|
Ievads
.
Rakstot
iepriekšējo rakstu Šeltijs
nav kollijs!, nolēmu, ka pacentīšos jūs
iepazīstināt arī ar citiem "kollijveidīgajiem"
un ieviest kaut nelielu skaidrību šajā juceklī.
Esam
jau noskaidrojuši, ka šeltijs
nav kollijs, un agrāk jau savos
rakstos esmu minējis par jucekli ar vārdu
"kollijs". Piemēram, amerikāņi ar vārdu
"kollijs" saprot jebkuru suni (pat
jaukteni), kas strādā fermā un gana
lopus. Lai precizētu, ka runa iet tieši
par garspalvainajiem kollijiem, viņi parasti iekavās
aiz vārda "collie" ieraksta "Lassie
dog". Kāda izskatās Lesija,
zina visi, taču daži vēl jo šobaltdien ir pārliecināti,
ka "Lesija"
nav suņa vārds, bet gan šķirnes nosaukums. Taču
te vismaz ir skaidrība - Lesija
= kollijs un kollijs = Lesija.
Vairumam
Eiropas valstu suņinieku vārds "kollijs"
vispirms parasti asociējas ar borderkolliju, un
tikai pēc tam ar visādiem citiem - garspalvaino,
gludspalvaino, bārdaino utt. Ja internetā lasāt vārdu
"kollijs", nesapriecājieties par agru - maz
ticams, ka tas būs raksts par "mūsu
kollijiem". 99% runa ies tieši par borderkolliju,
jo cilvēki ir par slinku, lai izrunāt tik garu
nosaukumu "borderkollijs", tādēļ
sarunvalodā (un tagad arī rakstos!) ir saīsinājuši
to līdz "kollijs". Tāpat dauzi ir pārliecināti,
ka tieši šis arī ir tas suns, kuru sauc par
kolliju, respektīvi, ka kollijs = borderkollijs, bet Lesija
= Lesija.
.
Kollijveidīgo
grupa
.
Neoficiāli
ir pat izveidota suņu šķirņu grupa, kurā
apvienoti vairāki aitu un ganu suņi, un šai grupai dots kopējs
nosaukums "Kolliji", t.i., jāsaprot, ka
visu šo minēto šķirņu suņus jādēvē par
kollijiem. Šajā grupā ietilpst Austrālijas
strupastes ganu suns, Austrālijas aitu suns (tautā dēvēts
vienkārši par "ausiju" - "aussie"
- visradniecīgākais kollijam pēc intelekta,
rakstura un
darbspējām), Austrālijas hīlers, kelpijs, kūlijs,
angļu aitu suns, blū Leisī, borderkollijs, bārdainais
kollijs, maknābs, Jaunzēlandes kollijs, Smitfīlda
aitu suns, Velsas aitu suns, šeltijs, garspalvainais
kollijs un gludspalvainais kollijs.
Daži
no jums, kas pārzina suņu šķirnes, jau pamanīja,
ka šajā "kollijgrupā" ietilpst arī
starptautiski oficiāli neatzītas suņu šķirnes.
Tas nevienu neuztrauc, jo patiesībā ir jocīgi, ka
suņi reāli dabā pastāv, bet viņi it kā neskaitās,
jo kaut kāda kinoloģiskā organizācija neuzskata
par vajadzīgu tādus atzīt. Kā piemēru varu minēt
kaut vai "kollijgrupā" neietilpstošo, bet
aitu un ganu suņu grupā esošo Austrumeiropas aitu
suni. Arī šis suns nav atzīts kā patstāvīga šķirne
dažādās kinoloģiskajās organizācijās, lai gan
šķirne pastāv un tiek izmantota jau vairāk nekā
pusgadsimtu.
Tagad
gribu jūs īsumā iepazīstināt tuvāk ar šīs
neoficiālās, par "kollijiem" dēvētās,
grupas pārstāvjiem. Nestāstīšu par
garspalvainajiem un gludspalvainajiem kollijiem, jo
vajadzīgo informāciju atradīsiet šajā portālā.
Bet par šeltijiem pietiekami varat izlasīt manā
iepriekšējā publikācijā Šeltijs
nav kollijs! un atkārtoties nav jēgas.
.
Austrālijas
strupastes ganu suns
.
.
Šīs
šķirnes angliskais nosaukums: Australian Stumpy Tail
Cattle Dog. Tā no oficiālo suņu organizāciju puses
atzīta samērā nesen, standarts apstiprināts 2005.
gadā. Augstums skaustā suņiem - 46-51 cm, kucēm -
43-48 cm. Svars - 16-23 kg.
Šķirnes
saknes meklējamas jau tālajā 19. gadsimtā, ka no
Anglijas ievestie Smitfīda aitu suņi Austrālijā
krustojās ar savvaļā mītošajiem dingo. Kāds
Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošs fermeris uzvārdā
Timinss, kuram nācās ragu lopu ganāmpulku pārdzīt
uz citām, ļoti attālām ganībām, sapņoja par
daudz izturīgākiem suņiem, nekā pašam piederēja.
Krustošana ar dingo jau tika veikta mērķtiecīgi,
taču šie eksperimenti nedeva vēlamo rezultātu. Tieši
otrādi - bez cilvēka uzraudzības šie krustojumi sāka
uzbrukt pašu lopiņiem, kas bieži vien beidzās ļoti
bēdīgi. Šos apzināti veidoto jauno suņu šķirni
pat iesauca par "Timinsa kodējsuņiem". Taču
tas bija tikai šķirnes radīšanas sākums. 1917.
gadā šķirni sadalīja divās - tā tika iegūts gan
Austrālijas ganu suns jeb Austrālijas hīlers
(nejaukt ar Austrālijas aitu suni jeb "ausiju"!),
gan Austrālijas strupastes ganu suns jeb hīlers ar
ļoti īsu astīti.
.
Austrālijas
aitu suns
.
.
Pēc
sava intelekta, rakstura un darbaspējām tieši Austrālijas
(gandrīz uzrakstīju "kollijs"!) aitu suns
ir visradniecīgākais kollijam. Vēl mēdz apgalvot,
ka "ausijs" it kaut kas pa vidu starp
kolliju un borderkolliju.
Austrālijas
aitu suns, tāpat kā borderkollijs, patlaban ir ļoti
populāra aitu un ganu suņu šķirne visā plašajā
pasaulē. Šķirnes angliskais nosaukums ir Australian
Sheepdog vai Australian Shepherd.
Pieņemts uzskatīt, ka Austrālijas aitu suns ir cēlies no basku
tautas (kas apdzīvoja Pireneju augstienes) aitu suņiem. Eiropas pārceļotāji ieveda tos Austrālijā, kur tie sakrustojās ar vietējām šķirnēm, tomēr basku aitu suņu asinis ir dominējošās šajā šķirnē. Savu nosaukumu Austrālijas aitu suns ir mantojis no basku izcelsmes Austrālijas aitu suņiem, kuri XIX gadsimtā tika ievesti Austrālijā no ASV. Savukārt mūsdienīgais Austrālijas aitu suņa tips izveidojās Savienoto Valstu ziemeļos, tāpēc par šķirnes dzimteni tiek uzskatīta Amerika. Tā cilvēka vārds, kurš XIX gadsimta sākumā no ASV ieradās Austrālijā un uzsāka šo darbu, ir Basks Šiferds.
Prērijās, kur ganās daudzskaitlīgi aitu bari, govju un
zirgu ganāmpulki, suns kļuva par uzticamu palīgu amerikāņu kovbojiem. Bet plašu atpazīstamību Austrālijas aitu suņi ieguva pēc tam, kad Džeiss Sislejs slavens dresētājs iekļāva tos savā rodeo programmā, kurā suņi izcēlās ar spīdošu sarežģītu triku izpildījumu. Tas bija 1939. gadā. 1948.-1959. gados suņi veiksmīgi filmējās Volta Disneja filmās un guva tādus panākumus, ka Džeiss kopā ar savu brāli Dženu sāka nopietni nodarboties ar šīs šķirnes suņu audzēšanu. Viņi radīja pirmās Austrālijas aitu suņu mūsdienu līnijas. Īpašu pievilcību un individualitāti katram sunim piešķir krāsu dažādība un plankumu izvietojums uz ķermeņa.
1957. gadā tika nodibināts Austrālijas aitu suņu Amerikas klubs (ASCA), bet suņi netika izstādīti, uzskatot, ka izstāžu suņi zaudē savas labās darba spējas. 1950. gada beigās tika nodibināta
Kalnu un ieleju Austrālijas aitu suņu asociācija, bet 1966. gadā Kalifornijā Starptautiskā Austrālijas aitu suņu asociācija. 1977. gadā ASCA izstrādāja un apstiprināja šķirnes standartu, kurš ir spēkā arī šodien. Austrālijas aitu sunim ir miniatūrs paveids, ko sauc par ziemeļamerikāņu aitu suni.
Augstums skaustā suņiem - 51-58,5 cm, kucēm - 45,5-53,5 cm (interesanti, kurš no FCI Standartu komisijas jeb pusslepenās brālības apstiprinājis šos puscentimetrus standartos?).
.
Austrālijas
hīlers
.
.
Austrālijas
hīlers ir lielisks palīgs ganībās un lopu pārdzīšanas laikā lielos attālumos, tam piemīt izcilas darba spējas un tas ir fenomenāli rūdīts un nav prasīgs. Tieši šī iemesla dēļ šis suns ir iemantojis vienu no savām iesaukām dzelzs kuņģis. Austrālieši šajā sakarā mēdz jokot: hīlers spēj pārtikt no visa un nekā.
Austrālijas hīlera rašanās laiks ir aptuveni 1800. gads. Šķirnes veidošanās norisinājās, sajaucoties vairākām šķirnēm, kuras Austrālijā ieveda skotu emigranti: dalmācieši,
kelpiji, marmora kolliji un savvaļas dingo sarkanais dingo. Tajā laikā, kad Austrālijā veidojās pirmās ieceļotāju kolonijas, fermeri izjuta nepieciešamību pēc labiem ganu suņiem. Tiem suņi, kuri kontinentā jau bija, nepiemita ganu suņiem vajadzīgās īpašības. Lopkopībai Austrālijā bija sava specifika: lopi netika turēti aplokos, bet gan brīvā vaļā lielās zemes platībās, ko klāja reti krūmi. Bija nepieciešams suns, kas spētu lielu daļu darba izpildīt patstāvīgi, orientējoties pazīstamas apkārtnes robežās, neļaujot lopiem aiziet pārāk tālu. Suņiem bija jābūt izturīgiem, kā arī jāprot vadīt lopus tādā veidā, lai nodarītu tiem pēc iespējas mazāk ļaunuma. Sākumā ieceļotāji izmantoja tā saucamo lauka suni, bet tas bija neveikls un lēns, ar garu, smagu, melnas krāsas apmatojumu un baltiem plankumiem ap kaklu, nokarenām ausīm un īsu asti. Šis suns nespēja izturēt dienas karstumu, kā arī mēdza daudz riet, kas nebija vēlams. 1830. gadā
Timmins, fermeris no Bedžastas, sakrustoja lauka suni ar sarkano dingo. Šo krustojumu lopkopji jokojoties dēvēja par
Timinsa kodējsuņiem. Suns iemantoja dingo spējas, bija aktīvs un gudrs. Tas bija neliela auguma un tam piemita nepieciešamā izturība.
1840. gadā Tomass Hals Maksvelbruks atveda uz Austrāliju divus
gludspalvainos marmora krāsas kollijus. Šie suņi bija paredzēti lielo ragulopu
ganīšanai, tomēr no austrāliešu viedokļa tiem piemita viens nopietns trūkums tie rēja. Arī šie suņi tika izmantoti jaunas šķirnes radīšanai, krustojot tos ar dingo. Dingo nodeva jaunajai šķirnei spēju klusējot pieskriet pie mājlopa un kost tam kājās. Tāda
ganīšanas metode krūmāju zonām bija piemērota. Pēc vairākām paaudzēm izveidojās suns, ko sāka dēvēt par fermera palīgu. Fermera palīgs saglabāja visas dingo īpašības un lieliski jutās pustuksneša apstākļos. Šim sunim bija pelēkas un marmora sarkanas krāsas apmatojums, kas lieliski paslēpa to apkārtnē. Pēc šķirnes radītāja nāves 1870. gadā citi selekcionāri turpināja iesākto darbu. Tā 1872. gadā kāds misters Deiviss, kas nodarbojās ar lopu tirdzniecību, aizveda jaunos suņus uz mājdzīvnieku izstādi Sidnejā. Viņš pārdeva kucēnus vairākiem lopkopjiem, ieskaitot arī brāļus Žaku un Hariju Bagustus-Ežū. Šie divi vīri ķērās pie selekcijas darbiem. Viņi pamēģināja uzlabot šķirni, piejaucot tai dalmācieša asinis. Galvenais uzdevums bija panākt, lai suņi mīlētu
zirgus un pārmantotu šo īpašību no dalmāciešiem, kuri tika uzskatīti par kariešu suņiem. Tomēr eksperiments daudzējādā ziņā neizdevās mainījās suņu krāsa (parādījās balti plankumi), kā arī tika zaudētas daudzas labas
ganu īpašības. Lai šīs īpašības atjaunotu, šķirnei tika pievienotas kelpiju asinis. Rezultāts izrādījās lielisks: suņi sanāca ļoti gudri, spēcīgi, ar unikālu nokrāsu, tie labi adaptējās klimatiskajos kontrastos, kas raksturīgi Austrālijas kontinentam, tie apkopoja sevī visas nepieciešamās īpašības, ko austrālieši vēlējās redzēt aitu suņos fermeru palīgos. Hīleri ir ilgdzīvotāji daži ir nodzīvojuši līdz pat 29 gadu vecumam.
Šķirnes
angliskais nosaukums ir Australian Cattle Dog vai Australian Queensland Heeler,
vai arī Blue Heeler. Augstums skaustā suņiem - 51
cm, kuces - nedaudz mazāk. Svars - 16-20 kg.
.
Kelpijs
.
.
Par
kelpiju austrāliešu paruna vēsta: "Kož kā aligators un rej kā hronisks tuberkulozes slimnieks. Nav tādu pārgājienu, kas spētu to nogurdināt, nav tādas barības, kas tam neietu pie sirds."
Šīs
šķirnes angliskais nosaukums ir Kelpie jeb
Australian kelpie (reizēm arī - Barb). Mēdz dēvēt par Austrālijas
kolliju.
Augstums
skaustā suņiem - 46-51 cm, kucēm - 43-48 cm.
Visticamākais ir pieņēmums, ka kelpijs ir šķirnes sajaukums gludspalvainais kollijs un savvaļas
dingo, bet pastāv arī citi viedokļi. Iespējams, ka tas ir īru ieceļotāju suņu sajaukums ar vietējiem mājas suņiem - melnas vai rudas krāsas gludspalvainajiem kollijiem.
Kelpijs tiek uzskatīts par austrāliešu suņu audzētāju zvaigzni un par vienu no galvenajām piektā kontinenta šķirnēm. Turklāt kelpijs ir izcils ganu suns, kurš ir spējīgs aizstāvēt baru no vilku un savvaļas dingo uzbrukumiem, kā arī sargāt saimnieka īpašumus. Tas ir lielisks kompanjons uzticams un gādīgs draugs. Šī suņa dzīvē ir tikai viens saimnieks, lai gan tāda īpašība šķirnei nes tikai postu. Savu nosaukumu šķirne ir ieguvusi no
"Kelpie's Pup" (Kelpija Kucēns) tā sauca kuci, kura uzvarēja pirmajās Austrālijas ganu suņu sacensībās.
Austrālijas gani apgalvo, ka kelpijs var ganīt ne tikai ar balsi, bet arī ar skatienu, kurš uz
aitām atstāj hipnotisku iespaidu, un tas tiek uzskatīts par augstāko pilotāžu ganu suņu darbā. Kelpijs ir tik gudrs un plastisks suns, ka, ja tam ir ātri jānokļūst
aitu bara otrā pusē, tas neskrien apkārt, bet izvēlas optimālāko risinājumu, īsāko ceļu pārskrien pāri
aitu mugurām.
.
Kūlijs
.
.
Kūlijs,
angliski Coolie un arī Koolie, tāpat pazīstams ar
nosaukumu gan Australian Koolie, gan German Koolie, ir
vidēja auguma ganu suns - 45-50 cm. Šķirne
starptautiski oficiāli netiek atzīta.
Darba
vai ganu suņu šķirne, kas pastāvēja Austrālijā
jau kopš XIX gadsimta sākuma, kad to selekcionēja
no importētiem britu darba suņiem. Roberts Kaleski
1903. gadā kādā rakstā "Agricultural Gazette"
par "lopu suņiem" rakstīja par
"Velsas hīleru vai marmorkrāsas suni, kuru kļūdaini
uzskata par vācu kolliju". Viņš tika aprakstīts
"kā izmērā un miesas būvē līdzīgs
gludspalvainajam kollijam", zilpelēks suns un
visbiežāk ar "zilbaltām acīm".
Jāsaka,
ka kūliju populācija pārstāv ievērojamas variācijas,
jo tie tika selekcionēti dažādiem uzdevumiem un dažādos
reģionos. Austrālijas Kūliju klubs lakoniski
raksturo šķirni kā pamatā balstītu uz savām
darba spējām, nevis ārējo izskatu.
Kūlijiem
piemīt dabīgs instinkts izskriet tālu ganībās un
veikt plašu cirkulāciju, lenkt aitas
un dzīt tās atpakaļ pie saimnieka. Visbiežāk tiek
izmantoti tieši, lai vadītu aitas,
kā arī klusi un mierīgi darbotos tuvās distancēs.
Par
kūliju priekštečiem tieši jāuzskata marmorkrāsas
gludspalvainie kolliji, kas XIX gadsimtā tika importēti
no Lielbritānijas, un tumšie kolliji no Skotijas
augstienēm.
Kā
viena no interesantākajām hipotēzēm par kūliju
izcelsmi uzskatāma, ka "vācu kolliji" ir cēlušies
no "vācu tīģera" - izbijušas eiropiešu
ganu suņu šķirnes, taču par to nav ne rakstisku,
ne ģenētisku liecību. Ticamāka ir teorija, ka šķirnes
nosaukums cēlies no Dienvidaustrālijā mītošajiem
vācu emigrantiem, kuri nespējuši pareizi izrunāt vārdu
"kollijs", tā vietā sakot "kūlijs".
.
Angļu
aitu suns
.
.
Angļu
aitu suns (English Shepherd) ir vēl viena
starptautiski oficiāli neatzīta suņu šķirne un
diez vai mēs viņus kādreiz redzēsim izstādēs, jo
tie, kas parasti netiek atzīti izstādēm un šoviem,
parasti aizņemti darbā. Šī suņa augstums skaustā
- 46-58,5 cm. Angļu aitu suņi ir amerikāņu fermeru
apzināti veidota šķirne, protams, lai uzlabotu
fermas darba suņu īpašības. Zināms, ka šķirnes
radīšanā piedalījies arī vecā tipa kollijs,
borderkollijs un citi aitu un ganu suņi. Selekcijas
rezultātā ir izveidots izturīgs un darbspējīgs
suns, kurš var patstāvīgi vadīt ganāmpulku.
.
Blū
Leisī
.
.
Patiesībā
vēl līdz šim starptautiski nevienas kinoloģiskās
organizācijas neatzītā šķirne ar anglisko
nosaukumu Blue Lacy ir tikpat sena kā kolliji. Blū
Leisī šķirne radīta 1800. gadā Teksasā (ASV).
Par cik neviens negrib šo darba suni atzīt, 2005.
gadā Teksas štata gubernators beidzot izdeva speciālu
likumu, kas atzīst blū Leisī par oficiālo štata
šķirni.
Augstums
skaustā - 46-53 cm, svars - 16-23 kg. Apmatojuma krāsa
mēdz būt gan zilgana (tas pateikts jau šķirnes
nosaukumā), sarkana un trīskrāsu.
Leisī
(Lacy) vārdā suns ticis nosaukts par godu brāļiem
Leisijiem (Frenkam, Džordžam, Edvīnam un Harijam),
kuri no 1858. gadā no Kentuki pārcēlās uz Teksasu.
Pēc brāļu sacītā, suņi bija angļu aitu suņa
(iespējams, arī koijota), greihaunda un vilka maisījums.
Tiek uzskatīts, ka tieši augstākminētie brāļi
izstrādāja un nostiprināja šīs šķirnes ganīšanas
instinktu. Blu Leisī ticis pielietots arī kā
dienesta suns.
.
Borderkollijs
.
.
Nav precīzu ziņu par to, cik šķirņu ir piedalījušās mūsdienu borderkollija radīšanā. Var tikai izdarīt pieņēmumus, vadoties pēc ģenētiskām īpatnībām, kuras piemīt šai šķirnei. Tiek uzskatīts, ka šķirnes pamatu veido kolliji no Skotijas zemāko dienvidu reģiona, kas robežojas ar Angliju, par ko norāda nosaukums border, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē robeža. Savukārt ar ķeltu vārdu kollijs apzīmēja visus suņus, kuri tika izmantoti mājlopu ganīšanai.
Tiek uzskatīts, ka borderkollija veidošanās procesā piedalījušies:
-
Spingerspaniels. Tā pietupšanās instinktu visticamāk mantoja borderkollijs, kas piešķīra šim darba sunim par vēl efektīvāku un ērtāku īpašību, strādājot ar
aitām, nekā vecā tipa suns, kurš
aitas dzina un koda tām.
- Kurts
(greihaunds, vipets). Pēcnācēji bija daudz ātrāki, nekā kolliji, un daudz izturīgāki, nekā greihaundi. Šī kombinācija (kollijs un kurts) Anglijā tiek dēvēta par lurcher. Daudzi no tiem vēlāk tikuši piereģistrēti kā borderkolliji. Ausu formu mūsdienu borderkollijs noteikti ir mantojis no
kurta.
- Bārdainais kollijs. Jau
daudz vēlākā šķirnes vēstures posmā ir zināmi gadījumi, kad borderkolliji tikuši krustoti ar bārdainajiem kollijiem, kuru pēcteči joprojām retumis ir sastopami mūsdienu suņu ciltsrakstos (pārsvarā
ASV).
- Nezināmas izcelsmes suņi. Līdz zināmam laikam suņu selekcija bija spontāna nodarbe. Suņu audzētāji vadījās tikai pēc vēlmes uzlabot savu suņu darba spējas, tāpēc bieži vien izmantoja metizāciju. Pat pēc ISDS (Starptautiskās Ganu Suņu biedrības) izveidošanas borderkollija ciltsgrāmatā tika reģistrēti nezināmas izcelsmes suņi, ja tie spēja uzlabot darba spējas, kuras šķirnē vienmēr tika vērtētas augstāk, nekā ģenētiskā tīrība. Tādā veidā rodas secinājums, ka borderkollijs ir ar dažādām uzvedības pazīmēm apveltītu suņu šķirņu sintēze
(medību, sargsuņu, ganu suņu utt.), kura radījusi vienu no labākajiem pasaules ganu suņiem.
Pirmos aitu suņus ar borderkolliju nosaukumu 1915. gadā piereģistrēja Džeimss
Reidoms. Kā izstāžu suns borderkollijs kļuva pazīstams daudz vēlāk. Neskatoties uz daudziem iebildumiem no to cilvēku puses, kuri borderkollijam vēlējās atvēlēt tikai un vienīgi darba suņu nišu un augstu vērtēja tikai tā darba spējas, Lielbritānijas un Amerikas
suņu klubi ķērās pie izstāžu suņa radīšanas un radīja eksterjera
standartus.
Darba
suns nr. 1, aitu
gans nr. 1, sportists nr. 1, visgudrākais
no visiem suņiem pasaulē (esošajā reitingu
tabulā ieņem pirmo vietu).
Par
borderkollijiem varētu rakstīt daudz un izveidot
tikpat lielu portālu kā par kollijiem, taču es to
nedarīšu. Piebildīšu ka suņa ar anglisko
nosaukumu Border collie augstums skaustā suņiem ir
47,5-55 cm, kucēm - 45-52,5 cm, bet svars - 13,5-22,5
kg.
.
Bārdainais
kollijs
.
.
Bārdainais kollijs ir viena no ganu suņu šķirnēm, kas paredzēta tā saucamajai pārdzīšanas
ganīšanai kalnu apstākļos. Tiek uzskatīts, ka šīs šķirnes rados ir ne tikai kollijs un senais Anglijas aitu suns bobteils, bet arī Dienvidkrievijas un Polijas zemienes aitu suns. Šķirnes veidošanās vēsture ved mūs uz tiem laikiem, kad cilvēku labklājība un izdzīvošana pilnībā bija atkarīga no mājdzīvniekiem. Tajos laikos bārdainā kollija senci dēvēja gan par kalnu kolliju, gan par pinkaino kolliju, gan par skotu aitu suni. Sezonālās migrācijas, kā arī mājlopu pārdzīšana Anglijas industriālajos rajonos prasīja tieši tādu šķirni, un tā arī veidojās simtiem gadus dabas apstākļu iespaidā.
Ir droši zināms, ka 1514. gadā Lielbritānijas salās kopā ar mājlopiem nonāk Polijas ganu suņi. Un viduslaikos uz salām caur Vāciju nonāk arī Krievijas ganu suņi, kuri tika iepirkti kopā ar ganāmpulkiem. Pirmo reizi ar mūsdienu nosaukumu šķirne tiek pieminēta D. Dž. Tomsona Greja grāmatā Skotijas suņi 1891. gadā, bet 1897. gadu var uzskatīt par bārdainā kollija oficiālās atzīšanas gadu.
Angliskais
nosaukums - Bearder collie, augstums skaustā suņiem
ir 53-56 cm, kucēm - 51-53 cm.
.
Turpinājums
.
»
Collie,
Coolie, Koolie un tie, kurus sauc par kollijiem 2
|
