Ievads
Tieši pirms trīsdesmit gadiem, 1986. gada 26. aprīlī, Černobiļas atomelektrostacijā notika līdz šim lielākā kodolkatastrofa pasaulē neveiksmīga eksperimenta / pārbaudes rezultātā uzsprāga 4. reaktors un 200 tonnas radioaktīvās degvielas uzsāka savu nāves pļauju.
Neatreferēšu visas avārijas izmeklēšanas versijas, to ir vesels maiss un vēl ķerra, - no nolaidības un stulbuma līdz pat sazvērestības teorijām. Par Černobiļas katastrofu interesējos jau gadiem ilgi. Esmu noskatījies vairākus desmitus dokumentālo filmu par šo tēmu, visas mākslas filmas un seriālus, kurās darbība notiek TUR. Pripjatas kartē un objektos orientējos tik labi, it kā pats būtu tur kādu laiku dzīvojis. Bet šoreiz runāsim par Pripjatā pamestajiem mājdzīvniekiem.
.
.
Pripjata
bija jauna un moderna pilsēta ar ļoti labi attīstītu
un pārdomātu infrastruktūru. Toreiz tā bija sapņu
pilsēta daudziem jauniem cilvēkiem - Pripjatas iedzīvotāju
vidējais vecums - tikai 27 gadi. Pilsētā dzīvoja
50 000 iedzīvotāju.
.
Precizējums
.
Skaidrības labad uzreiz jāprecizē, ka atomelektrostacija nesa Černobiļas nosaukumu, taču tā atradās no Černobiļas 18 kilometru attālumā blakus citai pilsētai - Pripjatai, kura speciāli 1970. gadā tika uzbūvēta atomelektrostacijas apkalpošanai un to dēvēja par atompilsētu. Tās bildes, kuras internetā tiek rādītas kā skati no izmirušās Černobiļas, patiesībā ir no spoku pilsētas Pripjatas, kas atrodas tāda paša nosaukuma upes krastā. Līdz atomreaktoram 2 km. Apdzīvotai vietai ar nosaukumu Černobiļa patiesībā nav nekāda sakara ar pašu atomelektrostaciju.
Apmēram tāpat kā ar Rīgas HES, kas atrodas
Salaspilī.
.
.
Lielais
panorāmas ritenis kļuvis par "spoku pilsētas"
vizītkarti. Tas nekad nebija vizinājis cilvēkus
pirms avārijas, jo līdz atrakciju parka atklāšanai
bija atlikušas četras dienas...
.
Fakti par evakuāciju
..
Tie būs šādi:
1) Sestdien Pripjatas iedzīvotāji tā arī neuzzināja par
avāriju, jo šo ziņu vietējās kompartijas bonzas centās rūpīgi slēpt.
Ka tik nebūtu jānoliek partbiļete! 26. aprīlis bija
brīvdiena, bet pēc nakts avārijas pilsētā viss notika kā ierasts cilvēki izgāja ielās, bērni rotaļājās smilšukastēs, starojoši (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē!) jaunlaulātie viesu pavadībā iznāca no dzimtsarakstu nodaļas un nemaz nenojauta, ka saņem tādu radiācijas devu kā atombumbas sprādziena rezultātā. Pilsētas iedzīvotāji pacilātā noskaņojumā gatavojās 1. maija svinībām, kurām par godu tiks atklāts arī atrakciju parks ar lielo panorāmas riteni, kas tagad kļuvis par spoku pilsētas vizītkarti.
2) Nākamajā dienā, 27. aprīļa pēcpusdienā, tomēr tika nolemts visus gandrīz 50 tūkstošus pilsētas iedzīvotāju evakuēt. Cilvēku izvešanā tika iesaistīti 1200 autobusi, to rinda bija 15 kilometrus gara. Iedzīvotājiem arvien vēl meloja un solīja, ka pēc trijām dienām visi varēs atgriezties savās mājās.
3) Pēc evakuācijas teritoriju apmēram 30 kilometru rādiusā apjoza ar dzeloņdrātīm un nodēvēja par ZONU. Arī no zonā esošajiem ciematiem cilvēkus evakuēja uz citurieni. Visapkārt atradās armija.
Oficiāli pasaulei par avāriju tika paziņots tikai
28. aprīlī īsā un skopā tekstiņā vakara
programmā "Vremja"
("Laiks").
Audio |
. |
|
|
Dažādu
dienestu dispečeru sarunu ieraksts avārijas
naktī.
»
Noklausīties |
|
|
Paziņojums
par iedzīvotāju evakuāciju, kas atskanēja
pilsētas ielās 1986. gad 27. aprīlī.
»
Noklausīties |
|
.
.
Pripjatas
kultūras nams "Enerģētiķis".
.
Kas notika ar Pripjatas mājdzīvniekiem?
.
Dzīvniekus līdzi ņemt bija kategoriski aizliegts. Ar mājdzīvniekiem autobusos neuzņēma un pie kontrolpunkta bieži izveidojās situācija, kad cilvēki atteicās šķirties no saviem suņiem un kaķiem, un teica karavīriem, lai viņus nošauj kopā ar viņu mīluļiem tepat uz vietas. Iedzīvotājiem arvien tika melots, ka evakuācija ir tikai īslaicīgs piesardzības solis un drīz vien viņi pilsētā varēs atgriezties. Viņiem ieteica atstāt savus mājdzīvniekus dzīvokļos un nolikt viņiem pārtiku trijām dienām... Daudzi tā arī darīja, bet daži, nojaušot ko nelāgu, savus suņus vienkārši palaida pagalmos, lai iet. Kad atgriezīsies mājās paši, gan jau suņi atnāks...
Vācot informāciju par Pripjatas suņiem, speciālās bijušās pilsētas tēmai veltītās interneta vietnēs iepazinos ar aculiecinieku stāstiem, atmiņām par saviem dzīvniekiem, daži pat ir centušies sastādīt kaut kādus sarakstus, no kuriem esmu sameklējis vairākus. Paši bijušie pripjatieši man atzīst, ka savu mājdzīvnieku pamešana ZONĀ ir bijis visšausmīgākais, ko viņi atceras no šīs katastrofas. Šīs atmiņas un apziņa, ka viņi pametuši savus mīluļus nomirt, vajā šos cilvēkus līdz pat šodienai.
.
Šajā
16 stāvu ēkā ar saviem saimniekiem dzīvoja viens
no diviem Pripjatas rudajiem kollijiem.
.
Dzīvokļos iespundētie dzīvnieki mira lēnā bada nāvē, bet ārā pamestie apvienojās baros un centās izdzīvot. Bads nebija viņu vienīgais ienaidnieks. Un pat ne radiācija, - cilvēki! Regulārās armijas karavīriem tika dota pavēle apšaut visus mājdzīvniekus un lopus, kas vien trāpās ceļā. Izveicīgākajiem suņu bariem izdevās izglābties tuvējos mežos, vēlāk daži indivīdi krustojās ar vilkiem. Suņu bandas pārtikas meklējumos apkoda un apēda apkārtnē visu dzīvo, laukos pamestos lopus un mājputnus, kaķus, bet pēc tam sāka glūnēt arī karavīru un zonā pie katastrofas novēršanas darbiem iesaistīto cilvēku virzienā. Ir fiksēti vairāki suņu baru uzbrukumi cilvēkiem.
Lauku teritorijās daudzi suņi bija palikuši piesieti ķēdēs, citi kopā ar
aitām un
kazām iespundēti kūtiņās un šķūnīšos, bet pa Pripjatas tukšajām ielām klīda
zirgi... Daži likvidatori
atceras, ka nav spējuši izšaut uz viņiem.
Visur kaut kas rēja, smilkstēja, māva, mekšķēja, blēja un ņaudēja...
Suņu, kaķu un lopu apšaušanas zonderkomandas dalībnieki tos apglabāja speciālās dzīvnieku kapsētās jeb milzu bedrēs, jo to līķus dedzināt nedrīkstēja.
Neskatoties uz aizliegumu no Pripjatas evakuēt mājdzīvniekus, cilvēki, kuri pameta pilsētu savā personīgajā transportā, izveda līdzi savus suņus un kaķus lielajā jezgā privātais transports netika pārmeklēts, jo tam vienkārši nebija laika.
.
Deju
grīda pie meža, kurai blakus atradās arī suņu apmācības
laukums, kurā sestdienās instruktora vadībā notika
nodarbības. Tās apmeklēja arī viens no diviem
kollijiem.
.
.
Černobiļas kolliji
.
Noskaidrots, ka 1986. gada aprīlī Pripjatā dzīvojuši divi rudi kolliji. Tāpat kļuvis zināms, ka vienu no kollijiem izdevies evakuēt no radioaktīvās zonas personīgajā autotransportā. Diemžēl suņu vārdus tagad aculiecinieki vairs nespēj atcerēties. Izvestais suns pēc evakuācijas esot nodzīvojis neilgi gadu vai divus. Vai saņemtās radiācijas dēļ, nav zināms, - esot jau bijis arī gados. Šis kollijs ar saimniekiem dzīvojis Lazareva ielas 16 stāvu ēku rajonā, uz kuru jumtiem milzīgie Padomju Savienības ģērboņi skatāmi vēl šobaltdien.
Otra kollija likteni neizdevās noskaidrot. Par viņu vairs nekas nav zināms.
Vēl kādreizējie pripjatiešii mani informēja, ka pilsētā sestdienās meža ielokā (nedaudz pa labi no deju grīdas) esošajā suņu treniņu laukumā instruktora vadībā esot notikušas regulāras nodarbības, kurās šad tad manīts arī viens no kollijiem. Kurš tieši nav noskaidrots. Reizi trijos mēnešos esot notikušas arī suņu izstādes. Kā jau tolaik visā PSRS, arī Pripjatā vispopulārākie un vairāk pārstāvētie bijuši vācu aitu suņi, Austrumeiropas aitu suņi, erdelterjeri un pūdeļi. Interesanta ir sakritība, ka personai, kas pastāstīja par suņu laukumu, pašai ir bijusi vācu aitu suņa kuce ar Rīgas izcelsmi vārdā Ilga (dzimusi 1981. g., tēvs Džims, māte Mirta). Ilgu viņiem toreiz izdevies izglābt un izvest no pilsētas savā auto, pirms vēl bija padoti pirmie evakuācijas autobusi. Kuce nodzīvojusi vēl 6 gadus.
.
Pamestās
pilsētas panorāma. Pirms 30 gadiem no Pripjatas 160
dzīvojamajām mājām tika evakuēti visi iedzīvotāji.
.
Kurš nospiedīs pirmais, nomirs otrais
.
Kopš Černobiļas traģēdijas ir pagājuši 30 gadi, bet kodolkatastrofa var atkārtoties jebkurā brīdī, tikai tagad sarkano pogu apzināti, iespējams, nospiedīs kāds cilvēks. Pēc tam spiedīs cits... Situācija šobrīd tiek vērtēta kā ļoti saspringta un nedroša. Daži eksperti vērtē to kā kritisku un apgalvo, ka mēs kodolkaram esam tik tuvu kā vēl nekad un, kas zina, vai 2017. gadā palikušie patiešām neskraidīs apkārt gāzmaskās un Geigera skaitītājiem rokās...
.
Mēs esam par mieru!
.
Pieminot Černobiļas katastrofā bojā gājušos un izdzīvojušos cilvēkus, suņus un īpaši divus Pripjatas kollijus, 2017. gada 15. jūlijā Variebā Kolliju lauku izklaides un sporta centrā
kollHOZs ® notiks ekskluzīvas minisacensības kollijiem un to īpašniekiem
"Apokalipses maršruts
2017" ar performanci un vēstījumu pasaulei
"Mēs esam par
MIERU!"
Gribu pateikties par atbalstu vērienīgā projekta tapšanā Mārtiņam Vērdiņam, Egilam Rēdmanim un Armandam Lācim (Veči, bez jums es to nedabūtu gatavu!).
Cītīgi meklējam Apokalipses maršrutam
2017 nepieciešamos civilās aizsardzības rekvizītus (gāzmaskas, mēraparatūru, sakaru līdzekļus u.c.). Ja varat mums palīdzēt realizēt projektu, lūdzu, sazinieties ar mums, izmantojot e-pastu:
kolliji@inbox.lv.
Vairāk par pasākumu varat uzzināt sadaļā Apokalipses maršruts
2017.
,
.
Cilvēku
iedzīvi pēc evakuācijas pilnībā izlaupīja
marodieri un pēc tam radioaktīvās mantas pārdeva
visā Padomju Savienībā.
,
Nobeigumā
nedaudz par zombijiem, mutantiem un fantomiem
. Fantastikas
cienītājus apbēdināšu (piedod, Egil!) - nekas tāds
ZONĀ nav novērots. Lai gan teorētiski radiācija
var veicināt organismu un augu mutāciju, anomālu
gadījumu pamestajā teritorijā nav vairāk kā
jebkur citur pasaulē. Arī citur retumis piedzimst kāds
divgalvains teliņš vai jērs ar sešām kājām. Tāpat
pilsētā nav zombiju, kas dzīvo pagrabos un ēd ziņkārīgos
tūristus bez sinepēm un majonēzes. Lielākie šausmu
stāstu autori un inscenētāji ir kino veidotāji. Kā
jau minēju raksta sākumā, pats esmu noskatījies
pilnīgi visu iespējamo par Černobiļu un pilnīgi
visās mākslas filmās galvenais uzsvars likts uz
anomālo teritoriju, kuras meži, pagrabi un ūdeņi
burtiski mudž no neradījumiem, kas to vien kāro kā
apēst filmas galveno varoni. .
Autodroms,
kuru atceramies no bērnības, arī nekad nebija iemēģināts
Pripjatā. Šausmu filmās ar šīm mašīnām tagad
braukā zombiji un fantomi. . Ja
tā padomā - patiešām, nav pateicīgākas
teritorijas šausmu filmu uzņemšanai: īstas dekorācijas,
radiācijas briesmas un sirreāla sajūta pilsētā,
kuras patiesībā nav. Zinātnieki
lēš, ka pamestā teritorija apdzīvošanai būs derīga
pēc apmēram 320 gadiem, bet visas radioaktīvās
vielas, piemēram, cēzijs, savu sabrukšanu veiks
tikai pēc aptuveni 2500 gadiem. Pilsēta sabruks ātrāk
un daba atkaros savu teritoriju, taču vairums bijušo
pripjatiešu uzskata, ka to vajadzētu saglabāt kā
pieminekli cilvēku neprātam.
.
|