Vai kolliju standarts zaudēs jēgu?

.

Errone Abnet Solar Wind - viens no pēdējās desmitgades foršākajiem Latvijas kollijiem.

 .

Ievads
.
Laikā, kad zinātne par suņiem – kinoloģija – ir kļuvusi par prastu kalponi suņu izstāžu un šovu organizatoriem un to sponsoriem, bet daudziem aplami šķiet, ka kinoloģija arī nav nekas cits kā vienīgi kāpšana uz goda pjedestāla izstādēs un „kloķa ielikšana” konkurentiem, ir grūti prasīt, lai suņu audzētavas strikti censtos ievērot šķirnes standartus, jo jāpielāgojas pieprasījumam. Un var taču iestāstīt potenciālajiem pircējiem, ka tieši tāds apmatojums, galva, ausis vai acis ir ļoti amizantas un skaistas, un, galvenais, - šobrīd ļoti modē. Ka tik ar ciltsrakstiem viss kārtībā un uz tiem būtu „pareizais” zīmogs! Kā filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teicas Mirtas tante: „U menja vse dokumenti v porjadke!” 
Laikā, kad suņu audzēšanā suņiem primārā ir dekoratīva nozīme, un suns galvenokārt kļuvis par sava īpašnieka personīgā statusa apliecināšanas aksesuāru, nomainot beigtās lapsas ap mietpilsoņu tuklajiem kakliem, naivi gaidīt, ka no šķirņu standartiem netiks svītrots viss, kas bijis saistīts ar konkrētās šķirnes darba spējām un to nodrošināšanu. Aksesuāram nav jāstrādā!
Laikā, kad suņu audzētavu īpašnieki sacenšas savā starpā, kuras audzētavas suņiem būs izdevies gūt visvairāk uzvaru starptautiskajās izstādēs, bet citi savus „vecos” kollijus lēti pārdod (lasi - nodod, jo tie kļuvuši „neperspektīvi”), lai to vietā iegādātos jaunas „kucēnu mašīnas”, standartus var nolikt tālu plauktā. Vēl labāk – iekurināt ar tiem krāsni.
.
Pazudis tulkojumā
.
Precīzāk izsakoties – pazudis, rediģējot standartus. Katras suņu šķirnes standarti, laikam ejot, piedzīvojuši nelielas izmaiņas, bet reizēm no tiem tiek izmestas frāzes, kas būtībā maina to pamatnozīmi. Te nāk prātā mana mīļā filma „Dzīvnieku ferma”, kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Dž. Orvela romāna, kurā cūkas, kas bija uzņēmušās virskundzību pār citiem fermas lopiņiem, mainīja noteikumus pēc saviem ieskatiem, ik pa brīdim kādu frāzi nodzēšot vai pierakstot klāt. (Piedodiet, cūkas!)
Pirmais kolliju šķirnes standarts tika publicēts 1881. gadā, bet 1910. gadā tika izstrādāta jau daudz detalizētāka standarta redakcija, uz kuru vēl arvien balstās vecie kolliju audzētāji. 1910. gada standarta versijā jau tika uzskaitīti visi kolliju trūkumi, bet tā beigās varējām izlasīt kopējo šķirnes raksturojumu, kas var kalpot par etalonu vēl šodien: “Lai kolliji varētu veikt savus gana pienākumus, viņiem jābūt spēcīgiem, aktīviem un gracioziem, ar labi sabalansētu ķermeni, spēcīgām kājām un ķepām. Kollijam jābūt elastīgam un veiklam kustībās, viņa galvai jābūt proporcionālai, jābūt pareizas formas, krāsas un izmēra acīm, pareizi novietotām un pareizas formas ausīm, kas kopā piešķir sunim maigu, sapņainu un tajā pat laikā vērīgu izteiksmi. Viss tas kopā padara kolliju par visskaistāko no visu šķirņu suņiem.” Pēc tam Anglijā kolliju standarts vairākas reizes tika rediģēts, tas notika 1964., 1988. un 1996. gados. Katra jaunā redakcija nemainīja to būtību, taču standarta prasības pamazām sāka izplūst kā caur dzēšlapu. 1996. gadā pieņemtais kolliju standarts beidzot sadalīja divās patstāvīgās šķirnēs garspalvainos un gludspalvainos kollijus. Bet, ak vai! - no teksta pazuda norādes par kolliju pielietojumu ganīšanas darbā, kas bija pats galvenais kodols, ap kuru grozās visa standarta prasību loģika un jēga. Šādu rīcību par galīgi aplamu un nepieņemamu nosaukušas arī starptautiski atzītas autoritātes, kā, piemēram, kolliju audzētājas Stella Klārka un Heizela Hanta. Nu kollijs kļuvis par dekoratīvu suni.

Vēl mazliet briti standartu "pielaboja" 2010. gadā, pēc tam vēl 2012. gadā arī mazliet. Laikam ielika divus komatus...
.
Ekspertīze izstāžu ringos – zināšanas vai “feiskontrole”?
.
Reiz jau uzjautrinājos, redzot, kā kādā no Rīgas starptautiskajām suņu izstādēm, eksperts “olraunders” (visu šķirņu “speciālists”), pēc suņu ienākšanas ringā, piegāja pie sava galda, apsēdās, klusiņām no somas izvilka suņu enciklopēdiju, nolika to sev uz ceļiem un slepus ātri lasīja tur rakstīto, lai rastos vismaz kaut kāds priekšstats par šķirni, kuru viņš uzaicināts vērtēt. Pievilku to ar kameru un nofilmēju. 

Vēl atceros gadījumu kādā Latvijas mazpilsētas suņu izstādē, kad pazīstama eksperte pasauca maliņā Ievu un apjautājās, kā tad tur tiem kollijiem īsti jābūt?

Varētu teikt – štrunts, tie nebija nopietni speciālisti, ar vērtēšanu kā tādu visam taču vajadzētu būt kārtībā!

Palūkosimies, kā kollijus tagad vērtē Anglijā un citviet Eiropā.
Lai noteiktu izstāžu uzvarētājus, vislielākais akcents šobrīd vērtēšanā tiek likts uz kollija galvu un tās izteiksmi, atstājot novārtā kopējo anatomisko vērtējumu, kas neapšaubāmi nodara šķirnei lielu ļaunumu, jo daudziem cilvēkiem šķiet, ka kollija galvenā vērtība ir viņa skaistā galva un, protams, apjomīgais kažoks. Taču standarts vēl joprojām prasa vispārēju ķermeņa proporcionalitāti, kā arī vieglas un sabalansētas kustības, kuras nav iespējamas, ja nav labas fiziskās struktūras un pareizas anatomijas. Bet Anglijā kollijus galvenokārt sākuši vērtēt statiski (stāvot nekustīgi), nepiegriežot īpašu vērību suņu kustībām un lieki nedzenājot tos pa ringu. Galvenais ekspertu “jājamzirdziņš” – “feiskontrole”. Nākamais solis būtu – vērtējot novietot kolliju uz galda, kuru var grozīt, kā to dara, vērtējot dekoratīvos šuneļus. 
Kustības ir raksturīga šķirnes pazīme. Suns, kurš pareizi kustas, nekad neizvērš elkoņus uz āru, bet, neskatoties uz to, veicot kustības, viņa priekškājas tiek liktas pietiekoši tuvu viena otrai; ķepu sapīšanās, krustošanās ir ļoti nevēlama. Pakaļkājām, skatoties no mugurpuses, jābūt paralēlām, tām jābūt spēcīgām, jāpārvieto ķermenis ātri. Skatoties no sāniem, kustībām jābūt vieglām, plūstošām. Nepieciešams vidēji garš solis, tam jābūt vieglam, bez liekas piepūles.
Proporcionāla ķermeņa uzbūve nozīmē, ka kollijam anatomiski jāatbilst klasiskajai uzbūvei, kas pielāgota ganīšanas darbam. Kollijs nedrīkst būt smagnējs, ar īsu korpusu vai garkājains, ekstremitāšu leņķiem jābūt labi izteiktiem, bet ķepām - spēcīgām. 
Ungārijas kolliju audzētavas “Nyitramenti” īpašniece (bijusī rīdziniece!) Jeļena Balažoviča intervijā krievu žurnālam atceras: “Atmiņā palicis kollijs kādas izstādes Čempionu klasē, kurā vērtēju suņus kā eksperte. Tas bija ļoti kopts, ar bagātīgu kažoku un pilnīgi kvadrātains, turklāt augumā zemāks par standartā noteikto. Suņa detalizēta apskate atklāja aizvien jaunus trūkumus: ļoti īss kakls, šaurs, mazs, īss un priekšējā daļā pilnīgi neattīstīts krūšu kurvis, no korpusa atbīdīti pleci, īsa mugura, taisni krusti un piedevām īsa aste. Es jutos ļoti nelāgi, jo ir ļoti nepatīkami piešķirt zemu atzīmi sunim Čempionu ringā. Kā viņš bija līdz tam vispār nokļuvis? Iepriekš suni bija vērtējuši vismaz četri eksperti un visi kā viens bija novērtējuši to ar “teicami”. Nevarēja būt ne runas, ka es varētu ielikt šim sunim tādu pašu atzīmi. Tiesa, suņa karjerai mans samazinātais vērtējums netraucēja. Pēc tam vairākkārt to redzēju izstādēs, viņš ieguva tikai vērtējumus “teicami” un vēlāk tika izmantots arī vaislas darbā. Daudz domāju par šo suni un tā arī nespēju rast atbildi uz jautājumu, kādēļ citi eksperti piešķir tik augstu vērtējumu kollijam, kuram ir nevis nelieli trūkumi, bet spilgti izteikti defekti?”
.
Modernā klasika vai klasiskais modernisms?
.
Šis retoriskais jautājums aizvien biežāk pamanāms ārvalstu kolliju audzētāju forumos. Daži audzētāji uzskata, ka terminu “klasiskais kollijs” vajadzētu aizstāt ar “arhaiskais kollijs”, kas vairs neatbilst mūsdienu modes tendencēm. Daudz vairāk ir tādu, kas iestājas par kolliju “modernizāciju”. Par nožēlu jāatzīst, ka daži audzētāji ir pārlieku aizrāvušies ar šķirnes “uzlabošanu”, kā rezultātā vērojamas izteiktas atkāpes no standartā noteiktā. Tas attiecas kā uz ķermeņa proporcijām, tā uz galvu. Veidojas pārāk īss formāts no purna līdz astes galam, vairāki bildēs redzētie kolliji atgādina špicus vai čau-čau šķirnes suņus – īss kakls, kvadrātveida korpuss, astes gredzenā un ļoooti bagātīgs kažoks ar vāji diferencētu pavilnu. Suņiem ir īsi purni un platas pieres. Tā rezultātā kollijam veidojas infantils “kucēntiņa” izskats, ar kuru ļoti bieži var “uzpirkt” ekspertus. Nesen internetā redzēju Krievijas kollija bildi, kuram bija tik plati novietotas ausis un acis (gandrīz sānos!) kā mūsu aitām. Neticēsiet, bet viņš ar panākumiem piedalās izstādēs! Un viņa saimniece ļoti lepojas ar savāktajām CAC'kām.
Par nelaimi, “modernos” kollijus tagad jau būtu grūti nodēvēt par “progresīvo tipu”, kā to daži atļaujas. “Saražots” ir pietiekami daudz, lai nopietni sāktu aizdomāties par sekām. Dažas Anglijas kolliju audzētavas jau importē kollijus no citurienes un cenšas atgriezt klasisko kolliju izskatu. Daudz labāka situācija ir Skandināvijas valstīs. Šo valstu kolliju audzētāji ar skandināvisku atturību vairāk turas nomaļus un dzīvo paši savu dzīvi, nedzenoties pakaļ modes tendencēm. 
.
Draugs un palīgs vai prece?
.
Šāds jautājums, savukārt, rodas man, tuvinot nobeigumam šo rakstu. Savā publikācijā Vai kolliju audzētāji iznīcinās šķirni? jau citēju kādas Krievijas kolliju audzētavas īpašnieces sacīto: “Dažreiz der ieviest nelielas izmaiņas kolliju standartā, lai tādējādi padarītu katru kolliju audzētavu unikālu.” Ar šo teikumu var nosist ziloni! Vadoties pēc tā, jāsecina, ka kolliju audzētavas atgādina tirgu – cik audzētavu, tik kolliju tipu, - ņem kādu vēlies! "Jarmarka, poņimaješ!" Kam vajadzīgs standarts, ja var labi nopelnīt?
Šo rakstu pabeigšu ar kādas Anglijas kolliju audzētavas īpašnieces uzrakstīto frāzi interneta forumā: “Kolliji, kurus jūs pirkāt agrāk un no kuriem vēlāk ieguvāt pēcnācējus, vairs nav modē! Mēs esam radījuši jaunu kolliju tipu, tā ka atveriet savus maciņus!” Citāts, kas neprasa komentārus...
Ja uzvarēs cilvēku alkatība, tikai ar šausmām spēju iedomāties, kāds izskatīsies mūsu tik iemīļotais kollijs pēc kādiem 20-30 gadiem! Jāņem talkā “fotošops”, bet īsti negribas...

P.S. Ar šķirnes standartu varat iepazīties sadaļā Standarts.