Kara varonis Diks

.

.

Mīnu meklētājs Diks ar instruktoru (uzvārds nav norādīts).

.

Iespējams, kollijs Diks ir pats slavenākais no visiem Otrā pasaules kara suņiem. Varbūt tikpat slavens, kā kino kollijs Lesija.

Diks, pēc ciltsrakstiem - Dekoits, piedzima 1939. gada 8. jūlijā Ļeņingradā. Viņš bija Ļeņingradas Dienesta suņu kluba kollijs un viņa izcelsme ir labi zināma. Dika tēvs Rekss (īp. Zeļenkovs) tika ievests no Maskavas. Viņš bija trīskrāsu kollijs bez ciltsrakstiem. Savukārt, Dika māte Trimming Shetland (īp. Tkačenko) bija balta ar rudu masku. Viņa ir dzimusi 1936. gadā un pārstāvēja tolaik labi zināmo BETDŽOJ kolliju līniju (Grāls Betdžoj + Gabedžen Betdžoj).

.

.

.

Abos attēlos varam redzēt Dika vecmāmiņu Gabedžen Betdžoj. Augšējais attēls datēts ar 1935. gadu, bet apakšējā varam redzēt Gabedžen piedalīšanos sakaru dienesta suņu sacensībās vēl pirmskara Ļeņingradā, kurās viņa ieņēma augstas vietas.

.

Gabedžen Betdžoj ne tikai bija novērtēta ar atzīmi "teicami" pēc eksterjera, viņa izcēlās ar savām darbspējām, sekmīgi piedaloties sakaru un sanitārā dienesta sacensībās, kuras vēl pirms Otrā pasaules kara tika rīkotas dienesta suņu klubos. Gabedžen tika uzskatīta arī par lielisku sargu.

.

.

Diks izgāba daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības.

.

Diks dzīvoja parastu un ikdienišķu kollija dzīvi Ļeņingradā kopā ar saviem saimniekiem Tatjanu Sņegocku un Leonīdu Meržvinski. Viņus visus kopā bieži varēja sastapt Ļeņingradas ielās.

Saimniece strādāja Flotes komisariāta konstruktoru birojā par rasētāju, šajā pašā iestādē strādāja arī Leonīds. Viņiem abiem ļoti patika suņi jau no bērnības un tādēļ 1939. gadā pāris nolēma iegādāties sev kolliju.

Mazais Dekoits, kuru mājās sauca vienkārši par Diku, bija nokļuvis pie labiem saimniekiem. Viņi par Diku rūpējās un nodarbojās ar kucēnu. Mazliet vēlāk Diks Ļeņingradas Dienesta suņu klubā apguva arī vispārējās apmācības kursu un visas prasītās komandas izpildīja ātri un precīzi. Tagad varēja piedalīties arī suņu izstādē, kas notika 1940. gadā. Ir saglabājies Dika izstādes apraksts.

.

.

Mērījumi:

augstums skaustā - 61 cm;

ķermeņa garums - 68 cm;

krūšu apkārtmērs - 64 cm;

krūšu dziļums - 32 cm;

galvas garums - 25,5 cm;

purna garums - 12,75 cm;

attālums starp ausīm - 9 cm;

sakodiens pareizs, zobi normāli.

Eksperta apraksts: "Kopējais iespaids - labi attīstīts skaists vidēja auguma suns. Galva labāka kā iepriekšējam (sunim, kas bija izvests ringā pirms tam - aut.), taču nedaudz plata pieres daļā. Pareizas formas ausis, labajai - mīksts skrimslis. Acis tumšas. Labs korpuss, pietiekami izstiepts, mugura vājāka kā iepriekšējam. Krāsa - ruds ar baltu žabo un apkakli, apmatojums ļoti labs."

Novērtējums: 2 "ļoti labi".

.

Diks auga ļoti paklausīgs un labsirdīgs. Leonīda māsai bija meita, kura dzimusi vienā gadā ar Diku. Kollijs ar savu saimnieku bieži apciemoja māsu un Diks ļoti labi izturējās pret mazo bērnu. Reiz 1940. gadā mazā meitene ieķērās ar abām rokām Dika kažokā un pati patstāvīgi piecēlās kājās. Viņi bija vienā augumā. Suns baidījies pakustēties, bet tiklīdz meitene paspērusi nedrošu soli uz priekšu, arī kollijs sācis virzīties līdzi. Ar Dika palīdzību meitene iemācījās staigāt un laikabiedru atmiņās Diks palicis kā laba bērnbu aukle.

Arī par Diku visi rūpējās un mīlēja viņu.

Bet tad sākās karš.

.

.

Dika saimnieki pirmskara Ļeņingradā - Tatjana Sņegocka un Leonīds Meržvinskis.

.

Konstruktoru birojs kopā ar vienu no tā vadošajiem darbiniekiem Leonīdu Meržvinski tika evakuēts uz Uļjanovsku, bet Tatjana ar Diku palika Ļeņingradā.

1941. gada augustā Dienesta suņu kluba kinologs Pjotrs Zavodčikovs sāka formēt 5. tanku iznīcināšanas armijas vienību un Tatjana savu Diku atdeva armijas vajadzībām.

Man līdz šim nav skaidra mīlošās saimnieces motivācija, arī nekādus konkrētus paskaidrojumus laikabiedru atmiņās neatrodu. Tiek pieņemts, ka Tatjana bijusi personīgi labi pazīstama ar Zavodčikovu un tas sievieti pratis pārliecināt.

Jāpiebilst, ka tolaik Ļeņingradas dienesta suņu klubā pavisam bija 160 kolliji, no kuriem 15 tika brīvprātīgi atdoti kara vajadzībām. Gandrīz neviens no Ļeņingradā palikušajiem kollijiem līdz kara beigām neizdzīvoja blokādes laikā - nomira no bada vai tika apēsti. Taču Diks no kara atgriezās. Taču par to vēlāk.

.

.

34. bataloja 2. rotas fotouzņēmums 1946. gadā. Ierindas vidū labi varam saskatīt Diku.

.

1941. gada rudenī Diks nonāk Sarkanajā armijā un viņam ļoti paveicas ar instruktoru - vecāko seržantu Mihailu Kirilovu. Sākotnēji seržants Diku apmācījis sakarnieka un sanitārā dienesta suņa amatam, un Diks šos pienākumus pildījis līdz 1943. gadam, kad viņu rekordtempā - viena mēneša laikā - apmāca par mīnu un sprāgstvielu meklētāju.

Dika instruktors M. Kirilovs krita kaujā 1944. gadā pie Voronkas upes un pēc viņa nāves ar suni sāk strādāt cits instruktors - seržants Pāvels Barabanšikovs (dažos avotos viņš minēts kā jefreitors).

.

.

34. bataljona komandieris Pjotrs Zavodčikovs.

.

Karam veltītā grāmatā "Inženieru karaspēka vienības cīņā par Padomju Dzimteni" tās autors B. Bičevskis, kurš dienējis līdzās Dikam, 1970. gadā rakstīja: "Karaspēka daļā izslavētais skotu aitu suns Diks bija apveltīts ar apbrīnojami smalkām maņām. Ar Dika palīdzību kopumā tika atrastas un neitralizētas vairāk nekā 12 000 dažādas mīnas. Lugas pilsētā Diks saoda sprāgstvielas kādas ēkas pagrabā, kas atradās uz galvenās ielas. Māja bija nodegusi un tās pagrabs pilnībā aizgruvis. Neviens pat nedomāja, ka pēc šī ugunsgrēka te kaut kas varētu būt saglabājies. Diks atrada divtonnīgu lādiņu, kuram bija uzstādīts detonators ar laika mašīnu. Siņavskas purvos Diks zem sabrukušas kārtiņu nojumes atrada trīs divsimt kilogramus smagus fugasus."

.

.

34. bataljona suņi - mīnu meklētāji ar saviem instruktoriem. Pie slitas redzams arī Diks.

.

Vēl Bičevskis savā grāmatā "Pilsēta - fronte" 1967. gadā atceras gadījumu, kad P. Zavodčikovs 1943. gadā sācis mīnu meklējošo suņu apmācību. Izmēģinājuma laikā 42. armijas sapieri mīnēja ar mācību mīnām kādu ēku uz Maskavas šosejas. Visi instruktori ar saviem suņiem strādāja labi un likās, ka visas paslēptās mīnas ir atrastas, jo suņi vairs neko neatrada un nereaģēja. Un tikai seržanta Barabanšikova skotu aitu suns Diks ne par ko nevēlējās atstāt inženieru bataljona šoferu istabu. Viņš bija nemierīgs, cēla degunu uz augšu un klusi smilkstēja. Zavodčikovs pavēlēja izgatavot nelielas stalažas (buku), lai Diks varētu pārmeklēt sienu augšā pie skursteņa. Krāsniņas dūmvadā tika atrasta vēl viena mācību mīna. Pārējie kursanti bija nokaunējušies.

Tieši kā mīnu meklētājs Diks izpelnījās vispusēju atzinību, slavu un kļuva par Otrā pasaules kara varoni, kopumā līdz savas karjeras beigām 1948. gadā šis kollijs atrada un uzrādīja vairāk nekā 12 000 mīnu.

.

.

Vienkārši kollijs Diks.

.

Diks 1944. gadā ir piedalījies Ļeņingradas pilsētas atmīnēšanas darbos. 34. bataljona suņi strādāja apstākļos, kuros cilvēkiem bija bīstami atrasties. Lasot tā laika rakstīto, top skaidrs, ka Ļeņingradā bija mīnēts teju vai katrs kvadrātmetrs. Tieši, pateicoties kollijam Dikam, tika atmīnēta un izglābta arī Pavlovskas pils.

Šķiet neticami, ka suns - sapieris spēj izdzīvot karā, visu laiku atrodoties saskarsmē ar dažāda veida un konstrukcijas spridzekļiem. Taču Dikam ir laimīgs liktenis un šis varonis to ir godam pelnījis. Viņš pārnāca no kara sveiks un vesels un pat piedalījās suņu izstādē 1945. gadā.

.

.

Tās pašas 1945. gada izstādes kataloga vāks, kurā pēc kara atkal piedalījās Dekoits.

.

.

Īpašnieks: Inženiertehniskais bataljons nr. N

6 gadi, trīskrāsu

Eksperta apraksts: "Smagnēji veidots, parupji veidota galva, viena auss noļukusi, zobi nodiluši, viens no tiem izvirzīts uz priekšu. Korpuss stiprs, priekškājas un pakaļkājas normālas. Aste, tāpat kā iepriekšējam, izslieta uz augšu."

Novērtējums: 2 "labi"

Kolliju portāla piezīme. Šeit apmatojuma krāsa minēta kā "trīskrāsu", bet 1940. gada izstādes aprakstā (skat. augstāk) minēts, ka suns ir "ruds ar baltu žabo un apkakli".

.

Kataloga 11. lappusē ar ķeksīti atzīmētais 14. ir Diks.

.

Diks nodzīvoja laimīgu suņa dzīvi un līdz pat savai pēdējai dienai (gads netiek norādīts) mitinās "N" karaspēka daļā Pavlovskā. Pēc nāves apglabāts ar militāru godu.

Nav skaidrs, kādēļ pēc kara kollijs netika atdots atpakaļ bijušajai saimniecei Tatjanai Sņegockai. Tagad grūti izsecināt patieso iemeslu - varbūt pati nevēlējās, bet, iespējams, armijas "īpašumu" nevienam vairs atdot netaisījās.

Līdz šim brīdim ir saglabājusies vēstule, kuru Zavodčikovs atsūtīja Tatjanai īsi pēc kara beigām 1945. gada vasarā: "Diks, kas tika ieskaitīts armijā 1941. gada rudenī, ātri un sekmīgi apguva dažādu dienestu iemaņas, viegli pārcieta blokādes laiku. Ilgu laiku atradās frontes priekšējās pozīcijās zem ienaidnieka uguns, 1943. gadā mēneša laikā apguva mīnu meklēšanas dienestu, kurā guva spīdošus rezultātus. Viņš meklēja mīnas labāk par citiem dažādu šķirņu suņiem Nereti tās bija vissarežģītākās konstrukcijas. 1945. gadā viņš bija atradis 10 500 mīnas. Dika instruktors saņēma Padomju Savienības maršala (abu uzvārdi netiek minēti - aut.) pateicību un piecus valdības apbalvojumus. Pēc Dika spriežot par kolliju šķirni, tā mūsu klimatiskajos apstākļos jāatzīst par vispiemērotāko mīnu meklēšanas, sakaru un sanitārajam dienestam.

Daļas komandieris, apakšpulkvedis Zavodčikovs."

.

.

Tolaik vēl apakšpulkveža Zavodčikova parakstīta apbalvojuma lapa, kurā ieteikts apbalvot Dika instruktoru M. Kirilovu ar otrās pakāpes "Tēvijas kara ordeni". Augšējā rindiņā varam lasīt: "Viņam ir labākais mīnu meklēšanas suns bataljonā, kuru apmācījis pats."

.

Kāds bija Dika saimnieces Tatjanas tālākais pēckara liktenis, nav noskaidrots. Zināms tikai, ka viņas vīram Leonīdam gaužām nepaveicās. Dika saimnieks jau 1942. gadā tika notiesāts un izsūtīts uz Komi republiku. Tikai tādēļ, ka pēc tautības bija vācietis (šo PSRS Augstākās Padomes prezidija lēmumu 28.08.1941. atradu un izlasīju - aut.). Reabilitēts 1991. gadā, taču diez vai 1911. gadā dzimušais Leonīds Meržvinskis to piedzīvoja. Visticamāk, arī kollijus viņš vairs savā dzīvē nedabūja redzēt.

Sanktpēterburgas (agrāk Ļeņingradas - aut.) Kara vēstures artilērijas muzejā ir neliela ekspozīcija, kas veltīta 34. atsevišķajam pulkveža P. Zavodčikova bataljonam. Stendā ir izvietotas dažas kara suņu un viņu instruktoru fotogrāfijas. Ir arī bilde, kurā redzams Diks ar instruktoru, kura uzvārds nav minēts, tādēļ nav vairs zināms, vai bildē redzamais cilvēks ir Kirilovs vai Barabanšikovs.

.

Atkāpe

.

Kad biju uzrakstījis šo rakstu, pārlasot to, sapratu, ka esmu pastāstījis ļoti maz. Un ne jau tāpēc, ka teksts būtu īss, bet tādēļ, ka rakstā nav iespējams atspoguļot to realitāti un sajūtas, kas kara gados valdīja 34. bataljonā un Ļeņingradā. Ja kādu tas interesē, zem šī raksta pievienoju divas lejupielādējamas grāmatas krievu valodā, kuras sarakstījis rakstā pieminētais 34. bataljona komandieris Pjotrs Zavodčikovs.

.

Īss epilogs

.

Daudziem suņiem ir uzcelti pieminekļi, arī kara dalībniekiem, taču Otrā Pasaules kara lielākais varonis kollijs Dekoits diemžēl tādu nav nopelnījis vēl līdz šim. Nepateicība - pasaules alga. Kad varoņi nomirst, tie vairs nevienam nav vajadzīgi...

.

Grāmatas
.
	P. Zavodčikovs, F. Samoilovs "Meiteņu komanda" (1975) FB2
	P. Zavodčikovs, F. Samoilovs "Sprādziena nebūs" (1971) FB2

.

Piezīme. Grāmatas ir FB2 formātā un lejupielādēšanai sagatavotas kā ZIP arhīvs. Bezmaksas programmu FB2 grāmatu lasīšanai varat lejupielādēt šeit.

.

.

Par kollijiem kā dienesta suņiem DOSAAF laikā tiks uzņemta kāda no mūsu interneta seriāla "Laika mašīna" sērijām. To darīsim speciāli uzbūvētā DOSAAF kolliju sanitārā un sakaru dienesta nometnē, kas tiks uzbūvēta "Laimīgo kolliju zemē ®" tieši blakus "Straumēnu" lielezeram.

.

.

.

Ja iespējams, lūdzu, palīdziet ar rekvizītu iegādi un inventāra izgatavošanu.

.

.

.