.

..

Auns Onslovs visā savā krāšņumā.

...

Bioloģiskās īpatnības
.
Svarīgākā un raksturīgākā aitu īpašība ir milzīgās pielāgošanās spējas visdažādākajiem apstākļiem, tāpēc bijis iespējams izveidot daudzās aitu šķirnes, kas piemērotas turēšanai gan intensīvas lauksaimniecības apstākļos, gan stepju, pustuksnešu, tuksnešu un kalnu apvidos. Piemēram, ekstremālos tuksneša apstākļos, kad laba barība pieejama tikai īsu laiku pavasarī un rudenī, taukastu un kurdjukaitas, pateicoties uzkrātām tauku rezervēm uz astes un krustiem (kurdjukā), spēj pārciest periodisku barības trūkumu un ražot vilnu un gaļu.
Neskatoties uz lielajām pielāgošanās spējām noteiktiem klimatiskajiem un ēdināšanas apstākļiem, izveidoto šķirņu aitas spēj sekmīgi ražot produkciju tikai piemērotos apstākļos. Tā Karakula šķirnes aitas augstvērtīgas karakula jērādiņas dod tikai Vidusāzijas pustuksneša un tuksneša apstākļos. Romanovas aitas, kuras izkoptas melnzemes mērenā klimata zonā, slikti panes paaugstinātu mitrumu un temperatūru, nav piemērotas turēšanai skaitliski lielos ganāmpulkos. Vilnas virziena smalkvilnas aitas (merīnaitas) ir piemērotas sauso stepju zonai, bet angļu ātraudzīgās gaļas-pussmalkvilnas šķirnes aitas - mitrākam mērenam klimatam ar bagātīgu ēdināšanu.
Aitas ir atgremotāji un tipiski ganību dzīvnieki. Tām ir šaurs, smails purns, kustīgas lūpas, asi griezējzobi, ar kuriem var saņemt un nokost īsu zāli, tāpēc aitas barību atrod jebkurās ganībās. Attiecībā uz ganību zāles sastāvu un kvalitāti tās ir mazāk izvēlīgas nekā citi dzīvnieki. Konstatēts, ka no 800 dažādu augu veidiem aitas izmanto vairāk nekā 520, liellopi - 460, zirgi - 416 augus.
Aitu gremošanas orgāni ir labi piemēroti rupjās un sulīgās barības izmantošanai. Aitu zarnu garums 25-30 reizes pārsniedz ķermeņa garumu, bet govīm - tikai 20 reizes, zirgiem - 15 reizes un cūkām - 12 reizes.
.
Orientējošie aitu bioloģiskie rādītāji
.
Bioloģiskais mūža garums - 12-14 gadi.
Saimnieciskais mūža garums - 6-8 gadi.
Auglība no 100 mātēm (jēri) vidēji - 120-150, Romanovas un Somijas landrases šķirnēm - 250-300.
Grūsnības periods - 144-154 dienas.
Ķermeņa temperatūra (taisnajā zarnā, °C) jēram - 38,5-40,5, aitai, vecākai par vienu gadu - 38,5-40,0.
Pulss miera stāvoklī (sitieni minūtē) jēram - 115, pieaugušai aitai - 70-80, vecai aitai - 55-60.
Elpošanas kustības miera stāvoklī (skaits minūtē) jēram - 15-18, pieaugušai aitai - 12-15, vecai aitai - 9-12.
.
Gremošanas sistēma
.
Siekalas (izdalītais daudzums diennaktī, kg) - 6,0-16,0, blīvums - 1,002-1,009, pH 8,10 (7,99-8,27).
Spurekļa satura pH - 7,2-8,8
Grāmatnieka satura pH - 5,7-7,5
Glumenieka satura pH - 1,9-6,5
Zarnu satura pH - 8,0-9,0
Aizkuņģa dziedzera sula (izdalītais daudzums, g/stundā) - 7-15, pH - 8,1-8,2
Žults (izdalītais daudzums, g/diennaktī) - 300-400, pH - 5,6-7,1
Izkārnījumi (izdalītais daudzums, kg/diennaktī) - 1-3, ūdens saturs (%) - 65-75
Urīns (izdalītais daudzums, l/diennaktī) - 0,5-1,8, blīvums - 1,030 (1,015-1,0607), pH - 6,4-8,9
.
Aitām raksturīga sezonveida meklēšanās un apaugļošanās rudenī un atnešanās ziemā. Izņēmums ir daudzauglīgās aitu šķirnes - Romanovas un Somijas landrases, kurām nav izteikta sezonveida meklēšanās. Šo šķirņu aitas parasti atnesas sabiezināti - trīs reizes divos gados, daļa aitu pat divas reizes gadā.
Organizējot aitkopību lielās mehanizētās fermās, jāievēro aitu bioloģiskās īpašības. Lai gan aitām ir izteikts bara instinkts, tomēr turēšanai lielā koncentrācijā mehanizētās fermās piemēroti tikai veseli, spēcīgas konstitūcijas dzīvnieki, kuri nav uzņēmīgi pret slimībām. Šīs īpašības jāņem vērā, veidojot jaunas un tālāk izkopjot jau esošās aitu šķirnes.

.

Konstitūcija un kondīcija
.
Konstitūcija
.
Konstitūcija ir organisma anatomiskās uzbūves un fizioloģisko norišu apvienojums, kam raksturīga noteikta reakcija pret jebkuru kairinājumu. Anatomiskās ārējās un morfoloģiskās īpašības dzīvniekiem sauc par eksterjeru, bet organisma iekšējo uzbūvi un darbību - par interjeru.
Dažādu šķirņu un produkcijas virzienu aitām konstitūcija atšķiras. Konstatēts, ka piena aitām ir smagāka, biezāka āda nekā gaļas aitām. Gaļas virziena dzīvniekiem ir attīstītāka muskulatūra, bet mazāks ādas un kaulu īpatsvars nekā piena virziena dzīvniekiem. Vilnas virziena aitām ir smagāki kauli un āda nekā citām aitām.
Aitas iedala četros konstitūcijas tipos: rupjā, smalkā, sausā un irdenā. M. Ivanovs šo klasifikāciju papildinājis ar spēcīgas konstitūcijas tipu.
Rupjas konstitūcijas dzīvniekiem ir masīvi kauli, bieza āda, rupjš apmatojums un smaga, parasti šķirnes tipam neatbilstoša galva. Šis konstitūcijas tips nav raksturīgs izkoptām šķirnēm, un dzīvniekiem ir maza kautmasa. Rupjas konstitūcijas aitām parasti ir slikts ķermeņa apaugums ar vilnu, vilna ir neizlīdzināta pēc smalkuma un garuma. Rupjvilnas aitām raksturīgs mazs vilnas nocirpums, vilna ir izteikti rupja, šīs aitas produkcijas ražošanai patērē vairāk barības. Rupjas konstitūcijas dzīvnieki ir tikpat veselīgi un izturīgi kā dzīvnieki ar spēcīgu konstitūciju.
Smalkas konstitūcijas aitas parasti ir mazākas, kaulu uzbūve tām vājāka, ķermeņa platuma un dziļuma izmēri mazāki nekā citu konstitūcijas tipu aitām. Galva parasti ir izstiepta sejas daļā, vilna - reta un smalka, ausis - plānas, caurspīdīgas, segmati uz galvas un sevišķi ap acīm - reti un pārsmalcināti, tāpēc āda ar matiem nav nosegta. Smalkas konstitūcijas aitām parasti ir šaurs ķermenis, satuvināta kāju stāvotne, samērā zema produktivitāte. Ļoti izteikts smalkas konstitūcijas tips pāriet nevēlamajā pārsmalcinātas konstitūcijas tipā.
Sausa (blīva) konstitūcija pēc vairākām pazīmēm atgādina spēcīgu (stipru) konstitūciju. Šī tipa dzīvniekiem raksturīgi stingri, labi iezīmēti muskuļi bez taukaudiem, blīva āda, intensīva vielmaiņa, dzīvs temperaments. Kauli spēcīgi attīstīti, bet ne rupji, vilna bieza un parasti pēc kvalitātes atbilst prasībām, kādas noteiktas vilnas virziena aitām. Sausas konstitūcijas dzīvniekiem ir laba veselība, un tie atbilst izkopto kultūršķirņu vēlamajam tipam.
Irdenas konstitūcijas dzīvniekiem ir labi attīstīti zemādas saistaudi un taukaudi, irdena āda, kas pārklāta ar retiem, gariem matiem. Muskuļi labi attīstīti, tādēļ ķermenis ir plats. Dzīvnieki parasti mazāk kustīgi, ar lielu dzīvmasu, palēninātu vielmaiņu, mazāk pienīgi un auglīgi. Irdena konstitūcija ir gaļas virziena aitām, kur tā pat vēlama, jo saistīta ar labāku barības izmantošanu, nobarojot jērus gaļai.
Spēcīga (stipra) konstitūcija ir saistīta ar labu veselību un augstu produktivitāti, tāpēc vēlama visu produkcijas virzienu aitām. Šī konstitūcijas tipa dzīvniekiem ir stipra, bet ne rupja kaulu uzbūve, šķirnes prasībām atbilstoša vilnas kvalitāte, veselīgs izskats, labs apmatojums uz galvas un kājām un stingra āda. Spēcīgas konstitūcijas dzīvnieki ir piemēroti turēšanai un ekspluatācijai kompleksos ar rūpniecisku produkcijas ražošanas tehnoloģiju.
.
Kondīcija
.
Kondīcija ir dzīvnieka barojuma pakāpe atbilstoši tā izmantošanas virzienam. Kondīciju nosaka, apskatot un aptaustot muskuļus un nogulsnēto tauku daudzumu uz dzīvnieku muguras, ribu apvidus un pie astes saknes. Izšķir trīs kondīcijas tipus: vaislas, izstādes un nobarošanas.
Vaislas kondīciju iegūst, pilnvērtīgi ēdinot vaislas dzīvniekus un tādējādi tiem uzturot vidēju vai augstu barojumu. Vaislas teķiem vienmēr jābūt vaislas kondīcijā, bet aitu mātēm barojuma pazemināšanās līdz vidējam pieļaujama tikai jēru zīdīšanas beigu periodā. Vaislas kondīcija aitu mātēm jāatgūst līdz lecināšanas periodam un jāuztur visu lecināšanas, grūsnības un jēru zīdīšanas laiku.
Izstādes kondīciju raksturo augsta barojuma pakāpe. To parasti sasniedz, dzīvniekus pastiprināti ēdinot 1-2 mēnešus pirms eksponēšanas izstādēs un apskatēs.
Nobarošanas kondīcija raksturo nobarojamo un gaļā realizējamo jēru un aitu barojuma līmeni. Izšķir četras nobarojuma kategorijas: augstāko, vidējo, zem vidējā un vājo.
Dzīvniekiem, kuru barojums ir zem vidējā, ir vāji attīstīta muskulatūra, asi izdalās mugurkaula skriemeļi, ribas un lāpstiņas.

.

Eksterjers un ķermeņa izmēri
.
Eksterjers
.
Eksterjers ir ķermeņa ārējās formas, kuras liecina par dzīvnieka konstitūciju, veselību un ražošanas virzienu. Eksterjeru aitām novērtē pavasarī bonitējot (vislabāk, kad aitas nocirptas) vai rudenī, kad tās ir labā miesasstāvoklī. Eksterjeru nosaka, novērtējot atsevišķas ķermeņa daļas: galvu, kaklu, muguru, krūtis, krustus un kājas. Eksterjera formas nozīmīgas ir gaļas aitām, jo tās raksturo dzīvnieku atbilstību šim produkcijas virzienam. Vēlamas ir tādas eksterjera formas, kuras atbilst spēcīgas (stipras) konstitūcijas tipam: normāli veidota galva, ķermenim labi pieslēgts kakls, taisni krusti un pareiza kāju stāvotne.
Latvijas tumšgalves šķirnes aitām raksturīgākās eksterjera kļūdas ir ieliekta mugura, slīpi krusti, nepareiza kāju stāvotne (attēlā zemāk).

.

.

Eksterjera formas: 1 - taisna mugura, 2 - izliekta mugura un slīpi krusti, 3 - ieliekta mugura, 4 - x-veida kāju stāvotne, 5 - taisna kāju stāvotne, 6 - o-veida kāju stāvotne, 7 - stāvi vēzīši, 8 - normāli vēzīši, 9 - mīksti vēzīši.

.

Ķermeņa izmēri
.
Ciltsdarbā, šķirņu salīdzināšanā vai zinātniskos darbos eksterjeru novērtē precīzāk pēc atsevišķu ķermeņu daļu izmēriem. Prasti lieto 8 izmērus:1) augstumu skaustā (mēra ar mērspieķi no skausta augstākā punkta līdz zemei);2) augstumu krustos (mēra no krustu augstākā punkta līdz zemei);3) krūšu dziļumu (nosaka, starp mērspieķa zariem ietverot skausta augstāko punktu un vertikāli zem tā esošo krūšu apakšējo daļu);4) krūšu platumu (mēra, starp mērspieķa zariem vertikāli ietverot krūškurvi aiz lāpstiņām);5) krustu platumu (mēra, ietverot starp mērspieķa zariem zarnkaula ārējos stūrus);6) ķermeņa slīpo garumu (mēra ar mērspieķi no pleca locītavas priekšējās daļas līdz sēžas paugura pakaļējai daļai);7) krūšu apkārtmēru (nosaka, ar mērlenti aptverot krūškurvi aiz lāpstiņām);8) pēdvidus apkārtmēru (ar mērlenti aptverot priekškājas pēdvidu vistievākajā vietā). Dažreiz mēra arī galvas platumu un garumu, izmantojot mērcirkuli. Mērīšana jāizdara uz līdzenas, cietas grīdas, un dzīvnieki pareizi jānostāda. Mērot iegūtie dati dod priekšstatu par atsevišķu eksterjera daļu attīstības pakāpi. Lai spriestu par ķermeņa daļu savstarpējām attiecībām, izskaitļo salīdzinošus rādītājus - indeksus. Aitkopībā visbiežāk lieto 3 ķermeņa indeksus:

.

 .

Aitu dzīvmasu nosaka sverot. Tā atkarīga no šķirnes, dzimuma, vecuma, ēdināšanas un turēšanas apstākļiem, kā arī no veselības stāvokļa. Selekcijas darbā jēru dzīvmasa jānosaka pēc piedzimšanas, atšķirot no mātēm un bonitējot 1-1,5 gadu vecumā. Pieaugušas aitas un vaislas teķus sver rudenī pirms lecināšanas sezonas.

.

Vecuma noteikšana pēc zobiem
.
Aitu vecumu precīzi nosaka pēc individuālās izcelšanās uzskaites, kuru ieraksta individuālā ciltskartītē vai aitu fermas uzskaites žurnālā. Zobu stāvoklis un to maiņa iespaido aitas ražošanas spējas un barības izmantošanu. Pieaugušām aitām ir 32 zobi - 24 dzerokļi un 8 griezējzobi.

.

Aitu vecumu līdz 4 gadiem var noteikt pēc griezējzobu maiņas. Griezējzobi novietoti apakšžoklī; augšžoklī to nav, bet ir ciets muskuļots valnītis. Līdz 1 gadam jēram ir 8 piena griezējzobi, kuri ir mazāki un tievāki nekā paliekošie zobi. Viena gada vecumā aitai griezējzobi mainās un ieaug paliekošo griezējzobu pirmais priekšējais pāris, 2 gadu vecumā mainās griezējzobu iekšējais vidējais pāris, 3 gadu vecumā mainās ārējie vidējie griezējzobi un 4 gadu vecumā - malējie jeb stūra griezējzobi. Zobu maiņas secība parādīta attēlā. Pēc 4 gadu vecuma griezējzobi sāk nodilt, kļūst retāki vai pat izkrīt.

 .

 .

Aitu griezējzobu maiņa: 1 - jēra griezējzobi (piena) līdz 12 mēn. vecumam, 2 - aitas griezējzobi 1 gada vecumā, 3 - griezējzobi 2 gadu vecumā, 4 - griezējzobi 3 gadu vecumā, 5 - griezējzobi 4 gadu vecumā (nomainījušies visi piena zobi). 

 .

.