|
Noslēpumainais
dīvainis
.
Man ļoti patīk
Konstantīna Razumova gleznas. Visvairāk viņš glezno
bērnus un sievietes, bet viņa darbu sižetiskās
līnijas gandrīz arvien ved pagātnē, paša mākslinieka
padomju bērnībā.
.
.
Laikam jau Konstantīns
Razumovs bērnībā jutās ļoti laimīgs, jo liela daļa
no viņa gleznām ir stāsti par laimīgo bērnību.
Mākslinieks ir dzimis 1974. gadā Zarinskā. Pēc
skolas absolvēšanas viņš turpinājis mācīties
Jaunaltaja mākslas tehnikumā, bet pēc tā pabeigšanas
iestājies Maskavā I. Glazunova akadēmijas
Glezniecības vēstures fakultātē. Arī šobrīd
mākslinieks dzīvo Maskavā.
.
.
Konstantīns Razumovs
neapšaubāmi ir ļoti talantīgs un daudzpusīgs
mākslinieks. Viņa ota rada gan ļoti reālas peizāžas,
gan portretus, gan dzīvniekus, taču viņa iemīļotā
tēma ir sieviešu gleznošana. Mākslinieka darbi ir
ļoti pieprasīti pasaulē, tie glabājas dažādu valstu
lielāko mākslas muzeju galerijās, piemēram, Maskavā,
Londonā, Parīzē, Ņujorkā un citviet.
.
.
Četrās viņa gleznās
ieraudzīju arī kollijus, kuri vienmēr ir kopā ar
pusaugu meitenēm. Gleznās, kurās attēlotas sievietes
visdažādākajās dzīves situācijās, varam redzēt arī
citus suņus, bet bez kollijiem visbiežāk no suņiem
tiek attēloti krievu vēja suņi.
.
.
Paša mākslinieka
saistību ar kollijiem noskaidrot neizdevās. Lai gan
Razumovs ir ļoti populārs, viņu apvij diezgan
noslēpumainas personas oreols. Par paša Konstantīna
Razumova dzīvi - biogrāfiju - noskaidrot izdevies
visai maz. Var tikai minēt, vai Konstantīnam bērnībā
bijuši kolliji, bet varbūt viņš šos suņus glezno
tādēļ, ka tie viņam šķiet ļoti skaisti un
aristokrātiski.
.
.
.
.
.
Nesajauciet Razumovu
ar Averinu!
.
Viņu gleznās
izmantotie skati un tēli ir ļoti līdzīgi - bērnība,
pusaugu meitenes, suņi, jūra. Tikai uzmanīgākie
skatītāji pamanīs atšķirības Konstantīna Razumova un
Aleksandra Averina darbos. Varētu pat paust
aizdomas, ka Razumovs kopē Averinu, jo pēdējais ir
par 22 gadiem vecāks.
Aleksandrs Averins ir
dzimis 1952. gadā Maskavas apgabalā. Vispirms
mācījies 1905. gada piemiņai veltītā mākslas skolā,
pēcāk Krievijas glezniecības akadēmijā. Ir padomju,
vēlāk Krievijas Mākslinieku savienības biedrs no
1984. gada.
.
.
Tāpat kā Konstantīns
Razumovs, arī Aleksandrs Averins ir īsts žanrveida
glezniecības lielmeistars, kura darbi ir populāri un
pieprasīti daudzviet pasaulē.
Par Averinu
ieinteresējos, kad atradu internetā augstākredzamo
gleznas reprodukciju ar pliko puiku, kolliju un
divām meitenēm jūras krastā. Pirmā doma bija - "Esmu
atradis vēl vienu Razumova gleznu ar kolliju!", taču
uz tās bija cits autogrāfs. Meklēju tālāk, taču
likās, ka starp Averina gleznās attēlotajiem suņiem
vairs neviena cita kollija nav.
.
.
Pagaidām man ir
izdevies atrast divas, tiesa gan ļoti līdzīgas,
gleznas ar rudu kolliju. Lūdzu, salīdziniet šo
reprodukciju un to, kas mazliet augstāk! Pirmajā
brīdī šķiet, ka tā ir viena un tā pati glezna, tikai
kāds ar datoru nemākulīgi izmainījis krāsas. Taču,
vērīgāk ielūkojoties, ir redzams, - neskatoties uz
to, ka sižets abos darbos ir viens un tas
pats, tās ir divas dažādas mākslinieka Averina
radītas gleznas. Krāsas nav samainītas, jūrā viļņi
ir savādāki, apakšējā bildē redzam rotaļu jahtu, kas
izmesta krastā, meitenei labajā pusē vairs nav
saulessarga, viņa ar rokām lielajā vējā pietur
gaisīgo cepuri, bet viņas kleitai tagad ir zila
jostiņa un apakšmala. Tāpat pie horizonta redzama
trešā jahta, jūrā peldas vairāki zēni un pats skats
uz jūru un krastmalu ir veidots mazliet no cita
rakursa. Pirmajā bildē meiteņu kājas mirkst ūdenī,
bet otrajā pazuduši vairāki akmeņi. Vienīgi plikais
zēns un viņa slapjais kollijs ir nemainīgi
saglabājuši savas pozas.
.
Par uzgleznotu kolliju
miljonu
.
.
Nebrīnieties, es
neesmu kļūdījies, ne nosaucot summu, ne arī
ievietojot šajā rakstā augstāk redzamo attēlu. Šīs
gleznas nosaukums ir "Zēns ar diviem suņiem", kuru
1929. gadā uzgleznojis amerikāņu mākslinieks un
ilustrators Normans Rokvels (1894-1978). Šī 78,7 x
61,6 cm) lielā glezna 2006. gadā Ņujorkas "Cristie's"
izsoļu namā tika pārdota par ievērojamu summu - 1
085 000 ASV dolāriem. Gleznas vērtība pirms izsoles
tika noteikta 1-1,5 miljonu robežās.
.
.
Normans
Rokvels ar
Lesiju.
.
Normans Rokvels dzimis
1894. gadā Ņujorkā. 14 gadu vecumā viņš iestājās
Ņujorkas mākslas skolā, pēc diviem gadiem pārgāja
mācīties uz Nacionālo Dizaina akadēmiju, bet 21 gada
vecumā mākslinieks jau iekārtoja pats savu studiju.
.
.
Daudz gleznojis,
paralēli pildot komercpasūtījumus dažādu reklāmas
plakātu, žurnālu vāku, pastkaršu veidā, kļūdams arī
par ļoti pieprasītu komercmākslinieku. Bieži
ilustrējis žurnāla "The Saturday Evening post" -
viņa kontā ir 321 šī žurnāla vāks.
Par kolliju gleznā
"Zēns ar diviem suņiem" tāpat nekas nav zināms, taču
varam nojaust Normana Rokvela lielo simpātiju pret
kollijiem - augstāk redzamajā bildē viņš
fotografējas kopā ar
Lesiju, kuru, starp
citu, 1938. gada 17. decembrī pasaule iepazina
tieši caur pieminēto "The Saturday Evening Post" -
šajā dienā tika publicēts Ērika Naita garstāsts "Lesija
atgriežas mājās", kas vēlāk, 1940. gadā
tika pārstrādāts grāmatā, bet vēl pēc trijiem gadiem
-
1943. gadā iznāca uz ekrāniem
filmas veidolā ar šādu pašu nosaukumu.
.
.
Rokvelam ir vēl kāda
ļoti slavena glezna ar kolliju - tā ir 1954. gadā
radītā "Pārraujot ģimenes saites", kura kļuva par
pamatu 1987. gadā uzņemtajai sociālajai drāmai ar
tādu pašu nosaukumu. Zemāk pievienoju kadru no šīs
filmas, bet par to vairāk varat uzzināt sadaļā
Kolliji uz ekrāniem - 6. daļa.
.
.
Salīdziniet to ar
gleznu!
.
.
Kādu dienu, 40-to gadu beigās,
Lesija
Pala veidolā kā respektējamais varonis un Amerikas
slavenība, tika uzaicināta būt par personāžu Normana
Rokvela gleznai. Mākslinieks bija iecerējis strādāt
pie darba Slepkavības mistērija, kas būtu kāda
slavena angļu kriminālstāsta atveidojums, kurā kādu
noslepkavotu vīrieti ir aplenkuši draugi un
radinieki. Viens no tiem ir iespējamais slepkava.
Rokvels bija iecerējis, ka filmas galveno lomu
tēlotāji, būtu šie cilvēki un starp viņiem būtu
Ethels Berimors un
Lesija.
Sākotnēji Saturday Evening Post pilnībā bija šo
gleznu izbrāķēja, jo nebija sapratuši tās jēgu, taču
Lesijai
šajā gleznā pēc Rokvela ieceres bija jārūc. Pals
nekādi nevarēja parādīt to, ka ir nikns suns, un
ļoti laimīgs skatījās uz gleznotāju. Ruds nekad
nebija mācījis Palam rūkt, jo tāda komanda nebija
nepieciešama. Pals bija rāms, komunikabls un
draudzīgs. Būt niknam un agresīvam nebija viņa
dabā. Taču Vēdervokss izdomāja, kā rūkšanu iekļaut
suņa repertuārā. Studijas "MGM" pārstāvjiem savu
varoni -
Lesiju
labāk patika parādīt kā nerūcošu, un vairākās preses
relīzēs tika rakstīts Lesija
zina vairāk kā 100 komandas, taču viņa vienkārši ir
pārāk jauka un laipna, lai rūktu.
Lesija
var pārpeldēt upes, kāpt kalnos, pārvest mājās mežā
nomaldījušos bērnus, un ar lielu rūpību turot mutē,
nest mazuli, bet, ja
filmēšanas laikā
bija nepieciešams rūkt, tad režisoram bija jāmeklē
kāds dublieris.
.
Arī Viktorijas
laikmetā glezno kollijus
.
.
Visu savu dzīvi Artūrs
Džons Elslijs (1860-1952) gleznoja bērnus un
dzīvniekus. Viņa darbi Viktorijas (1837-1901) un
vēlāk arī Edvarda (1901-1910) laikmetā bija ļoti
populāri, un tas ir likumsakarīgi, jo šajos laika
posmos par galveno vērtību angļu sabiedrībā tika
uzskatīta tieši ģimene. Artūra radītie sentimentālie
attēli ar simpātiskiem bērniem un suņiem bieži vien
tika izmantoti parfimērijas un šokolādes reklāmās.
.
.
"Mājas komanda" ("Home
team").
.
Atkāpei jāpiebilst, ka
tieši Viktorijas laikmets uzskatāms par preču un
pakalpojumu reklāmu sākumu. Par to varam
pārliecināties arī lieliskajā "BBC" TV realitātes
šovā "Viktorijas laikmeta ferma", kuru pats esmu
noskatījies vairākas reizes.
.
.
"Viņš tevi neaiztiks"
("He won't hurt you"), 1908.
.
Tāpat Artūra Elslija
darbi plaši tika drukāti uz pastkartēm, pastmarkām
un visdažādākajos kalendāros. Kad iedomājos par
kollijiem gleznu reprodukcijās, acu priekšā
galvenokārt uzreiz redzu tieši Elslija radītās
bildes. Starp dižajiem otas virtuoziem Elslijs ir
atstājos visvairāk uzgleznoto kolliju
visadažādākajās sadzīves situācijās.
.
.
"Jaunā kleita" ("The
new dress"), 1912.
.
Artūrs Džons Elslijs
ir dzimis Londonā daudzbērnu ģimenē. Viņa tēvs bija
mākslinieks-amatieris, kurš prata radīt interesi par
gleznošanu arī savā dēlā. Mazais Artūrs sāka
apmeklēt gleznošanas nodarbības municipālajā skolā,
bet 14 gadu vecumā iestājās Dienvidkensingtonas
mākslas skolā. Drīz vien jaunais talants šo skolu
nomainīja pret Karalisko Mākslas akadēmiju. 1878.
gadā tika sarīkota pirmā mākslinieka gleznu izstāde
un šis gads tiek uzskatīts par viņa veiksmīgās
radošās karjeras sākumpunktu.
.
.
"Palīdzības roka" ("A
helping hand"), 1913.
.
Daudzus gadus Artūrs
Elslijs dalīja vienu darbnīcu ar pazīstamo bērnu
portretistu Frederiku Morganu. Viņi sadarbojās:
pieredzējušais Morgans sniedza jaunajam kolēģim
dažādus padomus, bet Elslijs Morgana gleznās
"dresēja" dažādus dzīvniekus. Dzīvnieku attēlošanā
tolaik Elslijam nebija līdzvērtīgu mākslinieku. Taču
arī radošajā savienībā pamazām mēdz iezagties
dažādas ne visai jaukas cilvēciskās īpašības, un ar
laiku abus gleznotājus pārņēma neveselīgs sacensību
gars. Godkāre pamazām iznīcināja abu labās
attiecības un viss beidzās pat ar to, ka Morgans
publiski apvainoja Elsliju plaģiātā.
.
.
"Lielās gaidas" ("High
expectations")
.
Pēc Pirmā Pasaules
kara (1914-1918) sabiedrības interese par Elslija
gleznojumiem strauji saruka. Karš bija plosījis un
izmainījis sabiedrību. Elslijs turpināja radīt savas
gleznas līdz pat 1927. gadam. Viņam acīmredzami
pasliktinājās redze, problēmas ar to viņu vajāja jau
no pašas bērnības.
.
.
Ļoti daudzos Artūra
Elslija darbos ir attēloti kolliji. Un nav jau
brīnums - tieši Viktorijas laikmets ir uzskatāms par
kolliju šķirnes pirmssākumu.
1870.
gadā kāda avīze atskaitē par Londonas suņu izstādi
iepazīstina savus lasītājus ar kollijiem,
nosaucot tos kā "highland sheepdog" -
"augstkalnes aitu suns" - un arī "scotch
colley" - "skotu kollijs". P.H.
Herminghauzs ikgadējos britu kinoloģijas kluba
izdevumos atrada piezīmes par šķirnēm "sheep
dog" un "scotch collies". 1881. gadā
parādās jau precīzs apzīmējums: "colleys,
rough coales" - garspalvainais kollijs - un
"colleys, smooth coales" - gludspalvainais
kollijs. 19. gadsimta beigās šis vārds tika pārmantots
jaunangļu valodā un pārtapa par "collie"
- kollijs. Lasiet
kolliju šķirnes vēsturi!
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Draudzība pārvēršas
skaudībā
.
.
Bet tagad daži vārdi
par Artūra Elslija draugu Frederiku Morganu
(1847-1927). Kā jau augstāk minēts - abu draudzība
gadu gaitā pārvērtās Morgana skaudībā pret Elslija
panākumiem un pirmais pēdējo publiski apvainoja
plaģiātā. Tādēļ man radās interese iepazīties ar
Frederika Morgana daiļradi un censties saprast, ko
tad kurš no kura ir nošpikojis. Nevar nepamanīt, ka
abi otas meistari plaši pārstāv tā dēvēto idillisko
sentimentālo žanru.
.
.
Meklējot informāciju
par izcilo bērnu portretistu Morganu, man gan
izdevās sameklēt tikai četras viņa gleznu
reprodukcijas, kurās mākslinieks ir attēlojis
kollijus.
.
.
Frederiks Morgans
piedzima Londonā 1847. gadā. Viņas tēvs Džons
Morgans bija Britu mākslinieku savienības biedrs un
savā radošajā izpausmē specializējās
vēsturisku ainu un
bībelisku sižetu attēlošanā. Viņš bija mācījies
Londonas Dizaina skolā, bet vēlāk Parīzē
praktizējies pie Toma Kutjūra. Džons Morgans bija
stingri pārliecināts, ka mācīties mākslu ir ļoti
svarīgi tieši jaunībā, tādēļ viņš pārtrauca sava
dēla Frederika mācības skolā, kad viņam palika
četrpadsmit. Tēvs mācīja dēlu glezniecībā un
Frederiks jeb vienkārši Freds, kā viņu dēvēja
mājinieki, iestājās arī mākslas skolā Edinburgā. Kā
vēlāk publiski atzīs Freds pats - tieši tēvs ir
atstājis vislielāko ietekmi uz viņa mākslinieka
karjeru. Jau sešpadsmit gadu vecumā Frederika glezna
"Mēģinājums" tika izstādīta Karaliskajā akadēmijā.
Pēc dažu gadu pārtraukuma viņa gleznas akadēmijā
tika izstādītas regulāri.
.
.
Portretists,
animālists, idillisko sadzīves un lauku ainu
radītājs Frederiks Morgans kādu laiku strādāja arī
pie slavenā fotogrāfa Eilsberija. Tieši šī pieredze
fotostudijā iemācīja Morganu pievērst lielu uzmanību
vissīkākajām detaļām. Viņam lieliski izdevās attēlot
cilvēkus, taču ar dzīvnieku gleznošanu bija lielas
grūtības, bet bez tiem idilliskās sadzīves ainiņas
nebūtu pilnīgas. Tādēļ Freds vērsās pēc palīdzības
pie mums jau zināmā Artūra Džona Elslija. Viņi sāka
strādāt kopā vienā darbnīcā un sadarbojās. Lai gan
abu darbi iemantoja atzinību un milzīgu
popularitāti, taču abu "konkurence" noveda pie
milzīgām domstarpībām un abu mākslinieku ceļi
šķīrās.
.
.
Kaut gan Morgans
apvainoja Elsliju plaģiātā un abu idillisko ainu
sižetos nereti var sakatīt līdzību, jāpiebilst, ka
tieši Morgans Elslija darbu iespaidā pievērsās
izvēlētajam sentimentālajam žanram, un nevis otrādi.
Apvainojumiem plaģiātismā nav pamata.
.
Turpinājums sekos!
.
Arī turpmāk stāstīsim
jums par māksliniekiem, kuri savos darbos
iemūžinājuši kollijus. Publikācijā
Kurš glezno
kollijus? Turpinājums stāstīsim gan par ārvalstu
māksliniekiem, gan pašmāju talantiem.
Gleznojiet arī jūs un
sūtiet mums savus darbus vai to reprodukcijas:
kolliji@inbox.lv.
Bet te Justīnes
Līpītes zīmējums.
.
.
.
 |
