūtis jēdziena plašākā nozīmē aptver visu zirga vidukļa priekšdaļu. Krūšu formu veidojošais cietais balsts ir krūškurvja un priekškāju plecu joslas skeleta elementi.
Krūškurvi no augšas un sāniem veido mugurkaula krūšu nodalījuma 18, reizēm arī 19 skriemeļi, tiem kustīgi pievienotās īstās un neīstās ribas, bet no apakšas - krūšu kauls. Pirmie 8 ribu pāri tikai nedaudz izliekti, samērā mazkustīgi un saauguši ar krūšu kaulu (īstās ribas); tālākie ribu pāri izliekti vairāk, ar apakšgalu skrimšļiem savstarpēji pakāpeniski savienojas un pie astotās ribas pievienojas krūšu kaulam (neīstās ribas). Pēdējo neīsto ribu izliekums veido ribu pakaļējo loku. Neīsto ribu un krūšu skriemeļu locītavas samērā kustīgas. Ribas ietver daudzi plakanie muskuļi. Daļa no šiem muskuļiem nodrošina ribu kustības un krūškurvja tilpuma izmaiņas, zirgam elpojot.
Plecu joslā ietilpst lāpstiņa un pleca kauls. Šos kaulus ar krūškurvi sasaista elastīgi saistaudi un muskulatūra. Sasaisti pastiprina priekšējo ribu mazais izliekums un mazkustīgums. Tā kā ir šāds elastīgs savienojums, krūškurvis un skausta daļa ir it kā iekārti starp plecu joslas skeletu un muskuļiem. Elastīgā sasaiste labi pasargā krūšu dobumā ieslēgtos orgānus no satricinājumiem un dod lāpstiņai kustības brīvību.
Krūšu garums, platums un dziļums nosaka krūšu dobuma tilpumu un krūšu formu. Dažāda izmantošanas virziena zirgiem krūškurvja garums atšķiras mazāk nekā platums vai dziļums.
Ātras gaitas zirgiem ir gara, slīpa lāpstiņa, gara plecu josla un slaidas kājas. Slaidām kājām atbilst neliels krūšu dziļums. Krūškurvim raksturīgs mazs ribu izliekums un neliels krūšu joslas platums. Krūšu dobuma vajadzīgo ietilpību dod pagarinātais krūškurvis. Pagarinājumu veido relatīvi garš krūšu kauls, lielāks ribu slīpums un palielināts ribu savstarpējais attālums. Garš krūšu kauls ar labi veidotu muskulatūru dod stingru balstu sedulkas vai seglu jostām.
Smagā darba zirgiem ribas ir stāvākas un krūškurvis - relatīvi īsāks. Garas, labi izliektas ribas tiem veido platu, dziļu un tilpumainu krūškurvi. Liels krūškurvja platums saistās ar platu, bagātīgi muskuļotu plecu joslu un savstarpēji attālinātām priekškājām. Attālinātās priekškājas, līdzīgi platiem krustiem, rada uz sāniem svārstīgu gaitu. Platas krūtis un tālu stāvošas priekškājas ir smagā darba zirgu eksterjera tipiska pazīme.
Dziļas krūtis saistās ar relatīvi īsākām priekškājām un īsāku soli. Vezumniekiem labi veidotu krūšu dziļums līdzinās apmēram pusei no kopējā augstuma skaustā. Saprotams, ka ātras gaitas zirgiem liels krūšu dziļums un saīsinātas priekškājas nav vēlamas. No teiktā izriet, ka krūšu platums un krūšu dziļums jāpieskaņo zirgu izmantošanas virzienam, ar pieļaujami lielāko krūšu platumu un dziļumu ātras gaitas zirgiem.
Labi veidotām krūtīm plecu joslas un krūškurvja saslēgums ir spēcīgi muskuļots un līdzens. Nepietiekami izliektas, vidusdaļā it kā taisnākas ribas, it sevišķi, ja tās sedz vāja muskulatūra, veido padziļinājumu jeb iežmaugu aiz lāpstiņas starp plecu joslu un krūškurvi. Iežmauga ir eksterjera trūkums, kas raksturo plakanas, nevienmērīgi izliektas ribas un vāju plecu joslas vai ribu muskulatūru.
Ikvienas šķirnes ērzeļiem un ķēvēm krūšu platums un dziļums atšķiras: ērzeļiem krūtis un pleci ir platāki un muskuļotāki nekā ķēvēm. Krūškurvis gūžu virzienā vienmērīgi paplašinās uz vairāk izliekto neīsto ribu rēķina. Neīsto ribu pakāpeniskais izliekums ķēvēm palielinās straujāk un kopā ar relatīvi platāko krustu daļu veido platāku vēdera augšdaļas jeb tukšumu joslu. Neīstās ribas ķēvēm parasti ir īsākas - to vidusdaļas attālums līdz zarnkaula priekšējam stūrim ir lielāks.
Krūšu forma zirga augšanas gaitā stipri mainās - tā pakāpeniski pilnveidojas līdz 4...5 gadu vecumam. Jauniem zirgiem krūtis un pleci šaurāki, krūšu dziļums neliels un arī krūšu apkārtmērs salīdzinājumā ar skausta augstumu ir relatīvi mazs; ribas ir stāvākas, un viss krūškurvis īsāks nekā pieaugušiem zirgiem.
Krūšu forma ir iedzimstoša īpašība, kura tomēr stipri atkarīga no zirgu dzīves apstākļiem. Augšanas laikā pilnvērtīgi ēdinātiem zirgiem veidojas dziļas un platas krūtis ar labu ribu izliekumu. Trūcīgi ēdinātiem zirgiem krūšu attīstība sliktāka: krūtis seklas, ribas plakanas, veidojas iežmauga. Brīvas kustību iespējas un liels tilpumainās barības daudzums veicina apjomīgu - platu un dziļu - krūšu veidošanos. To pārliecinoši pierāda kulturālos tabūnu apstākļos audzēto zirgu krūšu attīstība, salīdzinot to ar staļļos audzētu līdzīga tipa zirgu krūšu attīstību.
Jāatzīmē, ka, vērtējot eksterjeru, krūšu veidojuma īpatnības bieži pienācīgi nenovērtē. Jāatceras, ka šauras, plakanas un tipam neatbilstošas seklas krūtis ir vāju zirgu pazīme. Tādas krūtis zirgam nenodrošina ne pienācīgu spēku, ne ātrumu.
Tukšumi. Par tukšumiem sauc vēdera augšējo trīsstūrveida rajonu zem jostasvietas. Tukšumus ierobežo pēdējā riba, jostas skriemeļu šķērsizaugumu gali un gūžas kaula priekšējā daļa - zarnkauls.
Tukšumu veidojums saistīts ar jostasvietas garumu, neīsto ribu loka garumu un vēdera muskulatūras attīstību. Par vēlamiem uzskata īsus tukšumus, kuru attālums no pēdējās ribas līdz zarnkaula priekšdaļai ir 8...9 cm. Īsi tukšumi parasti labi noslēgti ar vēdera muskulatūru, izlīdzināti. Tiem atbilst īsa jostasvieta un garš neīsto ribu loks. Gari tukšumi (vairāk par 10 cm) nav vēlami, tad zirgiem īsu neīsto ribu dēļ ir saīsināts krūškurvis un vāja, noslīpēta muskulatūra. Ļoti gari tukšumi parasti ieliecas ("bada bedre"). Ieliekums var rasties, ja zirgs novājējis vai tam nokarens vēders.
Vēderam tieša skeleta balsta nav. Krūškurvja līniju kaudālā virzienā turpina muskuļotas vēdera ārējās sienas, kas saslēdzas ar gūžu-cisku muskulatūru. Vēdera sienas un diafragmas muskuļi savelkoties samazina dobuma tilpumu, veidojot t.s. vēdera presi. Vēdera preses darbība nodrošina dziļāku ieelpu, gremošanas trakta peristaltiku, izvadorgānu darbību un ķēvēm dzemdību laikā augļa izvadīšanu.
Vēdera dobumā esošo orgānu attīstība un funkcijas tieši saistītas ar vēdera dobuma tilpumu un ārējo formu. Normāli veidota vēdera sānu sienas turpina krūškurvja izliekumam līdzīgu sānu līniju, kas, tuvojoties ciskām, nedaudz sašaurinās. Vēdera apakšējā līnija, sākot no krūškurvja apakšējās daļas, nedaudz paceļoties, virzās pret ceļa locītavu. Tas liecina par gremošanas orgānu labu attīstību.
Mazietilpīgs, uzrauts vēders ar strauju vēdera apakšējās līnijas pacēlumu, kuras iedomājamais turpinājums ir virs ceļa locītavas, ir vāji attīstītu orgānu pazīme. Nokāries vēders, kura apakšējā līnija ir nevis taisna, bet vidusdaļā izliekta uz leju, liecina par vēdera sienas vāju, mazelastīgu muskulatūru. Gan uzrauts, gan nokāries vēders atkarībā no izveidojuma pakāpes parasti uzskatāms par mazāku vai lielāku eksterjera trūkumu.
Vēdera tilpums un ārējā forma, kā arī novirzes no vēlamās formas cieši saistās ar izmantošanas virzienu un šķirni, zirga dzimumu un ēdināšanas īpatnībām. Izmantojot zirgu ēdināšanā daudz koncentrātu un samazinot tilpumainās barības daudzumu, var izveidoties uzrauts vēders. Izēdinot lielas, it sevišķi mazvērtīgas tilpumainās barības devas, vēdera sānu sienas tiek izspīlētas un, ja vēdera muskulatūra vāja, izveidojas nokāries vēders. Uz sāniem izspīlēts vēders raksturīgs tabūnu apstākļos audzētiem vietējiem zirgiem, kuri pārtiek no dabā esošiem, bieži vien pārkoksnētiem augiem ar mazu enerģētisko vērtību.
Ātras gaitas zirgiem smags, tilpumains vēders kavē laba lēciena vai ātruma spējas, tāpēc šādu zirgu audzēšanā izmanto augstvērtīgu barību ar mazu tilpumu. Ātras gaitas zirgiem vēlams maza tilpuma vēders, kas var būt pat nedaudz uzrauts. Smagiem zirgiem, kuru izmantošanā ātrumam nav primāra nozīme, noderīgāks ir tilpumaināks vēders, kas liecina par labāku gremošanas trakta attīstību. 
Vēdera forma atkarīga arī no zirga dzimuma un vecuma. Ērzeļiem vēders šaurāks, labi sasaistās ar gūžu-cisku daļu; tiem biežāk sastopams vēdera uzraukums. Ķēvēm vēders platāks un atbilst lielākajam krustu-gūžu daļas platumam; grūsnības laikā tas pat nedaudz izspīlējas uz sāniem. Vecākām ķēvēm, kuras iznesušas daudz kumeļu, izveidojas nokāries vēders, kas šādām ķēvēm nav eksterjera trūkums.
Stāvas ribas un gara jostasvieta veido plašu tukšumu daļu. Šādi tukšumi veicina vēdera muskulatūras atslābumu un nokarena vēdera veidošanos. Minētajā gadījumā vienlaikus apvienojas vairāki eksterjera trūkumi, tāpēc šādi zirgi stingri brāķējami.

...

Priekškājas
...
Kāju funkcijas ir divējādas: pirmkārt, kājas darbojas pasīvi, zirgam stāvot mierā, - tās atbalsta un notur ķermeni paceltā stāvoklī; otrkārt, kājas darbojas aktīvi, pārvietojot ķermeni un uztverot triecienus pret zemi, kas rodas pārvietojoties. Zirga spēks, ātrums un izturība ir atkarīgi no kāju attīstības, tāpēc, eksterjeru vērtējot, kājām veltāma īpaša vērība.
Priekškāju un pakaļkāju aktīvās darbības funkcijas un anatomiskā uzbūve ir atšķirīga. Gan priekškāju, gan pakaļkāju augšdaļā ir ļoti stipra muskulatūra; tā sasaista kāju augšdaļu ar vidukļa skeletu. Kāju lejasdaļā muskuļu nav, tur kāju skelets piesaistīts pie muskuļiem ar garām un stiprām stiegrām.
Zirga kāju izturību un gaitu ļoti ietekmē kāju stāvotne. Zirgiem ar normālu kāju stāvotni kauli, locītavas, saites un stiegras tiek noslogotas vienmērīgi, retāk iespējami gadījumi, kad zirgs ar vienu kāju savaino otru.
Priekškājas atrodas tuvu zirga ķermeņa smaguma centram, tāpēc ķermeņa masa tās noslogo vairāk. Priekškājas atbalsta ķermeni un aktīvi uztver ķermeņa masas radītos grūdienus, zirgam pārvietojoties. Zirgam ejot lēkšos, grūdieni ir sevišķi intensīvi. Ķermeņa virzīšanā uz priekšu vai pacelšanā uz augšu priekškājām ir maza nozīme.
Priekškāju normāla stāvotne brīvi stāvošam zirgam ir šāda: no elkoņa locītavas līdz vēzīša locītavai kājas ir taisnas - to viduslīnijas ir tuvas vertikālei un sānskatā tās turpinājums sasniedz zemi aiz naga. Skatot no priekšpuses, abas kājas ir paralēlas, to savstarpējais attālums līdzinās plecu platumam un kāju viduslīnija turpinās caur pirkstu līdz zemei.

...

Priekškāju stāvotne: 1 - šaura stāvotne, savērsti pirksti, 2 - normāla stāvotne, 3 - plata stāvotne, izvērsti pirksti.

...

Ja kājas nav paralēlas un to savstarpējais attālums, sākot no pleciem uz leju, pakāpeniski palielinās, kāju stāvotne ir plata; ja kājas pakāpeniski satuvinās, - stāvotne ir šaura.
Pret karpālo locītavu iespējams priekškāju satuvinājums (X veida stāvotne) vai attālinājums (O veida stāvotne). Kāju pirksti var būt izvērsti uz āru vai savērsti viens pret otru. Pirkstu izvērsums vai savērsums parasti saistās ar pretējā virzienā pavērstu elkoni.
Lāpstiņu un pleca kaulu ietver priekškājas un vidukļa muskulatūra, veidojot kustīgu savienojumu ar krūškurvi. Zirgam stāvot, lāpstiņas leņķis pret horizontāli ir apmēram 55...60°; kustīgais saslēgums ar krūškurvi ļauj lāpstiņas slīpumam mainīties plašā diapazonā. Lāpstiņas lejasgals pleca locītavā saistās ar pleca kaulu. Pleca locītava ir viskustīgākā no priekškāju locītavām un visvairāk ietekmē priekškāju kustības.
Gara un slīpa lāpstiņa kopā ar garu pleca kaulu veido garu plecu joslu, tā nodrošinot plecu muskulatūrai izdevīgu stāvokli un veidojot šaurāku pleca locītavas leņķi. Zirgam stāvot, pleca locītavas leņķis ir apmēram 95...105° plats. Zirgam pārvietojoties, leņķis izmainās, tā veidojot priekškāju vēzienu, respektīvi, soli. Jo garāka lāpstiņa un pleca kauls, jo šaurāks locītavas leņķis; tam atbilstoši garāks un elastīgāks ir arī priekškāju solis/ Bez tam gara lāpstiņa parasti ir vienlaikus ar augstu skaustu, tāpēc šāds plecu joslas veidojums vēlams visu šķirņu zirgiem, bet it sevišķi jājamzirgiem un rikšotājiem.
Īsa lāpstiņa ieņem vertikālei tuvāku stāvokli. Šajā gadījumā pleca locītavas leņķis ir platāks un zirga solis kļūst īsāks un gaita - mazāk elastīga. Šāds plecu veidojums ir eksterjera trūkums. Mazizteiktā veidā tas pieļaujams smagāka tipa zirgiem.
Apakšpleca skeletu veido nekustīgi saaugušie spieķa kauls un elkoņa kauls, kurus sedz spēcīga, reljefi izcelta muskulatūra. Tā veido stabilu ķermeņa atbalstu gan stāvot, gan kustībā.
Spieķa kaula augšdaļa elkoņa locītavā pieslēdzas pleca kaulam. Elkoņa locītavas leņķis vertikāli stāvošai priekškājai ir apmēram 125...130° plats; atkarībā no priekškājas stāvokļa un zirga soļa garuma tas var mainīties plašās robežās. Elkoņa locītava kopā ar pleca locītavu veido priekškājai labas amortizācijas spējas.
Priekškājai atrodoties vertikālā stāvoklī, zirga ķermeņa priekšdaļas summārais smagums iet caur elkoņa locītavu un spieķa kaulu, tāpēc kaulam jāiztur liela slodze.
Elkonis ir elkoņa kaula atpakaļ pavērstais augšējais gals, kas izteikti izceļas virs elkoņa locītavas. Elkonis ir kā svira un atbalsts spēcīgai muskulatūrai un stiegrām, kas nodrošina priekškāju kustības. Visiem zirgiem vēlams paralēli zirga ķermenim virzīts, tuvu krūtīm stāvošs elkonis. No krūškurvja attālināts elkonis liecina par vāji veidotu, plakanu krūškurvja apakšdaļu vai arī vāju plecu muskulatūru. Attālināts, nedaudz uz āru sagriezts elkoņa pakaļējais stūris var būt tad, ja priekškājas savērstas uz iekšu. Krūškurvim tuvu pievirzīts elkonis saistās ar izvērstām priekškājām. Jāpiezīmē, ka priekškāju stāvokli parāda arī kāju pirkstu savērsums vai izvērsums.
Apakšpleca garums nosaka gaitas dabiskās īpatnības. Garš apakšplecs apmēram par trešdaļu pārsniedz pēdvidus garumu. Ja apakšplecs garš un pēdvidus īss, veidojas zema gaita: kājas apakšdaļa uz augšu tiek pacelta maz, bet tālu tiek izlikta uz priekšu, veidojot ātru un garu soli, kas prasa minimālu enerģijas patēriņu. Kāja ar īsu apakšplecu un garu pēdvidu tiek augstu pacelta un ar graciozu loku tuvināta zemei - veidojas augstā jeb stāvā gaita. Tā ir mazražīga, bet kāju graciozo kustību dēļ senāk iecienīta karietes zirgu īpašība. Relatīvi īss apakšplecs ir arī jājamzirgiem, jo viņu izmantošana parasti saistīta ar pārvietošanos lēkšos. Rikšotājiem un smagajiem braucamajiem zirgiem vēlams garš apakšplecs.
Karpālo locītavu veido apakšpleca kaula lejasgals un metakarpālo kaulu augšgals kopā ar divām karpālo kaulu rindām. Šie kauli izveido skeleta paplašinājumu, kas dod kauliem lielāku kopējo atbalsta virsmu un samazina spiedienu uz katra locītavas elementa platības vienību.
Augšējā rindā ir trīs galvenie pēdas pamata kauli un viens karpālais papildkauls, kas novietots locītavas pakaļējā pusē, nedaudz augstāk par galvenajiem kauliem.
Apakšējā rindā atrodas trīs īsie karpālie kauli, kas savstarpēji savienoti ar stiprām saitēm. Kaulu un saistaudu veidojums nodrošina locītavai lielu izturību, saglabājot arī labu saliekšanās spēju.

...

...

Karpālā locītava sānskatā: 1 - taisna, 2 - viegli izliekta, 3 - ieliekta, 4 - zem locītavas iežmauga pēdvidū.

...

Normāli veidotā karpālā locītava ir taisna, t.i., priekškājas viduslīnija no apkašpleca taisni caur locītavu turpinās pēdvidū. Labi attīstīta karpālā locītava ir ievērojamāki resnāka par apakšpleca lejas daļu. Locītavas paresninājums jeb izteiktības pakāpe relatīvi lielāka ir ātras gaitas zirgiem. Paresninājums, pakāpeniski sašaurinoties, saslēdzas ar pēdvidu. Locītavas izturību raksturo tās taisnums, izteiktības pakāpe, sausums un asi iezīmētas kontūras.
Zem karpālā papildkaula vāji attīstītas saliecējstiegras vai mazizcelts karpālais papildkauls zem locītavas var izveidot iežmaugu. Zirgi ar iežmaugu zem pēdas pamata slikti iztur ātru kustību slodzes, tiem bieži parādās izliekta karpālā locītava. Par locītavas nepietiekamu izturību liecina priekškājas viduslīnijas liekums locītavā: tā var izliekties uz priekšu (izliekta locītava) vai ieliekties atpakaļ (ieliekta locītava); retumis gadās arī locītavas liekums uz sāniem.
Izliekta locītava, t.s., "āža kāja", visbiežāk sastopama jājamzirgiem, kuriem to rada pārmērīga slodze; retāk tā parādās rikšotājiem, vēl retāk - smagajiem darba zirgiem.
Ieliekta locītava jeb "teļa kāja" ir locītavas vājas attīstības pazīme. Tāda locītava biežāk vērojama vezumnieku šķirnēm. Ieliekta locītava bieži ir jauniem kumeļiem; augšanas laikā šis trūkums parasti izzūd.
Locītavai atvirzoties no priekškāju taisnās viduslīnijas, spiediens pret karpālo kaulu virsmu sadalās nevienmērīgi: ieliekuma pusē spiediens ir paaugstināts, izliekuma pusē - samazināts. Palielinātais spiediens izsauc attiecīgo skeleta daļu pastiprinātu attīstību (hipertrofiju), un veidojas locītavu deformācija.
Pēdvidus uzbūve priekškājām un pakaļkājām ir aptuveni līdzīga, tāpēc atsevišķs apraksts nav vajadzīgs. Skeleta galvenā daļa ir pēdvidus kauls. Tam augšdaļā abās pusēs pieslēdzas divi cieši pieauguši irbuļkauli, kas ir trīspirkstu pēdas otrā un ceturtā pirksta rudimenti. Pēdvidus kaula un irbuļkaulu augšdaļa veido platu, karpālās locītavas (vai pakaļkājā tarsālās jeb lecamās locītavas) kaulu platumam atbilstošu saskares virsmu.
Pēdvidū, paralēli pēdvidus kaulam, no tā manāmi atvirzītas ir ļoti stipras pirksta saliecējstiegras. Labi veidotas stiegras ir cietas, visā garumā pilnīgi gludas, stingri nostieptas un reljefi iezīmējas pēdvidū. Stiegras dod pēdvisum nevienādi ovālu formu, ar sašaurinājumu ap stiegrām. Stiegrām vairāk atvirzoties no kaula, ovāls kļūst vairāk izstiepts un pēdvidus platāks. Platākā pēdvidū saliecējstiegru stāvoklis ir izdevīgāks un kāja kļūst izturīgāka. Blīvas (sausas) konstitūcijas zirgiem stiegras iezīmējas ļoti reljefi. Attiecībā pret pēdvidus apkārtmēru relatīvi plats pēdvidus ar labi izteiktām stiegrām ir jājamzirgiem. Šāds pēdvidus spēj izturēt kājas lejas daļas saņemtos triecienus, ejot lēkšos. Līdzīgi veidots pēdvidus nepieciešams arī rikšotājiem. Smagā darba zirgiem pēdvidus platums pret pēdvidus apkārtmēru ir mazs un stiegras iezīmējas vāji. Lielajiem vezumniekiem irdenās konstitūcijas dēļ stiegras jūtamas, tikai aptaustos.
Pēdvidus apkārtmēru izmanto skeleta masivitātes raksturošanai, jo pēdvidus sānu daļā un priekšpusē mīksto audu ir maz. Palielinoties skeleta masivitātei, palielinās arī pēdvidus apkārtmērs, kas atšķiras dažādām izmantošanas virzienu šķirnēm: izkoptiem jājamzirgiem pēdvidus apkārtmērs ir ap 19 cm, rikšotājiem - ap 21 cm, smagiem braucamzirgiem - 22...24 cm un lielajiem vezumniekiem - 25 cm un vairāk. Mazajiem vietējiem zirgiem pēdvidus apkārtmērs ir mazs - tas reti sasniedz 19...20 cm.
Vēlams, lai pēdvidus garums nepārsniegtu 2/3 apakšpleca garuma. Garāks pēdvidus veicina mazražīgu, augstu gaitu, bet īsāks - zemu gaitu un ātru, garu soli.
Normāli veidotam pēdvidum mazākais apkārtmērs un mazākais platums ir ap augšējās un vidējās trešdaļas robežu. Ja augšējā trešdaļā pēdvidus sašaurinās un šaurākā vieta ir zem karpālās locītavas, tad izveidojas t.s. iežmauga pēdvidū. Tā liecina par karpālās locītavas un pēdvidus vāju attīstību.
Atšķirībā no priekškājām pakaļkāju pēdvidus ir ievērojami garāks un masīvāks. Tā proporcijas nav salīdzināmas ar augstāk esošo kājas daļu, t.i., apakšcisku.
Pēdvidus kaula sānu daļā nereti parādās dažāda lieluma uzkauli. Uzkauli pēdvidū, ja tie nespiež uz stiegrām, zirgam gaitas traucējumus neizsauc, taču tos uzskata par nevēlamiem. Uzkauli var izveidoties arī uz kaulu locītavu virsmām.
Pārslodžu gadījumā pēdvidus stiegrās var rasties bojājumi. Lielo slodžu dēļ vairāk apdraudēti ir jājamzirgi. Bīstamākais ir saliecējstiegru un stiegrainā kaulstarpas muskuļa iekaisums (brokdauns) un šī muskuļa plīsums. Iekaisuma dēļ pēdvidus saliecējstiegru pusē paresnināts un izliekts. Bojājumi rada klibumu un darbspēju zudumu; tos nevar pilnīgi izārstēt.
Pēdvidus lejasdaļai pieslēdzas kāju pirksti. Pirkstu uzbūve priekškājām un pakaļkājām aptuveni līdzīga. Pirkstus veido trīs daļas - vēzītis, kronītis un nags.
Pirksts ar pēdvidu savienots vēzīša locītavā, kura stāvošam zirgam starp pēdvidu un pirkstu veido apmēram 140...145° platu leņķi ar atpakaļ virzītu galotni (tam atbilst apmēram 50...55° liels pirksta leņķis pret horizontāli). Pakaļkājām pirksti nedaudz stāvāki - to leņķis pret horizontāli platāks. Zirgam pārvietojot ķermeņa masu uz vienu vai otru pusi, pirksta leņķis izmainās.
Labi veidoti pirksti ir vērsti tieši uz priekšu un visā garumā taisni. Saliecējstiegru bojājuma dēļ kronīša locītavā var izveidoties pirksta izliekums. Izliekts pirksts, t.s. "lāča ķepa", parasti parādās tikai vecākiem zirgiem.
Bieži sastopami priekškāju pirkstu trūkumi ir uz āru izvērsti vai uz iekšu savērsti pirksti. Šādas novirzes var traucēt priekškāju taisnvirziena kustības.
Vēzītis ir pirksta augšējā daļa, kuras pamatā ir vēzīša kauls un tā augšdaļai pieslēgtie divi sezamkauli. Vēzīti un pēdvidu sasaistošās vēzīša locītavas plato leņķi notur ļoti izturīgas elastīgas saites un stiegras. Stiegras, atbalstoties pret vēzīša sezamkauliem, palīdz saglabāt vēzīša locītavas leņķi un, zirgam pārvietojoties, nodrošina visu pirksta daļu saliekšanos. Vēzīša locītava ir vienmērīgi paresnināta, simetriska. Locītavas platums, biezums un sausums raksturo tās izturību. Pārslodžu dēļ locītava var hipertrofēties.

...

...

Vēzīšu formas: 1 - Vidēja garuma, normāla slīpuma, 2 - pagari, slīpi, 3 - īsi, stāvi, 4 - mīksti

...

Vēzītis ir pirksta garākā daļa. Priekškājām tas līdzinās apmēram 1/3 no pēdvidus garuma, bet pakaļkāju vēzīši ir relatīvi īsāki un stāvāki. Vēzīšu garumam palielinoties, zirga gaita kļūst elastīgāka, bet palielinās noslogojums stiegrām un saitēm un sašaurinās vēzīša locītavas leņķis. Ja jājamzirgiem un rikšotājiem garš vēzītis ar izturīgu un pareizi leņķotu vēzīša locītavu ir vēlams, taču iespējams, ka šāds locītavas leņķis, respektīvi, vēzīša slīpums, nesaglabāsies ilgstoši. Jo īsāki vēzīši, jo vairāk tiek atvieglotas stiegras, platāks ir locītas leņķis, stāvāks vēzītis un zemākas pirksta amortizācijas spējas. Šāds vēzīša veidojums raksturīgs vezumniekiem. Smagiem braucamzirgiem vēzītis ir vidējs kā garuma, tā stāvuma ziņā. Dažādo izmantošanas virzienu zirgu vēzīša veidojuma īpatnības rāda, ka vēzīša optimālā garuma un locītavas leņķa izvēle pieskaņojama izmantošanas virzienam un novirzes vēzīša locītavas leņķojumā ir uzmanīgi vērtējami eksterjera trūkumi. Novirzes locītavas un vēzīša leņķojumā ir iedzimstošas. To parādīšanos veicina arī trūcīga ēdināšana un brīvu kustību ierobežojumi jaunībā, kā arī pārslodzes treniņos vai sacensībās.
Nepareizas kāju stāvotnes vai pirksta izvērsuma gadījumā vēzīša kaula apakšējās daļas slodze nav sadalīta vienmērīgi. Vairāk noslogotā vēzīša kaula daļa hipertrofējas - parādās kaula galu uzbieznējumi. Izteiktā veidā uzbieznējums kā asimetrisks pacēlums labi saskatāms virs kronīša locītavas.
Kronītis ir pirksta vidējā daļa. Tā pamatā ir īss kronīša kauls, kas augšdaļā (kronīša locītavā) saskaras ar vēzīti, bet lejasdaļā (naga locītavā) - ar nagu. Kronīša kaulu ietver saites un stiegras, tās nodrošina pirksta taisno stāvokli. Ārēji saskatāmā kronīša daļa zem vēzīša strauji paplašinās un pie naga raga apmales izveido valnīti. Kronīša kaula lejasdaļu un naga locītavu sedz naga raga kurpe. Uz kronīša locītavas nereti parādās horizontāli novietos kaula uzaugums - stīpa. Stīpa izraisa zirga gaitas traucējumus un darbspēju pazeminājumu.
Kronītis bieži gūst ārējus mehāniskus bojājumus: zirgs kronīti nomin ar blakus kāju vai uzcērt pa to ar pakaļkāju. Uzcirtumi galvenokārt rodas, ejot ātros rikšos. Šādas traumas norāda uz pirkstu nepareizu virzienu vai pakaļkāju kļūdainu stāvotni.
Nags ir pirksta apakšējā daļa, ko no ārpuses ietver naga raga kurpe. Vienkāršotā izpratnē naga nosaukumu saista tikai ar naga raga kurpi. Naga apakšējā daļa kontaktējas ar zemi un nolietojas, tāpēc nagam jābūt izturīgam, spējīgam atjaunoties (ataugt).
Naga centrālā daļa ir naga kauls, kas naga locītavā saistās ar kronīša kaulu. Naga locītavas pakaļpusē ir nelielais stara kauls jeb laiviņkauls. Stara kauls locītavā saskaras gan ar kronīša, gan ar naga kaulu. Kaulus savstarpēji sasaista saites un ar kājas augšdaļu savieno stiegras.
Iesānis no naga kaula, tā pakaļējā daļā, atrodas naga skrimšļi, bet apakšpusē - elastīgs saistaudu spilventiņš, kas mīkstina naga uzsitienu pret zemi.
Naga iekšējos elementus ietver īstās ādas veidojums - dzīvnadzis. Dzīvnadža virsējā slāņa veidojumi producē ārējo raga slāni, no kura veidojas naga raga kurpe.
Naga raga kurpei formu no sāniem un priekšpuses dod naga raga siena, kas naga pakaļējā daļā ieliecas, izveidojot naga stūrus (naga papēdi). Raga kurpi no apakšas noslēdz uz augšu izliekta naga raga zole. Zoles pakaļējā daļā starp naga stūriem atrodas naga stars, tas izliektajā zoles daļā ķīļveidīgi iespiežas līdz zoles vidum. Naga stars salīdzinājumā ar citām raga kurpes daļām veidots no samērā mīksta un elastīga raga. Stars tieši pieslēdzas naga spilventiņam. Naga stars, naga spilventiņš un naga skrimšļi veido naga elastīgo aparātu jeb naga mehānismu. Zirgam pārvietojoties, naga mehānisms nedaudz paplašina vai sašaurina raga kurpes pakaļējo daļu. Šāda naga mehānisma darbība uzlabo naga amortizāciju un asins apgādi dzīvnadzī.
Naga raga kurpes sienas daļā iekšējais slānis ir lapiņveida. Lapiņas pamīšus saslēdzas ar līdzīgi veidotām dzīvnadža lapiņām. Lapiņu slānis nav pigmentēts. Tas kopā ar ļoti sīksto raga kurpes sienas vidējo slāni gar naga zoli parādās kā t.s. baltā līnija. Tā ir robežjosla, kas sasaista izliekto zoli ar raga kurpes sienu un norāda robežu, kur beidzas dzīvnadža jutīgā ārējā daļa.
Nagu krāsa atkarīga no ādas un apmatojuma pigmentācijas kronīša uzvalnējumā. Pigmentētam kronīša valnītim atbilst naga raga tumša pigmentācija. Ādas pigmentācijas trūkuma gadījumā arī naga rags ir balts.
Naga raga kurpes sienas apakšējā šķautne jeb nesne ir naga galvenā saskares daļa ar zemi, tāpēc bieži iespējami nesnes un visas raga kurpes bojājumi. Nesni cenšas pasargāt, zirgus apkaļot.
Nagu lielums ir atbilstošs zirga ķermeņa masai un izmantošanas veidam. Vieglajiem ātras gaitas zirgiem nagi ir nelieli, samērā augsti; smagajiem vezumniekiem - lieli, samērā zemi un plati. Atšķirīgi ir arī priekškāju un pakaļkāju nagi: priekškājām nagi ir lielāki, nagu nesnei gandrīz pusapaļa forma; pakaļkājām nagi mazāki un stāvāki, nesnes forma atgādina trīsstūri ar stipri noapaļotām galotnēm.
Veselīgs, stiprs nags ir abpusēji simetrisks, ar gludām sienām un gludu, neapdrupušu nesni. Naga slīpums sakrīt ar pārējo pirksta daļu vidējās ass slīpumu. Naga priekšdaļa ir apmēram trīs reizes augstāka par naga kurpes pakaļējiem stūriem. Stipram nagam arkveidīgais zoles izliekums ir labi izteikts, stars plats un neapdrupis, atbalstu pret zemi veido vienā plaknē ar nesni. Pareizas formas nagā ķermeņa masas slodze sadalās vienmērīgi visa naga atbalsta laukumā. Šādā nagā dabiskā nodilšana un ataugšana notiek vienmērīgi.
Ja nepareizas kāju stāvotnes vai pirksta stāvokļa dēļ vienmērīgais slodzes sadalījums nagā zūd, tad izveidojas slīpais, stāvais vai šķībais (greizais) nags.
Slīpam nagam noslogojums ir samazināts naga priekšdaļā, tāpēc nesnes priekšdaļa nodilst mazāk, bet stiprāk noslogotie naga pakaļējie stūri nolietojas vairāk. Naga priekšējai daļai pagarinoties, nags kļūst arvien slīpāks, t.i., naga leņķis pret zemi kļūst šaurāks. Slīpiem nagiem zoles izliekums parasti ir mazs, nereti vērojams arī zems naga papēdis.
Stāvam nagam priekšdaļas noslogojums palielināts. Nesnes priekšējā mala nodilst vairāk, bet naga pakaļējie stūri saglabājas un kļūst augstāki. Parasti stāvam nagam zoles izliekums ir labi izteikts, bet stars attīstīts pavāji un slikti kontaktējas ar zemi. Šāda stara veidojums samazina naga mehānisma darbības efektivitāti.
Šķībais nags veidojas, slodzei nevienmērīgi sadaloties sānu virzienā. Noslogotā puses pastiprināti nolietojas un kļūst stāvāka, bet pretējā puse ataug straujāk un pagarinās. Nesimetrisks ir arī naga zoles un stara veidojums.
Visas nepareizās naga formas izsauc saišu un stiegru bojājumus, kuru pakāpe (izteiktība) saistās ar naga formas novirzes pakāpi. Nepareizas nagu formas attīstības gaitu var aizkavēt ar nagu regulāru, mērķtiecīgu apgriešanu un ortopēdisku apkalšanu.
Nepietiekami stingras naga raga kurpes sienas vāji atbalsta naga zoli. Zem kājas spiediena sienas paplašinās un zole pamazām zaudē izliekumu, tāpēc izveidojas kustības traucējošs defekts - pilnais nags. Pilnam nagam stara apakšējā virsma izceļas virs nesnes malām un saņem pastiprinātu spiedienu. Šāds spiediens uz staru izsauc naga skrimšļa bojājumus, sāpes nagā un naga mehānisma darbības pasliktināšanos. Pilnā naga traucējošo ietekmi samazina regulāra apkalšana - paceltais pakavs samazina stara spiedienu pret zemi.
Trausla naga raga vai kronīša bojājuma dēļ raga sienā var parādīties plaisas un deformācijas. Ja nagus nekopj, rodas nesnes apdrupumi, izveidojas stara puve un citas zirga izmantošanu traucējošas parādības. To likvidēšana prasa papildu rūpes nagu apkopšanā un atveseļošanā.

...

Pakaļkājas
...
Pakaļkājas, līdzīgi priekškājām, ir ķermeņa atbalsts, tomēr to galvenā loma ir zirga ķermeņa pārvietošanas funkcija. Pārvietošanās laikā pakaļkājas stingri atspiežas pret zemi un muskulatūras radīto spēku caur gūžu-krustu apvidu pārnes uz jostasvietu un muguru, t.i., uz zirga vidukli un priekšdaļu. Muskulatūras radītais spiediens ir ļoti liels, tāpēc pakaļkāju skeletu veidojošie garie kauli ir masīvāki, blīvāki un izturīgāki nekā atbilstošie priekškāju kauli.
Ķermeņa pārvietošana notiek, pakaļkājām pārmaiņus pagarinoties un saīsinoties. Pakaļkāju garuma maiņas plašu amplitūdu nodrošina relatīvi garie pakaļkāju kauli, kuru kopējais garums ir ievērojamāki lielāks nekā priekškājām, un kaulu savienojums leņķī, kas visās pakaļkāju augšdaļas un vidusdaļas locītavās ir šaurāks par 180°. Vienīgi pakaļkāju pirksta atsevišķas daļas, līdzīgi kā tas ir priekškājām, savienotas locītavās taisni viena pret otru, t.i., 180° leņķī. Leņķiem paplašinoties, pakaļkājas pagarinās - un otrādi - sašaurinoties saīsinās.
Pakaļkāju stāvotne salīdzināma ar ķermeņa pakaļdaļas smaguma spēka virziena vertikālo līniju. Ja ir normāla stāvotne, šī līnija no gūžas locītavas zemi sasniedz pret pakaļkājas naga vidu. No minētās vertikāles nedaudz uz priekšu izvirzās ceļa locītava, bet uz pakaļpusi - lecamā locītava. Lejpus lecamās locītavas nedaudz uz pakaļpusi no smaguma spēka līnijas novietots pēdvidus. Pēdvidus pakaļējā līnija ir tuva vertikālei, kas novilkta no sēžas paugura pret zemi.
Novirzes pakaļkāju stāvotnē viegli uztvert, kad nags atbalstīts pret zemi. Brīvi stāvošam zirgam no smaguma spēka līnijas uz priekšu nolikts nags rāda, ka pakaļkājas ir pavilktas zem ķermeņa. Tas bieži sakrīt ar šauru lecamās locītavas leņķi (zobenveida locītava). Ja nags nolikts aiz spēka līnijas, kājas ir atstieptas atpakaļ.

...

...

Lecamo locītavu leņķi un pakaļkāju stāvotne sānskatā: 1 - locītava normāla, 2 - locītava taisna, 3 - locītava saliekta.

...

Skatoties no pakaļpuses, normālas stāvotnes gadījumā kāju savstarpējais attālums visā garumā ir vienāds.

...

...

Pakaļkāju stāvotne: 1 - stāvotne normāla, 2 - lecamās locītavas satuvinātas, 3 - lecamās locītavas attālinātas.

...

Ar attālinātu vai satuvinātu kāju lejas daļu saistās plata vai šaura stāvotne. Sānu virzienā saliektas lecamās locītavas var veidot satuvinātu (X veida) vai attālinātu (O veida) stāvotni. Attālinājums starp locītavām biežāk vērojams smagajiem zirgiem. Šāds veidojums parasti saistās ar savērstiem pirkstiem. Savērsti pirksti smagā vilkšanā var veicināt pakaļkāju slīdēšanu. Satuvinājums lecamās locītavās raksturīgāks ātras gaitas zirgiem.
Stāvotnes nepareizības parasti samazina darbspējas maksimālu slodžu gadījumā. Stāvotnes nelielas novirzes no normas negatīvu ietekmi uz darbspējām parasti neatstāj.
Ciska ir pakaļkājas augšējais posms. Ciskas augšējā daļa saskaras ar gūžas apvidus apakšdaļu, bet ciskas apakšējā daļa pret ceļa locītavu - ar apakšcisku jeb lielu. Ciskas pamatā ir masīvais un izturīgais ciskas kauls. Tā augšgals gūžas locītavā stingri savienojas ar gūžas kauliem. Sākot no gūžas locītavas, ciskas kauls nostādīts slīpi uz priekšu.
Ciskas kaulu ieslēdz ļoti spēcīga muskulatūra, kuras augšdaļa ir kopīga ar gūžas-krustu daļas muskulatūru. Ciskas kaula un ciskas muskulatūras attīstība cieši saistās ar zirgu izmantošanas veidiem. Ātras gaitas zirgiem ciskas kauls ir relatīvi garāks un lejas daļā tālāk izvirzīts uz priekšu. Atbilstoši tam ciskas muskulatūra ir slaidāka un spēj veidot plašāku pakaļkāju vēzienu. Vezumniekiem ciskas kauls ir īsāks un stāvāks; īsāka un apjomīgāka ir ciska un it sevišķi augstāk esošā gūžu un krustu muskulatūra. Šāds ciskas veidojums samazina zirgiem kājas vēziena amplitūdu, bet kājai ir lielāks spēks.
Labs ciskas muskulatūras veidojums saistās ar gūžas kaulu pakaļējās daļas - sēžas kaulu - atvirzījumu no gūžas locītavas. Garš, tālu no locītavas atvirzīts sēžas kauls veido izdevīgu gūžas un ciskas muskulatūras stāvokli - tā var attīstīt spēcīgāku pakaļkājas atgrūdienu.
Ceļa locītavā savienojas ciskas kauls ar apakšciskas kaulu. Locītava parasti atrodas vienā vertikālā plaknē ar elkoņa locītavu. Rikšotājiem ceļa locītavas priekšdaļas neliels izvirzījums uz āru uzskatāms par vēlamu, jo, ejot ātrā gaitā, rikšotāji brīvi izliek pakaļkājas aiz priekškājām gar priekškāju ārpusi. Šāds izvirzījums vienmēr saistīts ar zemāk esošo lecamo locītavu pakaļējās daļas (papēža) satuvinājumu.
Ceļa locītavas leņķis atkarīgs no ciskas un apakšciskas kaulu garuma un locītavas izvirzījuma uz vēdera pusi. Ātras gaitas zirgiem locītava izvirzīta tālāk uz priekšu un tās leņķis šaurāks nekā vezumniekiem. Šaurāks leņķis veicina plašāku kāju vēzienu, bet platāks ļauj attīstīt lielāku spēku.
Apakšciskas kauli (stilba kauls un ikru kauls) zem ceļa locītavas ir virzīti slīpi uz leju un pakaļpusi. To lejas daļa saslēdzas ar lecamo jeb tarsālo locītavu. Gara apakšciska, līdzīgi garai ciskai, veicina soļa garumu, tāpēc tāda nepieciešama rikšotājiem. Relatīvi īsāka apakšciska ir vezumniekiem.
Apakšciskas kaulus ietver stipra un slaida muskulatūra. To veido ciskas muskulatūras apakšējie gali, kas gar ceļa locītavu iesniedzas apakšciskā. Apakšciskas lejas daļā muskuļi pāriet stiegrās, kas saistās ar kājas zemākajās daļās esošo skeletu. Sevišķi nozīmīga ir apakšciskas pakaļējā daļā esošo ikru un papēža muskuļu attīstība. Tie apakšciskas vidusdaļā pārveidojas izturīgā Ahilleja stiegrā, kas lecamā locītavā pievienojas papēža kaulam. Ahilleja stiegru var labi saskatīt un sataustīt. Minētie muskuļi un Ahilleja stiegra ir galvenie lecamās locītavas iztaisnotāji (izstiepēji).
Apakšciskas apjoms un platums raksturo muskulatūras attīstību. Platāka apakšciska, kas pieskaņojas līdzīgam lecamās locītavas platumam, raksturo labi attīstītu muskulatūru un stipras stiegras. Apakšciskas apjoms ir saistīts ar ciskas muskuļu lejas galu iesniegšanās dziļumu apakšciskā: jo ciskas muskuļi sniedzas tālāk uz leju apakšciskā, jo apjomīgāka un spēcīgāka ir muskulatūra apakšciskā. Dziļāka un apjomīgāka muskulatūra apakšciskā ir smaga darba zirgiem, seklāka un stiegrotāka - ātras gaitas zirgiem. Dziļš, zirga tipam atbilstošs, apakšciskā iespējami tālāk uz leju esošs muskulatūras veidojums vēlams vienmēr.
Lecamā jeb tarsālā locītava ir veidota no trīs rindā novietotiem locītavu kauliem, kurus ietver pieguļošie stilba un pēdvidus kauli. Augšējā rindā atrodas divi kauli, no kuriem ārējai apskatei pieejamākais ir uz pakaļpusi atvirzītais papēža kauls. Vidējā locītavas daļā ir viens kauls un apakšējā rindā - trīs kauli, kas atbilst pēdvidus kauliem. Locītavas kauli savienoti ar izturīgām saitēm un ietverti sarežģītā stiegru vijumā. Saliekšanās kustības notiek tikai ķermeņa garenvirzienā starp stilba un locītavas augšējās rindas kauliem.
Locītava ir ļoti stipra un elastīga. Stiprumu raksturo tās leņķis, platums un apjoms. Brīvi stāvoša zirga normāli veidotas locītavas iekšējais leņķis ir no 145° (vezumniekiem) līdz 150° (ātras gaitas zirgiem). Šaurāks leņķis (saliekta locītava jeb zobenveida kāja) rada stiegru un saišu pastiprinātu noslogojumu (ja locītava ir plata un stipra, auļotājiem nedaudz palielināts saliekums ir vēlams). Platāks leņķis (taisna locītava jeb stāva kāja) arī nav vēlams, jo traucē pakaļkājai brīvas kustības, samazina locītavas amortizāciju un rada pastiprinātus triecienus.
Locītavas platumu un apjomu palielina tālu atpakaļ atvirzīts papēdis. Garš, tālu atvirzīts pakaļkāju papēža kauls atvieglo lecamās locītavas iztaisnošanu. Jāatceras, ka lecamās un vienlaikus arī ceļa locītavas iztaisnošana virza zirga ķermeni uz priekšu, tāpēc, jo locītava platāka (labāk izveidots papēdis), jo lielāks pakaļkāju spēks. 
Locītavas kvalitāti raksturo arī tās sausums. Sausai locītavai nav zemādas uzbieznējumu, nav sataustāmas serozā šķidruma jeb sinovija uzkrāšanās vietas. Sausās locītavās gļotsomiņas nav sataustāmas, to tās atrodas zem stiegrām tikai tur, kur stiegras stiepjas pār kaulu izciļņiem. Ilgstošu nenormālu kairinājumu (pārslodžu) dēļ pamazām locītavā veidojas papildu gļotsomiņas jeb izsvīdumi. Aptaustot izsvīdumi jūtami kā elastīgi, ar šķidrumu pildīti mazāki vai lielāki pūslīši. Samērā bieži liels izsvīdums, nedaudz uzspiežot, it kā pārlejas no locītavas vienas puses uz otru, t.i., izpaužas caurstaigājoša izsvīduma veidā. Uzskata, ka izsvīdumi darbspējas jūtami nemazina, tie tikai norāda uz daļēju konstitūcijas irdenumu un locītavas nepietiekamu izturību lielā slodzē. Izteiktāks locītavas sausums ir ātras gaitas zirgiem. Sausas locītavas bez sataustāma izsvīduma mēdz būt arī vezumniekiem.
Tievas un šauras lecamās locītavas ir neizdevīgākas iztaisnojošo muskuļu darbībai un arī neizturīgākas pret spiediena slodzi. Lecamo locītavu izturību samazina arī locītavas izliekums pret otrā puses kāju (satuvinātas jeb X veida locītavas) vai izliekums uz ārpusi (attālinātas jeb O veida locītavas). Šādas novirzes no taisnes rada nevienādu slodzi starp locītavas iekšpuses un ārpuses elementiem un var veicināt tādu patoloģisku izmaiņu kā kurbas un špata veidošanos.
Kurba ir stiegras paresninājums, kas parādās lecamās locītavas apakšdaļā pret ārējā irbuļkaula augšdaļu. Tā sataustāma uz stiegrām kā ciets paaugstinājums. Vērojot pakaļkāju no sāniem, to var arī saskatīt. Viens no parastākajiem kurbas veidošanās cēloņiem ir sistemātisks stiegru kairinājums pret irbuļkaula galviņu pakaļkāju pārslodžu dēļ. Kurbas dēļ zirgi parasti nespēj ilgstoši strādāt. Uzskata, ka samērā mazjutīga pret kurbu ir Amerikas standartšķirne.
Špats ir ļoti nopietna lecamās locītavas vaina, kas stipri samazina zirga darbspējas. Tas veidojas lecamās locītavas iekšpusē kā hronisks deformējošs locītavas iekaisums. Locītavas somiņā ieaug saistaudi, kas vēlāk pārkaulojas, un locītava deformējas. Špata parādīšanos veicina jaunu zirgu pārslodze, traumas, rahīts, nepareiza pakaļkāju stāvotne un citi kairinātāji. Špats, līdzīgi stīpai, ir kaula uzaugums, kas pasliktina locītavas kustības un rada lielāku vai mazāku klibumu.
Pakaļkāju pēdvidus un pirksta uzbūve ir aptuveni līdzīga attiecīgo daļu uzbūvei priekškājās, tāpēc tā atsevišķi netiks apskatīta.

...