Amerikāņu skaistuļi iekaro Eiropu jeb Nostaļģija pēc lielajiem kollijiem

.

Kamēr daži sapņo par padomju laika augumā lielajiem kollijiem un vēlas panākt šī standarta atdzimšanu paralēli jau esošajiem britu standarta kollijiem, tikmēr amerikāņu standarta kolliji jau sākuši Eiropas iekarošanu.

Bet nu – par visu pēc kārtas.
Palasot ārvalstu forumos rakstīto, redzams, ka arvien vairāk cilvēku meklē „vecā tipa kollijus”. Parasti gan tūlīt pat šie meklētāji tiek „norieti” no „moderno” kolliju audzētāju un atbalstītāju puses. Katra šāda tēma internetā agri vai vēlu pārvēršas ķengās un deķa vilkšanā uz savu pusi – kurš kollijs ir labāks, skaistāks un „pareizāks”. Var secināt, ka „modernie” kolliji tiek burtiski uzspiesti ar varu visiem, kas vien iegriežas šajās interneta vietnēs. To atzīmē arī paši interneta lietotāji. Komerciālo suņu audzētāju mafija ir solidāra...
ASV un viņu kādreizējās sīvākās pretinieces, izbijušās valsts – PSRS – kollijus ir piemeklējis ļoti atšķirīgs liktenis. Pēdējos diez vai entuziastiem izdosies atgūt, jo jau vairāk nekā 20 gadus nav ne pašas valsts, ne kādreizējā standarta, ne arī dzīvi vairs paši kolliji. Klīst baumas par mistiskiem lielajiem kollijiem, kas autonomi saglabājušies Kazahstānas un Kirgizstānas armijās kā dienesta suņi, bet tām pagaidām nav dokumentāla pamata. Taču ir cilvēki, kuriem vairāk pie sirds iet augumā lielāki suņi, nekā tas britu standartā noteikts (augstums skaustā suņiem – 56-61 cm, kucēm – 51-56 cm). 

Lesija.

Šo vēlmi, neapšaubāmi, ir ietekmējis arī visslavenākais kollijs pasaulē – Lesija, kas ir tipiska „amerikāniete”, pareizāk sakot - "amerikānis".
Daži padomju laika kollisti Krievijā pauž interesantu viedokli par kolliju zemo popularitāti mūsdienās, proti, kolliji bijušajās padomju republikās kļuvuši populāri tieši sava „padomiskā” standarta dēļ – visi tos atceras kā augumā lielus suņus. Bet tad, kad sāka ievest un audzēt britu standartam atbilstošus kollijus – mazākus nekā bija ierasts, tie vairs nevienam neesot bijuši interesanti un kolliju popularitāte noslīdējusi līdz zemākajai atzīmei. Kas zina, varbūt zināma daļa taisnības šajā apgalvojumā arī ir. „Padomju” kolliji bija augumā prāvi, suņi – 65-69 cm, kuces attiecīgi – 60-64 cm. 
Starp citu, PSRS suņu audzētājiem pamatoti tika pārmests, ka izmaiņas standartā drīkst izdarīt tikai attiecīgā šķirnes izcelsmes valsts, šajā gadījumā Anglija, taču PSRS savā pastāvēšanas laikā visur un it visā ieviesa savus standartus, to ievērošana un visuvarenie „gosti” (Гост) bija svēti katram saulainās nākotnes cēlājam. Turpretī amerikāņiem briti nekad nav atļāvušies izteikt jel kādus pārmetumus par augumā lieliem (lasi – britu standartam neatbilstošiem) kollijiem. Tomēr amerikāņu kolliji nav tik raženi augumā, kā Padomju Savienībā. ASV kolliju standarts paredz augstumu skaustā suņiem – 61-66 cm, kucēm – 55-60 cm. 

Un nav taisnība muļķīgajiem apgalvojumiem, kas šobrīd sarakstīti internetā par padomju kollijiem, proti, ka nebija noteikti skausta augstuma „griesti”, ka suņi varēja sasniegt pat 90 cm. 1976. gadā apstiprinātajos standartos skaidri norādīts, ka par trūkumiem uzskatāms, ja suņa augstums skaustā pārsniedz 69 cm, kucēm – 64 cm, bet par nopietniem trūkumiem – attiecīgi 71 cm un 66 cm pārsniegšana. Krievijas kollisti min kādu suni, kura skausta augstums sasniedzis 75 cm, bet tas, protams, ticis izbrāķēts. Diemžēl krievi vairs nespēj atrast šī lielā suņa fotoattēlu. Irisa Stepe, kad viņai pajautāju par 90 cm augstiem kollijiem, smējās. Tā ir leģenda, kurai ar īstenību nav nekāda sakara. Arī Latvijā DOSAAF kluba suņi ir iekļāvušies tobrīd esošajos standartos un tos nav pārsnieguši.
Tagad nedaudz vairāk pievērsīsimies tieši „amerikāņiem”.
Pirmais kollijs no Anglijas Amerikā tika ievests 1879. gadā. To atveda Alens S. Apgars. Vēlāk viņa piemēram sekoja citi, bet Amerikas Kolliju klubs tika nodibināts tālajā 1886. gadā. Taču detalizētai Amerikas kolliju vēsturei esmu iecerējis tuvā nākotnē izveidot savu sadaļu Kolliju portālā, tādēļ šajā rakstā to visu sīkumos neiztirzāšu.

Amerikāņu kolliji ļoti ievērojami atšķiras no tiem, kurus esam raduši redzēt pie mums, jo audzēti izolēti no pārējās pasaules. Masveida kolliju ievešana Jaunajā pasaulē no Vecā kontinenta beidzās jau pirms Otrā pasaules kara, kad ieveda suņus no slavenām britu audzētavām, tādām kā, piemēram, "Laund" vai "Eden". Tie bijuši ļoti līdzīgi tiem kollijiem, uz kuriem tika balstīta arī sākotnējā kolliju populācija PSRS.

Augumā lieli, labi attīstīti, sausnēji, ar lielisku kaklu, pareizu korpusu un enerģiskām kustībām. Daudz masīvākās, labi pildītās galvas galvenokārt atšķiras ar līdzenu pāreju no pieres uz purnu, platāk novietotām acīm. Tādēļ "amerikāņiem" nepiemīt tas "sapņainais un saldais" skatiens, kādu esam raduši novērot eiropiešiem. Speciālisti min, ka tieši šis atšķirīgais un eiropietim neierastais amerikāņu kollija skatiens "atgrūž" britu standarta kolliju cienītājus. Atšķirīgs ir arī grūmings. Amerikā pieņemts apgriezt apmatojumu uz galvas, tādējādi nogludinot pāreju un vaigu kaulus. Šo kolliju kažoki nav tik kupli, jo tiek izķemmēta pavilna, taču tie elegantām līnijām apņem ķermeni. Amerikā jūs neieraudzīsiet "uzkasītus" kollijus, kuriem nevar lāgā redzēt pat ausis, kuri atgādina spalvu blāķus, par kādiem Eiropā daži "moderno" kolliju audzētāji pārvērtuši savus suņus. Amerikāņu kolliji ir saglabājuši raksturīgo kolliju siluetu un pareizas struktūras apmatojumu (tam jābūt parupjam jeb raupjam, angļu vārdiņš "rough" tieši to arī nozīmē!).

Amerikāņi atzīst arī baltas krāsas kollijus, turpretī briti par šādu krāsu negrib pat dzirdēt. Arī balto kolliju cienītāju kļūst arvien vairāk ne vien ASV, bet arī Eiropā. Starp citu, Starptautiskais Balto kolliju klubs atrodas Nīderlandē, nevis ASV, kā varētu iedomāties.

Lielos vilcienos (un mazos tramvajos!) amerikāņu kollijiem ir saglabāts (ar nelieliem papildinājumiem) tas britu standarts, kas tika apstiprināts 1910. gadā. Viņi joprojām uzskata garspalvainos un gludspalvainos kollijus par vienu šķirni, bet ar dažādu apmatojumu, turpretī britu 1996. gadā "n-to" reizi rediģētais kolliju standarts šos abus ir nošķīris un padarījis par divām atšķirīgām šķirnēm.

Kas attiecas uz anatomiju, tad izvirzītajās prasībās praktiski nav atšķirību starp amerikāņu un britu standartu, amerikāņu kollijiem ir nedaudz spēcīgāka fiziskā struktūra un daudz izteiktākas anatomiskās formas. Vai nu šiem suņiem piemīt daudz aktīvāks temperaments vai arī tie ir labāk sagatavoti izstādēm, jo video ierakstos skaidri redzams, ka tie ringā kustas nesalīdzināmi labprātīgāk nekā Eiropas izstādēs ierasts redzēt. Varbūt šeit izšķirošo lomu spēlē tas, ka amerikāņu kolliji vēl joprojām tiek audzēti kā darba suņi. ASV suņu izstādēs liela uzmanība tiek pievērsta kustībām ringā, bet, lai tās būtu izkoptas un harmoniskas, suņiem jābūt fiziski labi trenētiem un enerģiskiem. Ļoti daudzi amerikāņu kolliji ikdienā tiek nodarbināti, tos bieži var sastapt apmācību laukumos un dažādās suņu sporta sacensībās.

Raksta sākumā minēju, ka amerikāņu kolliji patlaban iekaro Eiropu. Pēc šiem suņiem pieaudzis pieprasījums to kolliju šķirnes cienītāju vidū, kam nepatīk "pārmodernizētais" un "uztjūnētais" Eiropas kollijs. Viņi vēlas suni, kas vairāk atgādina kolliju un nav zaudējis savas darba spējas. Ar vienkāršu importēšanu no ASV ir izrādījies par maz, tādēļ vairākās Eiropas valstīs ir pat izveidotas īpašas amerikāņu kolliju audzētavas. Tādas atrodas Nīderlandē, Šveicē un citviet. Iespējams, šos kollijus pēc kāda laika redzēsim arī Latvijā.

.