Gudriem suņiem stulbi saimnieki

.

Līzīte bija mūsu projekta "reklāmas seja".

Ievads

Kādā no kārtējām bezmiega naktīm nolēmu riskēt. Un tā - Latvijas Kolliju klubs februārī sīvā konkurencē (no 200 iesniegtajiem projektiem tika atlasīti 15 labākie) izcīnīja iespēju piedalīties otrajā kārtā www.draugiem.lv un www.smscredit.lv kopīgi rīkotajā projektu konkursā www.labiedarbi.lv ar projektu "Gudriem saimniekiem gudri suņi!".

Projekta apraksts

Suņu īpašnieku izglītošana, kā arī suņu socializācija un apmācība, ir galvenais priekšnoteikums, lai tie veiksmīgi integrētos sabiedrībā. Šobrīd bieži tiek sakosti cilvēki, laukos - suņi plēš lopus un meža dzīvniekus. Tā galvenais iemesls ir suņu īpašnieku zināšanu trūkums un tādu suņu turēšana, kuri nav socializēti un mācīti. 
Kurzemē tikpat kā nav sagatavotu suņu apmācības laukumu. Mūsu zināšanas un pieredze ir pietiekama, lai organizētu suņu apmācības, teorētiskos un praktiskos seminārus, dotu iespēju nodarboties ar dažādiem suņu sporta veidiem, bet lauku ļaudīm – apmācīt savus suņus aitu ganīšanā. 
Lai nodrošinātu apmācību, seminārus un sporta nodarbības, nepieciešams inventārs – jāizgatavo šķēršļi praktiskajām nodarbībām, galdi un soli – semināru teorētiskās daļas organizēšanai. 
Projektā iesaistītās personas ar suņu apmācību un sportu nodarbojas vairāk nekā 10 gadus, rīko dažādus seminārus, sacensības, no kurām par tradīciju jau kļuvusi “Kollimpiāde ®” un „Rančo kollijs ®“ Variebā.

Balsošanas ķēķis un matemātika

Prieks, kad ieraudzījām savu projektu labo darbu mājaslapā, bija milzīgs (mēs taču tikām!). Pirmie nobalsojām paši, nākamajā dienā procesam pieslēdzās draugi, radi un paziņas. Saprotams, viņi nebalsoja par projektu, viņi balsoja par mums.
Kad savējie bija “nodevuši pa pogām”, balsis izsīka un bija jādomā, kā piesaistīt labvēļus. Ja kāds iedomājas, ka projekti tiek izsludināti, attiecīgajā interneta vietnē sarodas nejauši ļautiņi no malas, izvērtē projektus un balso, tas ir dēvējams par naivu. Protams, kāds jau iemaldās un kādu pogu nospiež, bet to skaits ir niecīgs. Sākumā nolēmu “trāpīt” pa interešu mērķauditoriju, proti, dzīvnieku mīļiem, zooindustrijas darboņiem, veterinārārstiem utt., bet ātri vien kļuva skaidrs, ka šo posmu mierīgi varēja izlaist. Mūsu projekta konsultants, “Kollimpiādes ®” tiesnesis Dāvis Muižnieks, kurš decembrī uzvarēja ar savu projektu identiskā konkursā, ierosināja “trāpīt” sociālajai mērķauditorijai, proti, šajā gadījumā tās ir sievietes vecumā no 25 līdz 50 gadiem. Mēneša laikā izsūtīju aptuveni 40 000 vēstuļu, atdeve bija tūlītēja, taču šī konkursa uzvarai nepietiekama – dienā varēju savākt no 200 līdz 300 balsīm. Dažas personas, kas par mums balsoja, atklāja, ka piedalījušās līdzīgā konkursā un ka pats galvenais ir, lai mums būtu daudz palīgu. “Ejiet ielās!” sacīja viņi. Laukos ielu nav, arī no palīgiem ne vēsts. Kad viena no sievietēm, ar kuru sarakstījos, uzzināja, ka mums nav savas karsējmeiteņu atbalsta grupas, kas katru dienu kolliju krekliņos skraida pa lielveikaliem ar portatīvajiem datoriem rokās, kļuva pavisam skeptiska un apvaicājās, vai tad mēs piedalāmies tikai piedalīšanās pēc? Izrādās, ka balsu vācēju komanda ir pats galvenais, lai sasniegtu uzvaru. Uzzinot, ka strādāju viens, uz mani skatījās kā uz dīvaini. Drīz par to varēju pārliecināties pats. Šur tur internetā uzraku ziņu drumslas, ka mūsu konkurenti dejotāji katru vakaru organizēti dodas uz Latvijas teātriem, koncertiem un citām vietām, lai vāktu balsis. Teātru foajē raibos brunčos tērptas zeltenes smaidot rāva kungus aiz piedurknēm un lūdza nobalsot. Kungi, izrādoties savu dāmu priekšā, ka ļoti atbalsta Latvijas kultūru, balsoja, rindā stādamies. Mums šādu iespēju nebija, taču nolēmām cīnīties par 5. vietu un iekļauties budžetā.
Nepaveicās mums arī ar to, ka tika palielināti pieprasīto finansējumu griesti no Ls 2 000 uz 3 000, līdz ar to mazāks skaits pretendentu varēja cerēt uz iekļaušanos konkursa budžetā, jo visi, protams, saprasīja sev “trīstūkstošus”. Diezgan neapdomīgi no organizatoru puses, nepalielinot konkursa kopējo budžetu, bija palielināt pieprasāmo finansējumu. Ja nākotnē to palielinās, piemēram, līdz Ls 10 0000, uzvarēs tikai viens pretendents.
Kad rakstījām savu projekta tāmi, kas bija Ls 1 215, sākumā svārstījos, vai neņemam “par šerpu”, t.i., vai neprasām nepieklājīgi daudz. Varbūt, ka kaut ko tāmē vēl var samazināt? Pieticība mūsdienās izrādās muļķīga...
Bez tam sākās neapturama balsu forsēšana. Ja pagājušajā gada vasarā pirmajai vietai vēl pietika ar 5 000 balsīm, tad tagad pirmā vieta pabeidza konkursu ar 16 121 balsīm, bet 5. vieta ar 11 631 balsīm.
Jau no paša sākuma apzinājos, ka esam arī nevienlīdzīgā konkurencē. Pretī mums, “kaut kādiem suņiem”, stājās deju kolektīvi, jauni talantīgi mūziķi, bērni-invalīdi, bērnu rotaļu laukumi utt. Dažas reizes, kad izdevās izrauties garām dejotājiem un mūziķiem, jutu, ka sākas arī tā dēvētais protesta balsojums – kaut kādi ‘kranči” sāk apiet Latvijas nacionālo lepnumu – deju kolektīvus! Jāiedod tak kāda balss lustīgajiem dancotājiem, lai suņi zina savu vietu! No 11. vietas izrāvāmies līdz astotajai, ļoti viegli būtu varējuši sasniegt arī septīto, taču piecas dienas pirms konkursa noslēguma nolēmu izstāties, jo pēc vienkāršiem matemātiskiem aprēķiniem vairāk par 7 500 balsīm dabūt nevarēju. Ar to būtu bijis krietni par maz, lai cīnītos par 5. vietu. Cīņa ar vējdzirnavām bija beigusies, viens pret komandu neko izdarīt nevar. Ja man palīgos būtu kaut pāris “spameru”, kas katrs savāktu pa 2-3 tūkstošiem balsu, mēs būtu uzvarējuši.
Iznāca tāds virtuāls realitātes šovs, ar kuru pašam projektam nav nekāda sakara. Kā teica Dāvis, mans projekts varētu saukties kaut vai “Smērvielu iegāde manam traktoram”. Visu izšķīra palīgu skaits un viņu čaklums. Palikām astotie ar 5 655 balsīm.

Dienas režīms

Lai lasītājs gūtu pilnu priekšstatu par manu dienas režīmu mēneša garumā, ar aprakstīšanu nebūs gana, tas būtu jāizbauda katram uz savas ādas.
No 8.00 rītā līdz 24.00 sēdēju pie datora, skatījos monitorā un sūtīju vēstules. Starp vēstuļu izsūtīšanas reizēm bija pavisam nelielas pauzītes 10-15 minūšu garumā, kurās bija jāpaspēj apdarīt nepieciešamākie darbi. Jāatzīst, ka darbi “Straumēnu” saimniecībā tobrīd bija paralizēti. Kā kādreiz padomju armijā, 10 minūtēs skrēju padot lopiem sienu, izvest aplokā zirgus un izlaist aitas. Pēc tam ūdens dzeršanai. Zirgiem paspēju aiznest 6 spaiņus – ļoti labi. Jūs, aitas, pagaidiet! Dzersiet nākamajā pauzē. Jāpaspēj vēl ienest malka un iekurināt krāsnis, jo marts šogad ar siltumu nelutina. Kādā no pauzēm jāpaspēj sakārtot stallis vakaram, kādā citā – jāpieņem jaundzimušie jēri – “Straumēnos” jēru laiks. Martā nenoskatījos nevienu filmu, neieslēdzu lielos darba datorus, apaugu ar garu bārdu.
Kad izstājos no konkursa, biju nevis nobēdājies, bet izjutu milzīgu atvieglojumu – biju brīvs! Tikpat kā armijas kazarmas durvis aizvēris no ārpuses. Vienīgā vēlme bija izgulēties.

Latvijas mazie “krāniņi”

Viss šis projekts bija labs socioloģiskais pētījums mēneša garumā. Apskatījos, kā cilvēki dzīvo, kā viņus sauc, kādas iesaukas tiek lietotas, ar kādām bildēm lepojas. Daudzi latvieši mīt ārzemēs, daudzi slīpē datora klaviatūru tepat. Sociālais tīkls, kurā darbojāmies, izrādījās virtuāls mūsu sabiedrības spogulis. Līdz šim biju vairākkārt dzirdējis no sievietēm, ka Latvijas vīrieši ir vienkārši katastrofa – nepieklājīgi, neatsaucīgi, neiejūtīgi utt. Tobrīd domāju, ka tas ir pārspīlēts vispārinājums, kas kā stereotips iesakņojies mūsu sieviešu apziņā. Projekta ietvaros izsūtījām vēstules ar lūgumu atbalstīt mūsu labo darbu arī kādiem 100 latviešu vīriešiem vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Pēc šīs sarakstes sapratu, ka sieviešu apgalvojums ir patiess. Frāze “Ej dirst!” bija populārākā un pieklājīgākā, ko Ieva Līpīte kā sieviete par atbildi saņēma no mūsu bāleliņiem. Pārējie lamu vārdi parasti netiek publicēti pat grāmatās. Krievi nobāl un dodas lamāšanās kursos pie mūsu latvju virtuoziem. Ar tādām mutēm tikai uz dziesmu svētkiem!
Sākumā radās doma publicēt šo varoņu vārdus, bet tad tai atmetu ar roku – pārāk daudz goda dažiem palīgskolas audzēkņiem.
Jaunākiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuri bildēs bija apkrāvušies ar alus pudelēm un smēķi mutē, rakstīt neriskējām.
Pretēji bija ar klaida latviešiem. Kungi bija atsaucīgi un laipni, vēlēja veiksmi un izdošanos, teica, ka latviešiem jāturas kopā un kāds kungs pat savā vēstulē atvainojās, ka nav varējis no Austrālijas telefona nosūtīt īsziņu mūsu projekta atbalstam.

Nobeigums

Saka, ka gudriem saimniekiem ir gudri suņi. Mēdz būt arī otrādāk – gudriem suņiem ir stulbi saimnieki. To es par sevi un šo labo darbu farsu, kurā ielaidos.
Domāju, ka lielākie ieguvēji šajā konkursā bija tie, kas atradās pašās pēdējās vietās un neko nevinnēja. Viņi neiesaistījās bezcerīgajā balsu “mangošanas” šovā un naktīs gulēja mierīgi.
Apkārt plešas apgrauztu cerību kaulu lauks un uzvaras šādos konkursos ir tik tālas kā rēnas zvaigžņotas rudens debesis.
Bet, ja vadāmies pēc principa, ka katrā lietā ir atrodams arī kaut kas pozitīvs, tad esam sasnieguši nelielu atpazīstamību. Paldies visiem, kas balsoja par mums, atbalstīja, juta līdzi un neliedza savu padomu!
.

Otrais kāpiens uz grābekļa

.

.

Gandrīz septiņus gadus vēlāk nolēmu izmēģināt veiksmi kādā no pūļa finansējuma platformām. Šāda kolektīva finansēju ideja ir pavisam vienkārša: reģistrējies, izstāsti par savu ideju un, ja kādam tā liksies interesanta, viņš var atbalstīt tavu ieceri, ziedojot tās realizēšanai mazliet naudas, tā sacīt, kļūt par altruistu.

Pasaulē šādu pūļa finansējuma platformu ir daudz, arī to noteikumi atšķiras. Man vajadzēja izvēlēties tādu, kura, pirmkārt, ieturot sev procentu no saziedotā, ļauj iegūt savā īpašumā saziedotos līdzekļus pat tad, ja projekta realizēšanai norādītā nepieciešamā summa nav saziedota pilnīgi. Otrkārt, ļauj norēķināties caur mūsu PayPal, jo suņiem, tai skaitā Veciem Kollijiem, personīgo bankas kontu nav. Treškārt, tai bija jābūt platformai, kura ļauj vākt līdzekļus, ja neesmu kādas lielvalsts, piemēram, ASV pilsonis. Tādēļ mana izvēle krita uz "GoGetFunding". Pieteicu savu projektu kā "Funny day in a meadow" ("Jautra diena pļavā"), jo tikko Kolliju portālā un mūsu jūtuba kanālā biju sācis demonstrēt mūsu jauno interneta miniseriālu ar tādu pašu nosaukumu. Šī seriāla sērijās dažu minūšu laikā man izdevās parādīt visas tās oriģinālās un interesantās lietas, ar kurām mēs nodarbojamies "Laimīgo kolliju zemē ®". Kā mērķi biju minējis materiālu iegādi vajadzīgā inventāra izgatavošanai. Šim mērķim norādīju ļoti pieticīgu summu - 880 eiro.

Kopš projekta uzsākšanas brīža ir pagājuši divarpus mēneši un mums neviens nav noziedojis ne vienu eiro.

Patiesībā jau pēc pāris dienām tapa skaidrs, ka viss šis ir pilnīgi veltīgs pasākums, jo par mūsu iesniegto projektu var uzzināt vienīgi tad, ja kādam nosūta tiešo saiti (linku). Neskatoties uz to, ka cilvēki no Latvijas šajā platformā var iesniegt savu projektu, šādas valsts nav valstu alfabētiskajā ritjoslā. Līdz ar to, ja kāds vēlas atrast un atbalstīt tieši Latvijas projektus, tos vienkārši nevar atrast. Tālāk atveram kategoriju "Dzīvnieki" un apskatām visus šajā kategorijā aktuālos projektus. Mazs pārsteigums, bet šajā sarakstā "Jautra diena pļavā" neparādās. Atliek vienīgi censties caur dažādiem sociālajiem tīkliem uzrunāt savus pazīstamos, taču tā jau sen ir izrādījusies bezjēdzīga nodarbe - ar manis ievietoto informāciju paziņas tālāk nedalīsies un par to neviens tā arī vairāk neuzzinās.

Piesaistīt naudu dažādu personīgo ieceru realizēšanai ir tikpat lielas cerības kā kādā loterijā vinnēt miljonu. Gudro suņu stulbie saimnieki nav mācījušies...

.

Dejas uz grābekļiem

.

.

Nez kādēļ pēc kāda laika naiva cerība man tomēr lika sekot tiem daudzajiem radošā darba veicējiem, kuri vietnē "Patreon" piesaista sev nelielus ikmēneša ziedojumus, lai varētu savu iecerēto turpināt. Tas ir tiešsaistes pakalpojums, kas ļauj ikvienam finansiāli atbalstīt savus iecienītākos satura veidotājus. Tie ziedotāji, kuriem ļoti patīk tas, ko tu dari, izvēlas ikmēneša summu, kuru gatavi tev piešķirt jeb "abonēt" tavu paveikto, un nauda nonāk tavā kontā, bet pati platforma patur sev par pakalpojuma sniegšanu 5%. Pārsvarā tā tiek atbalstīti "jūtuba" video kanālu veidotāji, un daudzu autoru kontos ik mēnesi tiek ieskaitīti pat varāki tūkstoši. Tas, protams, ar noteikumu, ja daudziem cilvēkiem šķiet nepieciešams tas, ko tu dari.

.

.

Nodēvēju savu "projektu" mūsu seriāla vārdā par "Adventures of farm collies", kuru īsumā aprakstīju kā "jautri un neparasti fermas kolliju un viņu draugu piedzīvojumi "Laimīgo kolliju zemē ®" - sacensības starp fermas kollijiem, kazām un aitām, daudz izgudrojumu un interaktīvo rotaļlietu fermas iemītniekiem." Taču, spriežot pēc tā, ka pusgada laikā mūsu kontā neiekrita ne centa, nācās atgriezties pie jau zināmās patiesības, proti, ka tas, ko daru es, nav vajadzīgs nevienam citam, izņemot mani pašu. Nolēmu tālāk nemuļķoties un šo servisu pametu.

.

.

Visvairāk patlaban dusmojos uz sevi par nākamo soli, kuru spēru. Nejauši izlasot kārtējo veiksmes stāstu par to, kā atkal kādam paveicies savu mērķu sasniegšanā, izmantojot pūļa finansēšanas platformu "IndieGoGo". Jau vairākus gadus atpakaļ gribēju to izmēģināt, taču īsti nepratu izveidot projektu. Šoreiz saņēmos un nolēmu visu izdarīt līdz galam. Tas man aizņēma divas dienas. Projektam, kura realizēšanai man nepieciešami 3470 eiro, tika piešķirts nosaukums "Bērnības sapnis par Lesiju". Apraksta sākums - tāds pats, kā "Patreon" gadījumā, bet otrā rindkopa skan šādi: "Kāds no skatītājiem man vaicāja, vai es cenšos atgriezt cilvēku mīlestību pret Lesiju. Es ļoti cenšos, taču man nepieciešams jūsu atbalsts, lai turpinātu uzņemt sērijas. Ja jums patīk tas, ko mēs darām, lūdzu, atbalstiet mūs ar nelielu ziedojumu, lai mēs varētu iegādāties filmēšanai nepieciešamo inventāru. Paldies visiem, kas nav vienaldzīgi!" Pēdējie divi teikumi atkal bija pilnīgi veltīgi, jo, kā jau lasītāji nojauta, arī šajā gadījumā neatradās neviens, kam patīk tas, ar ko mēs nodarbojamies.

.

.

Projekts bija paredzēts uz diviem mēnešiem, taču nulles pie noziedoto eiro zīmes un ziedotāju skaita tā arī nepārvērtās par citiem cipariem. Nekas cits jau arī nebija sagaidāms, jo, izlasot platformas veidotāju ieteikumus un secinājums, ka mums nav "pietiekami daudz sociālā kapitāla". Tieši tā trūkums esot galvenais iemesls, kādēļ projekti neizdodoties. Tālāk varam lasīt, ka pats svarīgākais ir tieši pirmajās 48 stundās piesaistīt vismaz 30% no finansējuma mērķa. Tālāk seko frāze "Ja jums nav spēcīga draugu, ģimenes investoru un citu atbalsta, mārketinga aktivitāšu veikšanas pirms projekta uzsākšanas..." - tālāk var neturpināt. Dejas uz grābekļiem! Nu, man nav tādu draugu un ģimenes locekļu, kas metīsies mani atbalstīt. Viņi ne tikai citiem par piemēru nenoziedos projektam nevienu eiro, bet pat nepadalīsies ar informāciju par projektu sociālajos tīklos. Patiešām grūti iedomāties, ka var būt arī tā, ka ir cilvēki, par kuriem radi un draugi "stāv un krīt". Bet ir! Taču tikai ne man.

Uzradās gan citi "palīgi" - saņēmu vairākas vēstules no Āfrikas valstīs mītošajiem, kuri nez kādā veidā ir tikuši pie interneta, ar piedāvājumu palīdzēt mūsu projektu "padarīt veiksmīgu". Viņiem esot liela pieredze šajā jomā! Vislielākā, kā izkrāpt naudu no lētticīgajiem ļautiņiem!

Kad biju izdzēsis šo, beidzot atradu arī gadrīz neiespējamo veidu, kā izdzēsties no bezjēdzīga "instagramma", kurā man bija veseli 5 sekotāji. Laikam biju noguris no pārlieku lielās uzmanības...

.

Punkts

.

Es ļoti ceru, ka man vairs nenāksies papildināt šo publikāciju ar jauniem stāstiem par savām "sabiedriskajām" neveiksmēm. Sevišķi tagad, kad esmu izlēmis aiziet no sabiedrības un izvairīties no kontaktiem ar cilvēkiem, ar kuriem mani nekas nesaista. Sen biju to plānojis un priecājos, ka beidzot tikšu no tiem vaļā pavisam. Un nav runa par naudu, ja kāds mani pārprata, vienkārši es un sabiedrība vienmēr esam bijuši viens otram "nevajadzīgi kukaiņi". Jau no bērnības esmu bijis "pats par sevi" un neviena nesaprasts.

.

.

Bet, ja vēlaties izlasīt par mūsu negatīvo pieredzi, mēģinot piesaistīt skatītājus savam "jūtuba" kanālam, izlasiet rakstu Kā nekad nekļūt populāram internetā?

.

.

.