Dzirde

Lociņam ir teicama dzirde. Pat tumsā viņš saklausa meža pīles vecajā dīķī un ir pirmais, kas aizskrien iztraucēt bebru nakts maiņu, kad tā ķeras pie jaunu aizsprostu būvēšanas mežmalā.

Pat pavirša kāda suņa pazīšana pārliecina, cik daudz viņam nozīmē dzirde. Suns, esot nomoda stāvoklī, pastāvīgi ieklausās apkārtnē notiekošajā. Guļošs suns acumirklī pamostas no trokšņiem, kas vēsta par briesmām vai vienkārši ir likušās interesantas. Dzīvnieku sabiedriskā uzvedība arī lielā mērā balstās uz skaņas signāliem, bet pārtikas iegūšanā, skaņām ir būtiska nozīme.
Mēs visi zinām, ka suns, uzmanīgi ieklausoties, ausi paceļ vertikāli vai paceļ tās pamatni. Tādās reizēs auss it kā ieņem izstieptas „turziņas” formu, kas palīdz labāk uztvert skaņas. Suņu ausu kustības ir ļoti pamanāmas; parasti pēc ausu stāvokļa suns nosaka vai viņu klausās kāds no sugas brāļiem. Suns ne tikai lieliski nosaka skaņas virzienu, bet arī attālumu līdz skaņas avotam. Izdzirdot neparastu skaņu, suns acumirklī pagriež galvu tai pretī un cenšas ar redzes palīdzību noteikt iespējamo skaņas avotu. Neveiksmes gadījumā, kā arī tad, ja skaņa suni patiesi interesē un neizraisa baiļu sajūtas, suns sāk liekt galvu te uz vienu, te uz otru pusi. Tas palīdz tam precīzi noteikt, no kurienes nāk skaņa; savukārt, ja skaņas avots atrodas dažu metru attālumā no suņa, tad arī precīzu attālumu. Tieši tā suns, vilks un it īpaši lapsa, nosaka mazu dzīvnieku atrašanās vietu – pēc kustības radītas čaukstēšanas vai vājas skaņas zem sniega. Kā parādīja laboratorijā veiktie pētījumi, suņi un lapsas spēj atšķirt divus dažādus skaņas avotus, kas atpaliek viens no otra par vienu leņķa grādu, ja mēra no dzīvnieka purna. Skaņai kļūstot ļoti augstai, mērījumu precizitāte dabiski samazinās.
Suns dzird tās pat skaņas, ko mēs; turklāt tas spēj uztvert daudz augstākus toņus. Pieaugušam cilvēkam skaņas augšējais slieksnis ir robežās no 16 000 – 18 000 svārstībām sekundē (Hz), lai gan pusmūža vecuma cilvēki šādas skaņas vairs nedzird. Bet suņi spēj sadzirdēt skaņas amplitūdā no 30 – 40 Hz, bet daži dati liecina pat par 100 Hz. Dzīvniekiem kļūstot vecākiem, spējas uztvert ultraskaņas arī samazinās. Tiesa, ir zināmas šaubas par to, ka suņi spēj uztvert tik ļoti augstu skaņu, kā 100 Hz. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka demonstrējot atbildes reakciju uz augstas frekvences skaņu, suns to neanalizē. Praktiskiem mērķiem pilnīgi pietiek zināt, ka suns dzird ievērojami augstākas tonalitātes skaņas, nekā cilvēks, un viņa ausu jutība pret skaņām ir aptuveni vienāda ar mums.
Mēs nevaram pilnīgi droši apgalvot, kas tieši vilkam un sunim sniedz ultraskaņas uztveršanas spējas. Atcerēsimies, ka cilvēks ne vienmēr spēj uztvert grauzēju raidītos signālus, jo starp tiem ir arī ļoti augstas skaņas. Tiesa, sīkie dzīvnieki reti kad izdveš tikai tādas skaņas; turklāt augstās skaņas ir grūtāk lokalizēt. No putnu izdotiem signāliem tikai reto var pieskaitīt pie ļoti augstas frekvences skaņām. Arī suns ne vienmēr izdveš skaņas, ko var nešauboties ierindot starp tādām.
Cilvēks var izmantot suņa spēju uztvert augstas frekvences skaņas. Piemēram, mēs varam iemācīt suni reaģēt uz svilpienu, ko mēs uztveram kā gandrīz nedzirdamu šņācienu. Šim nolūkam diezgan bieži tiek izmantotas speciālas svilpes. Visticamāk, ka ļoti augsta skaņa vieglāk par citām izkļūst cauri kopējo skaņu fonu. Tas varētu būt viens no iemesliem suņa unikālajai dzirdei.

.

Dzirdes īpatnības
.
Lielākajam vairākumam no visiem zīdītājdzīvniekiem ir labi attīstītas ausu gliemežnīcas, kuras ūdenī un augsnē dzīvojošajiem dzīvniekiem ir pazudušas. Pateicoties auss gliemežnīcas pamatnes veidojošā skrimšļa stingrumam un elastīgumam, ausis spēj uztvert un pastiprināt skaņas viļņus. Bet auss gliemežnīcas kustībām ir liela nozīme skaņas avota vietas noteikšanā.
Visiem savvaļas suņu dzimtas pārstāvjiem (vilkiem, šakāļiem, lapsām, polārlapsām, jenotsuņiem u.c.) ausu gliemežnīcas ir ļoti spilgti izteiktas un to forma atgādina ruporu. Starp mājas suņiem tikai nedaudzu šķirņu pārstāvjiem ir stāvas ausis. Starp dienesta suņiem labi attīstītas, stāvas ausis ir vācu aitu suņiem. No medību suņiem stāvas ausis ir visām laikām, terjeriem un dažiem citiem. Ievērojami vairāk suņu ar stāvām ausīm ir dekoratīvo suņu grupā – špici, atsevišķi terjeri, čivavas, papiloni u.c.
Kāds ir šāda ausu stāvokļa iemesls? Ir acīmredzams, ka nokārusies auss gliemežnīca apgrūtina dzirdes analizatora funkciju, īpaši skaņas avota uztveršanas procesā. Nevienam citam mājdzīvniekam tāda metamorfoze nav notikusi. Jādomā, ka tas nav bez iemesla. Īpašu uzmanību pelna fakts, ka visiem suņiem ar izcilu ožu ir tieši nokarenas ausis. Šīs parādības izskaidrojumu mēs neatradām arī speciālajā literatūrā.
Neviens savvaļas dzīvnieks nespēj sacensties ar medību suņa izcilajām maņām. Un tieši visām medību šķirnēm ir cieši galvai pieguļošas ausu gliemežnīcas. Angļu, skotu un īru seteri, pointeri, kurchāri, langhāri un daudzi citi medību suņi tiek ļoti veiksmīgi izmantoti, lai medītu sīkos putnus, un jādomā, ka kustīgas auss gliemežnīcas trūkums neapgrūtina viņiem medījuma meklēšanu.
Arī visām dzinējsuņu šķirnēm ausis ir pieglaustas galvai. Bet šis apstāklis netraucē bīglam, krievu, Igaunijas, Latvijas un citiem dzinējsuņiem veikt sekmīgu pēdu dzīšanu pēc smaržas.
Ātrākie no suņiem – kurti – arī nevar lepoties ar stāvām ausīm. Tomēr krievu vēja suņi, afgāņu kurti, tazi un daudzi citi medībās lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem, izmantojot redzi un ožu. Visi spanieli un takši, kā arī vairums medību terjeru (foksterjeri, Velsas terjeri, jagterjeri) ar lieliskiem panākumiem tiek izmantoti medībās, par spīti tam, ka arī viņiem ir nokarenas ausis.
Dienesta suņu grupā nokarenas ausis ir Kaukāza un Vidusāzijas aitu suņiem, kā arī Dienvidkrievijas aitu suņiem, rotveileriem, melnajiem terjeriem, sanbernāriem u.c., ja agrā vecumā ausis netiek apgrieztas (kas vairs Latvijā nav atļauts). Kollijam un erdelterjeram ausis ir pusē nokarenas. Dogiem, bokseriem, dobermaņiem un rīzenšnauceriem ausis var būt stāvošas tikai pēc ievērojamas ausu daļas apgriešanas agrīnā vecumā.
Tādējādi vairums suņu šķirņu, tai skaitā tās, kuru izcelsme ir sena, lepojas ar lielām, nokarenām, galvai pieguļošām ausīm. Jādomā, ka senākos laikos selekcionāri audzēja suņu šķirnes ar nokarenām ausīm ne jau skaistuma dēļ. Savā tagadējā izskatā suņu šķirņu standarti tika aprakstīti un ieguvuši atzinību XIX gadsimtā. Mūsdienās turpinās jaunu šķirņu veidošana, no kurām lielākajai daļai ir tieši nokarenas ausis.
No visa uzskaitītā jāsecina, ka suņu šķirnes ar nokarenām ausīm ir apveltītas ar zināmām priekšrocībām, salīdzinājumā ar suņiem, kuru ausis ir stāvas. Jādomā, ka vienīgā šāda priekšrocība ir paaugstinātas spējas orientēties telpā ar ožas palīdzību.
Senie selekcionāri bija vērīgi un nevarēja nepamanīt, ka vienas vai otras maņas zaudēšana vai samazināšanās pastiprina kādas citas maņas jūtīgumu. Cilvēkam piemīt visai viduvēja oža. Tāpēc sava deguna nepilnības viņš kompensēja ar sava pirmā pieradinātā dzīvnieka suņa spējām šajā jomā. Visticamāk, ka kādā brīdī cilvēks pamanīja, ka medības kopā ar suņiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ (piemēram, traumas rezultātā) ir galvai pieglaustas ausis, vienmēr ir veiksmīgākas. Atklājot tādu faktu, cilvēks sāka jau mērķtiecīgi piemeklēt pārus pēcnācēju iegūšanai, izmeklējot suņus ar gaļīgām, lielām ausīm, kam ir tieksme atrasties nokarenā stāvoklī. Tāda darba rezultātā pakāpeniski parādījās suņu šķirnes, kurām bija ievērojami attīstīta oža, kas kompensēja dzirdes asuma trūkumu.
Vairumam šķirņu suņu izcilā oža radās un tika pārmantota, pateicoties daļējai dzirdes analizatora zaudēšanai. Tādiem suņiem auss gliemežnīca gandrīz pilnībā ir zaudējusi kustības spējas. Auss kustības trūkums un gandrīz pilnīga dzirdes ejas aizsegšana neļauj suņiem pietiekoši precīzi noteikt skaņas izcelsmes avota atrašanās vietu. Arī redze suņiem nav pārāk labi attīstīta. Tāpēc viņu ožas ir sasniegusi zināmu pilnību, un cilvēks to arī izmantoja. Uzstādītais mērķis bija sasniegts.
Pašreizējais suņu audzēšanas stāvoklis apstiprina šo pieņēmumu. Dekoratīvo šķirņu grupā vairumam suņu ir stāvas ausis. Tas arī ir saprotams, jo šī grupa pārsvarā tiek veidota pēc dekoratīvās estētikas principiem un praktiskā izmantošana tiek atvirzīta otrā plānā. Dienesta suņu un medību suņu grupā pirmo vietu ieņem suņi ar labām ožas orientēšanās spējām; tātad – apveltīti ar funkciju, kas trūkst cilvēkam.
Uzmanības vērts ir vēl kāds fakts. Par savvaļas dzīvniekiem kļuvušiem suņiem, kas dzīvo mežos lielu pilsētu tuvumā, pēc vairāku paaudžu nomainīšanās ausis kļūst stāvas. Nav gan izdevies izdarīt speciālus pētījumus šajā jomā. Tomēr ir bijusi izdevība novērot gadījumu, kad jau trešajā paaudzē klejojošas kuces pēcnācējiem bija stāvas ausis, lai gan jāsaka, ka par šo kucēnu tēviem nekas nav zināms. Iespējams, zināma loma ir mežonīgo suņu krustošanās ar vilkiem, kas arī veicina stāvu ausu pārmantošanu. Acīmredzot, dzīvojot savvaļā, dzirdes analizators ir tik pat nepieciešams, kā visi pārējie, un izcilai dzirdes funkcijai ir jāatjaunojas.
Interesanti, ka lielākajam vairumam bezšķirnes suņu ir stāvas vai daļēji stāvas ausis, kas liecina par vienu, - lai izdzīvotu sūrākos apstākļos, ir nepieciešams vienmērīgs visu maņu orgānu attīstības līmenis. Austrālijas dingo, kurš tiek uzskatīts par atkārtoti mežonīgiem apstākļiem piemērojušos suni, arī ir stāvas ausu gliemežnīcas.
Kā var izskaidrot to, ka stāvas ausis ir arī plaši izmantojamiem medību suņiem laikām un vācu aitu suņiem dienesta suņu grupā? Viss ir ļoti vienkārši. Šie suņi nav pārmērīgi specializēti un savā grupā tos var uzskatīt par universāliem. Un tiešām – laikas tiek izmantotas lāču, mežacūku un citu nagaiņu, vāveru, āmriju, rubeņu, teteru un daudzu citu dzīvnieku medībās. Vācu aitu suns tiek izmantots ne tikai meklēšanas dienestos cilvēku pēdu dzīšanai, bet arī apsardzes un patrulēšanas vietās, kur laba dzirde ir absolūti nepieciešama. Tātad šo šķirņu suņiem ir harmoniski attīstītas redze, dzirde un oža, kas padara viņus universāli izmantojamus dažādos darbos.
No visa uzskaitītā var izdarīt secinājumu – nokarenas ausis vairumam medību suņu ir cilvēka darbības rezultāts, kuru mērķis ir bijis iegūt dzīvniekus ar izcilu ožu un šauru pielietošanas specializāciju.
1887. gadā anglis Romenss publicēja lielisku darbu, kurā raksta, ka cilvēka smaržas pēdas zem klajām debesīm ir individuālās, sadzīves, apavu, kurpju smēres, saspiestu augu smaržu sajaukums, un suns šo kokteili lieliski diferencē. Šajā grāmatā ir aprakstīti daudzi interesanti eksperimenti un to rezultāti. Slavenais dabas pētnieks savos eksperimentos izmantoja tikai medību suņus – pārsvarā putnu suņus. Mūsu dienesta suņu apmācību rokasgrāmatās šis fakts ir noklusēts. Un lasītāji izdara secinājumus, ka tik labus rezultātus var sasniegt tikai dienesta suņi. Tai pat laikā ar lielu ticamību var apgalvot, ka lielākais vairums mūsdienu dienesta suņu netiktu galā ar tiem uzdevumiem, ko savā laikā paveica Romensa medību suņi. Attiecīgi – atsevišķos gadījumos medību suņus var ļoti veiksmīgi izmantot dienesta vajadzībām.

.

.