Līzīte
bija mūsu projekta "reklāmas seja".
Ievads
Kādā no kārtējām bezmiega naktīm nolēmu riskēt. Un tā -
Latvijas Kolliju klubs februārī sīvā konkurencē (no 200 iesniegtajiem projektiem tika atlasīti 15 labākie) izcīnīja iespēju piedalīties otrajā kārtā
www.draugiem.lv un
www.smscredit.lv kopīgi rīkotajā projektu konkursā
www.labiedarbi.lv ar projektu "Gudriem saimniekiem gudri suņi!".
Projekta apraksts
Suņu īpašnieku izglītošana, kā arī suņu socializācija un apmācība, ir galvenais priekšnoteikums, lai tie veiksmīgi integrētos sabiedrībā. Šobrīd bieži tiek sakosti cilvēki, laukos - suņi plēš lopus un meža dzīvniekus. Tā galvenais iemesls ir suņu īpašnieku zināšanu trūkums un tādu suņu turēšana, kuri nav socializēti un mācīti.
Kurzemē tikpat kā nav sagatavotu suņu apmācības laukumu. Mūsu zināšanas un pieredze ir pietiekama, lai organizētu suņu apmācības, teorētiskos un praktiskos seminārus, dotu iespēju nodarboties ar dažādiem suņu sporta veidiem, bet lauku ļaudīm apmācīt savus suņus
aitu ganīšanā.
Lai nodrošinātu apmācību, seminārus un sporta nodarbības, nepieciešams inventārs jāizgatavo šķēršļi praktiskajām nodarbībām, galdi un soli semināru teorētiskās daļas organizēšanai.
Projektā iesaistītās personas ar suņu apmācību un sportu nodarbojas vairāk nekā 10 gadus, rīko dažādus seminārus,
sacensības, no kurām par tradīciju jau kļuvusi
Kollimpiāde
® un
Rančo
kollijs
® Variebā.
Balsošanas ķēķis un matemātika
Prieks, kad ieraudzījām savu projektu labo darbu mājaslapā, bija milzīgs (mēs taču tikām!). Pirmie nobalsojām paši, nākamajā dienā procesam pieslēdzās draugi, radi un paziņas. Saprotams, viņi nebalsoja par projektu, viņi balsoja par mums.
Kad savējie bija nodevuši pa pogām, balsis izsīka un bija jādomā, kā piesaistīt labvēļus. Ja kāds iedomājas, ka projekti tiek izsludināti, attiecīgajā interneta vietnē sarodas nejauši ļautiņi no malas, izvērtē projektus un balso, tas ir dēvējams par naivu. Protams, kāds jau iemaldās un kādu pogu nospiež, bet to skaits ir niecīgs. Sākumā nolēmu trāpīt pa interešu mērķauditoriju, proti, dzīvnieku
mīļiem, zooindustrijas darboņiem, veterinārārstiem utt., bet ātri vien kļuva skaidrs, ka šo posmu mierīgi varēja izlaist. Mūsu projekta konsultants,
Kollimpiādes
® tiesnesis Dāvis Muižnieks, kurš decembrī uzvarēja ar savu projektu identiskā konkursā, ierosināja trāpīt sociālajai mērķauditorijai, proti, šajā gadījumā tās ir sievietes vecumā no 25 līdz 50 gadiem. Mēneša laikā izsūtīju aptuveni 40 000 vēstuļu, atdeve bija tūlītēja, taču šī konkursa uzvarai nepietiekama dienā varēju savākt no 200 līdz 300 balsīm. Dažas personas, kas par mums balsoja, atklāja, ka piedalījušās līdzīgā konkursā un ka pats galvenais ir, lai mums būtu daudz palīgu. Ejiet ielās! sacīja viņi. Laukos ielu nav, arī no palīgiem ne vēsts. Kad viena no sievietēm, ar kuru sarakstījos, uzzināja, ka mums nav savas karsējmeiteņu atbalsta grupas, kas katru dienu kolliju krekliņos skraida pa lielveikaliem ar portatīvajiem datoriem rokās, kļuva pavisam skeptiska un apvaicājās, vai tad mēs piedalāmies tikai piedalīšanās pēc? Izrādās, ka balsu vācēju komanda ir pats galvenais, lai sasniegtu uzvaru. Uzzinot, ka strādāju viens, uz mani skatījās kā uz dīvaini. Drīz par to varēju pārliecināties pats. Šur tur internetā uzraku ziņu drumslas, ka mūsu konkurenti dejotāji katru vakaru organizēti dodas uz Latvijas teātriem, koncertiem un citām vietām, lai vāktu balsis. Teātru foajē raibos brunčos tērptas zeltenes smaidot rāva kungus aiz piedurknēm un lūdza nobalsot. Kungi, izrādoties savu dāmu priekšā, ka ļoti atbalsta Latvijas kultūru, balsoja, rindā stādamies. Mums šādu iespēju nebija, taču nolēmām cīnīties par 5. vietu un iekļauties budžetā.
Nepaveicās mums arī ar to, ka tika palielināti pieprasīto finansējumu griesti no Ls 2 000 uz 3 000, līdz ar to mazāks skaits pretendentu varēja cerēt uz iekļaušanos konkursa budžetā, jo visi, protams, saprasīja sev trīstūkstošus. Diezgan neapdomīgi no organizatoru puses, nepalielinot konkursa kopējo budžetu, bija palielināt pieprasāmo finansējumu. Ja nākotnē to palielinās, piemēram, līdz Ls 10 0000, uzvarēs tikai viens pretendents.
Kad rakstījām savu projekta tāmi, kas bija Ls 1 215, sākumā svārstījos, vai neņemam par šerpu, t.i., vai neprasām nepieklājīgi daudz. Varbūt, ka kaut ko tāmē vēl var samazināt? Pieticība mūsdienās izrādās muļķīga...
Bez tam sākās neapturama balsu forsēšana. Ja pagājušajā gada
vasarā pirmajai vietai vēl pietika ar 5 000 balsīm, tad tagad pirmā vieta pabeidza konkursu ar
16 121 balsīm, bet 5. vieta ar 11 631 balsīm.
Jau no paša sākuma apzinājos, ka esam arī nevienlīdzīgā konkurencē. Pretī mums, kaut kādiem suņiem, stājās deju kolektīvi, jauni talantīgi mūziķi, bērni-invalīdi, bērnu rotaļu laukumi utt. Dažas reizes, kad izdevās izrauties garām dejotājiem un mūziķiem, jutu, ka sākas arī tā dēvētais protesta balsojums kaut kādi kranči sāk apiet Latvijas nacionālo lepnumu deju kolektīvus! Jāiedod tak kāda balss lustīgajiem dancotājiem, lai suņi zina savu vietu! No 11. vietas izrāvāmies līdz astotajai, ļoti viegli būtu varējuši sasniegt arī septīto, taču piecas dienas pirms konkursa noslēguma nolēmu izstāties, jo pēc vienkāršiem matemātiskiem aprēķiniem vairāk par 7 500 balsīm dabūt nevarēju. Ar to būtu bijis krietni par maz, lai cīnītos par 5. vietu. Cīņa ar vējdzirnavām bija beigusies, viens pret komandu neko izdarīt nevar. Ja man palīgos būtu kaut pāris spameru, kas katrs savāktu pa 2-3 tūkstošiem balsu, mēs būtu uzvarējuši.
Iznāca tāds virtuāls realitātes šovs, ar kuru pašam projektam nav nekāda sakara. Kā teica Dāvis, mans projekts varētu saukties kaut vai Smērvielu iegāde manam traktoram. Visu izšķīra palīgu skaits un viņu čaklums. Palikām astotie ar
5 655 balsīm.
Dienas režīms
Lai lasītājs gūtu pilnu priekšstatu par manu dienas režīmu mēneša garumā, ar aprakstīšanu nebūs gana, tas būtu jāizbauda katram uz savas ādas.
No 8.00 rītā līdz 24.00 sēdēju pie datora, skatījos monitorā un sūtīju vēstules. Starp vēstuļu izsūtīšanas reizēm bija pavisam nelielas pauzītes 10-15 minūšu garumā, kurās bija jāpaspēj apdarīt nepieciešamākie darbi. Jāatzīst, ka darbi
Straumēnu saimniecībā tobrīd bija paralizēti. Kā kādreiz padomju armijā, 10 minūtēs skrēju padot lopiem sienu, izvest aplokā
zirgus un izlaist
aitas. Pēc tam ūdens dzeršanai.
Zirgiem paspēju aiznest 6 spaiņus ļoti labi. Jūs,
aitas, pagaidiet! Dzersiet nākamajā pauzē. Jāpaspēj vēl ienest malka un iekurināt krāsnis, jo marts šogad ar siltumu nelutina. Kādā no pauzēm jāpaspēj sakārtot stallis vakaram, kādā citā jāpieņem jaundzimušie jēri
Straumēnos jēru laiks. Martā nenoskatījos nevienu filmu, neieslēdzu lielos darba datorus, apaugu ar garu bārdu.
Kad izstājos no konkursa, biju nevis nobēdājies, bet izjutu milzīgu atvieglojumu biju brīvs! Tikpat kā armijas kazarmas durvis aizvēris no ārpuses. Vienīgā vēlme bija izgulēties.
Latvijas mazie krāniņi
Viss šis projekts bija labs socioloģiskais pētījums mēneša garumā. Apskatījos, kā cilvēki dzīvo, kā viņus sauc, kādas iesaukas tiek lietotas, ar kādām bildēm lepojas. Daudzi latvieši mīt ārzemēs, daudzi slīpē datora klaviatūru tepat. Sociālais tīkls, kurā darbojāmies, izrādījās virtuāls mūsu sabiedrības spogulis. Līdz šim biju vairākkārt dzirdējis no sievietēm, ka Latvijas vīrieši ir vienkārši katastrofa nepieklājīgi, neatsaucīgi, neiejūtīgi utt. Tobrīd domāju, ka tas ir pārspīlēts vispārinājums, kas kā stereotips iesakņojies mūsu sieviešu apziņā. Projekta ietvaros izsūtījām vēstules ar lūgumu atbalstīt mūsu labo darbu arī kādiem 100 latviešu vīriešiem vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Pēc šīs sarakstes sapratu, ka sieviešu apgalvojums ir patiess. Frāze Ej
dirst! bija populārākā un pieklājīgākā, ko
Ieva Līpīte kā sieviete par atbildi saņēma no mūsu bāleliņiem. Pārējie lamu vārdi parasti netiek publicēti pat grāmatās. Krievi nobāl un dodas lamāšanās kursos pie mūsu latvju virtuoziem. Ar tādām mutēm tikai uz dziesmu svētkiem!
Sākumā radās doma publicēt šo varoņu vārdus, bet tad tai atmetu ar roku pārāk daudz goda dažiem palīgskolas audzēkņiem.
Jaunākiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuri bildēs bija apkrāvušies ar alus pudelēm un smēķi mutē, rakstīt neriskējām.
Pretēji bija ar klaida latviešiem. Kungi bija atsaucīgi un laipni, vēlēja veiksmi un izdošanos, teica, ka latviešiem jāturas kopā un kāds kungs pat savā vēstulē atvainojās, ka nav varējis no Austrālijas telefona nosūtīt īsziņu mūsu projekta atbalstam.
Nobeigums
Saka, ka gudriem saimniekiem ir gudri suņi. Mēdz būt arī otrādāk gudriem suņiem ir stulbi saimnieki. To es par sevi un šo labo darbu farsu, kurā ielaidos.
Domāju, ka lielākie ieguvēji šajā konkursā bija tie, kas atradās pašās pēdējās vietās un neko nevinnēja. Viņi neiesaistījās bezcerīgajā balsu mangošanas šovā un naktīs gulēja mierīgi.
Apkārt plešas apgrauztu cerību kaulu lauks un uzvaras šādos konkursos ir tik tālas kā rēnas zvaigžņotas rudens debesis.
Bet, ja vadāmies pēc principa, ka katrā lietā ir atrodams arī kaut kas pozitīvs, tad esam sasnieguši
nelielu atpazīstamību.
Paldies visiem, kas balsoja par mums, atbalstīja, juta līdzi un neliedza savu padomu!
.
Otrais kāpiens uz
grābekļa
.
.
Gandrīz septiņus gadus
vēlāk nolēmu izmēģināt veiksmi kādā no pūļa
finansējuma platformām. Šāda kolektīva finansēju
ideja ir pavisam vienkārša: reģistrējies, izstāsti
par savu ideju un, ja kādam tā liksies interesanta,
viņš var atbalstīt tavu ieceri, ziedojot tās
realizēšanai mazliet naudas, tā sacīt, kļūt par
altruistu.
Pasaulē šādu pūļa
finansējuma platformu ir daudz, arī to noteikumi
atšķiras. Man vajadzēja izvēlēties tādu, kura,
pirmkārt, ieturot sev procentu no saziedotā, ļauj
iegūt savā īpašumā saziedotos līdzekļus pat tad, ja
projekta realizēšanai norādītā nepieciešamā summa
nav saziedota pilnīgi. Otrkārt, ļauj norēķināties
caur mūsu PayPal, jo suņiem, tai skaitā
Veciem
Kollijiem, personīgo bankas kontu nav.
Treškārt, tai bija jābūt platformai, kura ļauj vākt
līdzekļus, ja neesmu kādas lielvalsts, piemēram, ASV
pilsonis. Tādēļ mana izvēle krita uz "GoGetFunding".
Pieteicu savu projektu kā
"Funny day in a meadow"
("Jautra diena pļavā"), jo tikko
Kolliju portālā un
mūsu jūtuba kanālā
biju sācis demonstrēt mūsu jauno
interneta miniseriālu ar tādu
pašu nosaukumu. Šī seriāla sērijās dažu
minūšu laikā man izdevās parādīt visas tās
oriģinālās un interesantās lietas, ar kurām mēs
nodarbojamies "Laimīgo
kolliju zemē
®".
Kā mērķi biju minējis materiālu iegādi vajadzīgā
inventāra izgatavošanai. Šim mērķim norādīju ļoti
pieticīgu summu - 880 eiro.
Kopš projekta
uzsākšanas brīža ir pagājuši divarpus mēneši un mums
neviens nav noziedojis ne vienu eiro.
Patiesībā jau pēc
pāris dienām tapa skaidrs, ka viss šis ir pilnīgi
veltīgs pasākums, jo par mūsu iesniegto projektu var
uzzināt vienīgi tad, ja kādam nosūta tiešo saiti
(linku). Neskatoties uz to, ka cilvēki no Latvijas
šajā platformā var iesniegt savu projektu, šādas
valsts nav valstu alfabētiskajā ritjoslā. Līdz ar
to, ja kāds vēlas atrast un atbalstīt tieši Latvijas
projektus, tos vienkārši nevar atrast. Tālāk atveram
kategoriju "Dzīvnieki" un apskatām visus šajā
kategorijā aktuālos projektus. Mazs pārsteigums, bet
šajā sarakstā "Jautra
diena pļavā" neparādās. Atliek vienīgi
censties caur dažādiem sociālajiem tīkliem uzrunāt
savus pazīstamos, taču tā jau sen ir izrādījusies
bezjēdzīga nodarbe - ar manis ievietoto informāciju
paziņas tālāk nedalīsies un par to neviens tā arī
vairāk neuzzinās.
Piesaistīt naudu
dažādu personīgo ieceru realizēšanai ir tikpat
lielas cerības kā kādā loterijā vinnēt miljonu.
Gudro suņu stulbie saimnieki nav mācījušies...
.
Dejas uz grābekļiem
.
.
Nez kādēļ pēc kāda
laika naiva cerība man tomēr lika sekot tiem
daudzajiem radošā darba veicējiem, kuri vietnē
"Patreon" piesaista sev nelielus ikmēneša
ziedojumus, lai varētu savu iecerēto turpināt. Tas
ir tiešsaistes pakalpojums, kas ļauj ikvienam
finansiāli atbalstīt savus iecienītākos satura
veidotājus. Tie ziedotāji, kuriem ļoti patīk tas, ko
tu dari, izvēlas ikmēneša summu, kuru gatavi tev
piešķirt jeb "abonēt" tavu paveikto, un nauda nonāk
tavā kontā, bet pati platforma patur sev par
pakalpojuma sniegšanu 5%. Pārsvarā tā tiek
atbalstīti "jūtuba" video kanālu veidotāji, un
daudzu autoru kontos ik mēnesi tiek ieskaitīti pat
varāki tūkstoši. Tas, protams, ar noteikumu, ja
daudziem cilvēkiem šķiet nepieciešams tas, ko tu
dari.
.
.
Nodēvēju savu
"projektu"
mūsu seriāla vārdā
par "Adventures
of farm collies", kuru īsumā aprakstīju
kā "jautri un neparasti
fermas kolliju un
viņu draugu piedzīvojumi "Laimīgo
kolliju zemē
®"
-
sacensības starp
fermas kollijiem,
kazām un
aitām,
daudz izgudrojumu un
interaktīvo rotaļlietu fermas
iemītniekiem." Taču, spriežot pēc tā, ka
pusgada laikā mūsu kontā neiekrita ne centa, nācās
atgriezties pie jau zināmās patiesības, proti, ka
tas, ko daru es, nav vajadzīgs nevienam citam,
izņemot mani pašu. Nolēmu tālāk nemuļķoties un šo
servisu pametu.
.
.
Visvairāk patlaban
dusmojos uz sevi par nākamo soli, kuru spēru.
Nejauši izlasot kārtējo veiksmes stāstu par to, kā
atkal kādam paveicies savu mērķu sasniegšanā,
izmantojot pūļa finansēšanas platformu "IndieGoGo".
Jau vairākus gadus atpakaļ gribēju to izmēģināt,
taču īsti nepratu izveidot projektu. Šoreiz saņēmos
un nolēmu visu izdarīt līdz galam. Tas man aizņēma
divas dienas. Projektam, kura realizēšanai man
nepieciešami 3470 eiro, tika piešķirts nosaukums
"Bērnības sapnis par
Lesiju". Apraksta sākums - tāds
pats, kā "Patreon" gadījumā, bet otrā rindkopa skan
šādi: "Kāds no skatītājiem man vaicāja, vai es
cenšos atgriezt cilvēku mīlestību pret
Lesiju. Es
ļoti cenšos, taču man nepieciešams jūsu atbalsts,
lai turpinātu uzņemt sērijas. Ja jums patīk tas, ko
mēs darām, lūdzu, atbalstiet mūs ar nelielu
ziedojumu, lai mēs varētu iegādāties
filmēšanai
nepieciešamo inventāru. Paldies visiem, kas nav
vienaldzīgi!" Pēdējie divi teikumi atkal bija
pilnīgi veltīgi, jo, kā jau lasītāji nojauta, arī šajā
gadījumā neatradās neviens, kam patīk tas, ar ko mēs
nodarbojamies.
.
.
Projekts bija
paredzēts uz diviem mēnešiem, taču nulles pie
noziedoto eiro zīmes un ziedotāju skaita tā arī
nepārvērtās par citiem cipariem. Nekas cits jau arī
nebija sagaidāms, jo, izlasot platformas veidotāju
ieteikumus un secinājums, ka mums nav "pietiekami
daudz sociālā kapitāla". Tieši tā trūkums esot
galvenais iemesls, kādēļ projekti neizdodoties.
Tālāk varam lasīt, ka pats svarīgākais ir tieši
pirmajās 48 stundās piesaistīt vismaz 30% no
finansējuma mērķa. Tālāk seko frāze "Ja jums nav
spēcīga draugu, ģimenes investoru un citu atbalsta,
mārketinga aktivitāšu veikšanas pirms projekta
uzsākšanas..." - tālāk var neturpināt. Dejas uz
grābekļiem! Nu, man nav
tādu draugu un ģimenes locekļu, kas metīsies mani
atbalstīt. Viņi ne tikai citiem par piemēru
nenoziedos projektam nevienu eiro, bet pat
nepadalīsies ar informāciju par projektu sociālajos
tīklos. Patiešām grūti iedomāties, ka var būt arī
tā, ka ir cilvēki, par kuriem radi un draugi "stāv
un krīt". Bet ir! Taču tikai ne man.
Uzradās gan citi
"palīgi" - saņēmu vairākas vēstules no Āfrikas
valstīs mītošajiem, kuri nez kādā veidā ir tikuši
pie interneta, ar piedāvājumu palīdzēt mūsu projektu
"padarīt veiksmīgu". Viņiem esot liela pieredze šajā
jomā! Vislielākā, kā izkrāpt naudu no lētticīgajiem
ļautiņiem!
Kad biju izdzēsis šo,
beidzot atradu arī gadrīz neiespējamo veidu, kā
izdzēsties no bezjēdzīga "instagramma", kurā man
bija veseli 5 sekotāji. Laikam biju noguris no
pārlieku lielās uzmanības...
.
Punkts
.
Es ļoti ceru, ka man
vairs nenāksies papildināt šo publikāciju ar jauniem
stāstiem par savām "sabiedriskajām" neveiksmēm.
Sevišķi tagad, kad esmu izlēmis aiziet no
sabiedrības un izvairīties no kontaktiem ar
cilvēkiem, ar kuriem mani nekas nesaista. Sen biju
to plānojis un priecājos, ka beidzot tikšu no tiem
vaļā pavisam. Un nav runa par naudu, ja kāds mani
pārprata, vienkārši es un sabiedrība vienmēr esam
bijuši viens otram "nevajadzīgi kukaiņi". Jau no
bērnības esmu bijis "pats par sevi" un neviena
nesaprasts.
.
.
Bet, ja vēlaties
izlasīt par mūsu negatīvo pieredzi, mēģinot
piesaistīt skatītājus
savam "jūtuba" kanālam,
izlasiet rakstu
Kā nekad nekļūt populāram
internetā?
.
.
.
|