» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video

.

Galvenais "Straumēnu" kazu bara pavēlnieks (kad Žigulītis neredz!) un vaislas āzis Kazbeks ir milzīgs augumā un viņa svars jau pārsniedzis 80 kg robežu.

.

Audzēšanas paņēmieni
.
Lopkopības praksē pazīstami dažādi dzīvnieku audzēšanas paņēmieni. Kazkopībā no tiem parasti lieto divus:

- tīraudzēšanu,

- krustošanu.

Par tīraudzēšanu sauc vienas un tās pašas šķirnes dzīvnieku pārošanu, piemēram, Zānes kazu pāro ar tās pašas šķirnes āzi. Tīraudzēšanu izdara vienas šķirnes robežās. Tīraudzēšanas galvenais mērķis ir uzturēt jau esošās labās īpašības un sistemātiski izslēgt visas nevēlamās, sliktās īpašības.

Par krustošanu sauc divu dažādu šķirņu vai lietošanas virzienu dzīvnieku pārošanu, piemēram, vietējo kazu krusto ar tīršķirnes Zānes āzi. Krustošanas galvenais mērķis ir jaunu šķirņu radīšana, vai arī tikai dažu īpašību pārveidošana audzētājam vēlamajā virzienā. Pēcnācējus, ko iegūst no šādas krustošanas, sauc par pirmās pakāpes krustojumiem vai pusasiņiem (1/2). Tālāk, ja šīs kazas vēlreiz pāro ar tīršķirnes āzi, tad iegūst otrās pakāpes krustojumu vai ceturtdaļasinīgu īpatni (3/4). Ja otrās pakāpes kazas vēlreiz pāro ar tās pašas šķirnes āzi, tad iegūst trešās pakāpes krustojumu vai septiņastotdaļasinīgu īpatni (7/8). Šādu audzēšanas paņēmienu krustošanā apzīmē par vienas šķirnes pārveidošanu otrā, jo tīršķirnes īpašības pamazām pārņem uzlabojamās (vietējās) šķirnes īpatņi. Šis audzēšanas paņēmiens kazkopībā uzskatāms par pieņemamāko mūsu kazu ātrākai uzlabošanai un izkopšanai. Izdarot šāda veida krustošanu, kazkopji jābrīdina no gluži šabloniskas rīcības. Jāzina, ka iegūtie krustojumi nekādā gadījumā nebūs viengabalaini, ar stingri noteiktām, izlīdzinātām, labām īpašībām. Zināma daļa īpatņu būs ar sliktām un saimnieciski mazvērtīgām īpašībām, tādēļ audzēšanas darbs un panākumi jānodrošina ar rūpīgu dzīvnieku novērošanu un stingru, mērķtiecīgu izlasi un atlasi. Parasti ceturtās pakāpes krustojumu ar uzlabojošās šķirnes āžiem jau uzskata par tīrasinīgu. Tālāk dzīvniekus audzē un izkopj pēc tīraudzēšanas paņēmiena, respektīvi, pārojot ceturtās pakāpes kazas ar uzlabojošās šķirnes āžiem.

.

Piena kazu izlase
.
Latvijas kazu audzēšanas mērķis ir augstākas piena produktivitātes izkopšana un jauno kazlēnu nobarošanas uzlabošana. Kazām jākontrolē izslaukumi, piena tauku %, olbaltumvielu %, auglība, dzīvmasas pieaugums, veselība un eksterjers. Kazkopības ienesība (rentabilitāte) atkarīga no:

- klimata un vietas apstākļiem piemērotas šķirnes izvēles;

- labas ēdināšanas, turēšanas un kopšanas;

- pareizas un mērķtiecīgas vaislas dzīvnieku izlases un atlases.

Latvijas apstākļos, runājot par kazkopības izveidošanu un attīstību, jāņem vērā tikai tās kazu šķirnes, kas pieder piena novirzienam. Lai piena ražošana varētu sekmīgi norisināties, nepieciešamas iedzimtas spējas un ārējie apstākļi, kas dotu iespēju šīm iedzimtajām īpašībām pilnīgi izveidoties un tālāk darboties. Tāpēc vajadzīga mērķtiecīga vaislas dzīvnieku izlase un atlase un pienācīga jauno kazlēnu audzēšana. Vērtējamā dzīvnieka pašreizējo ražību pārbauda, pienu nosverot vairākos slaucienos. Šo pārbaudi izdarot, jāievēro:

- kazas vecums, jo tā pilnīgi pieaugusi un nobriedusi ir 2,5-3 gadu vecumā, rēķinot, ka kazas turēšanas laiks būs 9-10 gadi;

- atnešanās laiks - laktācijas sākumā kazas dos vairāk piena nekā beigās, laktācijas perioda ilgums piena kazām ir 8-10 mēneši;

- pareiza kopšana;

- ēdināšana.

Drošākus ražības datus iegūsim, ja izdarīsim ilgstošu ražības kontroli pēc Latvijā apstiprinātiem pārraudzības noteikumiem pēc A vai B sistēmas, sverot pienu ar precizitāti līdz 0,1 kg un nosakot tauku un olbaltumvielu procentus. Pieļaujams arī kazu pienu mērīt litros un pārrēķināt kilogramos, reizinot koeficientu 1,03. Svarīgākā eksterjera pazīme, kas norāda uz labu pienību laktācijā, ir pareizi izveidots un labi attīstīts tesmenis. Kazas tesmenim jābūt ne tikai lielam, bet arī elastīgam, ar diviem labi attīstītiem pupiem. Nav vēlami īsi pupi, jo tad grūti slaukt. Tesmenis nedrīkst būt nokāries. Sevišķa vērība jāpievērš tesmeņa augšējai daļai, lai tā būtu pietiekami cieta, elastīga. Pēc slaukšanas tesmenim jāsakrīt, radot krokas. Labām piena kazām jābūt stiprām, pareizi veidotām, bet ne rupjkaulainām. Pie labas un veselīgas kazu miesas uzbūves pieder: platas dziļas krūtis, taisna, plata mugura, plata jostas vieta, taisns un plats krusts, labi izliektas ribas, nenokāries vēders, stipras, taisnas, plati stāvošas kājas; no priekšas skatoties, priekškājām jāsedz pakaļkājas un otrādi; no sāniem skatoties, vienas puses kājām jāsedz otras puses kājas. Sevišķi jāskatās, lai nebūtu mīksti vēzīši (lāča kāja) un stipri izliektas lecamās locītavas (zobenkāja). Vēlami normāli veidoti, stipri nagi. Gluda, spīdīga spalva, mundra ausu turēšana, dzīva acu izteiksme, kustīgums - tas viss liecina par kazas veselību un labsajūtu, kā arī par tās dzīvo temperamentu. Kazas astei un visai pakaļējai daļai jābūt tīrai, neaptraipītai ar izkārnījumiem. Piena novirziena kazām jābūt labām barības izmantotājām, ar labu ēstgribu. Vērtējot nedrīkst aizmirst kazu auglību, t.i., cik kazlēnu kaza katru reizi atnes. Ievērojot visus augstāk minētos norādījumus vaislas kazu izmantošanā un iegūšanā, katrs kazkopis būs sevi zināmā mērā nodrošinājis pret nevēlamām nejaušībām.

.

Vaislas āžu izlase
.
Āžu loma Latvijas kazkopības izveidošanā ir ļoti liela, jo tos parasti vairāk izmanto vaislai un tie atstāj vairāk pēcnācēju nekā kazas. Tādēļ lielāka rūpība jāpievērš ne vien āžu izaudzēšanai, turēšanai un kopšanai, bet arī stingrākai izlasei un atlasei. Ja saka, ka labs bullis ir puse no ganāmpulka, tad gluži tas pats attiecas arī uz āžiem. Āžu izlasē jāvadās no tiem pašiem principiem, kādus minējām vaislas kazu izlasē. Āzim jābūt dzimušam no augstražīgas mātes, labi attīstītam un veidotam, veselīgam savas šķirnes pārstāvim. Āžu eksterjeram jābūt bez kļūdām - dziļas, platas, labi attīstītas krūtis, taisna, plata mugura, labi veidots krusts, ieapaļas ribas, stipras, taisnas, plati stāvošas kājas. Vaislas āžu dzīvmasai un ķermeņa izmēriem jāatbilst attiecīgās šķirnes prasībām. Āžu ķermenim jābūt spēcīgākām, rupjākām, apaļākām formām, ar stipri izteiktām kārtas pazīmēm, labi attīstītiem dzimumorgāniem. Samērā bieži kazām novēro hermafroditismu - parādību, kad dzīvniekam vienlaicīgi attīstīti kā vīrišķie, tā sievišķie dzimumorgāni. Vaislas āžiem parasti ir lielāka un stingrāka bārda, nereti sastopamas arī kakla krēpes, kā arī pagarināta spalva uz krūtīm un muguras. Patreiz Latvijā labu vaislas āžu ir samērā maz. Tādēļ kazas bieži aplecina ar pārāk jauniem āžiem. Āžiem un kazām fizioloģiskā vaislas gatavība iestājas 5-8 mēnešu vecumā. Tādēļ, lai izvairītos no pārāk agras pārošanas, kaziņas no āžiem atšķiramas jau 3-4 mēnešu vecumā. Vaislai nederīgos āzīšus šajā laikā vajag kastrēt, jo kastrēti dzīvnieki labāk nobarojas un tādējādi var iegūt labākas kvalitātes gaļu. Piena novirziena šķirnes āžus, ja tie labi attīstījušies, vaislai var izmantot jau 10-12 mēnešu vecumā. Šinī vecumā var atļaut aplekt tikai nedaudz kazu, lai jaunais āzis netiktu priekšlaicīgi pārpūlēts un lai netiktu traucēta viņa tālākā attīstība. Daži ārzemju kazkopji ieteic āžus vaislai izmantot tikai sākot ar 12-15 mēnešu vecumu, kad tie ir pilnīgi attīstījušies un nobrieduši. Vecākiem āžiem lecināšanas periodā - apmēram 30-40 dienās, var pievest 80-100 kazas, bet mākslīgi apsēklojot 500-1000 kazas un arī vairāk. Vecākiem āžiem nedrīkst dienā pielaist vairāk par 3-4 kazām, dodot atpūtas laiku 3-4 stundas. Labus āžus vaislai izmanto 5-8 gadus. Āži noteikti turami atsevišķā telpā no kazām. Ļoti liela vērība jāpievērš vaislas dzīvnieku pareizai nagu kopšanai, it sevišķi, ja tos visu laiku tur kūtī. Katra dzīvnieka labsajūta, mundrums un veselība lielā mērā atkarīga no ādas un nagu kopšanas, bet vaislas dzīvniekiem tā obligāti nepieciešama. Veselības un spēka stiprināšanai āžiem iespējami vairāk jāuzturas svaigā gaisā un saulē. Kā ziemā, tā vasarā vaislas āžiem jānodrošina iespējami vairāk kustību. Ziemā āži jātur gaišās, labi vēdinātās, ne visai siltās (ap +10 C) telpās. Ja āžiem ir gara spalva, to pavasarī vajag nocirpt un dzīvniekus nomazgāt ar viegli dezinficējošu 2-3 % kreolīna šķidrumu, lai izsargātos no nepatīkamās āžu smakas un insektiem.
Āžiem nepatīkamā smaka sevišķi izpaužas lecināšanas periodā. Tas izskaidrojams ar urīna nokļūšanu spalvās un bārdā. Tādēļ kūtī jābūt sevišķi priekšzīmīgai tīrībai. Jāgādā par sausiem, tīriem pakaišiem, labu kūts vēdināšanu un pastaigām āžiem. Jāveic arī kūts telpu dezinfekcija.
Tajos Latvijas reģionos, kur visvairāk audzē kazas, nepieciešams organizēt mākslīgās apsēklošanas punktus, kuros novietotu izcili labos vaislas āžus. Šādi organizētas vaislas āžu turēšanas nepieciešamību rada arī tas apstāklis, ka katrs atsevišķs kazkopis nespēj iegādāties, ne arī uzturēt augstvērtīgus, izlasītus un pēc pēcnācēju kvalitātes pārbaudītus izcilus īpatņus. Tāpēc labu vai pat ļoti labu vaislas āžu iegādei Latvijas kazkopības celšanā būtu neatsverama nozīme.

.

Kazu aplecināšana un grūsnu dzīvnieku kopšana
.
Dzimumgatavība kazām iestājas agri - apmēram 5-6 mēnešu vecumā. Kazu saimnieciskā izmantošana vaislai atkarīga no jauno dzīvnieku ķermeņa attīstības stāvokļa. Ja jaunās kaziņas ir labi paēdinātas un koptas un uzrāda normālu ķermeņa attīstību, tās pirmo reizi var aplecināt 8-10 mēnešu vecumā. Daudzi kazkopji gan ieteic pirmo lecināšanu izdarīt 12 mēnešu vecumā, bet daži tikai 15-18 mēnešu vecumā. Šāda vēla kazu aplecināšana bieži vien iznāk par dārgu piena kazām, jo nereti labi attīstījušās un laikā neaplecinātas kazas aptaukojas, vēlāk vāji meklējas un slikti apaugļojas, bieži pat nemaz neapaugļojas. Parasti domā, ka meklēšanās kazām izpaužas tikai rudenī. Patiesībā tā tas nav. Kazas labi ēdinot, labos turēšanas apstākļos meklēšanās izpaužas neatkarīgi no gadalaika, varbūt mazāk izpaustā veidā. Bieži nemaz neiedomājas, ka kazu varētu aplecināt arī citā laikā, tādēļ vājākām meklēšanās pazīmēm pavasarī nepiegriež vērību. Pilnīgi droši var teikt, ka visas kazas meklējas 10-14 dienas pēc atnešanās. Meklēšanās ilgst 24-36 stundas. Ja šajā laikā kazu neaplecina vai, ja tā neapaugļojas, tad pēc 16-20 dienām meklēšanās atkārtojas. Labākais kazu pielaišanas laiks pie āžiem skaitās 12 stundas pēc meklēšanās sākuma. Kazu apaugļošanai pilnīgi pietiek ar vienu, diviem lecieniem. Ja gribam gadā iegūt divus metienus, kaza jālecina pirmajā meklēšanas reizē pēc atnešanās. Latvijas praksē kazas bieži vien aplecina tikai rudenī (septembrī - decembrī), lai kazlēni dzimtu pavasarī. Ja turam vairākas kazas, vajag iekārtot tā, ka puse no kazām atnestos arī rudenī, tādējādi saimniecību visu gadu nodrošinot ar pienu. Tā saucamajā klusajā meklēšanā, kad neredzam noteiktas meklēšanās pazīmes, kazas vajag pārbaudīt, pielaižot āzi. Āzis vienmēr pieņems meklējošos kazu, bet vienaldzīgi izturēsies pret tādu kazu, kas nemeklējas. Meklēšanās kazām izpaužas šādi: tās kļūst nemierīgas, bieži blēj, pavājināta vai pastiprināta ēstgriba, izslaukums samazināts. Kazas enerģiski kustina asti, uzlec citiem dzīvniekiem. Meklēšanās laikā piebriest kazu ārējie dzimumorgāni, no tiem nedaudz atdalās balts gļotains šķidrums, nereti ar asinīm. Kazkopībā izšķir:

- brīvo kazu aplecināšanu (ganāmpulkos);

- lecināšanu no rokas;

- mākslīgo apsēklošanu.

Brīvā lecināšanā āzis staigā ganos kopā ar kazām un aplec viņas bez cilvēka iejaukšanās. Tādā aplecināšanā grūti zināt grūsnības sākumu, kā arī atnešanās laiku. Ar šādu lecināšanas veidu āzis tiek vairāk nogurdināts. Pareizi organizētās kazu audzēšanas saimniecībās visas kazas aplecina no rokas, t.i., katru meklējošos kazu pieved augstvērtīgam šķirnes āzim. Šajās saimniecībās āžus tur pilnīgi atsevišķi no kazām. Pēdējos gados sekmīgi tiek praktizēta arī mākslīgā apsēklošana. Mākslīgi apaugļot kazas var tikai meklēšanās laikā. Mākslīgai apaugļošanai ir ārkārtīgi liela nozīme, jo tā dod iespēju izmantot vaislai plašākos apmēros sevišķi izcilus, labus vaisliniekus. Mākslīgās apaugļošanas ieviešanai vajadzīgi lietpratēji - speciālisti, jo darbs prasa speciālas zināšanas, speciālu aparatūru un vislielāko rūpību un tīrību. Tādējādi, regulējot lecināšanu, kazu atnešanās laiku var pieskaņot katras saimniecības vajadzībām. Starp kazām bieži atrodam hermafrodītus. Ja labi attīstītas jaunās kazas nemeklējas un, neskatoties uz atkārtotiem apaugļošanas mēģinājumiem ar veselu, vaislas spējīgu āzi, tomēr nekļūst grūsnas, tās ir hermafrodītas. Kazām drošas grūsnības pazīmes ir redzamas tikai pēc 10-12 nedēļām. Vērojama pastiprināta ēstgriba, meklēšanās izpaliek. Vidukļa pieņemšanās resnumā norāda uz grūsnības iestāšanos. Grūsnības sākumā kazu ēdināšanai, kopšanai un uzturēšanai pievēršama sevišķa vērība. Jāsargās no ķermeņa stipras satricināšanas, citu dzīvnieku grūdieniem, nepiemērota transporta, sapelējušas, iepuvušas vai sasalušas barības, auksta ūdens, jo tas viss var radīt augļa izmešanos. Grūsnu dzīvnieku veselības uzturēšanai ļoti ieteicamas kustības un uzturēšanās svaigā gaisā. Arī ziemā, labā saulainā laikā, kazām jāļauj brīvi izkustēties, lai svaigs gaiss, saule un kustības atstātu savu labvēlīgo ietekmi uz vielu maiņu, asins cirkulāciju un citām norisēm organismā. Bez tam, saules gaismā ķermenī zem ādas rodas D vitamīns, kas regulē minerālvielu maiņu un daudzumu organismā. Grūsnus dzīvniekus kūtī nekad nedrīkst turēt piesietus, bet jāļauj tiem brīvi kustēties pa visu aizgaldu. Grūsnības laikā liela vērība jāpievērš pareizai nagu kopšanai, jo, ķermenim kļūstot smagākam, arī nagi tiek vairāk noslogoti. Barībai jābūt nebojātai un barojošai, jo zināma daļa vajadzīga arī augļa attīstībai. Kā papildpiedeva dodamas minerālvielas. Minerālvielas papildus jāizēdina pārdomāti un ar zināmu piesardzību, jāizvairās no minerālelementu bezmērķīgas izēdināšanas. Cietstāvēšanas laikā dzīvniekam jāuzkrāj rezerves vielas, kuras tas varētu izmantot laktācijas perioda sākumā. Šāda rezerves vielu uzkrāšanas iespēja būs tad, ja kazas pēdējā grūsnības periodā neslauks. Kazu aizlaišana piena novirziena šķirnēm bieži vien sagādā grūtības, bet to noteikti vajag panākt. No sākuma samazina slaukšanas reizes līdz vienai reizei dienā, vēlāk slauc ik pārdienas, līdz beidzot slaukšanu pārtrauc pavisam. Ja tomēr tesmenī krājas piens, tesmenis piepamst, tad, protams, slaukšana jāturpina. Pareizi būtu, ja kazas vismaz 8 nedēļas pirms atnešanās varētu aizlaist ciet. Arī cietstāvēšanas laikā kazu tesmenis ir rūpīgi kopjams. Aizlaižot tīri jāslauc, lai nerastos tesmens iekaisums. Jaunās kazas, kas pirmo reizi aplecinātas, grūsnības perioda beigās nedrīkst pārāk bagātīgi ēdināt, jo tad auglis var attīstīties pārāk liels un radīt grūtas dzemdības. Cietstāvošām kazām kādu laiku pirms atnešanās dažreiz sāk atdalīties piens, un tesmenis vairāk vai mazāk piepamst. Lai to novērstu, samazina barības devas un tesmeni rūpīgi ierīvē ar kampareļļu, kas parasti palīdz iztikt bez iepriekšējas slaukšanas. Grūsni dzīvnieki sargājami no caurvēja un tādēļ tos nedrīkst novietot durvju tuvumā. Kazas grūsnība ilgst 5 mēnešus.

.

» atpakaļ uz kazu sadaļu

.

» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video