Brīnumsuns Bobijs no Oregonas

.

.

Bobijs pēc sava ceļojuma.

.

Vienmēr esmu apgalvojis, ka cilvēku atmiņa ir īsa. Mūsdienās to sekmē arī cilvēku intereses trūkums gan par to, kas neskar paša personīgo dzīvi, gan to, kas noticis pagātnē. Un vēl senā patiesība - jaunajiem neinteresē veco sasniegumi un piedzīvojumi. Tie viņiem neko neizsaka.

Daudzi jau ir aizmirsuši gan kara varoni kolliju Diku, gan pirmos kino pionierus kollijus Blēru, Šepu un Džīnu. Maz kurš vairs atceras pirmo Lesijas lomas atveidotāju Palu un grāmatu varoni kolliju vārdā Puika arī ir piemirsuši. Nesen pārliecinājos, ka neviens vairs nezina pat pašmāju reiz slaveno Rīgas kolliju Negusu, bet par Bobiju no Oregonas vispār nekad nav dzirdējuši. Tādēļ šis būs veltījums viņa neticamajam ceļojumam.

.

.

Bobijs ar savu saimnieku Frenku Breizeru.

.

Vairums kolliju īpašnieku noteikti ir skatījušies filmu "Lesija atgriežas mājās" (1943), kurā stāstīts par kolliju, kurš mājupceļa meklējumos šķērsojis visu Skotiju, lai atgrieztos pie sava zēna Džo, kas viņu tik ļoti mīlēja. Šī filma ir aizkustinājusi daudzus un vēlāk spēlējusi milzīgu lomu suņa izvēlē. Taču arī šis Ērika Naita uzrakstītais stāsts šķiet kā pastaiga, salīdzinājumā ar ceļojumu majup, kuru ASV 1924. gadā veica kollijs vārdā Bobijs no Oregonas.

.

.

Bobijs uz sava saimnieka automašīnas.

.

Viņš veica 4105 kilometrus, lai atgrieztos mājās Silvertonā, Oregonā, pēc tam, kad kopā ar saviem ģimenes locekļiem bija viesojies Valkotā, Indianā, un pazudis.

Tagad tiek apgalvots, ka viņš nav bijis tīršķirnes suns, bet kollija jauktenis, jo maz līdzinās kollijam. Lai nu paliek diskusijas, varbūt tā arī ir taisnība, taču nezinātājiem ļoti vēlos uzsvērt, ka pagājušā gadsimta sākumā skotu kolliji jeb skotu aitu suņi izskatījās mazliet savādāk, nekā tie, kurus mūsdienās dēvējam par garspalvainajiem kollijiem. Skotu kollijs ir garspalvainā kollija "sākotnējā versija". Man vienīgi radās jautājums, kur Bobijs ir pazaudējis daļu no savas astes.

Atvaļinājuma laikā, kuru Bobija saimnieki kopā ar savu kolliju pavadīja Indianas štatā, suns neizskaidrojamā kārtā pazuda. Bobija saimniekiem Oregonā piederēja savs restorāns, tādēļ drīz vien noskumušajiem ļaudīm nācās atgriezties mājās bez sava suņa.

Arī pazudušais Bobijs uzsāka savu garo mājupceļu. Sākotnēji kollijs virzījās nepareizi, pa dažādiem apvedceļiem veicot Ziemeļoregonā nevajadzīgus 1500 kilometrus. Tad šķērsoja Ilinoisas un Aijovas štatus, pārpeldēja plato un tobrīd jau sasalt sākušo Misūri upi un pārvarēja Montanas sniegotos kalnus. Jāpiebilst, ka kollijs atpakaļ mājup nedevās pa to pašu ceļu, pa kuru kopā ar saimniekiem bija atbraucis. Viņš viens nogāja tūkstošiem kilometru pa vientuļām milzu teritorijām, kur gandrīz nebija cilvēku. Kad Bobijs jutās pārguris un izsalcis, viņš uzmeklējis cilvēku mājokļus. Ļaudis bijuši atsaucīgi, ļāvuši kollijam atpūsties un pabarojuši to. Kad suns bija atpūties, viņš atkal pats devās ceļā. Pēc vēlāk aculiecinieku stāstītā Demoinā, Aijovā Bobijs pat piedalījies vietējos ražas novākšanas svētkos. Ilinoisā viņš esot atpūties veselas divas nedēļas.

Februārī, sešus mēnešus pēc sava ceļojuma uzsākšanas, Bobijs pēdējiem spēkiem sasniedzis Oregonu. Taču te gaidīja liela vilšanās - māja, kurā viņš piedzima un dzīvoja kopā ar savu ģimeni, izrādījās tukša... Pārlaidis nakti un atpūties pamestajā mājā, Bobijs devies uz pilsētu, kur viņa saimniekam pieder restorāns. Saimnieks Frenks Breizers tajā brīdī gulēja. Spēkus zaudējušais Bobijs ielēcis gultā un sācis laizīt sava saimnieka seju. Kollijs saprata, ka beidzot ir mājās!

.

.

"Suns atgriezies mājās pēc ilga ceļojuma," vēstīja vietējais laikraksts "The Silverton Appeal" 1924. gada 22. februārī pirmajā lapā.

.

Bobija ilgais un garais ceļojums bija ieinteresējis zinātniekus. Viņiem ļoti precīzi izdevies uzzināt un izpētīt kollija noieto maršrutu. Lai to noskaidrotu, tika aptaujāti simtiem cilvēku, galvenokārt tie, pie kuriem Bobijs sava ceļojuma laikā bija viesojies un centies atgūt spēkus turpmākajam ceļam. Zinātnieki secināja, ka Bobija spējas atrast mājas, mērojot tik lielu attālumu, var tikt izskaidrotas vienīgi ar kādu pārdabisku instinktu, kas nepiemīt cilvēkiem.

.

.

Bobija ceļojuma karte.

.

Vietējā Silvertonas avīze savā pirmajā lapā nopublicēja stāstu par unikālo ceļojumu. Šo rakstu pēc tam esot pārpublicējušas teju vai visas ASV avīzes. Bobija īpašnieks Frenks Breizers saņēma tūkstošiem vēstuļi no cilvēkiem. Daudzu vēstuļu autori bija tie, kas Bobiju ceļojuma laikā bija izmitinājuši pie sevis, un viņi apliecināja minēto faktu patiesību.

.

.

Čārlza Aleksandra grāmatas "Lieliskais kollijs Bobijs" vāks.

.

Bobijs kļuva par ļoti slavenu sava laika kolliju. Viņam pasniedza neskaitāmas medaļas, simbolisku pilsētas atslēgu un pat īpašu kaklasiksnu, kas izrotāta ar dārgakmeņiem. Pasākumā "Portland Home Show", kurā Bobijs bija goda viesis, uz viņu apskatīties atnāca vairāk nekā 40 000 cilvēku.

Vēlāk rakstnieks Čārlzs Aleksandrs sarakstīja grāmatu "Lieliskais kollijs Bobijs". Grāmatas ar stātu par Bobiju iznākušas arī vēlāk, tām bijuši pat vairāki autori.

1924. gadā "The Columbia Feature Film Syndicate" uzņem mēmo filmu "Rietumu aicinājums" ("The Call Of The West"), kurā galveno lomu - pats sevi - nospēlēja Bobijs. Noskatīties to varat zemāk.

.

.

.

Filmas "The Call Of The West" sākuma titri.

.

Diemžēl par filmu nav saglabājusies gandrīz nekāda informācija. Arī arhīvos kinolente saglabājusies tikai daļēji - tās pirmā daļa. Tās scenārija autors ir S. Čemberss, režisors E. Kemps, bet pie kameras stāvēja divi vīri - F. Hītons un F. Džons.

..

.

Bobijam uzstādītā piemiņas plāksne.

.

Bobijs nomira 1927. gadā un ar godu tika apglabāts Oregonas kapsētā. Atvadu runu kollijam teica pats Portlendas mērs, bet pēc runas tā laika kino ekrānu zvaigzne vācu aitu suns Rin-Tin-Tins novietoja uz Bobija kapa vainagu.

Šī kollija piemiņai ir darīts ļoti daudz. Vēl līdz pat šai dienai Portlendā 15. februārī tiek svinēta "Bobija diena". Viņam par godu pilsētā ir uzstādīta statuja un freska, bet uz piemiņas plāksnes varam lasīt: "Par godu Bobijam brīnumsunim. Veltījums šī lieliskā kollija sirsnīgajai uzticībai. Būdams pazaudēts, laikā no 1923. līdz 1924. gadam, viņš kājām nogāja vairāk kā 2500 jūdžu garu ceļu no Indiānas līdz Silvertonai."

.

.

Tāds izskatās piemineklis kollijam Bobijam.

.

Jāprecizē, ka Bobijs nogāja tieši 2551 jūdzes, kas atbilst 4105 kilometriem. Pilsētā ir vēl kāds objekts, kas veltīts Bobija piemiņai. Tā ir kollija figūra un mājiņa. Pareizāk sakot - mājiņas kopija. Pēc savas brīnumainās atceļošanas, Bobijam pilsētā suņu būdas vietā tika uzdāvināts pašam savs namiņš ar septiņiem logiem. Es gan bildē redzu tikai vienu...

.

.

Bobijs pie sava personīgā namiņa, kuru pilsēta viņam uzdāvināja 1924. gadā pēc brīnumainā ceļojuma veikšanas.

.

Ir zināmi vairāki gadījumi, kad kolliji mērojuši garus un ilgus ceļojumus, lai atgrieztos mājās. Stāstu par kolliju Villiju varat izlasīt publikācijā Pazudis un pamests jeb "džilglbelzs" klāt, bet intervijā Rūdis atgriežas mājās, uzzināsiet, kā klājies mūsu pašu Rīgas kollijam.

Saudzējiet un nepazaudējiet savus kollijus!