|
Viņa jau ne
vienu reizi vien savus spriedumus par dzīvi
liek barvedei uzrakstīt dziedot: "Atraksti
man vēstuli bez vārdiem." Domāju es domas
dziļas tāpat, bet tikai klusēju, jo zinu, ka
runāt - sudrabs, klusēt - zelts. Sakot
"nomierinies, nomierinies!", esmu ar dzīvi
apmierināts, mani traucē tikai skaļi
trokšņi. Kaut vai tā pati mūsu barvede
dziedot "Visi ciema suņi rēja", mani ļoti
kaitina. Bet es jau to ļaunā neņemu.
Bet, kas
attiecas uz vārnām, tad gan pacietības mērs
ir pilns un iet pāri malām. Dažreiz, mūs
pazemojot, nolido gandrīz gar degunu, jo
viņas ir tik gudras un skaidri zina, ka es
esmu par smagu, lai rāptos kokā. Un viņas
gandrīz vai dziedot "Resnā Minna kokā kāpa",
smejas par mūsu nevarību viņu priekšā.
Vēl mūsu sētā
ir puisītis Argo ar astes zvaigzni priekšā.
Tā mēs dzīvotu gluži labi.
Jā, vēl mūsu
barvedei ir neliela klikšķināmā kastīte. Tad
reizē viņa mūs nostāda rindā blakus, ka
varētu teikt: "Uz pirti soļo rota ar kreklu
padusēs". Māsai tā lieta diezgan labi patīk,
jo viņu iepriekš vienmēr sapucē. Man gan ne
visai patīk, bet reizēm ļaujos. Mūsu
barvedei kā tai dziesmā "Man bij' maza
grāmatiņa", bet tikai to grāmatiņu ir vairāk
kā mums nadziņu (6 albumi). Reizēm viņa
nopriecājas, ka mēs tur esot smukāki kā tā
zirga galva Pikaso gleznā. Tad reizēm viņas
ar Argo barvedi spriež, ka tādu, ja ne pa
bildei, tad pa grāmatiņai varētu pārdot, ja
jau mūsu deguni smukāki par to zirga galvu,
par kuru prasa miljonus. Tad mūsu barvede
varētu nopirkt vairāk gardumus, dziedot: "Tādēl
katru dien' dzeru pienu vien". Izremontētu
māju, pāri paliktu vairāki miljoni, kurus
viņai vairs nevajadzētu. Droši vien atdotu
mums. Tad mēs rīkotos! Mēs jau būtu gudrāki,
kā tie 8 simti miljonāru! Un sāktos laimes
brīži. Mēs tikai abi ar māsu dziedātu,
lēkātu, priecātos un līksmotu bez gala un
mūsu himna tad būtu: Liec, lai galdā ripo
lati, panākumi būs!" Mēs jau kā viņi
nesēdētu uz naudas maisiem. Dalītu! Vispirms
radiem, draugiem, paziņām un citām visām
mīļām dvēselītēm, kam tik vajag. Jo vairāk
dotu, jo laimīgāki kļūtu. Lai ceļ sev mājas,
skolas, baznīcas, kultūras namus un visu, ko
vajag. Tā sakot:
"Gūt var
dodot, gūt var ņemot,
Dodot gūtais
neatņemams."
Vislielākais
prieks būtu par to, ka citus laimīgus
darījuši. Bet tas jau tikai sapnis, dzīves
īstenība jau ir: "Šie skaistie latiņi, - tie
valda pasauli!"
Ināra Ābeltiņa
Ogrē, 2008 |
