.

..

Ieva trenē Falko.

....

Konstitūcijas tipi

.

Formu un tām atbilstošo norišu daudzveidībā uztvert dzīvnieku konstitucionālās īpatnības nav viegli. Ilgstošajā konstitūcijas izpratnes un konstitūcijas mācības veidošanās laikā no Hipokrāta (5....4. gs. p. m. ē.) līdz mūsdienām ir daudz ieteikumu konstitūcijas raksturošanai. Praktiskai zootehnikai izmantojamu konstitūcijas raksturošanas sistēmu 20. gs. sākumā izveidoja prof. P. Kuļešovs.
Balstoties uz Č. Darvina atklāto korelatīvo izmaiņu likumu un izmantojot plašu faktu materiālu, P. Kuļešovs pierādīja, ka atkarībā no audu vai orgānu attīstības pakāpes (morfoloģiski anatomiskām īpatnībām) var spriest par organismā iespējamām norisēm. Uz šādas bāzes viņš izstrādāja vienkāršu un skaidru konstitūcijas tipu klasifikāciju. Šinī klasifikācijā viņš izdalīja 4 konstitūcijas pamattipus: smalku un rupju, blīvu un irdenu. Ieteikto klasifikācijas sistēmu savos darbos vēl papildināja prof. J. Bogdanovs un akad. M. Ivanovs.

....

....

Konstitūcijas tipu savstarpējo attiecību shēma.

....

Smalkai konstitūcijai raksturīga viegla ķermeņa uzbūve un smalks skelets. Šī konstitūcijas tipa zirgiem ir viegla, neliela galva, slaids kakls, smalkas kājas ar nelieliem nagiem un labi izteiktām locītavām; plāna, elastīga āda ar smalku, īsu apmatojumu; caur plāno ādu vietām saskatāms asinsvadu tīklojums. Zemādas saistaudi vāji attīstīti, un plāna ādas kroka viegli atvelkama no muskulatūras.
Smalka konstitūcija ir tipiska labi izkoptiem ātras gaitas zirgiem. Cenšoties ar ilgstošu homogēno atlasi nostiprināt smalko konstitūciju, var izveidoties galējā forma - pārsmalcināta konstitūcija. Šāds konstitūcijas izpausmes veids ir zirgu neizturības un vājas veselības pazīme.
Rupja konstitūcija ir smalkas konstitūcijas pretstats. Tai raksturīgs masīvs skelets ar smagiem, rupjiem kauliem. Cilindrisko kaulu šķērsgriezumā redzams biezs cieto kaulaudu slānis un mazs kaula dobums. Rupjas konstitūcijas zirgiem ir masīva, “primitīva” galva; īss, plats kakls ar zemu pieslēgumu krūtīm; masīvas kājas ar locītavu mazu paresninājumu; bieza, cieta āda, segta ar biezu, rupju apmatojumu; stingra muskulatūra ar vāji attīstītiem starpmuskuļu saistaudiem.
Šādas konstitūcijas pazīmes spilgti vērojamas primitīvām, it sevišķi tabūnu apstākļos eksistējošām šķirnēm. Zirgi ir nelieli, lēnaudzīgi, ar labu auglību un ļoti izturīgi skarbos dzīves apstākļos. Izkoptām specializētām šķirnēm šis konstitūcijas tips nav vēlams.
Blīvai konstitūcijai (pēc J. Bogdanova - sausa konstitūcija) raksturīgi vāji attīstīti saistaudi. Zirgiem skaidri iezīmējas muskulatūras un locītavu kontūras, izceļas kāju stiegras. Muskulatūras starpšķiedru saistaudi vāji attīstīti, tāpēc muskuļi ir blīvi un elastīgi. Blīvas konstitūcijas zirgiem labi attīstīta asinsrites un elpošanas orgānu sistēmas, vielmaiņa intensīva, tāpēc tauku uzkrāšanās normālos ēdināšanas apstākļos nenotiek. Saistaudu masas nenoslogotais ķermenis un intensīvā vielmaiņa ļauj zirgiem sasniegt lielu kustības ātrumu. Šāda konstitūcija tipiskā veidā raksturīga ātras gaitas zirgiem.
Irdena konstitūcija (pēc J. Bogdanova - mitra konstitūcija) ir blīvas konstitūcijas pretstats. Tai raksturīgi bagātīgi attīstīti zemādas un starpmuskuļu saistaudi, kuros var uzkrāties daudz tauku. Spēcīgais saistaudu veidojums noapaļo zirgu ārējo formu. Muskuļu šķiedras kopā ar biezo saistaudu slāni veido lielu muskulatūras šķērsgriezuma laukumu. Muskulatūra mīksta, ar grūti atšķiramām muskuļu kontūrām. Skelets masīvs, bet ar mazu blīvumu - cilindriskajos kaulos liels kaula dobums, bet relatīvi plāns cieto kaulaudu slānis. Āda bieza, grūti atvelkama no dziļākajiem audiem, atvelkot veido biezu kroku. Apmatojums smalks un biezs; ļoti kupls krēpju un astes matu veidojums, bieži aste un krēpes lēzeni viļņotas. Kāju stiegru un locītavu kontūras nav asi izteiktas, bieži vērojama serozā šķidruma - sinovija (“izsvīdumu”) - uzkrāšanās vēzīšu vai lecamās locītavās un ādas iekaisumi kāju apakšējā daļā. Irdenas konstitūcijas zirgiem vielmaiņa lēna, tie ātri uzkrāj taukus. Zirgi ir ļoti prasīgi kvalitatīvas barības ziņā, ar samērā zemām aklimatizācijas spējām, mazkustīgi un flegmatiski.
Tikai viena konstitūcijas tipa iezīmes tīrā veidā praktiski nevienam zirgam nav, bet katram zirgam vērojamas vairāku tipu iezīmes. Šāda iezīmju apvienošanās veido četrus saliktos jeb jauktās konstitūcijas veidus: smalku-blīvu, smalku-irdenu, rupju-blīvu un rupju-irdenu.
M. Ivanovs papildināja P. Kuļešova ieteikto konstitūcijas tipu sistēmu ar stipras konstitūcijas tipu.
Stipra konstitūcija ir dzīvniekiem, kuriem raksturīga laba auglība un ilgs mūžs. Stipra konstitūcija ir veselības, izturības un saimnieciskā noderīguma pazīme, tāpēc vēlama jebkura izmantošanas veida dzīvniekiem un uzskatāma par vērtīgāko vaislas dzīvnieku iezīmi. Tā nav iepriekšminēto tipu starpforma, bet gan jebkuram tipam pieskaitāmo dzīvnieku konstitūcijas vērtīgākais izpausmes veids, jebkura iepriekš aprakstītā konstitūcijas tipa augstākais pakāpiens. 

n

Ekoloģiskie un saimnieciskie tipi

n

Zirgi sastopami visdažādākās ģeogrāfiski klimatiskās zonās, to nav tikai polārajā tundrā (izņemot savdabīgos Jakutijas zirgus) un mitros tropu apgabalos. Dažādo zonu ekoloģiskos apstākļos veidojās bioloģiski atšķirīgi savvaļas zirgu tipi, un šie apstākļi turpina savu ietekmi arī uz mājas zirgiem.
No ekoloģiskiem faktoriem nozīmīgākais ir klimats ar visiem tā elementiem - gaisa temperatūru, spiedienu, nokrišņu daudzumu un sadalījumu gadā, kas tieši iedarbojas uz dzīvnieku organisma funkcijām. Klimatiskie apstākļi ietekmē arī augsnes auglību un augu valsts attīstību. No augu valsts attīstības atkarīgs dabiskās barības daudzums un sastāvs, respektīvi, dzīvniekiem pieejamā barība ir klimata elementu netiešās ietekmes izpausmes veids. Minēto faktoru ilgstošo ietekmju kopums dažādās Eirāzijas zonās ir veidojis vairākus atšķirīgus zirgu ekoloģiskos tipus: piejūras līdzenumu, tuksnešu vai pustuksnešu, ziemeļu mežu joslas, stepju zonas un kalnāju zirgus. Ekoloģiskiem tipiem raksturīgās konstitūcijas un eksterjera pazīmes visspilgtāk izpaužas, ja zirgu audzēšanā citu tipu ietekmes nav vai arī tā ir niecīga.
Vienlaikus ar dabiskiem apstākļiem zirgu īpašību veidošanos aktīvi ietekmēja arī cilvēks. Pārkārtojot dabiskos zirgu dzīves apstākļus (zirgu mītnes, turēšanas un izmantošanas paņēmieni), to ietekme tika mīkstināta. Izmantojot selekcijas paņēmienus, zirgu noderīgumu pielāgoja cilvēka sociālām un ekonomiskām prasībām. Tā kā dažādie izmantošanas veidi prasa uzbūves, masas, auguma, konstitūcijas un temperamenta ziņā atšķirīgus zirgus, izveidojās zirgu saimnieciskie jeb izmantošanas tipi - vezumnieki jeb smagā darba zirgi, braucamzirgi, jājamzirgi un nastu zirgi. Braucamzirgi sadalās divos apakštipos: smagos braucamzirgos jeb lauksaimniecības universālzirgos un vieglos braucamzirgos jeb rikšotājos.
Vezumnieki ir tipiskākie smaga darba zirgi, kurus parasti izmanto soļu gaitā. Zirgu augums un dzīvmasa dažāda: mazo šķirņu īpatņu dzīvmasa ir 500...600 kg, lielām šķirnēm - 750...1000 kg un vairāk. Uzbūves kopējās iezīmes - relatīvi garš, plats un noapaļots viduklis, relatīvi zemas kājas un plašs attālums starp kājām.
Smagie braucamzirgi ir universālas izmantošanas zirgi. Smagā darbā iet soļos, bet vieglā aizjūgā sekmīgi rikšo. Zirgi parasti liela auguma, ar slaidu vidukli un 550...700 kg lielu dzīvmasu.
Vieglie braucamzirgi, to skaitā arī rikšotāji, ir vidēja vai liela auguma, ar 400...550 kg dzīvmasu. Parastākais izmantošanas veids - vieglā aizjūgā, rikšu gaitā; smagākam darbam maz noderīgi. Zirgi relatīvi augstkājaini, nedaudz pagarinātu vidukli, pašauru ķermeni.
Jājamzirgi ir vidēja vai liela auguma, ar paīsu vidukli. Zirgiem ļoti slaidas kājas ar smalku skeletu, dzīvmasa - 400...550 kg.
Nastu nesēji ir maza auguma, ar nelielu, 300...350 kg dzīvmasu. Mazais augums apvienots ar relatīvi spēcīgām krūtīm, stipru muguru un jostasvietu, īsām, sausām, izturīgām kājām.
Minētie zirgu saimnieciskie tipi labi saskan ar zirgu šķirņu saimniecisko klasifikāciju; saskaņa ir arī ar tālāk raksturotiem ekoloģiskiem tipiem.
Piejūras līdzenumu zirgi izveidojušies Rietumeiropas maigajā klimatā, kur garš veģetācijas periods, daudz nokrišņu, kas sadalās vienmērīgi visā gadā. Šādos apstākļos zāle labi ataug, tā bagāta ar proteīnu un minerālvielām. Jaunās zāles sagatavošana sienam nodrošina zirgiem pilnvērtīgu barību arī ziemā. Proteīniem un minerālvielām bagātā barība forsē zirgu strauju augšanu, apjomīgas muskulatūras veidošanos un pieaugušo zirgu lielu dzīvmasu.
Zirgi jau sen tiek izmantoti smagā darbā. Pakāpeniski selekcijas gaitā tie 18....19. gs. izveidoti par vistipiskākiem vezumniekiem. Zirgiem raksturīga irdena konstitūcija, noapaļotas ķermeņa formas, pagarš viduklis (ķermeņa garums par 6...8% pārsniedz skausta augstumu), dziļš ķermenis, spēcīgas kājas. Tie ļoti ātraudzīgi un prasīgi barības ziņā, tāpēc krasi atšķirīgos apstākļos aklimatizēties nespēj.
Tuksnešu vai pustuksnešu zonu zirgi kopš senatnes mīt izteikti kontinentālā klimatā - pustuksnešos ar vāju veģetāciju vai arī tuksnešu oāzēs. Zona aptver plašu teritoriju: sākot ar Mongoliju, tā pāri Vidusāzijai un Arābijai sasniedz Āfriku. Zonas kopējās iezīmes - mazs nokrišņu daudzums un karstas vasaras, bet plašas atšķirības vidējā gada temperatūrā un ekstrēmās gaisa temperatūrās starp ziemu un vasaru, nakti un dienu. Nokrišņi parādās galvenokārt ziemā, tāpēc augu valsts nabadzīga. Vietās, kur zemes virspusi sasniedz apakšzemes ūdeņi, veidojas bagāta veģetācija. Šādas oāzes ir blīvi apdzīvotas, tāpēc zirgu dabiskās barības daudzums arī te stipri ierobežots. Barības kvalitāte oāzēs ir augsta.
Zirgi kopš sendienām izmantoti kā ātras pārvietošanās līdzeklis jātniekiem bezceļa apstākļos, lielā attālumā. Dažos tuksnešu zonas reģionos zirgi rūpīgi selekcionēti un sen zināmi kā ļoti augstvērtīgi jājamzirgi. Zonā esošie zirgi ir vidēja vai neliela auguma, ar mazu dzīvmasu un blīvu konstitūciju. Izkoptām specializētām šķirnēm konstitūcija smalka, mazizkoptām - rupja. Izkoptās specializētās tuksnešu zonas jājamzirgu šķirnes stipri ietekmējušas Eiropas zirgkopību. Zirgi ir izturīgi, ilgstoši saglabā vaislas spējas un ilgu mūžu. Tiem ļoti intensīva vielmaiņa, augsta nervu sistēmas jutība, dzīvs, enerģisks temperaments. Blīvā konstitūcija, nelielam augumam un pašauram ķermenim atbilstošā lielā ķermeņa virsma nodrošina ļoti labu liekā siltuma izvadīšanu ātru pārgājienu laikā.
Ziemeļu mežu joslas zirgi izvietoti ļoti plašā reģionā no Ziemeļeiropas rietumiem (Skandināvijas) līdz Āzijas austrumiem (Jakutijai). Ziemeļu zonas klimata kopējā iezīme ir garas ziemas un zema gaisa temperatūra ziemā. Nokrišņu daudzums atšķirīgs: daudz nokrišņu Ziemeļeiropas rietumos, bet maz Aizurālu teritorijās. Ziemā nokrišņu vairāk nekā vasarā, tāpēc veģetācijas periodā to bieži nepietiek. Šādas klimata īpatnības veicina strauju zāles augšanu un attīstību pavasarī. Vasaras vidū augi ir nobrieduši, stublāji pārkoksnējas un augu barības vērtība krasi pazeminās. Mazvērtīga, ar augstu kokšķiedras saturu ir arī zirgu barība ziemā. Lai segtu enerģijas patēriņu, zirgi spiesti uzņemt daudz barības, tāpēc to viduklis plats, labi noapaļots. Noapaļotam ķermenim ir relatīvi mazāka virsma un mazāki arī ķermeņa siltuma zudumi.
Ziemeļeiropā zirgi galvenokārt izmantoti aizjūgā, bet Aizurāla teritorijās - gan aizjūgā, gan arī jātnieku un nastu pārvietošanai, tātad kombinētam darbam.
Tipiski ziemeļu zonas zirgi ir maza auguma; pagaru ķermeni; dziļām, platām krūtīm; zemām, spēcīgām kājām un platiem nagiem. Nagi labi piemēroti atbalstam uz mīkstas zemes kā transporta, tā arī meža darbos vai dziļā sniegā. Āda ziemeļu zonas zirgiem bieza, apmatojums biezs un garš; apvidos ar bargu salu ziemas apmatojumā ir pat mīksta pavilna. Konstitūcija izteikti rupja, bez irdenuma vai smalkuma iezīmēm.
Stepju zonas zirgi veidojušies brīvdabas jeb tabūnu apstākļos kontinentāla klimata ietekmē. Stepēs raksturīgas karstas, sausas vasaras un aukstas, sniegputeņiem bagātas ziemas. Nokrišņu daudzums gadā neliels. Zālaugu strauju attīstību pavasarī nodrošina kūstošā sniega ūdeņi. Šinī laikā zirgi atkopjas pēc ziemas grūtībām. Jau vasaras pirmajā pusē stepju augi nobriest un nokalst. Vasaras karstajā periodā nokaltušie augi ir trūcīga, vienīgā zirgiem iegūstamā dabiskā barība. Iestājoties nelielajām rudens lietavām, stepe atkal ātri sazaļo un zirgi, ganoties plašos dabisko ganību iecirkņos, strauji uzbarojas. Ar rudenī uzkrātām tauku rezervēm zirgi pārziemo, jo ziemā iegūstamā barība visas zirgu organisma vajadzības nespēj segt.
Stepju zonās zirgus izmanto kā jāšanai, tā arī aizjūgā. Skarbo dzīves apstākļu ietekmē izveidojušies pamaza vai pat maza auguma zirgi. Tiem paīss, dziļš un plats ķermenis. Āda bieza, ar labi izveidotiem zemādas saistaudiem, kuros rudenī nogulsnējas tauku slānis. Apmatojums ziemā garš un biezs, vasarā īss. Stepju zonas zirgiem galva liela, ar izteikti garu sejas un apakšžokļa daļu; galvas profils bieži vien izliekts. Konstitūcija rupja ar irdenuma iezīmēm, par to liecina zemādas saistaudi un uzbarošanās. Zirgi pieticīgi, ļoti izturīgi. Ķēves pienīgas un labi saglabā kumeļus. Piemērotība dzīvei tabūnos un straujās uzbarošanās spējas kopā veido labvēlīgus ekonomiskos nosacījumus zirgu gaļas ražošanai.
Kalnu zonu zirgi veidojušies kalnu klimatā 1000...3000 m virs jūras līmeņa pazemināta gaisa spiediena apstākļos. Tie vasarā mitinās augstkalnu ganībās, ziemā - ielejās slēgtās mītnēs. Kalnāju zirgi sastopami Altajā, Tjanšanā, Kaukāzā, Karpatos, Alpos. Šajos kalnu rajonos zirgu dzīves apstākļi ir ļoti atšķirīgi, atšķirīga ir arī zirgu izmantošana. Altajā, Tjanšanā un Kaukāzā zirgus nodarbina jāšanā un nastu nešanā, Karpatos - aizjūgā un nastu nešanā, Alpos - galvenokārt aizjūgā. Altajā un Tjanšanā esošiem zirgiem svešu zirgu šķirņu ietekmju praktiski nav, bet Kaukāza, Karpatu un Alpu zirgus stipri ietekmējuši citu zonu zirgi. Audzēšanas apgabalu atšķirību, kā arī dažādo izmantošanas un selekcijas prasību dēļ dažādiem kalnu zirgu ekoloģiskiem tipiem ir maz kopējo iezīmju. Kalnu zirgi ir neliela vai pat maza auguma; dziļām, spēcīgi veidotām krūtīm; stiprām kājām, cietiem nagiem. Konstitūcija rupja, ar blīvas konstitūcijas iezīmēm. Zirgiem mierīgs raksturs, ļoti uzmanīga, līdzsvarota gaita. Visiem kalnu zirgiem ir tikai vietēja nozīme.  

...