Kollijs - dienesta suns?
.
"Kollijs - dienesta suns? Nē, nekad neesmu
dzirdējis," apgalvoja kāds no suņu izstādes
apmeklētājiem.
Laiks, kad prese bieži un interesanti rakstīja par
dienesta suņiem, ir pagājis. Tagad raksta vienīgi
par dekoratīvajiem suņu dzimtas pārstāvjiem, to
kopšanu, lutināšanu un ģērbšanu. Arī šo publikāciju
vērtību toreiz un tagad ir grūti salīdzināt -
mūsdienās tās ir mazvērtīgas un tukšas. Daži
iebildīs - bez padomiem būtu grūti izvēlēties
vispiemērotāko šampūnu vai noturīgāko nagu laku
savam toiterjeram! Arī par jaunāko tendenci
Jorkšīras terjeru garderobē ir jāzina katram suņa
īpašniekam. Savādāk mazināsies vai zudīs šķirnes un
to īpašnieku reputācija. Kāds vēl iedomāsies uzvilkt
savam terjeram lētas, tirgū pirktas treniņbikses un
kājās uzvilks prastus "krokšus".
Taču šoreiz vēlos runāt par kolliju zaudēto
reputāciju un pacensties saprast, kādēļ tieši tā ir
noticis? Vai kolliji to zaudēja brīdī, kad no
fermas
suņiem pārvērtās, atvainojiet - tika pārvērsti,
dīvānsuņos un zoopasākumu eksponātos?
.
Kas ir reputācija?
.
Vai tā ir kāda lejupielādējama aplikācija
viedtālrunim? Nē, reputācija ir vispārējs
sabiedrības uzskats par kāda īpašībām, vērtību,
nozīmīgumu. Tas ir priekšstats, kādu par sevi spēj
radīt cilvēks, prece, uzņēmums utt. Tas var būt
subjektīvs, dažreiz arī nepareizs, jo to iespaido
atsevišķu indivīdu emocijas, agrāk iegūtie
priekšstati, pieredze, zināšanas u.c. faktori. Un
arī kolliju popularitātes kritums ir cieši saistīts
ar zaudēto reputāciju. Kas to ir veicinājis?
Iepriekš zināmais cēlā, gudrā, universālā un veslīgā
kollija tēls suņu pasaulē ir zudis.
.

.
Lociņš,
Hosento un
Keisija ir īsti
fermas suņi, ar kuriem lepojas. Viņu
dzīve ļoti atšķiras no publikācijā aprakstītās.
.
Īpašnieku neaktivitāte
.
Kādreiz Padomju Savienībā nebija ne adžiliti, ne
frīsbija un pat ne
kaniboulinga. Tagad ir ļoti daudz
suņiem paredzētu aktivitāšu, taču tikai retais vēlas
ar savu kolliju nodarboties. Toreiz nebija arī
interneta resursu, piemēram,
Kolliju portāla, un
pieejamais grāmatu klāsts par suņiem bija visai
nabadzīgs un vienveidīgs, īpaši latviešu valodā.
Atceros, ar kādu interesi un aizrautību lasīju
tolaik ļoti deficīto grāmatu "Paša audzināts draugs"
(1980)!
Patlaban ir mainījies ne tikai kolliju ārējais
izskats jeb eksterjers, bet arī šī lieliskā suņa
darbspējas un intelekts, jo dekoratīvie dīvānsuņi
nestrādā. Tā rezultātā netiek pārmantoti instinkti,
dažādas iemaņas un netiek attīstīts arī prāts, jo
tas nav īpaši nepieciešams. Tiešī šī iemesla dēļ es
apšaubu suņu uzvedības speciālista Stenlija Korena
sastādīto
gudrāko suņu šķirņu TOP 79, jo kollija
atrašanās šīs tabulas 16. ailē liecina vienīgi par
to, ka testā tikuši izmantoti nevis tie kolliji, kas
ir apmācīti, nodarbināti un sporto, bet tie daži
izstāžu dīvānsuņi, kas bijuši pa rokai.
.
Komercģenētika ir paklupusi
.
Komercģenētika nav manis ieviests termins, tas
radies komercaudzēšanas rezultātā. Nevar noliegt, ka
daži ģenētiski testi var palīdzēt vaislas darbā un
ļauj izvairīties no kļūmēm, taču ģenētika ir
paklupusi pret pašu komerciju. Ar reklāmas kampaņām,
aģitāciju, propogandu un kinoloģisko organizāciju
lobismu, testēšana ir pārvērtusies par gandrīz
obligātu dažādu laboratoriju biznesu.
Arī veterinārās klīnikas, starp citu, savās
mājaslapās norāda, ka klientiem "sniedz
pakalpojumus" (nevis ārstē).
.
Kad suņu izstādēs sacenšas cilvēki
.
Zooindustrijai tagad ir pakļauts pilnīgi viss -
vaislas darbs, mājdzīvnieku barošana un aprūpe, suņu
izstādes un sagatavošana tām. Izstādes ir kļuvušas
par zoobalagānu - "grūmeru", "hendleru",
kosmetologu, fizioterapeitu un pat masāžistu
sacensībām, eksponējamajiem suņiem šajos pasākumos
patiesībā ir visai otršķirīga loma. Arī ringa
eksperti tagad vairāk "izvēlas", nevis vērtē
suņus, kā to darīja agrāk, bet "izvēlēto" suņu
īpašnieki sociālajos tīklos velta pateicības vārdus
ekspertiem un lielās ar uzvaru "loterijā". Pārējie
aplaudē.
Jā, daudzi pat nezina, ka bija laiki, kad ringā gāja
ar brezenta pavadām un visa uzmanība tika pievērsta
tieši suņiem, nedalot to ar personu, kas dzīvnieku
izvedusi izstādīt.
Un kā ar pašu "ekspertu" reputāciju? Cik zema tā ir
kļuvusi? Pārdomas par šo tēmu jau esmu uzrakstījis
savā rakstā
Suņu
izstādes jau sen vairs nav šķirnes kvalitātes rādītājs.
Daudzi suņi, tostarp kolliji, ringos tagad tiek
novērtēti neatbilstoši un bez objektīvas kritikas,
dodot "zaļo gaismu" jeb akceptētu iespēju nākotnē
šķirnes standartam neatbilstošus
eksemplārus izmantot vaislas darbā. Izstādē taču
saņemti vislabākie novērtējumi! Ir dokumenti, kas to
apliecina, bet uz piezīmēm par acīmredzamiem
eksterjera trūkumiem kritiķiem var atbildēt: "Pats
muļķis!", "Eskeperts izstādē labāk zina!", "Maniem
suņiem ir tituli!" utt. Daudzi suņu īpašnieki pat
negaida no eksperta vērtējumu, bet gan tieši titulu,
taču ir izstādes, kurās eksperta vērtējumus vairs
dalībniekiem pat neizsniedz. Kāda jēga ķēpāt papīru
un izlikties! Gala iznākums nākotnē tam ir viens un
nav vairs, ko brīnīties, ka mūsdienu kolliji pavisam
maz vairs atgādina
Lesiju.
.

.
Īsti
fermas kolliji var
uzaudzināt pat jēriņu.
Lociņš,
Hosento,
Keisija un
Herta.
.
Nesagatavotie "eksponāti"
.
Ir baisi noskatīties, kad izstāžu ringā no
konteinera jeb sprosta tiek "izvilkti" nesagatavoti
"eksponāti". Kā ļoti nepatīkama ilustrācija ir
Minskas (Baltkrievija) suņu izstāde 2020. gadā (ir
video ieraksts), kad kāds kollijs krita gar zemi no
šausmām, ieraugot ekspertu. Suns nevis skrēja blakus
savam saimniekam, bet saliektām kājām līda pa zemi,
bet cilvēkveidīgais viņu vilka aiz sevis, turot aiz
izstāžu pavadas jeb tievā kaprona striķīša. Arī citi
eksponējamie kolliji izturējās bailīgi vai
vienaldzīgi pret visu un gaidīja, kaut tikai šis
murgs, piedodiet - izstāde, ātrāk beigtos. Šajā un
arī citās iztādēs ir redzēti kolliji, kas baidās no
visa - no cilvēkiem, grīdas segumiem, pat reklāmu
stendiem, uz kuriem attēlotas "vislabākās barības".
Šādi skati vēl vairāk grauj kolliju reputāciju.
Kollijs agrāk vienmēr ir bijis līdzsvarots suns, kam
ir piemitusi apskaužama spēja pielāgoties dažādām
situācijām, taču komercaudzēšana un pašu kolliju
īpašnieku nespēja un nevēlēšanās nodarboties ar savu
suni, ir novedusi pie šādām šķirni iznīcinošām
sekām. To veicina arī eksperti, kas ringos vairs
nepievērš uzmanību suņu kustībām un uzvedībai (nervu
sistēmai). Kad redzu šādus ekspertus, kuri iedod
augstāk aprakstītajiem kollijiem kādu CACu vai
CACIBu, ir skaidrs, ka pašu personu kvalifikācija
arī ir tikai "uz papīra", ne vairāk.
Ar katru gadu palielinās arvien vairāk darba suņu
šķirņu, kuras ir neatgriezeniski sabojājušas
izstādes un komercpavairošana. Tā, piemēram,
pointeri vairs nespēj sameklēt medījumu, baseti un
bladhaundi nespēj dzīt pēdas, foksterjeri anatomisko
"uzlabojumu" dēļ vairs nevar ielīst alās, sanbernāri
kļuvuši par izplatītās displāzijas spilgtu
ilustrāciju, bet kolliji, šeltiji un citi aitu un
ganu suņi vairs neinteresējas par
ganīšanu. Izņēmums ir vienīgi dažas
dekoratīvās šķirnes, kurām "nekas nav jādara", tikai
jāgaida, kamēr "acteki" sasildīs nosalušās rokas
pret bezspalvainajiem ķermeņiem.
Izstāžu ringi patiesībā iznīcina darba suņus un
pieaicinātajiem ekspertiem ir visai maza sajēga par
to darbu, kam šķirne tikusi radīta, bet izstādīto
suņu īpašniekiem vajadzētu atcerēties, ka suņu
šķirnes netika izveidotas kādas personas kaprīzes
dēļ vai tāpēc, lai ringā saņemtu pēc iespējas vairāk
dažādu krāsu kartona gabaliņus, uz kuriem uzdrukāti
titulu nosaukumi.
.
Industrijas antireklāma
.
Reti kurš potenciālais pircējs, skatoties reklāmu un
izvēloties zooindustrijas piedāvātās preces un
pakalpojumus, pamana tās negatīvo ietekmi uz kādu
konkrētu suņu šķirni, it sevišķi, ja šī nav "viņa
šķirne".
Zooindustrijas reklāmu izstrādātāji arī ir pielikuši
savas rokas, lai mazinātu kolliju reputāciju. Agrāk
kollija attēls uz suņu barības maisiem simbolizēja
gudrā, skaistā, cēlā un mīļā ģimenes suņa tēlu -
Lesiju,
bet tagad kollija attēlu var ieraudzīt vien uz tiem
maisiem, kuros barība domāta suņiem ar veselības
problēmām, kam vajadzīgas dažādas veterinārās diētas
- speciāla barošana aptaukošanās, gremošanas
traucējumu un citu likstu gadījumā.
Esmu redzējis arī ortopēdisko suņu guļvietu un pat
suņu invalīdu ratiņu reklāmas ar kollijiem. Viss šis
mārketings jeb "mērkaķings" potenciālo kolliju
īpašnieku acīs šo šķirni ir padarījis par īpaši
problemātisku - slimīgi un ar grūtu apkopšanu, jo
spalvu met ik stundu, un kur nu vēl citi riski - acu
problēmas (CEA), daudzi preparāti kaitīgi tieši
kollijiem (MDR1 gēna mutācija), daudz rej utt.
Turpretī "labos" produktus reklamē "ideālās" šķirnes
- borderkolliji, labradori, zeltainie retrīveri u.c.
.

.
Pirmais
Lesijas lomas
atveidotājs Pals.
.
Lesija kā balanss
.
Tagad kollijs daudzu acīs ir dumjš, nepaklausīgs un
visādi citādi problemātisks suns, kurš zaudējis
savas darbspējas un pat ringā vairs nav eksponējams.
Pietrūkst uzskatāmības, pozitīvu piemēru, dīvānsuņu
saimniekiem ir vienalga un labi tāpat.
Patlaban vienīgi
Lesija kino un TV
ekrānos spēj noturēt līdzsvarā sašķobīto kolliju
reputāciju. Daudzu cilvēku apziņā
Lesija
arvien vēl ir skaista, gudra, cēla, visu varoša un
izpalīdzīga. Daļa no
nofilmētā, protams,
ir filmu veidotāju interpretācija un inscenējums, kā
arī kino dzīvnieku treneru panākumi, taču jāpatur
prātā viens - tas, kāda būs kolliju reputācija, ir
atkarīgs vienīgi no mums pašiem, kolliju
īpašniekiem. Atkārtošu vienkāršo formulu: Vairāk
darba = vairāk
Lesijas.
.
Piezīme. Barības maisu bildes te nelikšu, jo
esmu
Zooindustrijai
perpendikulārs.
.