.

.

Viena no "rudens gleznām" - Hosento, Keisija, Lociņš un Dana.

..

Kultūra par naudu

.

Es neesmu ne mūsdienu Holivudā, ne tepat Latvijā tapušo filmu un animācijas fans, un ļoti tracina to reklāmas it visur. Ja Latvijā kāda īpatnēji domājoša režisora filma nonāk līdz skatītājiem, tad par to tiek kladzināts tāpat, kā to dara vistas pēc olas izdēšanas mūsu kūtī. Agrāk Hosento reizēm mēdza tajā ieiet un aiznest apēšanai kādu oliņu, kas bija izdēta zemē, nevis dētuvē. Latviešu filmu tā paņemt nevar. Lai to redzētu, visur vajag maksāt. Un pēc varasļaužu nesenā paziņojuma par piekļuves liegšanu torentiem un vietnēm, kurās tiešsaistē par velti "nelikumīgi" var noskatīties visu, ko var dabūt, kļūst skaidrs, ka daudzi cilvēki Latvijā, kuri nevar maksāt par filmu skatīšanos un mūzikas klausīšanos, tā arī paliks (un iztiks) bez "kulturālā satura". Pēdējā filma, kuras reklamēšana man "nokrita uz nerviem", un kuru par maksu izrādīja pat mūsu pagasta nelielajā kultūras nama zālē, bija "Banāns upē". Tā gan bija par laivu, kas it kā līdzīga dzeltenam banānam, bet man, kā jau ierasts, patīk visu iztēloties burtiski.

.

Gārnis pārskaities

.

Tādēļ minētās filmas pirmizrādes nedēļā nolēmu piedāvāt skatītājiem "Fermas kolliju piedzīvojumu" īsu sēriju ar tādu pašu nosaukumu - "Banāns upē", kuru visi varēs noskatīties bez maksas, ja gribēs. Paņēmu līdzi vienu banānu un videokameru, pasaucu Danu un mēs devāmies nevis uz kādu no divām netālu esošajām upēm, kas vairāk gan atgādina grāvīšus, bet uz mūsu "Straumēnu" lielezeru. Nolēmu ielikt banānu ūdenī seklākā vietā, tad Dana to varētu izvilkt ārā un notiesāt. Nebiju gan īsti pārliecināts, vai Dana būs ar mieru, jo viņa ir suns, kas dara tikai to un tad, kad grib.

.

.

Dana bez banāna, bet ar Munci.

.

Ejot uz dīķi, tālumā pamanīju baltu gārni, kas bradā pa ūdeni un meklē sev pusdienām mazās zivteles. Apstādināju Danu un, cik vien labi iespējams, no tāluma nofilmēju gārņa pastaigu. Jāpiebilst, ka to izdarīt ir ļoti grūti, un līdz šim man nekad nebija vēl izdevies iemūžināt tos četrus gārņus, kas regulārti vasarās pie mums atlido paēst. Gārņi ir ļoti uzmanīgi un pamana nevēlamos svešiniekus jau pa ļoti lielu gabalu, turklāt tos bieži cenšas padzīt mūsu kolliji, it sevišķi acīgais visu putnu pamanītājs Hosento un viņam pakaļ arī Dana. Šoreiz gārnis, kad biju atļāvis Danai skriet, cēlās spārnos un, spalgi ķērkdams, uzlaidās turpat lielajā priedē. Izmantoju gadījumu un centos nofilmēt putnu kokā. Viņš uzmanīgi mūs vēroja, pēc brītiņa pietupās un izlaida no dibena milzīgu baltu strūklu. Droši vien no bailēm, bet mēs to sērijas "Banāns upē" beigās vēlāk izmantojām pavisam savādāk - gārnis no dusmām, ka nav ticis pie banāna, un redzot, ka Dana to kāri notiesā, "uztaisa" virsū kollijam.

Pēc tam jau nofilmēju pašu banānu ūdenī, tad pieaicināju Danu. Viņa banānu iznesa krastā un, man par lielu prieku, nolēma turpat apēst, smuki ar priekšzobiem atverot mizu. Interesanti, vai gārnis pats būtu banānu ūdenī pamanījis un ēdis? Domāju, ka nē.

Banāns upē izskatījās ļoti labi, tādēļ domāju par otras daļas filmēšanu nākamgad. Varbūt to varētu darīt ar trīs banāniem? Man vēl joprojām ļoti patīk padomju laika multiplikācijas filma "Trīs banāni"... Ja jau "Dollijas parkā" aug ananāsi, kādēļ gan banāni nevarētu augt dīķī starp ūdensrozēm, kuras mums, starp citu, iestādījuši gārņi?

..

Viss ēdamais pieder Hosim

.

Dzīvnieku pasaulē un arī fermā visi galvenie resursi vienmēr pieder pašam galvenajam - bara līderim. Arī mūsu mājas / istabas barā viss ēdamais un labākās vietas uz divāniem pieder Hosento, turklāt, jo vecāks viņš kļūst, jo izteiktāk tas viss skatāms. Pat vēl vairāk - vērojot Hosento izturēšanos, kad runa iet par dažādiem, suņaprāt, labumiem, esmu mainījis domas un varu oponēt pasaulslaveniem suņu uzvedības speciālistiem, piemēram, Stenlijam Korenam. Vīrs, kurš, manuprāt, kļūdaini ir sastādījis pasaules gudrāko suņu šķirņu TOP 79, ierindojot kolliju vien 16. vietā, uzskata, ka suņiem (vispār dzīvniekiem) nepiemīt nekādas cilvēciskas īpašības, piemēram, greizsirdība un skaudība. Hosento ir spilgts piemērs tam, ka piemīt gan un pat spilgti. Jau viņam veltītajā dokumentālajā filmā "Vienkārši Hosento" skatā ar maizes doniņu pagalmā pieminēju, ka Hosis ir ļoti skaudīgs suns.

Kad suņiem tiek gatavots ēdiens vai likts bļodās, zem virtuves galda vai pie tā drīkst atrasties tikai Hosento, pārējiem jāievēro zināma distance un jāsēž maliņā. Tiklīdz kāds pienāk par tuvu, Hosis atņirdz zobus. Kucēm viņš neuzbrūk, bet Ločam kādu reizi ir uzmeties virsū gan, kad uzskatījis, ka Loks apdraud viņa ēdamo, lai gan Lociņš nekad nav centies līst pie citu mūsu kolliju bļodiņām pat pārbaudot, kad tās ir izēstas, kā to parasti dara Dana, Keisija un arī Hosento pats.

.

.

Tas ir "iztukšītis" - visa gaļa apēsta...

.

Vasarās reizēm uz uguns vārām suņiem gaļu lielajā čuguna katlā, bet, kad gaļa gatava un katls atdzisis, to parasti vakarā pārvietojam nakts dzīvniekiem, tai skaitā kaķiem, nepiejamā vietā. Šoreiz izlēmu pavērot, ko darīs Hosento, ja viņam priekšā noliks tādu bagātību - veselu katlu ar tikko vārītu gaļu. Nē, viņš necentās izvilkt kaut ko no katla un notiesāt! Hosis apsēdās katlam blakus tāpat, kā brīžos, kad sargā no āžiem un gulbjiem pagalmā iznesto piena sūkalu katlu pēc siera siešanas. Ārā visapkārt ir daudz dažādu dzīvnieku, kas var ēdamo apdraudēt!

Kad biju šo ainu nofilmējis, atcerējos par citu nejauši uzņemto skatu, kad vasarā pie šķūņa cepām šašlikus. Pienāca Hosento, pakāpās uz grilam blakus esošā ķeblīša un ar aizdomām skatījās uz visām garām ejošajām kazām un aitām! Te gan jāpiebilst, ka viņš nekad nesargā ēdienu no cilvēkiem un nav agresīvs pret mums, jo pieņem, ka mēs barā atrodamies "augstāk" par viņu, tātad drīkstam atļauties to, ko citi nevar.

Nolēmu samontēt kārtējo īso un iepriekš neplānoto sēriju "Gaļas poda sargs". Montējot sēdēšanu pie gaļas katla, tikai datorā pamanīju nejauši uzņemto skatu, kad Hosis rāda zobus tuvu garām nākošajai kaķenei Murčai. Tas ir ļoti spilgts piemērs manis augstāk rakstītajam.

"Gaļas poda sargs" beidzas ar vienīgo speciāli inscenēto skatu, kurā Hosento sēž uz soliņa blakus izēstam tukšam gaļas katlam. Sākotnējā iecere tajā ievietot kaķeni Meju neizdevās, jo kaķis ne par ko negribēja katlā stāvēt un rāvās prom. Varbūt domāja, ka katlu liks uz uguns un pagatavos Hosim jaunu maltīti? Kaut gan kaķi tik gudri nav...

.

.

Rudens glezna un jaunie braucamie

.

Kad vasarā plānotās sērijas bija uzņemtas un meža pļavā savesti simts siena ruļļi, jau iztēlojos gleznainās rudens ainavas. Cerēju, ka pie ruļļiem notiks daudz kas interesants un tādēļ nolēmu pie tiem novietot arī daudzas mucas, pa kurām Hosento varētu iet tāpat kā pa veļasmašīnām sērijā "Pasaules rekords". Vasarā jau biju uzbūvējis divus braucamos - kravas auto ar kabīni un trīsriteņu "cotomiklu" ar blakusvāģi. Šo transporta līdzekļu izgatavošanai izjaucu visus mājās esošos koka paliktņus jeb "padonus", piemeklēju velosipēdu riteņus, mašīnai pieskrūvēju veca motorzāģa "Taiga" motoru un taurītes no ķerrām, bet "cotomiklam" - trimmera dzinēju. Mašīnai ir arī abu sānu un aizmugures durvis, kas atveramas, lai Hosis braucamajā ērtāk varētu iekāpt. Sākotnēji šie braucamie bija paredzēti gan tikai īpašām rudens fotosesijām, bet tad nodomāju, ka Hosento varētu braukt ar kravas auto, tam priekšā esošā skārda vannītē tiktu vāktas rudens lapas, bet tajās sēdētu Dana. Nekad vēl nebiju vilcis aiz elektriskā gana drāts divus suņus, turklāt arī pats kravas auto bija pasmags.

.

.

Hosento gatavs arī mazliet pastrādāt.

.

Rudens skati pie siena ruļļiem tā arī uzņemti netika, jo rudens šogad bija ļoti silts un ilgs. Lapas dzeltēja pakāpeniski un krita zemē, un dzīvnieki skrubināja vēl pēdējo zālīti pļavās un mežā, pie siena ruļļiem reizēm piegāja tikai daži. Sapratu, ka no iecerētas lielās darbības pie ruļļiem jāatsakās. Laicīgi biju salasījis kaudzīti zīļu un kastaņu un jauno sēriju "Siena šķūņa suņi 14: Rudens gleznas" gribēju pabeigt ar mūsu kolliju kopbildi šķūņa galā. Uz "cotomikla" sēdētu Hosento, Keisija blakusvāģī, Dana ar Loču kaut kur blakus zemē, bet virs visiem rāmī pie sienas būtu pieskrūvēta rudens glezna, kas izveidota no salasītajām un ar kravas auto savestajām lapām, taču vēlāk atteicos arī no šīs ieceres.

.

.

Hosento gatavs izmēģināt arī ratiņus, kuriem katrs ritenis ir savādāks.

.

Kad filmēju atsevišķas ainiņas jaunajai sērijai, konstatēju, ka gandrīz katra no tām atgādina skaistu rudens gleznu. Nevajag lapas līmēt un likt rāmī, gleznai jāveidojas no uzņemtajiem skatiem!

Vispirms tika nofilmēta viena no beigu ainām ar mūsu kollijiem šķūņa galā. Sagrābu, atvedu un izbārstīju lapas, atnesu pāris koka muciņas, lielās piena kannas, džutas maisus un kastes. Virs šīs kompozīcijas piekāru arī dažas vecas mucu stīpas. Ainiņa ar rekvizītiem izskatījās ļoti dabīga. Kad vajadzēja visu to filmēt un fotografēt, protams, ieradās vesels kaķu bars, no kuriem filmēšanā vairs netiekam vaļā. Viņi zina - ja notiek pulcēšanās un kaut kāda darbība, būs arī kārumi, kas, iespējams, tiks arī viņiem. Šoreiz pret kaķu visuresošo klātbūtni neiebildu.

.

.

Kravas auto jeb "lapvedi" stūrē Hosento, bet vannītē sēž Dana.

.

Uz kopbildi pie šķūņa un Hosento un Danas vizināšanu jaunajā kravas auto palīgā saucu arī Ievu. No sākuma uztaisījām fotosesiju ar suņiem mašīnā, bet, kad vajadzēja uzsākt braukšanu, bija skaidrs, ka no sākotnējās divus suņu vizināšanas jāatsakās un Hosim jābrauc vienam, pašam vedot vannu ar lapām. Tiklīdz sāku vilkt mašīnu aiz drāts, Dana uzreiz leca ārā no vannītes un nebija pierunājama uz braukšanu pat pēc vairākiem mēģinājumiem. Tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka no Danas braucēja nr. 2 nesanāks. Hosīti mašīnā safilmējām ļoti viegli un parī pati mašīnas vilkšana noritēja raiti - drāts pārtrūka tikai pie pēdējās vilkšanas, tāpat zālē un lapās tad pazuda viena pakaļējā riteņa uzgrieznis, kas no kratīšanās bija atskrūvējies.

.

.

Beidzot Hosento ar "cotomiklu" izvizina arī Keisiju.

.

"Cotomikla" iemūžināšanu nolēmu pārcelt no šķūņa gala uz mūsu ceļu, tas vairāk atbilda skatam ar šo braucamo. Sagaidīju rītu, kad saulīte apspīd ceļu pie akmeņiem un kopā ar Ievu, Hosi un Keisiju devāmies turp. Šis skats gan bija paredzēts kā statisks, jo, atšķirībā no Hosento, Keisija ne par ko nebūtu pierunājama braukt blakusvāģī vai kādā citā transporta līdzeklī. Pateicoties Hosento izturībai un paklausībai, izdevās nofilmēt lielisku ainiņu, kurā viņš piecēlies stāvus un ķepas uzlicis uz stūres. Šis bija ļoti sarežģīts skats, jo vismazākā neuzmanība varētu beigties ar to, ka viņa ķepas noslīdētu no stūres un viņš varētu nokrist. Taču Hosis prot nekustīgi uzturēties vajadzīgajā pozā ilgu laiku, ko viņš jau daudzkārt pirms tam ir pierādījis.

Kad domāju vēl tikai par fotosesiju pie šķūņa, biju nolēmis, ka blakusvāģī sēdēs Lociņš, taču Lociņam jau savos 12,5 gados ir grūti ilgāku laiku nosēdēt, viņš cenšas apgulties, tā viņam ir vieglāk. Ločam vajadzēja domāt citu nelielu lomiņu šai rudens stāstā.

.

.

Lociņš pie vadības pults.

.

Vasarā, kad biju izgatavojis kravas auto un "cotomiklu", iedomājos, ka mazais āzītis Azimuts kā parodiju par lielajiem braucamajiem varētu izgatavot mazus četrriteņu ratiņus, kuriem piemontēti dažāda diametra, konstrukcijas un krāsas riteņi. Uz ratiņiem būtu neliela skārda pirts bļoda ar lapām. Arī Azimuts ved lapas! Āža meistarošanas skati tika atcelti, bet vēlāk ienāca prātā ideja šos dīvainos ratiņus piešķirt Lociņam, kurš palicis bez lomas. Nē, viņam nevajadzēs ar ratiņiem braukt, viņš tos vadīs ar seškanālu radiovadāmās pults "FlySky" palīdzību kā reiz jau vadīja radiovadāmo minitraktoru sērijā "Traktors 2: Radiovadīšana"! Protams, tas viss tika inscenēts un pultij šoreiz pat baterijas neieliku. Lociņš gulēja pie akmeņiem ar pulti priekšā, bet ratiņus aiz makšķerauklas vilku es.

.

.

Lociņš atsūtījis Azimutam brokastis.

.

Atlika vēl izdomāt kādu darbību Azimutam un viņam tika lapu un zīļu ēšana no ratiņiem, kurus Lociņš atsūtījis āzītim. Arī Loča atnāca paskatīties, bet kokā ik pa laikam karājās kāds no visusresošajiem kaķiem.

Sēriju "Siena šķūņa suņi 14: Rudens gleznas" iecerēju pabeigt ar dažiem iepriekšējos gados uzņemtiem dabas skatiem ar saulrietu, zirgiem, dzērvju kāsi, stirnām, mēnesi un suņiem siena šķūnī, kad iestājusies nakts. Mūsu rudens gleznas ir izdevušās!

Kur likt ābolus un zīles?

.

Nē, tiešā nozīmē ar to viss būtu kārtībā - vienmēr būs, kas visu apēdīs, bet pārnestā nozīmē zīles, āža Olimpa skati ar bumbieru ēšanu, aitas Hertas un kaziņas Doro sacensības ābolu iznīcināšanā kļuva lieki, pareizāk sakot - "palika pāri" pēc sērijas "Siena šķūņa suņi 14: Rudens gleznas" samontēšanas. Tāpat "bez pielietojuma" mapītē stāvēja Hosento neparastais uzskrējiens un sēdēšana uz sarkanā busa jumta.

.

.

Visaugstākais postenis.

.

Nesen mēs gājām laukā kaut ko fotografēt, bet Hosento, ieraugot manās rokās fotoaparātu, nolēma rīkoties pats un uzminēt, ko es no viņa gribēšu. Viņš jau zina, ka viņam kaut kur vajadzēs uzkāpt - uz soliņa, traktorā, kombainā, ķerrā utt., bet te viņam priekšā patrāpījās "Ford Galaxy" mašīna, kas tika izvilkta, lai novērtētu tās bēdīgo tehnisko stāvokli. Hosis zibenīgi uzskrēja pa slīpo mašīnas priekšu uz jumta un apsēdās. Sabildēju un tad attapos, ka šo obligāti vajag arī nofilmēt, arī to, kā viņš uzskrien un nokāpj no mašīnas, tādēļ aizskrēju uz māju pēc videokameras. Tagad pāris reizes jau speciāli atkārtojām viņa prasmes tik uz jebkura auto jumta.

No visa "pāri palikušā" tad arī tapas sērija "Āboli, bumbieri un zīles". Nosaukums man pašam neliekas visai veiksmīgs, bet neko citu es izdomāt nevarēju, lai kā arī centos.

.

.

Azimuts ir pārliecināsts - ja zīles samaļ gaļasmašīnās, tās kļūst garšīgākas.

.

Pie kabeļu spoles šķūņa galā pieskrūvēju četras dažādas gaļasmašīnas, tajās sabēru zīles, tad pasaucu āzīti Azimutu. Viņš bija ļoti priecīgs par negaidīto cienastu. Nolēmu, ka viņu varētu pieskatīt Hosento, līdzīgi, kā jau tas reiz notika sērijā "Viens kāposts visiem", tādēļ pasaucu arī viņu.

Montējot šo "salasīto" sēriju, nolēmu pievienot arī senās ainiņas ar ezi Kaktusu un kazu Ievu, aitām Dolliju un Izauru.

Pāri palikušās zīles izbaroju citiem ēdājiem.

.

Mūsu piedzīvojumi pārtop dokumentālajās filmās

.

Man pašam mūsu piedzīvojumi fermā šķiet ļoti interesanti, tādēļ jau drīzumā ķeršos pie dokumentālo filmu montāžas, kas būs veltītas divām ļoti svarīgām tēmām, kas kļuvušas par "Laimīgo kolliju zemes" atpazīstamības zīmēm. Pirmā skatītājus iepriecinās "Hosento garāža", kurā parādīšu un pastāstīšu visu par Hosento braukšanu, dažādu transportlīdzekļu tapšanu un filmēšanu, bet vēlāk taps vairākus gadus atliktā "Veļasmašīnu vasara". Tajā centīšos apkopot visu interesantāko, ko esam darījuši ar veļasmašīnām "Rīga".

.

.

Kadrs no topošās dokumentālās filmas "Hosento garāža". Pie jaunajiem riteņiem Hose un Meja.

.

.