Pēckara Ļeņingrada  

 

.

Šķirnes attīstību Krievijā un PSRS lielā mērā veicināja iekšējā un ārpolitika. Turklāt Otrais Pasaules karš lika suņu audzētājiem entuziastiem sākt šķirnes radīšanu praktiski no jauna, izmantojot ļoti skopu materiālu, kas brīnumainā kārtā bija saglabājies 

Džerri (Lennebuda Trin + Lennebuda Dolli), dzim. 1947. gadā.

smagās blokādes laikā.

Ļeņingradas klubā kara sākumā bija aptuveni 160 kolliju. 15 no tiem tika nodoti armijas vajadzībām, pārējie praktiski visi gāja bojā blokādes laikā. Izdzīvoja tikai pāris suņu – BINAIT BIGEL un viņas meita GILLI (īp. Rodionova), GUINIVER BETDŽOJ (īp. Kostarevs), kura drīzumā nomira no vēža, un suņi – TAURUS ŠETLENDS (īp. Kipko) un LAMBERTS UELBREDS (īp. Kostarevs). Vēlāk no frontes atgriezās FERRI un DIKS (DEKOIT). DIKS turpināja pildīt savus mīnu meklētāja pienākumus, bet pajūga suns FERRI atgriezās pie sava saimnieka. No evakuācijas atgriezās DAURI (īp. Kuprijanova). Un Maskavā izdzīvoja divas kucītes, kuras bija aizvestas uz turieni vēl pirms kara – PLENI (Džons + Taidi Šetlend, īp. Brandts) un KENDI (Stens + Kemlit Garfrik, īp. Kožina). Tas tad arī bija viss materiāls, ar ko varēja strādāt. Bet, ja bija šķirnes kopšanas entuziasti, tad šķirnei nebija lemts pazust.

Pēckara audzēšana praktiski sākās jau kara laikā. 1943. gada septembrī, vēl joprojām ielenktajā pilsētā, tika iegūts pirmais metiens no BINAIT BIGEL un LAMBERT UELBRED. Metienā bija daudz kucēnu, bet dzīvs piedzima un izdzīvoja tikai viens pats GREISS (īp. Mihaels) – ļoti neinteresants suns ar izliektu pieri. Lai gan viņam bija inbrīdings 2:3 uz balto GRAALU BETDŽOJ – suni, kam piemita nedaudz paplata, bet plakana galva. Otrs metiens tika iegūts 1944. gada jūnijā no GILLI un tā paša LAMBERTA UELBRED. Tie bija viņas pirmie un pēdējie kucēni, jo 1944. gada beigās šī lieliskā kucīte gāja bojā – neizturēja smagās blokādes sekas.

Savukārt 1944. gadā notika pirmā suņu izstāde, kurā piedalījās 3 kolliji. Nākamajā izstādē, kas norisinājās 1945. gadā, kolliju jau bija 14.

1945. gada janvārī no Maskavas tika atvesti 4 kucēni – BEKS un BELLA (Čongs + Ledi), FALSTAFS un FLERI (Čongs + Pušinka – Ledi māsa). Bet 1946. gadā atveda arī DENDI-FAIN, kura vecāki arī bija Čongs un Pušinka. Aptuveni tai pat laikā viena no šķirnes kopšanas entuziastēm E. I. Doiņikova (kurai pirms kara piederēja Garoļd Betdžoj un Frikka – „Garfrik” ģimene) atveda no Maskavas AZU (Klifton Garfriks + Peri), lai arī ne pārāk interesantu kucīti eksterjera ziņā -tomēr diezgan lielu, platu, plakanu galvu, un apaļām, plati un taisni novietotām acīm, bet šī kucīte vēlāk deva ievērojamus pēcnācējus.

Vēlāk, līdz 1948. gadam, pārošana norisinājās diezgan noslēgtā lokā, kombinējot dažādā veidā iepriekš pieminētos suņus. Kā vaislinieki tika izmantoti jau minētie GREI un BEK, kā arī metiena brāļi KREZ, KENDER un KROS (Lambert Uelbred + Gilli). No FALSTAFA un DENDI-FAINA pēcnācēji netika iegūti.

BINAIT BIGEL tika sapārota vēl divas reizes – ar savu mazdēlu KENDERU (1946.g.) un ar BEKU (1948. g.). Bet kā vaislinieks tika izmantots tikai GAROĻD (īp. Sidorova) no pēdējā metiena. Tika veiktas arī citas sapārošanas, tai skaitā arī starp tuviem radiniekiem, kuru kucēni turpmāk netika izmantoti šķirnes attīstībā.

Par tā laika perioda šķirnes turpmākās attīstības stūrakmeni kļuva divas kucītes: AZA un BELLA. AZA no savas vienīgās pārošanas reizes ar GREJU laida pasaulē 6 kucēnus, no kuriem ciltsdarbā izmantoja divas viņu meitas – ARMIDU (īp. Ovčarenko) un mazāk ASTU (īp. Grigorovičs). Šīs kucītes ielika pamatus skaitliski milzīgai ģimenei, kas īpaši izvērsās plašumā 70-tajos gados. BELLA tika sapārota piecas reizes, un no katra viņas metiena, izņemot pēdējo, viņas meitas tika izmantotas turpmākajā šķirnes attīstībā.

Kopumā ņemot, šī laika posmu suņu šķirnība bija diezgan vienveidīga, un arī šo suņu pēcnācēji bija viena tipa: tiem visiem bija stipri kauli, diezgan smagnējas galvas ar nedaudz noapaļotām pierēm (no mūsu laika skatu punkta), ausis parasti tipiskas, lai gan gadījās arī nokarenas un stāvas. Suņu augums skaustā no 58 līdz 62 cm, kucēm no 55 līdz 60 cm. Starp tiem ar nedaudz rupju ķermeņa uzbūvi un pieres platumu izcēlās BELLA un AZA, un AZA turklāt atšķīrās arī ar smagnēju korpusu. Kā rakstīja izstādēs: „sunim līdzīga kucīte”. Bet likteņa ironija ir tāda, ka tieši šie suņi ir divi no četrām šķirnes ciltsmātēm pēckara Ļeņingradā. Neskatoties uz to, ka arī pārējās tā laika kucītes bija paredzēts izmantot pārošanai un no viņām centās iegūt pēcnācējus, visdažādāko iemeslu dēļ tam nebija lemts notikt, un šīs ģimenes pamazām izzuda.

Faktiski pirmskara Ļeņingradas suņu asinis tālāk tika nodotas ar GREJU (īp. Mihaels) no ARMIDAS ģimenes, un pa vienai pārošanai, ko pastiprināja Garoļd (īp. Sidorova) caur ARMIDAS meitu INGODU (īp. Oboļsins), kas šinī gadījumā neko labu nedeva. LAMBERTA un GILLI asinis ar trīs viena metiena suņiem (KREZ, KENDER un KROS) saglabājās caur Bellas meitām. Turpmāk šīs vecās asinis tika it kā „aizmirstas”, izmantojot pilnīgi savādāka tipa suņus, bet šīs asinis vēl ilgi atstāja iespaidu uz šķirni, ienesot tajā raupjumu un vienkāršības elementus. Jauna kolliju tipa rašanos veicināja 40-to gadu beigās un 50-to gadu sākumā ievestie pilnīgi svešu asiņu vaislas suņi. Starp tiem bija tādi skaistuļi kā KARSTEN, DŽERRI, LAUND LIIT.

KARSTEN (īp. Kočetovs) tika atvests uz Ļeņingradu no Berlīnes, bet pēc izcelsmes tas bija anglis. Viņa māti kāds angļu armijas oficieris atveda no Anglijas, kad tā jau bija grūsna. No šīs sapārošanās 1945. gada maijā piedzima kucēni, kuri tika reģistrēti Berlīnes cilts grāmatā, bet vietējie suņu audzētāji nevarēja izsniegt ciltsrakstus kucēniem, kuru vecāki pāroti Anglijā; saimniekam tika izsniegts tikai dokuments par metiena reģistrāciju. Tai pat laikā KARSTEN Vācijā tika izmantots kā vaislas suns – no viņa tika iegūts ARRAS fon ŠTOLECBURGS (no Astas fon Adlerfelczen) – Maskavā slavenās OKTAVAS tēvs. Spriežot pēc to laiku izstāžu aprakstiem, KARSTEN ir bijis: „izcili šķirnīgs suns, lieliskām līnijām, proporcionālu sausu ķermeņa uzbūvi, galva ar absolūti tīrām, taisnām līnijām, ideālas ausis, lielisks korpuss, spilgti izteikti pakaļkāju locītavu stūri, kājas, neskatoties uz kreisā priekšējā pleca redzamo veco lūzuma vietu, lieliskā stāvoklī”. Šī suņa krāsa tiek aprakstīta kā kafijas krāsa, retāk kā brūna. Augums – 62 cm. Zobu sistēmā tika pieminēta 5-6 mm novirze no šķērveida sakodiena un apakšžokļa deformācija. Pēc Ļeņingradas veterinārajā institūtā izdarītajiem rentgena uzņēmumiem tika diagnosticēts apakšžokļa apakšas lūzums, un par to tika izsniegta izziņa ar veterinārā institūta docenta V. F. Adomanisa parakstu.

Kopā no KARSTENA tika iegūti 40 kucēni no piecām kucītēm: divi metieni no ARMIDAS (īp. Ovčarenko), viens metiens no viņas māsas ASTAS (īp. Grigorovič), vēl viens metiens no LIIT-LEDŽEND (Grei + Laund-Liit, īp. Smirnovs), un pa vienam no divām Maskavas kucītēm – VANDAS-DŽIĻDAS (Raļf + Džemma, īp. Gleizers) un KLERETAS (Raļf + Kendi, īp. Kožina). Starp viņa pēcnācējiem bija tikai trīs gadījumi, kad piedzima suņi ar novirzi no šķērveida sakodiena  – divi metienā no Vandas-Džiļdas un viens no Liit-Ledžend, bet tiek uzskatīts, ka šis trūkums ir nācis no kuču senčiem. Kopumā pēc KARSTENA zobu sistēmas viņš tika uzskatīts par labi izdevušos vaislinieku. Kas attiecas uz ausu novietojumu, tad te jau viņš sevi nepārmantoja tik stabili. Starp KARSTENA bērniem nebija neviena ar jūtamiem defektiem, lai gan vēlāk, atkārtotu un tuvu inbrīdingu rezultātā, sāka parādīties astes defekti. Bet nenoliedzams ir fakts, ka KARSTENS strauji uzlaboja šķirnes līmeni visiem saviem bērniem, neskatoties uz māšu kvalitāti.

Slavenākie no Karstena dēliem, kuri tika izmantoti ciltsdarbā, bija LARSTEN (īp. Bolotina) un KARION (īp. Daugeļs), kuri piedzima 1950. gadā.

LARSTEN ir cēlies no Maskavas kucītes Vandas-Džiļdas. Viņa brāļi LEJER-RIKS un ĻUTIJ ietilpa Maskavas suņu audzētāju plānos, LOR tika plaši izmantots Kijevas kolliju atjaunošanā, bet LARUS – Rīgā. Visas dzīves laikā LARSTEN kļuva par neapšaubāmu daudzu izstāžu uzvarētāju. Kā jau vairums Karstena bērnu, arī viņš bija liela auguma suns (68 cm), un izstādēs to apraksta kā izcili šķirnīgu suni, ar lieliskām ekstremitātēm, lielisku korpusu un kustībām, biezu kažoku, kā suni „bez trūkumiem”. Šī suņa krāsa tiek aprakstīta kā brūna. Kā vaislinieks LARSTEN tika izmantots 1953. līdz 1959. gadam, atstājot vairāk nekā 90 pēcnācējus. Viņa pēcnācēji bija diezgan daudzveidīgi, atkarībā no māšu kvalitātes (šķirnības). Par viņa labākajiem bērniem tika uzskatīti Vissavienības Čempions ZIKAR (īp. Pečugins) no Irtenas (Karsten + Armida, īp. Mahovs) tātad inbrīdings 2:2 uz Karstenu; Uzvarētājs EĻTON (īp. Voljanskijs) un Čempions ELITA (īp. Levčuks) no Liit-Lankas (Džerri + Laund-Liit, īp. Bolotina), kā arī Čempions LIIT-LITDŽI (īp. Gotovičs) no Liit-Lotos (Džerijs + Laund-Liit, īp. Rodionova). Starp LARSTENA pēcnācējiem bija nepareiza sakodiena gadījumi, nokarenas un stāvošas ausis un daži strupas astes gadījumi.

KARIONS ir cēlies no Kleretas (Raļf + Kendi, īp. Kožina). Viņam bija vērtējums "teicami", bet tomēr ringā par dažiem suņiem viņš atpalika no Larstena. No izstāžu aprakstiem: „...šķirnīgs, ar labi attīstītiem kauliem, bagātīgs apmatojums, ausis pareizas, bet ar vāju skrimsli, korpuss – normas robežās, bet nedaudz mīksta mugura, krāsa ruda ar melnu, tiek aprakstīts kā trīskrāsu, ļoti nikns.”

No viņa tika iegūti vairāk nekā 70 pēcnācēji, bet kucītes viņam piemeklēja, rēķinoties ar viņa paša miesas būvi, pārsvarā smagas, un kucēni dzima parupja tipa, tie guva atzīmes „loti labi”. Bet no labām kucītēm šis suns deva arī labākus pēcnācējus. Piemēram, Uzvarētājs LAO-LANA (īp. Gorbenko) un lieliskais LAO-LOT (īp. Cederbaums) no Čempiona LIIT-LITDŽI (Larsten + Liit-Lotos, īp. Gitovičs) – 2:3 uz Karstenu.

Defekti starp KARIONA pēcnācējiem ir sastopami daudz retāk, nekā starp Larstena radītajiem kucēniem.

Lielas cerības šķirnes uzlabošanas jomā tika liktas uz vēl vienu no Karstena dēliem – ITVARU (īp. Nikolajevs) no Armidas (īp. Ovčarenko), bet šis suns ātri nomira no mēra, paspējot radīt tikai vienu metienu no vidējas šķirnības kuces. Bet no VITJAZA (Karsten + Asta, īp. Maksimenko) tika iegūti divi metieni, tomēr pēcnācēji nebija sevišķi interesanti un turpmāk netika izmantoti.

DŽERRI (īp. Deduhs) tika ievērots 1949. gadā Ļeņingradā. Tai laikā viņam bija jau divi gadi, tas bija atvests no Somijas, un viņam bija pilni Somijas (četrpakāpju) ciltsraksti. Šis suns bija lielā mērā inbrīdingēts: viņa vecāki bija cēlušies no divām viena metiena kucītēm un viena tēva. DŽERRI bija brūna krāsa – tāpat kā viņa vecākiem. No izstāžu aprakstiem: „..masīvs, ar brīnišķīgu kaulu uzbūvi, ļoti liels suns (69 cm),  ausis ar vāju skrimsli, lielisks korpuss un skaistas kustības – lielisks savas šķirnes eksemplārs.” Tā laika (1949-50.) izstādēs viņš viegli un bez jebkādas konkurences guva pirmās vietas. Ļeņingradā no DŽERRI tika iegūti 27 kucēni no piecām kucēm, un viens metiens Maskavā no Džemmas (Džonni + Pleni, īp. Brandts). No šī metiena ir cēlies slavenais Čempions VOĻNIJ (īp. Brandts).

Pēc visa spriežot, DŽERRI bija labs vaislinieks, kurš jūtami uzlaboja un pilnveidoja savus pēcnācējus, par ko visticamāk jāpateicas spēcīgajai inbrīdinga ietekmei, noteiktajai sava tipa nostiprināšanai, ko mantoja viņa bērni. Tam var izsekot, pētot viņa bērnus pat no tādām vecā tipa kucēm kā BELLA (Čong + Ledi, īp. Stirihs), un redzot, ka no lieliskām kucēm, tādām kāda bija LAUND-LIIT (īp. Rodionova) un viņas meitas no Greja LIIT-LILIANAS (īp. Fedorova), šis suns radīja vienkārši brīnišķīgus pēcnācējus. Starp tiem bija Čempions TOM (īp. Gincbergs) – no Liit-Lillian, kurš radīja lielu skaitu brīnišķīgus kucēnus, un Čempions LIIT-LANKA (īp. Bolotina), kura savukārt laida pasaulē divus izstāžu uzvarētājus.

Pirmajā no DŽERRI iegūtajā paaudzē bija suņi ar zobu sistēmas defektiem, tiesa – pārsvarā iedzimtiem no kucēm, kurām piemita šis trūkums. Diemžēl vēlāk, vairākkārtēja un tuva inbrīdinga ar DŽERRI rezultātā, sāka izpausties jau daudz nopietnāki defekti – īsas kājas, zobu šahveidīgs novietojums un nepareizs sakodiens. Bet, vai tas bija DŽERRI, kas ienesa šķirnē šos trūkumus – tas jau ir īpašas izmeklēšanas uzdevums, kurš diemžēl vēl joprojām nav veikts. Visticamāk, ka šo trūkumu vaininieces ir arī mātes, kuras bieži vien tika pārotas, īpaši nepiedomājot pie partneru izvēles. Un tieši tas kalpoja par iemeslu, lai parādītos aizliegums šķirnes uzlabošanas darbā izmantot pārošanu starp tuviem radiniekiem; šis aizliegums bija spēkā līdz pat 80–tiem gadiem.

Gluži tāpat kā Karstens, arī DŽERRI sniedza ievērojamu auguma palielināšanos saviem pēcnācējiem, un šī tendence ar laiku tikai nostiprinājās.

Vēl bez pieminētajiem suņiem, 40-to gadu beigās uz Ļeņingradu tika atvesti vēl divi pilnīgi savādāka tipa kolliji. Viņu parādīšanos Savienībā sankcionēja valdība. Suns LAUND LERI un kucīte LAUND LIIT tika nopirkti visā pasaulē slavenajā Anglijas audzētavā „Laund” (īp. Stenfilda, no Česteras), atbilstoši Iekšējās Tirdzniecības ministra A. I. Mikojana rīkojumam Nr. 70108/424, 03.02.1947. Tas tika izdarīts pēc Ļeņingradas kolliju kluba lūguma, kurš atsaucās uz pēc kara palikušo šķirnes materiāla nabadzību un vienveidību.

LAUND LERI (īp. Rodionova) bija patiesi lielisks suns. Viņu apraksta kā lielu, izteiktu šķirnes suni, „aristokrātiski elegantu”, ar lielisku galvu, tipiskām ausīm, labi veidotu korpusu un brīvām kustībām. Par lielu nožēlu suņu audzēšanas entuziastiem izrādījās, ka viņš nespēj radīt pēcnācējus. Tā kā LAUND LERI tika ievests jau divu gadu vecumā, bija grūti noskaidrot viņa neauglības iemeslus.

LAUND LIIT (īp. Rodionova) tika atvesta pusotra gada vecumā, un viņa atbrauca pilnīgi slima, bet, pateicoties savu saimnieku rūpīgai kopšanai, viņa pilnīgi atveseļojās, un jau 1948. gadā laida pasaulē lieliskus pēcnācējus no Greja (īp. Mihaels). Tas bija pirmais metiens no importa suņiem pēckara gados, no kura visi kucēni bija uzskatāmi klasi augstāki par labākajiem tā laika Ļeņingradas suņiem, kuri, spriežot pēc esošajām fotogrāfijām, atbilda pagājušā gadsimta beigu Anglijas kolliju līmenim, kad tur tikai sāka plānot kolliju šķirnes izkopšanu. Šī metiena kucēni daudzējādā ziņā pārspēja savu tēvu, izstādēs tie guva tikai vērtējumus „teicami” un gandrīz visi tika izmantoti vaislai. Daudzi no tiem, piemēram, - LIIT-LINGO (īp. Radko) un jau pieminētā LIIT-LILLIAN (īp. Fedorova, deva lieliskus pēcnācējus.

Pirmā LAUND LIIT pārošanās ar Greju notika piespiedu kārtā, jo citu vaislinieku vienkārši nebija, bet jau nākošās, kas notika 1950. gadā un pēdējā 1951. gadā, tika veiktas ar DŽERRI (īp. Deduhs). Arī šo divu metienu kucēni bija ļoti izdevušies, bet tie bija nedaudz savādāki, nekā Greja radītie, lai gan nevarētu teikt, ka tie bija daudz labāki. Tas liecināja par to, ka LAUND LIIT izrādījās izcili stipra ciltsmāte, un viņas iespaids diezgan noturīgi izpaudās līdz 2-3 paaudzei. Dabiski, ka viņas pēcnācēji dominēja tā laika izstādēs; viņas bērni, mazbērni un mazmazbērni tika plaši izmantoti šķirnes audzēšanā.

Vienīgais trūkums starp daudzajām LAUND LIIT labajām īpašībām bija stāvas ausis, kas vairumā gadījumu tika nodotas mantojumā viņas pēcnācējiem.

Ļeņingradā pārsvarā tomēr tika izmantotas kucītes. No suņiem plaši tika izmantots tikai LIIT-LINGO (īp. Radko), bet divi suņi no DŽERRI – LIIT-LAERT (īp. Sokoļskaja) un LIIT-LAR (īp. Libovs) – pārošanā tika izmantoti tikai pa vienai reizei. Vairāk tika izmantots suns no otrā metiena no DŽERRI – LIIT-LIN (īp. Kuzņecovs), kurš vēlāk tika pārdots uz Maskavu. Toties LAUND-LIIT meitas šķirnes attīstībā deva lielu ieguldījumu un kļuva par dažādu ģimeņu ciltsmātēm.

Bet veco vaislinieču bērni un mazbērni tika atbīdīti tikai izstādēs, jo, lai cik labi pēcnācēji bija iegūti no vienas vienīgas kuces, balstīt audzēšanu tikai uz tiem nebija iespējams. Tāpēc vienlaikus ar LAUND-LIIT, 40-to gadu beigās un 50-to gadu sākumā turpināja izmantot tādas kucītes kā BELLU (īp. Stirih), viņas paaugušās meitas, ARMIDU (īp. Ovčarenko), kurai nedaudz vēlāk pievienojās arī viņas meitas, un pirmkārt, IRTENA (īp. Mahovs) no Karstena (īp. Kočetovs). IRTENA bija ļoti produktīva māte, kura laida pasaulē četrus metienus: divus no Larstena (īp. Bolotina), vienu no Toma (īp. Gincbergs) un vienu vēlāk no Vācijas ievestā Aijo fon Vestenda (īp. Vorobjova). Maskavā tika izmantota viņas māsa ILONKA (īp. Nokolskaja), viens metiens tika iegūts no viņas vecākās māsas INGODAS (īp. Oboļsins) un Garoļda (Beks + Binait Bigel, īp. Sidorova). Acīmredzot pēdējā gadījumā centās saglabāt ķermeņa uzbūves masīvumu un stiprumu, kas piemita vecajām šķirnes asinīm, un nenoliedzami, ka tas arī tika sasniegts, bet reizē ar to nāca līdzi arī trūkumi, kuri diemžēl nomāca uz ievesto suņu rēķina iegūtās labās īpašības. Visā visumā, izņemot pāris sapārošanas gadījumus, ARMIDAS pēcnācēji vairojās bez Laund Liit asiņu piejaukuma un tiem bija savs tips, lai arī katrā metienā gadījās pa kādam kucēnam, kurš bija pilnīgi piemērots turpmākai vaislai, un bija pat tādi lieliski eksemplāri, kā Vissavienības Čempions ZIKAR (īp. Pečugins) un Maskavā izmantotā ZETTI (īp. Volkova).

Savukārt Bellas (īp. Stirih) pēcnācēji šķirnības ziņā nedaudz atpalika no Azas – Armidas bērniem. Lai arī viņu pārošanā tika izmantotas ievesto suņu asinis (Laund Liit, Zikara, vēlāk arī Aijo fon Vestenda un vēl viena ievestā somu suņa Reksa pēcteči), visbiežāk dzima viduvēji suņi, un čempionu un uzvarētāju šajā ģimenē nebija. Lai gan no MLADAS (Džerri + Bella, īp. Beļajeva) sapārošanas ar LIIT-LINGO (īp. Radko) tika iegūts diezgan perspektīvais BAIKAL (īp. Meļņikova), bet viņa māsas bija tipiskas Bellas ģimenes pārstāves un atpalika šķirnības ziņā. Interesanti ir tas, ka Bellas ģimenes pēcteči caur PSIHEJU (Liit-Lingo + Molli, īp. Ovčarenko) ielika pamatus kolliju ģimenei, kura tika izmantota plankumaino briežu ganīšanai tālo austrumu sovhozā „Maijhe”.

Kopumā Bellas ģimene, salīdzinoši ar pārējām ģimenēm, bija visai neveiksmīga. Gandrīz visās tās paaudzēs dzima suņi ar nepareizu sakodienu, kā arī suņi ar strupām astēm, kriptohismu un īsām kājām. Pēdējais trūkums izpaudās pat ceturtajā paaudzē, skaitot no Bellas, no ORTELLAS (Aijo fon Vestend + Otrada, īp Šuvalovs).

Pateicoties jaunu asiņu ievešanai un izmantošanai, Ļeņingradas suņu audzētāji īsā laika posmā varēja atjaunot šķirni un atgriezt klubam kolliju audzēšanas centra agrāko slavu. Vēlāk Ļeņingradā tika ievesti jauni ārzemju vaislinieki, kas sniedza šķirnei iespēju attīstīties tālāk. Bet par to vēlāk.

 


 

 

.


 
 
 
 

2000-2022 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0