» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video

.

Mafija ar Holliju

.

Savvaļas kazas
.
Kazas pieder pie zīdītāju klases (Mammalia) pārnadžu kārtas (Paridigitata) atgremotāju apakškārtas (Rumanantia) dobradžu dzimtas (Cavicornia) kazu un aitu apakšdzimtas (Caprinae) kazu sugas (Capra).
Savvaļas kazas ir spēcīgas, ar platu ķermeni, kas balstās uz resnām, ne visai augstām kājām, druknu kaklu, samērā īsu galvu, platu pieri. Aste, kuru parasti nes paceltu, ir trīsšķautņaina un apakšā kaila. Acis ir lielas, dzīvas, bez asaru bedrītēm, ausis stāvas, šauri smailas un ļoti kustīgas. Ragi ir abiem dzimumiem, ar skaidri atdalītām gadu pieauguma rievām. Āžiem ragi stiprāk attīstīti nekā kazām. Kazām tesmenis ar diviem pupiem. Spalvu sega ir divkārša, jo smalko pavilnu klāj rupjie akotmati. Dažām formām atsevišķās vietās akotmati krēpjveidīgi pagarinās, bet zem zoda lielākai daļai kazu izveido stīvu bārdu. Spalvas krāsa tumša, zemes vai klinšu krāsā, parasti brūna vai pelēka.
Raksturīga šo dzīvnieku asā smaka, kas sevišķi stipri jūtama riesta laikā.
Meža kazas un aitas dažreiz pēc ārējam pazīmēm ļoti līdzīgas, bet mājas kazas no aitām stipri atšķiras. Skelets abu sugu dzīvniekiem ļoti līdzīgs, vienīgās atšķirības: kazai pakauša šuvums izlīkumots, aitai vienāds; pieres šuve kazai taisna, aitai leņķveidīga; deguna kauli kazai gludi, aitai izliekti; piere kazām izliekta, aitām taisna. Ragu forma, apskatot šķērsgriezumā, kazām vairāk saspiesta – divšķiedraina, ar asu priekšējo malu, ragu pamati stipri tuvu viens otram, aitām ragu forma vairāk ieapaļa, trīsšķautņaina, priekšējā mala plakana un ragi pie pamata vairāk saspiesti. Asaru bedrītes un starpnagu dziedzeri ir tikai aitām.

Kazas no aitām atšķiras ar savu temperamentu, balss skaņām, bārdu, apmatojumu un īpatnējo smaku. Visas kazu šķirnes (savvaļas un mājas), savstarpēji pārojot, dod auglīgus pēcnācējus, bet, pārojot kazas ar aitām, pēcnācējus iegūt ir izdevies ļoti reti. Starp kazu un aitu ir ļoti lielas bioloģiskās atšķirības, kas neļauj dīglim apaugļoties un ar lielu noteiktību nošķir vienu no otras.

Savvaļas kazas apdzīvo Eiropu, Vidus un Rietumāziju un Āfriku. Kazas ir tipiski kalnāju, sevišķi augsto, mežonīgo kalnu, apdzīvotājas, kur tās mīt vientuļās, cilvēkam nepieejamās vietās. Kazas parasti uzturas baros, ir kustīgas, nemierīgas un gudras, visai veiklas kāpelēšanā. Ar lielu pārdrošību tās ganās uz gandrīz vertikālām klinšu sienām. Tās ir spēcīgas un pieticīgas, tāpēc piemērotas dzīvei arī trūcīgos apvidos, kur katra lapiņa jāiegūst ar pūlēm. Ļoti labprāt ēd sāli, tāpēc apmeklē vietas, kur šis produkts atrodams. Kazām nepieciešams arī ūdens, tādēļ, izvēloties ganību vietu, tās izvairās no sausiem apgabaliem. Maņu orgāni kazām labi attīstīti. Tās labi redz, dzird, spēj atšķirt dažādas smaržas pat ļoti lielos attālumos. Šo dzīvnieku saprāts ir augsti attīstīts. Parasti kazas atnes 1-2 kazlēnus, kas jau dažas minūtes pēc dzimšanas spēj sekot savām mātēm. Savvaļas kazas grūti atšķirt, jo tās ir līdzīgas viena otrai. Vienīgi pēc ragu formas izšķir trīs apakšgrupas:

- turi,
- kalnu jeb akmens kazas,
- īstās kazas. 

.

Turi (Turus) ir ar trīsstūrainu, noapaļotu ragu šķērsgriezumu. Apdzīvo Kaukāzu un dzīvo arī Rietumspānijā. Krāsa vasarā gaišāka, ziemā tumšāka. Tumšāka svītra pār muguru un kāju priekšpusi. Vēders un kāju iekšpuse netīri baltā krāsā. Meža kazu ienaidnieki ir vilki un kalnu ērgļi, bet it īpaši mednieki, kuri tās šauj no slēpņiem, vai arī medī ar dzinējiem.

Kalnu jeb akmens kazas (Aegoceros) ir ar trīsstūraina šķērsgriezuma ragiem, platāko malu priekšā. Tās apdzīvo kalnu grēdas tādos augstumos, kur var izdzīvot tikai nedaudzas zīdītāju sugas. Pateicoties šādam dzīves veidam, kalnu kazām izveidojušies ļoti daudzi novirzieni, jo katrs novirziens izplatās šaurās robežās. Visplašāk izplatīta Sibīrijas kalnu kaza. Arābijā, Nūbijā un Ēģiptē pie Sarkanās jūras kalnos dzīvo Nūbijas kalnu kaza. Rietumkaukāzā un Alpos dzīvo Alpu kaza. Alpu kalnu kazas ir stipri un izturīgi dzīvnieki. Ķermeņa garums 150-160 cm, augstums ap 80-100 cm, dzīvmasa 75-100 kg. Āžiem spēcīgi veidoti ragi, kas sasniedz 80-100 cm garumu un var svērt 10-15 kg. Kazām mazi ragi. Spalva bieza, rupja, vasarā sarkani pelēka, ziemā dzelteni pelēka. Pār muguru tumšāka svītra. Ķermeņa apakšējā daļa gaišākā krāsā. Kalnu kazas ir ļoti lēnaudzīgas, spēj vairoties tikai pilnu trīs gadu vecumā. Kazlēnu zīda veselu gadu, tāpēc atnesas tikai ik pārgadus. Dzīvo baros. Briesmu gadījumos spēj skriet ar neticamu ātrumu un drosmi pa stāvām klinšu sienām. Veci āži dzīvo sevišķi lielos augstumos, vieni paši atsevišķi. Kazas ar kazlēniem dzīvo zemākās kalnu joslās, ar aizām un kraujām bagātos nepieejamos mežonīgos klinšu apgabalos. Kalnu kazu barība sastāv no mētrām, koku pumpuriem, lapām, zariem, alpu rozēm un daudziem čemurziežu augiem. Ļoti labprāt ēd sāli.

Īstās kazas (Capra) nedaudz mazākas par kalnu kazām. Ragi vairāk saspiesti, ar asām malām, šķērsrievojumu, zobenveidīgi izliekti vai skrūvveidīgi sagriezti ar šķautni uz priekšu. Bezoarkazas ir nedaudz mazākas par Eiropas kalnu kazām, bet lielākas par mūsu mājas kazām. Pieaugušo āžu garums 150 cm, skausta augstums 95 cm. Kazas ievērojami mazākas, slaidu ķermeni, šauru muguru, vidēji garu kaklu, īsu platu galvu, samērā lielām ausīm, garām stiprām kājām, īsu asti. Ragi lieli, spēcīgi, velves veidā uz priekšu izliekti. Pie saknes ragi stāv tuvu viens otram, bet tālāk pamazām attālinās, veidojot vienmērīgi atpakaļ izliektu aploci. Ragi nereti sasniedz 80 cm lielu garumu. Spalvas krāsa gaiša, iesarkani pelēka vai brūngani dzeltena, zem vēdera kļūst gaišāka, gandrīz balta. Aste melna. Bezoarkazas sastopamas Dienvidrietumāzijā līdz Kaukāzam. Apdzīvo kalnājus, sākot no 1500 m virs jūras līmeņa un augstāk. Ar savu izturēšanos un dabu tās atgādina kalnu kazas. Ziemā abi dzimumi apvienojas un nokāpj līdz pat jūrai. Ātri un veikli tās skrien pa stāvām klinšu sienām. Maņu orgāni labi attīstīti, saož no liela attāluma, sadzird vismazākos trokšņus. Pārošanās laiks novembris. Aprīlī vai maijā kaza atnes 1-2, retāk 3 kazlēnus. Rietumāzijā kazām ir vairāki plēsīgi ienaidnieki: lūši, panteras, tīģeri un lauvas. Kazlēnus vajā kalnu ērgļi. Ir zināmas ap 16 savvaļas kazu šķirnes. No tām Eiropā 6, Āzijā 6, Ziemeļamerikā 1, bet pārējās Āfrikā.

.

Mājas kazu pieradināšana un izveidošanās

.

Kazas pieradinātas apmēram 8000 gadus atpakaļ, starp veco un jauno akmens laikmetu, kad cilvēki vēl neprata iegūt metālu. Var domāt, ka senais cilvēks, medībās iedams, atrada mazos kazlēnus, tos aiz līdzjūtības un ziņkāres pārnesa mājās un izaudzēja. Sākumā neapzinīgi sāktais darbs izvērtās par apzinīgu un tālāk izkoptu mājas kazu izmantošanu. Jautājumu, no kurienes cēlusies mājas kaza, var uzskatīt par pilnīgi atbildētu. Visas mājas kazas ir cēlušās no savvaļā dzīvojošām kazām. Pirmo mājas kazu I.U. Dērsts nosauca par kūdras kazu. Tā bija maza auguma ar zobenveidīgiem ragiem. Āfrikā vēl tagad sastopami tai tuvi radinieki - t.s. pundurkazas. Pārejas laikā no akmens laikmeta uz vara (metāla) laikmetu, cilvēks audzējis lielākas un stiprākas kazas, tās bijušas baltas, melnas, brūnas un pelēkas. Sākumā kazas izmantotas kā upuru dzīvnieki, tad sākusies to izkopšana piena un vilnas ražošanai. Visvecākos laikos kazu pienu uzskatīja par veselības dzērienu, sevišķi pret organisma saindēšanos. Kaza ir pirmais piena dzīvnieks cilvēka saimniecībā. Kazkopībai bijusi ievērojama loma senajā Grieķijā un Romā. Eiropā kazkopībai vislielāko vērību piešķīra zemēs ap Vidusjūru, sevišķi Dienvideiropas kalnu apgabalos. Neskatoties uz to, ka kaza jau sen kļuvusi par mājas dzīvnieku, tā cauri gadu simtiem, pretēji aitai, paturējusi savu lielo patstāvību. Kazas ir ļoti stūrgalvīgas un ar izteiktu smalkjūtību pret sliktu un netaisnu apiešanos. Kazas ir gudri dzīvnieki. Daži zinātnieki kazas pēc viņu saprāta ierindo tūlīt pēc suņiem, ar ko tās krasi atšķiras no aitām. Kazām ir šaurs, smails purns, plānas, ļoti kustīgas lūpas, kaltveidīgi, asi griezējzobi, kas tām dod iespēju atrast un noplūkt īsu, tikko dīgušu zālīti, sameklēt vissīkākās lapiņas, stiebriņus utt. Par mājas kazu priekštečiem zinātnieku domas nav vienprātīgas. Pilnīgi izpētīts un noskaidrots ir jautājums par divām vēl tagad sastopamām savvaļas kazu šķirnēm (Bezoarkaza, Skrūvjragu kaza), no kurām izveidojās mājas kazas. Neskaidrs un strīdīgs paliek jautājums par trešo, jau sen atpakaļ izmirušo savvaļas kazu šķirni (Capra pricsa) kā mājas kazu priekšteci. Bezoarkaza ir priekštece lielākai daļai mājas kazu, kas izplatījušās pa visu Eiropu, Rietumāziju un Āfriku. To uzskata par ciltsformu visām tām mājas kazu šķirnēm, kurām ir taisni, plakani, nedaudz uz sāniem izejoši zobenveida ragi. Skrūvjragu jeb Markhoras kaza izplatīta no Būhāras līdz Himalaju rietumu daļai, sastopama Tibetā, Afganistānā un Pamirā. Skrūvjragu kaza pēc sava lieluma līdzīga kalnu kazai, tādēļ to uzskata par vienu no lielākām kazu šķirnēm. Izceļas viņas varenie un īpatnējie ragi, kas āžiem var sasniegt viena metra garumu. Ausis lielas, nokārušās uz leju. No skrūvjragu kazām veidojušās garspalvainās mājas kazas, Kašmiras, Malajas u.c.

.

» atpakaļ uz kazu sadaļu

.

» Kolliji  » "Straumēni"  » Aitas  » Zirgi  » Kazas » Lopiņu video