Četri kolliji mīt Variebā un dzīvo savu lauku dzīvi. Trīs no viņiem ikdienā reāli strādā – gana lopus un sargā saimniecību no nelūgtiem meža zvēriem un cilvēkveidīgajiem. Divi no viņiem – Līzīte un Lociņš – ir Kolliju portāla rīkotā ikgadējā pasākuma “Rančo kollijs ®” laureāti. Par “Rančo kollija ® 2014” titula ieguvēju šovasar kļuva jaunākais “Straumēnu” kollijs Sherlock Of Blue Hills jeb Lociņš. Šoreiz piedāvājam interviju ar Lociņa saimnieku Veco Kolliju.

Tagad droši var apgalvot, ka “Rančo kolliji ®” dzīvo Variebā.
Jā, Varieba ir kļuvusi par mājvietu ikdienā strādājošiem kollijiem. Šeit, “Straumēnos”, ne tikai tiek rīkots šis ikgadējais pasākums, bet dzīvo arī divi no četriem šī titula ieguvējiem. Turklāt mūsu saimniecība ir vienīgā Latvijā, kurā ikdienā strādā tieši kolliji.
Vai pārsteigums bija?
Nebija. Bija aizdomas, ka pasākuma dalībnieki šogad nobalsos par Lociņu.
Man ir grūti raudzīties uz to visu caur pasākuma prizmu kā dalībniekam, izjūtas ir daudz savādākas. Pirmkārt, kopā ar Ievu šo pasākumu organizējam, zinu un esmu izanalizējis katru niansi, arī par balsošanas procesu. Ir redzams, ka tiek balsots nevis par kolliju, bet gan par viņa saimnieku, līdz ar to balsošanas mehānisms vairs nedarbojas pēc tiem kritērijiem, kādi sākotnēji bija izvirzīti, proti, ka jābalso par to kolliju, kas vislabāk iejuties lauku vidē un tajā iederējies pasākuma dienā. Un nevis par sava “čoma” suni! Viens no dalībniekiem, piemēram, paziņoja, ka balsos par atraktīvāko kolliju. Šis nav talantu konkurss vai TV šovs! Iespējams, balsošanas kritēriji būs jāpārskata. Ir varianti.
Otrkārt, pats Lociņš šādu titulu ir godam pelnījis, pat vairāk – viņš ir tiesīgs nēsāt “Rančo kollija ®” nosaukumu arī bez visa pasākuma, jo darbs “rančo” ir viņa ikdiena. Goda tituls ir laba lieta, bet man vairāk būtu gribējies uzvarēt sacensībās.
Jūs abi piedalījāties tikai kastinga ® sacensībās. Kādēļ?
Lociņš treniņa laikā guva priekšķepas traumu, tādēļ nolēmu šķēršļu joslas nepārvarēt. Jutos ļoti nelāgi. Gan tādēļ, ka nevaram piedalīties sacensībās, gan tādēļ, ka biju līdzvainīgs pie notikušā, jo trauma tika gūta treniņa laikā tuneļtrapu ® maršrutā. Viņš izskrēja maršrutu, finišēja un sāka klibot. Tā arī nesapratām, kā un kur tieši trauma tika iegūta.
Man viņa kājas ir daudz svarīgākas par savu godkāri.

Šogad tu ne tikai rīko pasākumus, bet startē arī kā dalībnieks. Vai nav pārāk grūti?
Nedaudz grūtāk jau ir, jo bez pasākumu sagatavošanas klāt vēl nāk treniņi.
“Kollimpiādē ® 2014” nebiji apmierināts ar savu startu šķēršļu joslas maršrutā.
Jā, mēs bijām ļoti labi sagatavojušies, taču sacensībās mūsu sniegums nebija cerētajā līmenī. Analizējot sacensību video, pamanīju novēlotas komandas, tās arī mūs iegāza. Lociņš ir ļoti ātrs suns, 125 metrus garajā maršrutā bija 19 šķēršļi, attālumu starp diviem šķēršļiem suns veic apmēram 1 sekundē. Nokavēt komandu par pāris sekundes desmitdaļām ir ļoti viegli. Vadīt lielā ātrumā suni ir grūti un Lociņu atstāt bez vadības nevar. Viņš ir suns, kas var iegāzt.
Arī Redai šīs “Kollimpiādes” CollGility ® maršrutā negāja spoži, šoreiz šķēršļu joslā uzvarēja tie, kas skrēja lēnāk, bet “tīri”. Ja Lociņš un Reda spēja maršrutu veikt 20-21 sekundē, tad šķēršļu joslas pārvarēšanas sacensību uzvarētāji to veica tuvu 30 sekundēm. Tā ir milzīga atšķirība.

Pirms “Kollimpiādes ® 2014” tu teici, ka esi gatavs mest izaicinājumu pat Redai ar Anci.
No saviem vārdiem neatkāpjos arī tagad. Man bija iespēja salīdzināt mūsu kontrollaiku treniņā un Redas skrējienu sacensībās. Mēs Redai ar Anci zaudējām tikai 1,2 sekundes. To pašu varu teikt par skriešanu ap mucām. Barelreisinga sacensībās Reda ar Anci ieguva 1. vietu, mēs palikām otrie. Mūs šķīra pussekunde!

Šobrīd mūsu pasākumu ātrākie sportisti pēc analizētajiem rezultātiem ir Reda, Tefija, Lociņš un Līzīte. Tieši šādā secībā! Pārējie ātruma ziņā atpaliek.
Mani nepārsteidz Lociņa ātrums, bet gan fakts, ka es, vecs un nopīpējies vecis, varu turēt līdzi Ancei. Esmu izaicinājis Anci un Redu uz pirmo dragreisu pāri šķēršļiem, kas notiks “Kollimpiādē ® 2015”.
Cik daudz laika jūs ar Lociņu pavadāt trenējoties?
Ar Lociņu pirms “Kollimpiādes ®” trenējamies gandrīz katru dienu. Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Vasaras karstumā trenējamies ne agrāk kā desmitos vakarā. Mūsu treniņš nekad nepārsniedz 10 minūtes. Nevēlos nogurdināt suni un panākt, lai viņš zaudē interesi. Ja prasītais 3-4 reizes tiek izpildīts “tīri”, metam mieru. Šķēršļus Lociņš pārvar ar prieku, tas viņam ļoti patīk jau no kucēna vecuma.
Man daži ir jautājuši, cik daudz laika nepieciešams, lai Lociņš apgūtu ko jaunu, piemēram, tuneļus, kurus viņš iepriekš nebija gājis. Ir nepieciešami apmēram 3-4 mēģinājumi, tas viss neprasa vairāk kā 5 minūtes. Viņš ir ļoti apķērīgs un centīgs.

Ir zināms, ka Lociņam iepriekš bija problēmas ar aportēšanu, taču gan kaniboulingā ®, gan pitch & go sacensībās viņš nostartēja lieliski.
Pitch & go sacensībās mēs bijām trešie godalgotie, bet kaniboulingā ® – ceturtie. Viņš visu atnesa, kaniboulingā ® pie ceturtās vietas pats esmu vainīgs, jo mani metieni nebija gana precīzi. Treniņos man pašam mešana pa ķegļiem padevās daudz labāk. 
Kas attiecas uz aportēšanu kā tādu, agrāk zināmas bažas bija. Līdz pusotra gada vecumam Lociņš vispār nenesa neko – pilnīgi nebija intereses. Pavasara fotosesijas laikā, kad bildējām Lociņu ar tenisa bumbiņu automātu priekš portāla, Ieva nejauši atklāja, ka viņam pamazām rodas interese tieši par tenisa bumbiņām. Tā, lēnām un pamazām, viss nostājās savās vietās – tagad Lociņš nes jebkādus priekšmetus un jebkādas bumbiņas. Tenisa bumbiņa nu jau kalpo arī kā motivācijas priekšmets, jo Lociņam, pretēji Abijai, neinteresē siers vai suņu kārumi, viņš strādā tenisa bumbiņas dēļ.
Katru gadu Kolliju portāls pārsteidz pasākumu dalībniekus ar jaunām disciplīnām un izklaidēm. Ja turpinām runu par aportēšanu, tad šogad “Rančo kollija ® 2014” laikā pirmo reizi tika demonstrēts kastings ®. Kas tas tāds? Vai nosaukums radies no latviešu vārda "kastes" vai angļu "mešanas" un "makšķerēšanas"?
No vārda "kastes", kuras ir spēles pamatā. Taču atbilst arī nosauktās angļu versijas.

Kastings ® ir jauna suņu sporta spēle, kurā aportēšana veiksmīgi apvienota ar meklēšanas spēli. Bumbiņa tiek mesta kastēs, uz kurām ir norādīta dažāda vērtība punktu izteiksmē, un sunim sacensību laikā bieži vien zūd vizuālais kontakts ar aizmesto bumbiņu. Tādēļ viņš ir spiests ne tikai aizskriet pakaļ bumbiņai, bet iedarbināt arī savu domāšanu un meklēt bumbiņu kastēs. Arī mūsu galvenā tiesnese, kinoloģe Jūlija Bogomolova, ļoti atzinīgi novērtēja šo jauno spēli.
Šī spēle veicina suņu domāšanu, tādēļ pēc savas būtības atšķiras no mana cita izgudrojuma – kaniboulinga ®, kas jau kļuvis par neatņemamu mūsu pasākumu sastāvdaļu.
Kastings ® radās nejauši. Lielajā siena šķūnī izgatavoju jaunus šķēršļus “Kollimpiādei ® 2014” un pie manis atnāca Līzīte ar bumbiņu. Biju spiests pamest bumbiņu prom, tā trāpīja tukšā kartona kastē, kas šķūnī bija palikusi no iepriekšējā pasākuma. Līzīte aizskrēja, iebāza galvu kastē, atrada bumbiņu un atkal atnesa to man. Piecu minūšu laikā man bija skaidra jaunās spēles koncepcija, naktī nevarēju aizmigt, zīmēju un veicu aprēķinus. Tad izgatavoju pirmās kastes prototipu, pēc tam pārējās, vēlāk prātā ienāca arī ideja par mērķiem virs kastēm.
Šogad bija šīs spēles demo versija. Tā noteikti kļūs par “Rančo kollija ®” tradīciju, tiks attīstīta un pilnveidota gan funkcionāli, gan vizuāli. Iespējams, ka jau nākamgad izmantosim arī “laimes ratu”, kurš iegriezīsies, iemetot ar bumbiņu pa vienu no mērķiem, kas izvietoti virs kastēm.

Šobrīd uz tava galda ir kāds zīmējums ar aprēķiniem... Vai saglabāsim intrigu, vai arī pastāstīsi nedaudz par kārtējo jauno tevis paša izgudroto spēli suņiem? Arī tai nav analoga pasaulē...
Saglabāsim intrigu! Daži cilvēki jau “Rančo kollijam ® 2015” veltītajā sadaļā būs pamanījuši jaunu nosaukumu – kanikrokets ®. Citu komentāru pagaidām nebūs!
Arī šķēršļu josla no suņu konservu bundžām ir tavs izgudrojums?
Jā. Patiesībā gan biju izbrīnīts, ka neviens cits par šādu šķēršļu joslas versiju nebija iedomājies. Izrakņāju visu internetu, taču neatradu neko tamlīdzīgu. Pat sponsori bija pārsteigti par šo ideju. Bet bija taču jautri, vai ne? Arī tā šogad bija tikai izmēģinājuma versija. Nākotnē veidosim lielākas un sarežģītākas šķēršļu joslas no bundžām.
Kas tev, gatavojot pasākumus, ir bijis visgrūtākais un sarežģītākais?
Nezinu, vai varētu to formulēt kā sarežģītāko. Drīzāk varētu šos darbus klasificēt kā “fiziski smagākos” un “laikietilpīgākos”.
Fiziski vissmagākā bija vides labirinta izveidošana no siena ballītēm “Rančo kollijam ® 2011”. Tika izmantotas aptuveni 5 tonnas siena. Taču siena iznešana pļavā no šķūņa un labirinta būvēšana bija tikai beigu posms, vispirms vajadzēja sienu sagatavot. Tikai labirinta būves vajadzībām siens no divām pļavām tika gatavots ballītēs, lai gan mums izdevīgāk un arī lētāk ir sienu sagatavot ruļļos. Lija lietus, siens bija jāapgroza arī ar grābeklīti, jo ne vienmēr traktors varēja strādāt “Straumēnos”. Pēc siena sapresēšanas ballītēs arī tās bija ar rokām jāapgroza, lai būtu sausas. Pēc tam ballītes ar siena dakšu palīdzību tika krāmētas piekabē, vestas šķūnī un kārtīgi sakrāmētas. Dienu pirms pasākuma, palīdzot Dacei un Agnesei Onzulēm un par lielu izbrīnu kaimiņiem, ballītes tika atkal pārvietotas atpakaļ pļavā un būvēts labirints. Šīs 5 tonnas siena tika ar rokām pārnēsātas vairākas reizes, lai pusstundiņu pasākuma dienā dalībnieki varētu papriecāties.
Par laikietilpīgāko uzskatu konservdžampinga ® trases inventāra sagatavošanu “Rančo kollijam ® 2014”. Pusotru gadu pirkām suņu konservus. Kad bundžas bija izēstas, mērcēju un mazgāju tās ar birsti, pēc tam žāvēju, šķiroju un krāmēju kastēs. Un tā gandrīz katru dienu. Pēc tam sponsors mums pagādāja 300 etiķetes, kas tika uzlīmētas bundžām. Visa šī bundžu epopeja no manas dzīves ir atņēmusi aptuveni mēnesi laika.
Visgrūtāk no visiem pasākumiem sagatavot bija tieši “Rančo kolliju ® 2014” – ļoti karsts laiks, dunduru mākoņi, daudz zāģēšanas mežā un caurumu urbšanas pļavā. Zeme kā klons – augsnes urbi bez laužņa palīdzības zemē iekšā dabūt nevar, lēju caurumos ūdeni utt.
Cik siena nepieciešams “Straumēnu” lopiņiem?
Apmēram 60 tonnas.

Bez pasākumu rīkošanas un darbiem saimniecībā esi ieplānojis šogad arī filmēšanu. Teici, ka seriāls “Mans draugs kollijs” ir attaisnojis tavu ideju. Kura sērijas uzņemšana paņēma visvairāk laika?
Ideja patiešām ir attaisnojusies. Daudzi cilvēki man pēc seriāla noskatīšanās ir teikuši, ka vēlas sev kollijus, savukārt, daži kollisti vēlas atkal audzēt kucēnu metienus.
Visvairāk laika paņems sērija par kino kollijiem. Pie tās tiek strādāts aptuveni gadu, līdz šis video ieraudzīs dienasgaismu šoruden. Sameklēju visas šīs filmas un seriālus, visu noskatījos, atradu internetā informāciju par šīm filmām, rakstīju tekstus. Projektam pieslēdzās arī Mārtiņš Vērdiņš, kurš palīdzēja ar informācijas tulkošanu. Liels paldies viņam par to! Vēl priekšā montāža.
Šajā, trešajā sezonā, rādīsim arī citas sērijas, kurām materiālus vēl tikai filmējam. Demonstrēsim to visu rudenī.
Droši vien viens no tev visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir: “Kā tu vari to visu paspēt?”
Droši vien.
Atteicos no visa liekā. Ir saimniecība un ir kolliji. Par pārējo esmu zaudējis interesi. Četrus gadus jau neskatos TV. Kad atteicos no televīzijas, jutos brīvs – nekādu reklāmu vairs, nekādu mūžīgo dziedošo un dejojošo šovu, nekādu runājošo galvu utt. Skatos filmas un seriālus, kad vēlos. Man ir liels kino arhīvs, kuru visu laiku papildinu. Televīzija ar savu uzspiesto saturu un reklāmām zombē sabiedrību.
Pretēji streotipajam viedoklim, ka laukos visi klausās radio, nedaru arī to. Tāpat sen jau vairs nelasu presi un šovasar pārtraucu apmeklēt arī ziņu portālus internetā, nepavadu laiku sociālajos tīklos. Atteicos no sava personīgā telefona. Mājas mobilo telefonu lietoju reti, tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams. Šobrīd dzīvoju apzinātā informācijas vakuumā. Lūk, arī laiks!

Novēlam Lociņam veselību un panākumus nākamajās sacensībās!
Paldies! Nu jau ar kāju viņam viss kārtībā. Ceram izskrieties “Straumēnu” rudens minisacensībās, kuras sarīkosim septembrī.

.