.
Veļasmašīnu
"Rīga-17" un centrifūgu "Centa" reklāma
Vidzemes pludmalē.
.
Ievads
.
Viss sākās ar nejaušu Justīnes
grāmatiņas "Pifa piedzīvovojumi" pāršķirstīšanu.
To nebiju darījis kopš savas bērnības. Mani
iedvesmoja ilustrācija, kurā Pifs trenkā Herkulesu un
citus kaķus cauri tikko izžautai veļai. Malā stāv
žēlabās nomākta krustmāte Agate un vaid:
"Mana veļa!"
,
,
Uzreiz iztēlojos šāda veida darbības kādā no nākotnes
kolliju
pasākumiem "Laimīgo
kolliju zemē
®".
Šķūņa pļavā daudz veļasmašīnu, striķi ar
izžautu veļu, bļodas, centrifūgas, gludināmie dēļi,
gludekļi izskatītos ļoti iederīgi. Un, ja vēl
caur to visu Pifa un kaķu bara vietā skrietu
kolliji ar saviem saimniekiem, tas būtu
neaizmirstams skats! Neviens dzīvē vēl suņiem
šādas sacensības
nebija rīkojis!
Protams,
ka pirmā doma bija par kādreiz pašmāju ražotajām
veļasmašīnām "Rīga"! Atšķirībā no
daudzām citām tās ir smuki apaļas un krāsainas. Tā
radās ideja par atsevišķu sporta un izklaides
disciplīnu "Lielā veļas diena", kuru izspēlēt
bija paredzēts "Rančo
kollija ® 2017" laikā. Tika plānots
savākt "Straumēnu"
siena šķūnī vismaz sešas mašīnas.
Taču
ar to viss tikai sākās!
.
.
Kad 2016. gada vasarā biju uzņēmis
seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" 1. sēriju
"Brokastis"
un kazas,
izdemolējot uzklāto galdu, nebija man likušas
vilties, dzima doma turpināt izmantot
kazu
destruktīvo rīcību un ampelēšanos dažādās dzīves
situācijās. Nospriedu, ka kaziņas
var mazgāt veļu ar šīm pašām veļasmašīnām
"Rīga" mūsu pļavā. Tādēļ tika uzrakstīts
scenārijs sērijai
"Lielā veļasdiena: Ziepju opera",
taču tās uzņemšana dažādu iemeslu dēļ
vairākas reizes tika atlikta. 2018. gadā nolēmu
uzņemt reklāmas rullīti "Rančo kollija
®"
sacensībām, taču, kā jau tas parasti notiek,
safilmētā materiāla bija tik daudz, ka manā galvā
radās stāsts veselai
sērijai
"Vai tavam saimniekam
ir, ko mazgāt?". Tādējādi ne pirmo reizi mūsu
"Kolliju kino
®" studijas
vēsturē materiāls īsai
reklāmai pārtapa veselā
sērijā, bet vēlāk radās
ideja radīt turpinājumu "Lielajai
veļas dienai: Ziepju opera" - "Lielo veļas dienu 2: Jautrās spēles",
kurā
fermas kolliji,
kamēr
kazas ieslodzītas apaļajā aplokā,
izklaidējas, sacenšoties veļas šķēršļu joslas
pārvarēšanā, izgudro jaunu aportēšanas spēli -
spaiņošanu un izspēlē
interaktīvo rotaļlietu "Mini veļasmašīnas".
.
.
Paralēli vairākus
gadus veļasmašīnas tika bildētas un
filmētas ar un
bez kollijiem, gatavojot īpašus kalendārus, ar
kuriem varat iepazīties sadaļā
Veļasdiena.
Kā mēs mazgājam drēbes ziemā, iespējams uzzināt,
noskatoties sēriju "Lielā
veļas diena 3: Ziema", bet redzēt
pasaulē pirmās veļasmašīnu slēpošanas sacensības
var vērot filmiņā "Lielā
veļas diena 4: Uz slēpēm".
Esam uzņēmuši arī parodijas - "Mazo
veļas dienu", kurā tiek izmantotas trīs
kompaktas mini veļasmašīnas "Maļutka", un
"Mazo
veļas dienu 2: Bikses zemē" - vispār bez
veļasmašīnām.
2022. gada vasarā
nofilmējām
veselas četras sērijas! - "Lielo
veļas dienu 5: Piena ceļš", kurā
Keisija īsina laiku, skaitot zvaigznes, "Lielo
veļas dienu 6: Kokā", kurā veļasmašīna
uzrāpusies ozolā, "Lielo
veļas dienu 7: Izgudrotāji", kurā
Keisija izgatavo ierīci
veļasmašīnas
darbināšanai ar benzīna motoru, kad pēc negaisa
fermā
pazudusi elektrība, un "Lielo
veļas dienu 8: Veļasskrējiens", kas tika
iecerēta kā iepriekšējās sērijas tiešs turpinājums.
Tajā atkal notiek jautras
sacensības un
šoreiz veļas sķēršļu joslā dodas un mirkli vēlāk
centrifūgās "Centa" bumbiņas stumj iekšā ne tikai
mūsu kolliji, bet arī
aitas Herta un
Dollija, un āži Olimps un Plampačs.
Sacensības kopvērtējumā uzvarēja pati
Keisija un tas nebūt nebija inscenējums!
.
.
Baltās veļasmašīnas,
centrifūgas un veļas ruļļi. Tā var vairāk izmazgāt!
.
Kad diena ir
garlaicīga, tad var izdomāt kādu jaunu spēli, tādēļ
2022. gada decembrī, kas bija sniega pārpilns, "Lielajā
veļas dienā 9: Ledus krokets"
Hosento gāza veļasmašīnu un saldēja
drēbes, bet sērijā "Kā
braukt ar veļasmašīnu?" viņš nokārtoja
veļasmašīnas vadīšanas apliecību.
Gadās, ka veļasmašīnas
iespītējas un negrib mazgāt. Tad nākas izgudrot
mazgāšanas aparātu
pašiem. To varat redzēt sērijā "Lielā
veļas diena 10: Mazgulis". Taču
reiz, kad
Hosento bija
izgulējies veļasmašīnas monotono skaņu ieaijāts,
viņam kļuva garlaicīgi. Apnika spēlēties arī ar
gumijas pīlītēm un tādēļ viņš nolēma izjaukt pāris
veļasmašīnas un uzbūvēt sev kārtējo braucamo no
mazgājamo aparātu detaļām. Šo procesu un pašu
braucienu varat noskatīties sērijā "Lielā
veļas diena 11: Ziepjutrauka autiņš".
Jāpiebilst gan, ka neviena veļasmašīna
filmēšanā īstenībā necieta, jo visas
detaļas bija sameklētas pa malu malām dažādos
šķūnīšos un darbnīcās.
.
.
Hosento brauc savā mašīnā,
kas izgatavota no vecu veļasmašīnu detaļām.
.
Ja mazgāšanas procesu
negaidīti pārsteidz liels vējš vai pat vētra un
veļas striķis ar visu izmazgāto mētājas zemē, atliek
vienīgi smelties iedvesmu par kolliju attapību
sērijā "Lielā
veļas diena 12: Putnubiedēkļi". Viņi
nekad nenokar savus garos degunus un allaž kaut ko
izgudro!
Pie izgudrojumiem
ķērusies arī
kaziņa Doro. Sērijā
"Lielā
veļas diena 13: Doro mehānismi" viņa
radījusi pāris motorizētu ierīču, kas, iespējams,
turpmāk atvieglos izmazgātā pārvietošanu un
žāvēšanu. Bet sērijā "Lielā
veļas diena 14: Ūdenskritums" redzēsiet
Doro uzbūvēto
ūdenskritumu cauri biksēm.
Apaļās mašīnas ir kļuvušas par mūsu stratēģisko objektu nr. 1!
.. .
.
Parasti,
uzsākot kaut ko jaunu, cenšos padziļināti izpētīt
tēmu. Šī reize nav izņēmums un es nolēmu iepazīstināt
jūs ar veļasmašīnu "Rīga" vēsturi.
Pats uzņēmums - "Rīgas Elektromehāniskā rūpnīca"
Ganību dambī jau sen iznīcis, veļasmašīnas vairs
neražo un arī nelepojas ar savu vēsturi. Patlaban
bijušās rūpnīcas teritorijā kaut kāda ražošana
notiek, ir pat sava interneta vietne, taču no vēstures
ne smakas. Nācās par veļasmašīnu "Rīga"
ražošanas vēsturi rakāties Krievijas interneta ārēs
un cilāt aizgājušā gadsimta presi digitālajos arhīvos
- tā apaļo mašīnu vēsture manā datorā tapa pa
kripatiņai vien, vairāku gadu garumā.
...
Pavisam
īsa rūpnīcas vēsture
.
Viss
sākās sen, tālajā 1888. gadā Krievijas impērijas
nomalē Rīgā, kad krievi un franči nodibināja kopīgu
uzņēmumu "Provodņik", kurā ražoja tobrīd
labākās automašīnas Eiropā, gumijas apavus,
linoleju un dažādus izstrādājumus ķirurģijas
vajadzībām. (Vai jums tas viss neatgādina somu
"Nokia"?)
Rūpnīca
bija ļoti liela un ražošanā nodarbināja 1 400 strādniekus.
.
.
Nodibinoties
Latvijai, uzņēmums daļēji tika izvests, daļēji
izvazāts. Tā teritorijā atradās dažādas sīkas
darbnīcas. Pēc Otrā pasaules kara izdemolēto rūpnīcu
1946. gadā sāka atjaunot vācu karagūstekņi un ap 1950. gadu
ekspluatācijā tika nodoti vairāki jauni ražošanas
korpusi.
.
.
No 20.gadsimta 50.
līdz 80.gadiem rūpnīca nepārtraukti paplašinājās, Latvijā ieradās speciālisti un strādnieki no
visas Padomju Savienības. Tika izveidots
konstruktoru birojs ar izmēģinājuma ražošanu, kurā
izstrādāja jaunus produkcijas veidus. "RER" pirmā
PSRS sāka ražot pusvadītāju taisngriežus, ātrgaitas
elektrovilcienu elektroiekārtas un nodilumizturīgus
magnētiskos palaidējus. "RER" konstruktori arī
projektēja elektroaprīkojumu elektroratiņiem,
štabelētājiem, vilcējiem, iekrāvējiem, kā arī
pirmajiem padomju elektromobiļiem. 1980.gada
Olimpiskajām spēlēm Maskavā rūpnīcā "RAF" tika
izgatavoti 20 elektromobiļi ar "RER" aprīkojumu.
Rūpnīcas attīstība notika strauji - no 1965. līdz
1985. gadam ražošanas apjoms palielinājās četras
reizes. Uzņēmumā strādājošo skaits 70-to gadu beigās
sasniedza 7 000 cilvēku. "RER" ražotā produkcija bija
pazīstama 60 pasaules valstīs.
1981. gadā uz "RER"
bāzes tika izveidota ražošanas apvienība "RER". Tajā
apvienojās "Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca", "Rīgas
Elektrosadzīves mašīnu rūpnīca", "Eksperimentālā
pulvermetalurģijas izstrādājumu rūpnīca" un
"Rēzeknes Grīdas bezsliežu transportlīdzekļu
elektroiekārtu rūpnīca". Galvenie produkcijas veidi
bija elektroiekārtas piepilsētas vilcieniem,
tramvajiem un elektroiekrāvējiem, elektroiekārtas ar
enerģijas rekupāciju atpakaļ tīklā, elektroiekārtas
vagonu apgaismošanai, celtņu elektrodzinēji,
spararata ģeneratori, zemsprieguma ierīces,
metālkeramikas izstrādājumi. PSRS militārajam
kompleksam "RER" ražoja aviolokācijas staciju
elektropievadus. Astoņdesmito gadu nogalē strādājošo
skaits uzņēmumā sasniedza jau 8 500 cilvēku.
Tieši 1950. gadā, kad Latvijā no Maskavas tika
ievests pirmais Rīgas kolliju ciltstēvs Larus (līdz
1952. gadam - izstādēs vienīgais kollijs Latvijā!),
ražotne ar nosaukumu "Rīgas Elektromehāniskā
rūpnīca" Padomju Savienībā pirmā sāka ražot veļas
mazgājamās mašīnas ar nosaukumu "EAJ-2",
taču patērētāji bieži sūdzējās par konstrukcijas
nepilnībām. Sūdzības pienāca no visas Padomju
Savienības. Vēlāk tapa
arī 3. modelis. Šīs 400 vatus jaudīgās mašīnas, kas
varēja izmazgāt un izspiest 2,5 kilogramus veļas,
bet pašas nesildīja ūdeni, ražoja līdz pat 1955.
gadam.
.
Pavisam tika izgatavotas 19 000 mašīnu, tās veikalos
dabūt nevarēja, bet maksāja 600 rubļu. Jāpiebilst,
ka šīs mašīnas pašizmaksa bija 1500 rubļi...
(komunistiskās ekonomikas īpatnības!)
.
Video |
|
|
Baltkrievijas TV raidījums "Gigantu liktenis"
par veļasmašīnām "Rīga".
|
|
.
"Rīga-54"
.
"Rīgu" ražošana aizsākās ar 1954. gada komunistiskās
partijas lēmumu "Modernizēt Rīgas rūpnīcas ražoto
veļas mazgājamo mašīnu, papildinot to ar ierīci
ūdens novadīšanai, un sākt modernizētās mašīnas
ražot ar 1954. gada 1. maiju". Uzdevuma īstenošanai
tika atvēlēti vien divi mēneši....
.
.
Rūpnīcas galvenais konstruktors Anatolijs Kričko
saprata, ka jārada pavisam jauna mašīna, nevis
jāuzlabo esošā. No vecās pēc viņa domām varēja
paņemt vienīgi reduktoru un vēl dažas sīkas detaļas.
Kad projekta skices bija gatavas, komjaunietim
Dūdiņam tika uzticēts izgatavot rasējumus augšējam
korpusam, visām vārpstām un citām detaļām. Savukārt Anatalijs Kričko norādīja, ka vajag
ievērot mājsaimnieču intereses un centrbēdzes sūkni
izmantot ne tikai tīrā ūdens pievadīšanai un netīrā
novadīšanai, jo laba mājsaimniece ziepjaino ūdeni
pēc pirmās un baltās veļas mazgāšanas nekad neaizlej
prom, bet izmanto krāsainajai veļai. Tātad jaunajai
mašīnai vajadzēja pierīkot papildtvertni 35 litriem
ūdens. Pēc pirmās mazgāšanas sūknis papildtvertnē
iesūknē ziepjauno ūdeni, bet tad, kad sāk mazgāt
nākamo veļas daļu, šo ūdeni padod atpakaļ. Tikai
tad, kad ūdens izmantots divreiz, to aizvada prom.
.
.
Kā izlasāms tā laika presē, tad PSRS Augstākās
Padomes vēlēšanu priekšvakarā rūpnīcas
instrumentālais cehs rāvās, galvas no konveijera
nepacēluši. "Partijas lēmumus - dzīvē!"
.
.
Jaunā mašīna tapa
aprīkota ar releju, kas pasargā veļasmašīnas
elektromotoru no pārslodzes, tā tika nodēvēta par
"pusautomātisku". Pie mašīnas tapšanas visvairāk
rokas pielika un bezmiega naktis vadīja Vitālijs
Kucevalovs, Nikolajs Pilajevs, Laimonis Dūdiņš un
vēl daži citi - Čuhrovs, Laļetins un Lopess (Hosē
Ignasio?). Raķetei
līdzīgais aparāts gandrīz ieguva nosaukumu "SM-3",
taču galvenais konstruktors to ierosināja nodēvēt
par "Rīga-54", jo "SM" skan sausi un neko
neizsakoši. Pārējie piekrita.
Jāpiebilst, ka ar
"SM-3" jeb " Rīgas-54" radīšanu drīzāk gāja kā pa
celmiem, nevis tik spoži kā lielīja tālaika prese.
Izmēģinājuma parauga "SM-1" sūknis nestrādāja,
automātiskais balansētājs nedarbojās, mašīna
lēkāja... "SM-2" bija nebūtiski uzlabojumi, taču no
konstruktoru "sapņu mašīnas", kā viņi paši to
dēvēja, vēl nebija ne miņas.
Interesants man šķiet
aprēķins, ka veļas izmazgāšana ar mašīnu "Rīga-54"
bija lētāka nekā telefona saruna no taksofona - 12
kapeikas. Zemāk fragments no eksperimenta
atspoguļojuma
.
.
.
"Rīga-55"
.
Padomju veļas
mazgājamo mašīnu pirmajai paaudzei bija daudz
trūkumu, kas sagādāja neērtības, tās ekspluatējot.
Veļasmašīnu "Rīga" otro paaudzi sāka modelis
"Rīga-55", kas bija zviedru veļasmašīnas "Husqvarna"
kopija. "RER" galvenais inženieris atveda vienu
"Husqvarna" mašīnu no izstādes Maskavā un deva
rīkojumu rūpnīcas konstruktoriem to nokopēt.
"Rīga-55" bija pirmā vēlāk tik slavenajā veļasmašīnu
"Rīga" sērijā, kam gadu gaitā mainījās vien
numerācija - konstrukcija ar nelielām izmaiņām
palika tā pati. Šiem modeļiem līdzi nāca speciāla
ierīce ar rokas mehānismu veļas izgriešanai, kuru paredzēts
piestiprināt veļasmašīnas korpusa augšpusē. Ruļļi
strādāja labi, taču izspiestais ūdens, pretēji plānotajam,
netecēja gan atpakaļ mašīnas mazgāšanas tvertnē,
bet gan krājās glītā peļķītē uz grīdas. Ja pa
ķērienam gadījās grīdaslupata, parasti mājsaimnieces
apvienoja veļas un grīdas mazgāšanu vienā pasākumā.
.
.
Tiek
apgalvots, ka veļasmašīna "Rīga" ir 1:1
kopija (plaģiāts) zviedru analogam ar nosaukumu
"Husqvarna", kuru redzat attēlā zemāk.
.
.
"Rīgas-55"
ekspluatācija ir vienkāršāka par gadu vecāko "sapņu
mašīnas" versiju, taču izbrīna apgavojums, ka
"Rīga-55" sverot četras reizes (!) mazāk nekā
"Rīga-54". Ja zinām, ka apaļās "Rīgas", sākot ar
1955. gada modeli, sver aptuveni 30 kg, tad,
sareizinot šo svaru ar 4, nonākam pie secinājuma, ka
"Rīga-54" svēra 120 kg! Tāds apgalvojums
man šķiet absurds.
Pagājušā gadsimta
50-to gadu presē tiek sacīts, ka "Rīga-55"
izgatavošanā tiek pielietotas visprogresīvākās tā
laika tehnoloģijas, piemēram, tvertnes slīpēšanai
roku darba vietā izmanto elektropulēšanas metodi,
bet alumīnija vāku darina tikai divās operācijās
agrāko četru vietā. Tādēļ iespējams kāpināt
veļasmašīnu ražošanas tempus un tas tiek darīts
(skat. zemāk), taču kolēģi no citas rūpnīcas kavē
vajadzīgo detaļu piegādi.
.
.
Vispārīgas ziņas
.
No
sešdesmitajiem gadiem veļasmašīna "Rīga"
tika eksportēta uz daudzām Padomju Savienībai
draudzīgām valstīm ar nosaukumu "Soviet Elite
Washing Machine RIGA".
Krievijas
satīriskais kinožurnāls "Fitiļ"
("Deglis") septiņdesmitajos gados kādā sižetā
gan nodēvēs veļasmašīnu "Rīga" par
"sili ar motoru". Taču, neskatoties uz šādu
kritiku, tieši veļasmašīnai "Rīga" tika
lemts kļūt par vispopulārāko un visvairāk saražoto
savas nozīmes aparātu. Ražošana uzņēma
apgriezienus un dažu tūkstošu vietā jau tika saražots
ap 600 000 "Rīgām" gadā.
.
.
Veļasmašīnu montāžas
cehs.
.
Tā
arī neizdevās tikt pie mašīnu modeļu ražošanas
hronoloģijas un izprast līdz galam arī modeļu
ciparu jēgu un secību. Tieši pēc "Rīgas-60"
esot parādījusies "Rīga-8" un vēlāk
vispopulārākais no modeļiem - "Rīga-17".
Patlaban
man ir izdevies gūt apstiprinājumu, ka tikuši ražoti
šādi modeļi (sakārtoju augošā ciparu secībā):
"Rīga-8", "Rīga-13", "Rīga-15", "Rīga-17"
un "Rīga-17M",
"Rīga-30", "Rīga-54", "Rīga-55",
"Rīga-60", "Rīga-62", "Rīga-91".
Par tām zemāk.
.
.
Interesants fakts, ka
dažām mašīnām zem nosaukuma ir kvalitātes zīmes
logotips, bet citām nav, piemēram,
mūsu ekspozīcijā var redzēt gan "Rīgu-13"
ar kvalitātes zīmi, gan bez.
Pārsvarā veļasmašīnas
tika ražotas baltā krāsā, taču paretam gadījās arī
oranžas, pelēkas, zaļas u.c. Pēc maniem
personīgajiem novērojumiem (tiem neesmu guvis
neapgāžamu apstiprinājumu) krāsainās mašīnas (arī
baltas, protams) bija tieši "Rīga-17M" sērijā.
.
.
"Veļas mazgājamās
mašīnas ar "RER" marku, kam gandrīz visi ražošanas
procesi ir kompleksi mehanizēti un automatizēti, var
lepoties ar nelielu darbietilpību un zemu
pašizmaksu. No 830 operācijām 710 ir mehanizētas,"
vēsta to dienu avīzes. Cehā darbojas 22 konveijeru
līnijas, kuru kopgarums sasniedz gandrīz trīs
kilometrus, kā arī desmitiem agregātu un ietaišu.
.
.
Lai Ļeņinam būtu
prieks!
.
Pēc tā laika
apgalvojumiem presē, katra piektā veļasmašīna
Padomju Savienībā ir "RER" rūpnīcā izgatavotā
"Rīga".
Divas reizes - 1976.
un 1980. gados - veļasmašīna "Rīga" ir uzvarējusi
avīzes "Sovetskaja torgovļa" rīkotajos mazgājamo
aparātu konkursos.
Veļasmašīnu "Rīga"
(izņemot "Rīgu-54") diametrs 42-44 cm, augstums (bez
veltņiem) 69 cm, svars 25-30 kg, tvertnes tilpums 30
l, maksimālais mazgājamo drēbju svars "Rīgā-54" -
2,5 kg, "Rīgā-55" un "Rīgā-60" - 2 kg, bet "Rīgā-8",
"Rīgā-13", "Rīgā-17", "Rīgā-17M" un "Rīgā-91" - 1,5
kg.
.
"Rīga-60" un
"Rīga-62"
.
1960. gadā pirms
pieciem gadiem radīto modeli ražotāji nomainīja pret
mazliet uzlaboto "Rīgu-60". Galvenokārt gan
"uzlabojums" attiecināms uz veļas izgriešanas ierīci
jeb ruļļiem. Gumijas veltņi nu ir mazliet garāki,
caur tiem tagad var griezt lielākus apģērba gabalus.
Veltņu attālumu iespējams regulēt, līdz ar to mainot
veļas izgriešanas pakāpi. Kronšteini veltņu
piestiprināšanai izvietoti bākas ārpusē, tāpēc veļas
mazgāšanas laikā ierīce nav jānoņem, kā vecajām
mašīnām. Jauninājums ir arī papildus īscaurule
mazgāšanas šķīduma atlikuma izlaišanai no mašīnas.
.
.
Šajā attēlā
iemūžinātas komunistiskā darba trieciennieces
saiņotājas Zinaīda Tokareva un Mirdza Tuče.
Viņas komplektē mašīnas, kas paredzētas eksportam.
Ar tām mazgās pat Kubā!
.
.
"Rīga-60" jau sekmīgi
tiek eksportēta uz ārzemēm, visvairāk uz
Afganistānu un Irānu, ik mēnesi uz šīm zemēm
piegādājot 1 500 - 2 000 mašīnu.
Priecājoties par
veļasmašīnas "Rīga" vietējiem un starptautiskajiem
panākumiem, divus gadus vēlāk rūpnīcas konstruktori
V. Salgrāvis, V. Jegorovs, V. Kuzmins un U.
Dievkociņš izstrādā pusautomātisku veļasmašīnu
"Rīga-62", kas sastāv no divām tvertnēm.
.
.
Atšķirībā no
iepriekšējām "Rīgām", šī "sešdesmit
otrā" reizē mazgā un skalo
veļu, un paredzēta 2 kilogramu veļas mazgāšanai. Aktivatora un centrifūgas
darba ilgums ir automatizēts. Beidzot mašīna ir
aprīkota ar laika releju jeb taimeru, tā laika
diapazons ir no vienas līdz sešām minūtēm.
Automatizēta tikusi arī centrifūgas ieslēgšana un
izslēgšana - aizverot tvertnes vāku, centrifūga
ieslēdzas, atverot - izslēdzas.
.
.
Lai gan tā laika presē
mašīna tiek cildināta, atzīšos, ka es nekad dzīvē to
neesmu redzējis, turklāt manā rīcībā ir tikai viena
pati "Rīgas-62" bilde. Jāsecina, ka šis
modelis nemaz nebija tik "ļoti parocīgs" un
mājsaimnieču sajūsmu neizraisīja, tādēļ šo mašīnu
ticis saražots ļoti maz un līdz mūsdienām,
iespējams, pat nav saglabājušās.
.
"Rīga-8"
.
"Rīgai-8" konstrukcijā
nekas daudz nav
mainījies, šķiet, ka "Rīgai-62" noņemts otrs
bundulis un mašīna vienkārši nodēvēta par "Rīga-8".
Iebūvētās centrifūgas vairs nav, tādēļ notiek
atgriešanās pie gumijas veltņiem, lai izgrieztu
izmazgātās drēbes. Palicis viens jauninājums -
automātiskais laika relejs.
Mainās gumijas veltņu
ierīces konstrukcija un dizains - rullējamais kļuvis
kompaktāks un vieglāks.
.
.
.
Kur pazuda
"Rīga-10", "Rīga-12" un "Rīga-57"?
.
.
Lai gan presē tiek
apgalvots, ka "Rīgu-8" visai drīz nomainīs
modernākā "Rīga-10", tā nenotika un iemesli tam nav
noskaidroti. Bija solīts, ka "Rīga-10" būs "ar
labāku konstrukciju" - elektriskais ūdens sildītājs
un centrifūga (laikam tā, kas bija "Rīgai-62").
Mašīnas "Rīga-10" paraugeksemplārs jeb prototips
1968. gadā bija demonstrēts Tautas saimniecības
sasniegumu izstādē Maskavā un tika apbalvots ar
diplomu starptautiskajā sadzīves tehnikas izstādē
"Interbitmaš ' 68", taču ražošana netika uzsākta.
.
.
Kādā citā to dienu
laikrakstā vēstīts par jaunās piecgades plāniem un
"lielajiem un atbildīgajiem uzdevumiem", kuros arī
"apgūs veļas mazgājamo mašīnu "Rīga-12" un "Rīga-13"
ražošanu sērijveidā". Vairāk par "divpadsmito Rīgu"
nekādas ziņas atrast neizdodas.
.
.
Kas nogāja greizi ar
veļasmašīnas "Rīga-57" ražošanu, arī vairs nav
skaidrs. Lai gan drukātajā preses izdevumā "Cīņa"
tiek rakstīts, ka ir gatavi šī 1957. gada modela
paraugi un pat bildes no "RER" montāžas ceha,
veļasmašīna "Rīga-57" nekad pie pircējiem nenokļuva.
.
.
Bildē augstāk redzam
atslēdznieku-montētāju Gunāru Onasu skrūvējam
"jaunkonstruēto" veļasmašīnu "Rīga-57". Mašīnai ir
tādi paši karbolīta rokturi kā "Rīgai-55", taču
izplūdušais logotips ir pavisam cits - tāds, kāds
reiz rotāja cigarešu "Rīga" paciņu. No "piecdesmit
piektās" mašīnas šī pēc sacītā atšķiras vienīgi ar
elektrisko ūdens sildītāju. Jāpiebilst, ka "RER"
nekad tā arī nespēja apgādāt apaļās "Rīgas" ar ūdens
sildītājiem.
.
"Rīga-13"
.
Veļasmašīna "Rīga-13"
kļuva par visu laiku otro visvairāk saražoto modeli
(pirmajā vietā "Rīga-17"). Lai gan ārēji mašīnas
dizains palika gandrīz nemainīgs, galvenais
jauninājums bija taisnstūrveida divu slēdžu panelis.
Viens no slēdžiem bija elektromehāniskais laika
relejs jeb taimeris, ar kuru varēja likt
veļasmašīnai uzsākt mazgāšanu, bet otrs deva iespēja
izvēlēties vai nu parasto vai "saudzējošo" režīmu.
Ko pēdējais nozīmē, nav skaidrs pat man, kas ar
veļasmašīnām "Rīga" ir krāmējies pietiekami ilgi.
.
.
Melnos vai visbiežāk
tumši brūnos bakelīta rokturus mašīnas sānos nomaina
pret baltas plastmasas trijstūrveida turamajiem.
Tie, kā allaž paredzēti mašīnas pārvietošanai, taču
ir trauslāki un neizturīgāki. Arī paketslēdžu
rokturi izgatavoti no tās pašas plastmasas un vēlāk
izrādās vieni no visneizturīgākajām detaļām visā
konstrukcijā.
.
.
.
.
"Rīga-17" un
"Rīga-17M"
.
Veļasmašīnas "Rīga-17"
modelis nomainīja "trīspadsmito" un kļuva par
vispārdotāko sērijas "Rīga" mašīnu. Līdz ar
"Rīga-17" ražošanas uzsākšanu "RER" atteicās arī no
neveiksmīgās kantainās "Rīgas-15". Tiek apgalvots,
ka "septiņpadsmitā" no "trīspadsmitās" atšķiras ar
izmainītu ūdens izspiešanas konstrukciju,
pilnveidotu vadības paneli un divkāršu izolāciju.
.
.
Par "vadības paneļa
uzlabojumiem" man netop skaidrs, tāpat arī par
"dubulto izolāciju". Ja vien par vadības paneļa
pilveidojumu var uzskatīt, ka bunduļa iekšienē
esošajiem diviem paketslēdžiem ir uzmaukti un
apsieti parasti polietilēna maisiņi, kuriem
jāpasargā elektroierīces no ūdens, kas bojātā
blīvslēga gadījumā līst lejā no tvertnes...
.
.
Vēlāk tiek veikti vēl
neizskaidrojami "uzlabojumi" un mājsaimnieces
iepriecina jaunā "Rīga-17M". Burta "M" nozīme man
nav skaidra, taču pamanu, ka tieši "septiņpadsmitās
M" mašīnas kļūst krāsainas - oranžas, pelēkas, gaiši
zaļas, bet visvairāk, protams, tradicionāli baltas.
.
.
Divas "Rīgas-17M". No
visām šīs sērijas krāsainajām mašīnām vienīgi
oranžajai nezināmu iemeslu dēļ bija nokrāsots
alumīnija vāks.
.
"Rīga-15" un
"Rīga-30"
.
Lai gan veļas
mazgājamo mašīnu "Rīga-17" turpināja ražot līdz pat
80. gadu beigām un to labi pirka visā Padomju
Savienībā, "RER" konstruktori paralēli strādāja arī
pie pusautomātisko veļasmašīnu radīšanas. Tika
izgatavoti divi šo mašīnu modeļi - "Rīga-15" un
"Rīga-30". To ietilpība bija līdz trim kilogramiem
veļas.
.
.
"Rīga-15" no
iepriekšējām apaļajām mašīnām atšķīrās ne tikai ar
savu kantaino korpusu. Šī mašīnas vārpsta griezās
abos virzienos, atkarībā no tā, kāds no diviem
mazgāšanas režīmiem tika izvēlēts - "parastais" vai
"saudzējošais". Šī mašīna bija par sešiem
kilogramiem (36 kg) smagāka par jau tradicionālajām
apaļajām.
.
.
"Rīgas-15" reklāma.
.
Apaļajām mašīnām tik
ierasto gumijas veltnīšu ūdens izspiešanai no
izmazgātajām drēbēm vairs nebija, tagad nācās uz
veļasmašīnas vāka stutēt centrifūgu "Centa" un darīt visu, lai ūdens strūkla trāpītu
mašīnas mazgāšanas tvertnē, padarot šo procesu
neērtu un pat bīstamu, jo centrifūgas uz
piepūstajiem gumijas ripuļiem no nolietā
veļasmašīnās vāka mēdza slīdēt nost.
.
.
Šādi izskatījās
komplekts "Rīga-15" un "Centa", kas sagatavots
darbam. To demonstrē rūpnīcas speciālā konstruktoru
biroja tehniķe Jeļena Griņeviča.
.
Mašīnu "Rīga-15"
reklamējot tika apgalvots, ka tā ar savu kantaino
formu "lieliski iekļausies mūsdienu modernajā
interjerā" un brīžos, kad to nelietos drēbju
mazgāšanai, "ērti varēs izmantot arī kā nelielu
galdiņu".
.
Šo mašīnu varētu
nodēvēt par "RER" neveiksmi. "Rīga-15" ne tikai
neieguva pircēju atzinību ar savu neērto kantaino
formu un klučveida dizainu, bet bija arī ražošanas
brāķis, par kuru tika saņemtas daudzas lietotāju
sūdzības, kuras reizēm sasniedza arī vietējo presi.
Viens no piemēriem izlasāms zemāk. Remonta darbnīcu
meistari pie tā jau bija pieraduši.
.
.
Pēc tam sāka ražot
otru kantaino mašīnu - "Rīgu-30". Šī mašīna tika
uzskatīta par pusautomātisko, jo tās mazgāšanas
tvertne izgriešanas režīmā spēja rotēt un pildīt
centrifūgas funkciju, "Centa" vairs nebija
vajadzīga. Līdz ar to konstrukcijas svars
palielinājās līdz 60 kilogramiem un vairs nepietika
ar vienu cilvēku, lai šo agregātu pārnēsātu. Man nav
izdevies sameklēt kādu "Rīgas-30" bildi, tikai
funkcionālo un elektrisko shēmu.
.
Veļasmašīnas "Rīga-30"
uzbūve.
.
"Rīga-80"
.
Iespējams, par
godu Maskavas "Olimpiādei '80" "RER" konstruktori
bija radījuši veļasmašīnas "Rīga-80" paraugus,
kuri tika dēvēti par "ļoti perspektīviem", taču, lai
gan, konstruktoruprāt, kantainajai mašīnai bija
jākļūst par vismodernāko veļas mazgāšanas aparātu, tālāk par
ieceri viņi netika. Tika solīts, ka šī
pusautomātiskā "Rīga-80" darbosies piecos režīmos,
tai būs divas tvertnes un divi dzinēji, kurus
darbinās elektroniska vadība, kas būtiski atvieglos
visu mazgāšanas un izgriešanas procesu. Vēl vairāk -
rūpnīcas pārstāvji apgalvoja, ka "Rīga-80"
neatpaliks no pasaules labākajiem paraugiem.
.
.
Inženieris konstruktors J. Barovkovs, veļas
mazgājamo mašīnu SKB galvenais inženieris A. Livšics
un Projektēšanas un konstruēšanas biroja priekšnieks
radījuši veļasmašīnu "Rīga-80".
.
Mašīnas "Rīga-80" ražošana netika uzsākta, jo tika aprēķināts,
ka tās izgatavošana tomēr būs ļoti darbietilpīga un
dārga.
Nezinu gan, kāpēc konstruktoriem neienāca prātā tas,
ka vajag turēties pie tradicionālajām un ļoti
vienkāršajām apaļajām mašīnām "Rīga" un nemaldīties,
cenšoties izgudrot (kā pašiem šķiet) pusautomātisku
kantainu "brīnumu". Visas "RER" konstruētās
kantainās pusautomātiskās veļasmašīnas - "Rīga-15",
"Rīga-30" un "Rīga-80" cieta pilnīgu neveiksmi.
.
"Rīga-91" un
rūpnīcas krahs
.
1991. gadā Latvijā
bija īsti "juku laiki", kad līdz ar Padomju Savienības
izjukšanu sabruka arī rūpniecība, pieprasījums pēc
vietējiem ražojumiem strauji saruka un rūpnīcu
noliktavas pildījās ar nerealizēto preci.
"RER" vadība
nosprieda, ka pircējiem vajag piedāvāt jaunu
produktu, taču tā konstruēšanai un ieviešanai
ražošanā vairs nebija ne jaudas, ne laika. Tādēļ tā
pati vecā "Rīga-17" bija pārdēvēta par "Rīgu-91" un
tika pie jauna logotipa.
.
.
Naivās cerības
nepiepildījās un pēc samērā nelielas
partijas izgatavošanas "Rīgas-91" ražošana tika
pārtraukta kā neperspektīva.
Preču noieta vairs
nebija, cilvēki turpināja strādāt inerces pēc, naivi
ticot dažādu rūpniecības uzņēmumu vadītāju
solījumiem strādnieku iesaldēto darba algu naudā
reiz arī izmaksāt. Deviņdesmito gadu sākumā ļoti
izplatīts darba samaksas veids bija barters, nopelnītās
naudas summas vietā saņemot saražoto produkciju. Tad to varēja
pārdot kādam, kam vēl turas nauda, vai arī samainīt
pret kādas citas rūpnīcas
preci. Ļoti labi atceros šos maiņas variantus, kad,
piemēram, zeķu fabrikas "Aurora" darbinieces mainīja
vīriešu zeķu pārus pret zivju fabrikas strādnieču
konserviem. Tādu piemēru bija daudz un tagad, arhīvā
pārlapojot to dienu presi, var atcerēties dažādus
maiņas variantus. Šāda situācija piemeklēja arī
rūpnīcā "RER" strādājošos. Pāris sludinājumu bildes
pievienoju zemāk.
.
.
.
Centrifūgas
"Centa", "Vija" un "Evija"
.
"RER" ražoja arī veļas
centrifūgas un no tām vispopulārākā un vairāk
saražotā bija "Centa". Pārsvarā šīs mašīnas bija
baltā krāsā, retāk - oranžas, brūnas u.c.
.
.
Konstruktori strādāja
ne tikai pie jaunu veļasmašīnu modeļiem, tāpat viņi
centās uzlabot arī centrifūgas, un līdz ar to
ražošanā un pēc tam veikalu plauktos parādījās jaunā
centrifūga "Vija". Tā gan bija diezgan reti sastopama
un no daudz populārākās "Centas" atšķīrās
galvenokārt ar dizaina elementiem - garāks
ieslēgšanas rokturis un savādāk verams augšējais
vāks. 80-to gadu beigās centrifūgas veikalos kļuva
par īstu deficītu, jo pieprasījums pārsniedza
ražošanas kapacitāti.
.
..
Savukārt, "Evija" ir
centrifūgas "Vija" uzlabotais variants - tā ir
jaudīgāka, mitrumu no veļas izspiež triju minūšu
laikā un pati izslēdzas.
Te vēl gribu
piebilst, ka centrifūgu "klupšanas akmens" bija
nekvalitatīvie piepūšamie gumijas riņķi jeb tā
dēvētie amortizatori, kas
novietojami zem agregātiem. Mašīnām spēcīgi
vibrējot, pūšļi ātri vien plīsa pa šuvēm.
Attapīgākās mājsaimnieces pagājušā gadsimta 90-tajos
gados risināja šo problēmu, atsakoties no
piepūšamajiem gumijas riņķiem pavisam un aizstājot
tos ar divām 1,5 litru plastikāta minerālūdens
pudelēm, tās kopā sastiprinot ar auklu.
.
.
Par nedienām ar šiem
gumijas pūšļiem rakstīja pat humora un satīras
žurnālā "Dadzis". Gumijas riņķus pēc "RER"
pasūtījuma izgatavoja rūpnīca "Ausma", taču
ražojumiem nebija kvalitātes un arī vajadzīgos
apjomus tie piegādāt "RER" nespēja, piemēram,
prasīto 40 000 gabalu vietā piegādāja 5 000.
Centrifūgai "Centa" ir
ļoti neizturīgi un mazi baltas plastmasas rokturīši,
nereti tie nolūza tāpat kā plastmasas ieslēgšanas
svira. Tad ļoti grūti pagriežamo paketslēdzi mēdza
darbināt ar plakanknaibļu palīdzību.
.
Remontē pats!
.
Atsevišķi varēja
iegādāties speciālu veļasmašīnu "Rīga" remonta
komplektiņu, lai biežāk nolietojamās detaļas varētu
apmainīt mājas apstākļos. Lielākajai daļai
iedzīvotāju tolaik nepiederēja personīgais auto, lai
nogādātu mašīnu darbnīcā, un arī pēdējo nebija visai
daudz.
...
Nobeigums
.
Un, visbeidzot - ja jau, piemēram, citi kolliju
īpašnieki var kolekcionēt padomju laika lenšu
magnetafonus vai radioaparātus, kādēļ gan es
nevarētu viņiem un citiem atbildēt ar savu īpašo
veļasmašīnu "Rīga" kolekciju?! Neatradu otro
"trako", kas kolekcionētu veļasmašīnas... Dažreiz
iespējams, iepriekš vienojoties,
veļasmašīnu kolekciju apskatīt Variebas siena šķūnī.
Paldies
visiem, kas palīdzējuši mums sagādāt
mašīnas! Bet MUMS VAJAG VĒL! Ja varat mums
uzdāvināt jebkuru no "Rīga" modeļiem
(var nebūt darba kārtībā) vai atsevišķas šo mašīnu
detaļas, ļoti priecāšos, ja darīsiet mums to zināmu
caur mūsu nemainīgo e-pastu: kolliji@inbox.lv. Ar
pateicību pieņemsim arī centrifūgas
"Centa", "Vija" un "Evija"!
..
|